Četras zemūdenes četros mēnešos. 1968. gada mīklainie un traģiskie notikumi

1968. gada notikumi risinājās gluži kā asa sižeta filmā – bruņotas zemūdenes pēkšņi pazūd bez pēdām. Diemžēl tas viss notika realitātē, un šīs četras traģēdijas kļuva par zīmīgiem notikumiem pasaules vēsturē.

Kopumā četrās nelaimēs Atlantijas okeānā, Klusajā okeānā un Vidusjūrā bojā gāja 318 jūrnieki no Izraēlas, Francijas, Padomju Savienības un ASV. Lai arī gadu gaitā ir atklātas dažādas detaļas par tā gada notikumiem, patiesie zemūdeņu nogrimšanas iemesli līdz pat šai dienai paliek neskaidri, un daudzi vēsturnieki un pētnieki turpina tos izzināt.

"Dakāra"

Izraēlas flotes zemūdene "Dakāra" ar 69 apkalpes locekļiem uz klāja bija pirmā no četrām, kas liktenīgajā gadā pazuda. Otrajā pasaules karā, 1943. gadā, zemūdeni izgatavoja Lielbritānijas Karaliskās Jūras kara flotes vajadzībām, bet vēlāk, 20. gadsimta 60. gadu vidū, ar elektrību un dīzeļdegvielu darbināmo zemūdens spēkratu pārdeva Izraēlai. Pirms pārdošanas zemūdeni ievērojami pārbūvēja, palielinot tās garumu par vairāk nekā trim metriem, veidojot tās korpusu un virsbūvi plūdlīnijas formā, uzlabojot dzinējus un samazinot tās radīto troksni pārvietošanās laikā.

Teju viss 1967. gads pagāja, atjaunojot zemūdeni un izmēģinot to jūrā pie Lielbritānijas. 1968. gada janvāra vidū zemūdene beidzot devās ceļā no Skotijas, pāri Vidusjūrai, uz Haifu Izraēlā, kur to plānoja sagaidīt 2. februārī ar oficiālu ceremoniju. Diemžēl "Dakāra" savā galamērķī tā arī nekad neieradās.

Kad pēc 24. janvāra pārtrūka saziņa ar zemūdeni, visi tuvumā esošie jūras kuģi, tostarp no Lielbritānijas, ASV, Turcijas, Libānas un Grieķijas, nekavējoties uzsāka piecu dienu starptautisku meklēšanas un glābšanas misiju, lai atrastu "Dakāru". Par spīti tam, ka 1969. gadā atrada vienu no zemūdenes avārijas bojām, tās vraku dziļajos Vidusjūras ūdeņos neizdevās uziet.

Tikai 30 gadus vēlāk, 1999. gadā, "Dakāru" beidzot atrada jūras dzelmē starp Krētu un Kipru teju trīs kilometru dziļumā. Dažas no zemūdenes detaļām bija uzpeldējušas virs ūdens, tostarp tās savienojošais tornis un daži mazāki artefakti. Līdz pat mūsdienām pastāv vairākas teorijas par "Dakāras" traģēdiju, taču neviena no tām nav pilnībā izskaidrojusi, kādēļ zemūdene nenonāca savā galamērķī.

"Minerve"

Šī bija nākamā ar dīzeļdegvielu un elektrību darbināma zemūdene, kas noslēpumainos apstākļos pazuda vien divas dienas pēc "Dakāras" nelaimes. Salīdzinoši nelielā izmēra patruļas zemūdene ar 52 apkalpes locekļiem bija pielāgota Francijas Jūras kara flotes eksperimentiem un arī raķešieroču pārvadāšanai. Tās aprīkojums ļāva pārvietoties zem ūdens bez pārtraukuma un krājumu papildināšanas līdz pat 30 dienām.

Liktenīgajā 1968. gada 27. janvārī "Minerve" atradās aptuveni 50 kilometru attālumā no bāzes, kad Francijas Jūras kara flotes gaisakuģis saņēma no zemūdenes pēdējo ziņojumu un apstiprinājumu par ierašanos galamērķī mazāk nekā pēc stundas. Tā arī bija pēdējā reize, kad ar komandu izdevās sazināties. Pēc tam sekoja apjomīgas meklēšanas un glābšanas misijas, kas toreiz nevainagojās panākumiem.

Taču 51 gadu vēlāk, pateicoties uz klāja bijušo jūrnieku tuvinieku neatlaidībai, atklāti nozīmīgi jaunumi par "Minerves" atrašanās vietu un iemesliem, kādēļ tā nogrima. Ja vēlies uzzināt vairāk par mistisko zemūdenes pazušanu Vidusjūrā, pieslēdzies kanālam "National Geographic" jau sestdien, 8. maijā, plkst. 22.00!

