Annelīza Mišela kļuva par šausmu filmas galveno varoni, bet viņas patiesā dzīve bija daudz briesmīgāka
Šausmu filma "Emīlijas Rouzas ļauno garu izdzīšana" uz kinoteātru ekrāniem nonāca 2005.gadā. Atšķirībā no vairums šausmu filmām – tā ir balstīta uz reāliem notikumiem. Galvenās varones prototips bija vācu katoliete Annelīza Mišela, kura nomira 1976.gadā pēc neskaitāmiem eksorcisma rituāliem. Viņas dzīvesstāsts ir daudz briesmīgāks nekā jebkura filma, vēsta "The Sun".
Annelīza piedzima 1952.gadā stingrā katoļu ģimenē. Tēvs savulaik bija vēlējies kļūt par garīdznieku, taču viņam tas neizdevās, bet viņas tantes bija kļuvušas par mūķenēm. Meitenes vecākā māsa Marta nomira 8 gadu vecumā, kas atstāja pamatīgu iespaidu uz Annelīzi. Meitenes māte darīja visu iespējamo, lai izglābtu otro meitu. Viņa sekoja tam, lai meitenīte dzīvotu pēc iespējas dievbijīgāku dzīvi. Māte lika meitai divas reizes nedēļā apmeklēt misi. Vēlāk Annelīzai uz tā pamata attīstījās neirozes.
Annelīzai patika apmeklēt skolu, bet pasniedzēji teica, ka no citiem bērniem viņa atšķīrās ar dzīvesprieku. 16 gadu vecumā meitene stundas laikā pēkšņi zaudēja samaņu. Draugi apgalvoja, ka viņa vairākas minūtes pavadījusi transā. Tās pašas dienas naktī viņa pieslapināja gultu. Tad vecāki tam nepievērsa tik lielu uzmanību, bet pēc gada lēkme atkārtojās, tāpēc viņi nolēma meitu aizvest pie ārsta. Mediķis paziņoja, ka ar meiteni viss esot kārtībā.
1970.gadā Annelīza nonāca tuberkulozes dispanserā, kur viņai notika trešā lēkme. Kopš tās reizes meitene lūgšanu laikā sāka piedzīvot velnišķīgas halucinācijas un krist eiforijā. Tā rezultātā mediķi viņai noteica diagnozi "ielaista epilepsija", un meitene atgriezās skolā. Annelīza bija pamatīgi mainījusies, un viņa bija kļuvusi noslēgta un nomākta. Lēkmes turpinājās, bet zāles nelīdzējā. Kopš 1973.gada pie meitenes uz mājām sāka nākt priesteri. Annelīza pauda vēlmi izdarīt pašnāvību, un viņu sākušas uzrunāt šaušalīgas balsis
Annelīzas stāvoklis krasi pasliktinājās. Cerībā paglābties, viņa katru dienu veikusi ap 600 paklanīšanām, tupot uz ceļiem, kas noveda pie ceļgalu saišu traumām. Pēcāk viņa sākusi uzvesties vēl dīvaināk: no grīdas laizīja savu urīnu, ēda ogles, publiski atkailinājās un ēda kukaiņus. Bijis gadījums, kad viņa paslēpusies pagaldē un rējusi kā suns, nelinot laukā vairākas dienas. Meitene sāka baidīties no krustiem un svētā ūdens, no kā tika secināts, ka viņa ir velna apsēsta. Jaunietei tika aizliegts lietot zāles, un vecāki atļāva veikt eksorcisma rituālu. Tiesa, vēlāk ārstu konsīlijs konstatēja, ka viņa sirgusi ar smagas formas šizofrēniju.
Priesteri Arnolds Renzs un Ernests Alts, kas veica eksorcismus, paziņoja, ka meitenē iemiesojušies 6 dēmoni, ieskaitot Jūdu Iskariotu, Luciferu, Belialu, Kainu un Ādolfu Hitleru. Dieva kalpi desmit mēnešu laikā kopumā veica 67 stundu garas eksorcisma sesijas. Kopumā 42 stundas tika ierakstītas arī magnetafona lentē, kur dzirdama necilvēcīga rēkšana, lamāšanās un stāsti par elles šausmu ainām.
Annelīza pārstāja ēst, bet priesteri viņu pieķēdēja, lai salauztu dēmonu pretestību, jo meitene seansu laikā svaidījusies un pretojusies. Viņa nomira 1976.gadā īsi pēc tam, kad jaunietei konstatēja organisma vispārēja novājinājuma izraisītu pneimoniju. Vecāki meiteni apglabāja blakus māsai Martai. Pēcnāves ekspertīze vēstīja par izsistiem zobiem, zilumiem, kas klāj visu ķermeni, un melniem apļiem zem acīm. Baznīcas pārstāvji paziņoja, ka Annelīza "atbrīvojās", bet tiesībaizsardzības iestādēm bija cits viedoklis. 1978.gadā priesteriem, kuri veica ļauno garu izdzīšanas rituālus, un meitenes vecākiem, tika piespriesti nosacīti cietumsodi un naudassodi par slepkavību, kas pastrādāta neuzmanības rezultātā.
Nevienu no ārstu versijām nevarēja apstiprināt, jo neviena no ārstēšanas metodēm nebija devusi nekādus rezultātus, lai gan Annelīza medikamentus bija lietojusi sešus gadus.
