Lukašenko kolhozā baltkrievi atgriezties vairs negrib. Ekskluzīva intervija ar Valēriju Cepkalo

Par Baltkrievijā notiekošo "Kas Jauns Avīze" iztaujā vienu no Lukašenko aktīvākajiem opozicionāriem, uzņēmēju Valēriju Cepkalo, kurš savulaik bijis arī viņa komandā. Lukašenko nepieļāva Cepkalo kandidatūras reģistrēšanu prezidenta vēlēšanās, pasludinot daļu savākto parakstu par nederīgiem. Baidoties par savu dzīvību, Cepkalo jūlijā pameta valsti un šobrīd ar ģimeni dzīvo Latvijā.

Baltkrievijā Valērijs Cepkalo izveidoja Augsto tehnoloģiju parku un ar informācijas tehnoloģijām nodarbojas arī šobrīd. "Kas "Jauns Avīzei" zināms, ka Cepkalo ticies ar Liepājas mēra vietnieku Uldi Sesku, pārrunājot iespēju par viņa dalību šāda veida uzņēmumā Vēju pilsētā.

Baltkrievijas Izmeklēšanas komitejas prasību izdot Cepkalo, apsūdzot viņu korupcijā, Latvija negrasās pildīt. Safabricētas apsūdzības ir ierasta Lukašenko režīma prakse. Pēc cilvēktiesību aizstāvības centra "Vesna" datiem, turienes cietumos atrodas vairāk nekā 160 politieslodzītie, un Cepkalo visdrīzāk būtu viņu vidū, ja paliktu Baltkrievijā.

Kā jūs domājat, kāds ir patiesais Lukašenko sarīkotās Tautas sapulces mērķis un ko tā viņam dos?

Domāju, ka nedos neko. Galvenais Lukašenko mērķis ir nodemonstrēt, ka viņam ir it kā tautas un sabiedrības atbalsts, taču patiesībā šajā sapulcē piedalās tikai ļoti stingri atlasīti cilvēki, kuri no viņa kaut kādā veidā ir tieši atkarīgi. Tie ir cilvēki, kuri strādā valsts iestādēs un saņem algu no budžeta, vai valstij piederošu uzņēmumu darbinieki.

Lukašenko šobrīd nav pārliecinoša atbalsta nevienā no sociālajām grupām. Ja viņam tāds būtu, sapulces delegāti būtu izvirzīti reālās darba kolektīvu sanāksmēs vai sociālajās grupās, kā tas tika darīts iepriekšējās reizēs. Šoreiz nekā tāda nebija, jo vara ļoti nopietni baidījās, ka tā sapulcē var nonākt cilvēki, kas varētu zālē piecelties un pateikt kaut ko Lukašenko nepatīkamu.

Protams, ka šajā sanāksmē ne ar vienu vārdu netiks pieminētas falsificētās vēlēšanas un baltkrievu tautas tiesības pašai lemt savu tālāko likteni. Uz tādiem jautājumiem Lukašenko vienkārši neatbild.

Dažs politologs, sevišķi Krievijā, izteicies, ka šī sapulce bija kas līdzīgs Lukašenko otrajai inaugurācijai.

Ja atceramies, tad savu inaugurāciju viņš izspēlēja lielā slepenībā un tādā pašā slepenībā atlasīja šīs sapulces dalībniekus – faktiski tā ir PSRS laiku komunistiskās partijas kongresa kopija, no sākuma līdz beigām. Esmu pārliecināts, ka starptautiskā sabiedrība to tā arī uztvers un nekāda virzība uz Lukašenko varas atzīšanu pēc šī pasākuma nenotiks.

Šajā sapulcē uzstājās arī Latvijas baltkrievu kultūras biedrības Prameņ vadītāja, bijusī Saeimas "Saskaņas" deputāte Jeļena Lazareva*...

Latvijā baltkrievu kopiena ir visai noslāņojusies. Mēs arī saprotam, ka ir viena daļa, kuri šeit dzīvo no deviņdesmito gadu beigām – viņi jau sākotnēji pulcējās ap Baltkrievijas vēstniecību – šīs organizācijas arī saņem finansējumu un, protams, atbalsta Lukašenko varu. Ja viņi arī ir izvirzījuši kādu cilvēku dalībai šajā sanāksmē, ko gan tur darīt – es tikai gribētu, lai šāds cilvēks vismaz pats sev atbild uz pamata jautājumiem.

Vai baltkrievu tautai ir tiesības uz brīvām vēlēšanām un savas nākotnes izvēli? Kā viņa izturas pret faktiem, ka jau ap 30 000 cilvēku bijuši apcietināti un daudzi no viņiem ir spīdzināti, sisti, izvaroti, un vairāki arī nežēlīgi nogalināti?

Vai ir normāli, ka cilvēkus notiesā uz reālu termiņu cietumā pēc melīgām liecībām, bet šis liecinieks tiesā pat nenosauc savu vārdu un neparāda seju? Normāli, ka par cilvēku piekaušanu un nogalināšanu līdz šim brīdim nav nevienas krimināllietas? Pajautājiet to viņai…

Jūs pats savulaik esat bijis varai diezgan tuvs – ārlietu ministra vietnieks un Baltkrievijas vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc nokļuvāt opozīcijā?