"K-129"

Asās un slaidās "K-129" līnijas dizainā padarīja zemūdens spēkrata izskatu līdzīgu haizivij. Arī tās aprīkojums iedvesa bailes un bijību – zemūdene bija bruņota ar kodolgalviņu torpēdām un raķetēm. "K-129" vairāk nekā septiņus gadus kā ballistisko raķešu zemūdeni izmantoja Padomju Savienības Klusā okeāna flote, līdz brīdim, kad 1968. gada martā tā pazuda.

Kad, esot kaujas patruļā Klusajā okeānā, "K-129" neziņoja par savu atrašanās vietu noteiktajos datumos, Padomju Savienības flote uzsāka meklēšanu, kas ilga vairākas nedēļas. Taču zemūdeni ar 98 apkalpes locekļiem uz klāja nācās pasludināt par pazudušu.

Tomēr šīs nav "K-129" stāsta beigas. ASV flote, izmantojot SOSUS sistēmu, noteica zemūdenes atrašanās vietu pēc tam, kad 8. martā uztvēra signālu par sprādzienu zem ūdens. Centrālās izlūkošanas pārvalde (CIP) centās atrast pazudušo zemūdeni, lai iegūtu informāciju par Padomju armijas plāniem. 1974. gadā slepeno misiju nosauca par projektu "Azorian", un ASV norīkoja milzīgo "Glomar Explorer" kuģi, lai izceltu no dzīlēm nogrimušo zemūdeni.

Projekts "Azorian" nenoritēja gluži kā plānots – zemūdenes izcelšanas brīdī tā pārlūza, un iegūt izdevās tikai "K-129" priekšējo daļu. Diemžēl tajā pusē, kas iekrita atpakaļ ūdenī, atradās īpaši nozīmīgas detaļas, tostarp zemūdenes kontroles telpa, kriptogrāfiskais aprīkojums un kodu grāmatas.

Vienlaikus šajā projektā izdevās atrast arī sešu bojāgājušo jūrnieku mirstīgās atliekas, bet zemūdenes raķetes joprojām atrodas okeāna dzīlēs. Par pārējām operācijā atrastajām lietām ASV klusē. Savukārt populārākā versija par to, kāpēc zemūdene nogrima, pauž, ka tā nezināmu iemeslu dēļ ir nolaidusies dzelmē pārāk dziļi, un spiediena dēļ applūdusi.

"Skorpions"

Amerikāņu flotes lepnums bija ātrā uzbrukuma zemūdene "Skorpions". 1968. gadā sākumā, pēc deviņus mēnešus ilgiem atjaunošanas darbiem, "Skorpions" devās ceļā uz Vidusjūru no Norfolkas Virdžīnijā, lai novērotu Padomju armijas darbības ūdeņos un ziņotu par tām ASV.

Maijā zemūdene ar tās 99 apkalpes locekļiem nonāca Rotā, Spānijā, kur tā palīdzēja Jūras spēku ballistisko raķešu zemūdenei aizceļot nepamanītai, nodrošinot trokšņa aizsegu. "Skorpions" raidīja signālus, lai novērstu tuvumā esošo Padomju Savienības zemūdeņu un spiegu kuģu uzmanību no Jūras spēku jaunākās kodolraķešu zemūdenes.

Tajā pašā nedēļā, 22. maijā, "Skorpions" pēkšņi pazuda. Kad zemūdene vairākas dienas neieradās atpakaļ Norfolkā, amerikāņu Jūras spēki uzsāka meklēšanu. Pēc pieciem mēnešiem netālu no Azoru salām Portugālē viņiem okeāna dzīlēs izdevās atrast tikai paliekas no zemūdenes, kura bija cietusi nopietnā uzbrukumā.

Joprojām klīst vairākas versijas par to, kas īsti iznīcināja "Skorpionu". Viens no pieņēmumiem vēsta, ka zemūdeni tīšām uzspridzināja Padomju Savienība, lai atriebtos par to, ka amerikāņi, viņuprāt, bija iesaistīti iepriekš pieminētajā "K-129" bojāejā. Arī pēdējā saziņa ar "Skorpionu” vedina domāt par šīs teorijas patiesumu, jo spēkrata kapteinis apstiprināja, ka tuvumā atrodas Padomju Savienības armijas kuģi, tāpēc viņi nolēmuši pamest šo teritoriju.

Vēl viena versija stāsta, ka 1967. gadā zemūdeni atjaunoja, un darbi tika sasteigti, jo Jūras flote vēlējās pēc iespējas ātrāk laist "Skorpionu" darbā. Tas ievērojami paaugstināja nopietnu tehnisku kļūdu risku, tāpēc pastāv teorija, ka zemūdenes nogrimšanā vainojami mehāniski bojājumi, proti, uz klāja esošas torpēdas sprādziens.

Detaļas par "Skorpiona" pēdējo braucienu joprojām ir neskaidras, un arī ASV Jūras kara flotes atbilde uz jautājumu par to, kas īsti notika, līdz pat mūsdienām nav pilnībā izskaidrota.