Tas bija pilnīgi cits laiks – es strādāju no 1994. līdz 1997. gadam, bet kopš tā laika notikušas milzīgas pārmaiņas gan pasaulē, gan Baltkrievijā. Pirmajās un vienīgajās godīgajās vēlēšanās par Lukašenko cilvēki patiešām balsoja, jo viņš bija kā svaiga pārmaiņa līdz tam valdījušajai kompartijas nomenklatūrai.

Viņš bija cilvēks no tautas, kolhoza priekšsēdētājs, un mācēja runāt ar tautu saprotamā valodā – atceros, ka arī mana vecmamma par viņu bija sajūsmā. Viņš lieliski orientējās visos lauksaimniecības smalkumos, ieskaitot piena izslaukumu un skābbarības ražošanu. Tomēr pēc gadiem cilvēku attieksme mainījās, jo jāsāk bija domāt nevis par to, cik gaļas var teorētiski saražot, bet kā to gaļu reāli nopirkt.

Diemžēl viņš domāšanā palika tā paša kolhoza priekšsēdētāja līmenī, un, lai saglabātu varu, Lukašenko faktiski iznīcināja demokrātiju. Viņš tā arī joprojām nav ticis līdzi sabiedrības attīstībai, jo no kurienes tad nāk dzīves pieredze? No komunikācijas ar cilvēkiem. Viņam vienkārši nav šādas pieredzes, jo kopš nākšanas pie varas viņš ir izolējies no cilvēkiem un domā tikai par savas varas saglabāšanu. Viņa viedoklis par ideālu valsti ir kā par ideālu kolhozu.

Tā pagāja desmit gadi, un sabiedrībā radās jautājums – ko tālāk, kā valstij attīstīties? Kolhozs ir uzbūvēts, bet par tālāko attīstību viņam ideju vienkārši nav. Ja Lukašenko būtu aizgājis no amata pēc pirmajiem diviem termiņiem, viņu tautā, visticamāk pieminētu ar labu vārdu.

Vai sazināties ar opozīcijas līderi Svjatlanu Cihanousku?

Sazināmies visai bieži, reizi nedēļā, pusotrā noteikti, un mana sieva to dara pat biežāk. Vismaz reizi mēnesī cenšamies arī satikties, lai pārrunātu aktualitātes un turpmākos plānus.

Kā prognozējat tālāko notikumu attīstību Baltkrievijā?

Ja man 2020. gada maijā, kad sākās Lukašenko darbības pret citiem prezidenta amata kandidātiem un opozicionāru aresti, kāds būtu pateicis, ka 13. augustā Baltkrievijā ielās izies 300 000 cilvēku, es tam nebūtu noticējis. Neviens nebūtu noticējis. Mēs, protams, varam plānot kādas savas darbības un to arī darām, tomēr, kā situācija attīstīsies, prognozēt ir ļoti grūti.

Vienu gan es zinu droši – Baltkrieviju atgriezt atpakaļ tajā stāvoklī, kāds tas bija pirms pēdējām prezidenta vēlēšanām, vairs nav iespējams. Lielākās daļas tautas acīs šis režīms nekad vairs nebūs leģitīms – cik ilgi tas vēl vilksies, nezinu, bet pēdējās Lukašenko uzstāšanās un darbības rāda, ka katrs viņa nākamais solis situāciju valstī pasliktina.

Naudas un resursu kļūst arvien mazāk, un galvenais – viņam joprojām nav nekādas nojausmas, ko tad darīt tālāk. Arī viņa atbalstītāji un valsts aparāts no Lukašenko gaida beidzot skaidru valodu, kādu ceļu valsts un tās ekonomika turpmāk ies. Tā vietā viņš turpina stāstīt, ka pie mums viss ir labi, tikai jānomierinās, jāaptur protesti, un tad arī par konstitūcijas izmaiņām padomāšu.

Mēs saprotam, ka tās ir tikai taktiskas viltības, un šāda gaisā pakārta situācija var turpināties gadiem – Lukašenko ir gatavs solīt visiem un visu, bet jebkurā gadījumā viņa mērķis ir savas varas saglabāšana jebkuriem līdzekļiem.

Līdz šim opozicionāri ir uzsvēruši, ka vēlas ar Krieviju saglabāt labas attiecības. Vai pēdējie notikumi, protestu apspiešana Krievijā, nav šo attieksmi mainījuši?

Mans personiskais viedoklis ir, ka Baltkrievija atrodas tur, kur tā atrodas, un mums nav nekādu iespēju kā kuģim aizpeldēt uz citu vietu. Sava ģeogrāfiskā vieta mums jāizmanto, un, ja reiz Krievija ir mūsu kaimiņš, mums ir jāizmanto izdevīgums, ko mums šis fakts dod. Mums ar Krieviju ir jāuztur labas attiecības, tāpat kā ar visām citām kaimiņvalstīm, kuras ir Eiropas Savienībā. Uzskatu, ka mūsdienu pasaulē starpvalstu attiecības ir jāskata caur labu attiecību prizmu un ar ienaidnieku meklēšanu nav jānodarbojas. Ne raganu medības, bet draugu un sabiedroto meklēšana.

*Kas interesanti – Jeļena Lazareva ir Kultūras ministrijas paspārnē esošās Mazākumtautību nevalstisko organizāciju pārstāvju konsultatīvās komitejas locekle.