Humānā katastrofa Krimas pussalā: beidzies ūdens. Tā nav ne mājokļos, ne slimnīcās, ne skolās, nekur...

Notiekošo Krimas pussalā nevar nosaukt citādāk kā vien par humāno katastrofu, sevišķi šai laikā, kad visā pasaulē cīnās pret Covid-19 pandēmiju, kad tīrībai un higiēnai, ko nevar nodrošināt bez ūdens, ir sevišķi liela nozīme. Situācija pasliktinājās pagājušās nedēļas nogalē, kad tika ieviesti vēl striktāki ūdens taupīšanas pasākumi un lietošanas ierobežojumi. Tādas ainas, kādas pašlaik novērojamas Krimā, nav pierastas 21. gadsimta Eiropai.

Sirreālistiski skati Bahčisarajas ūdenskrātuvē (Krimas republika): 

Katastrofāls ūdens trūkums

Lielākajās Krimas pilsētās pie slimnīcām, skolām, poliklīnikām, valdības un pašvaldības iestādēm, kā arī citiem uzņēmumiem novietotas lielas zilas ūdens mucas, lai ar ūdeni nodrošinātu šo iestāžu pamatvajadzības. Mucām noslēgti krāni, lai no tām ūdeni nezagtu cilvēki “no malas”. Uz pāris stundām dienā pie dzīvojamajām mājām piestāj ūdensvedēju cisternas, lai tur dzīvojošie varētu kannās, pudelēs, vannās (kas nu kuram ir) iepildīt ūdeni.

Ūdeni pilsētnieki savos krānos labākajā gadījumā var sagaidīt tikai sešas stundas diennaktī, pie tam tikai auksto, jo karstā jau nav vairākus mēnešus. Dažās mazpilsētās un ciematos ūdensvads jau atslēgts vairākus mēnešus, ziņo telekanāls “Doždj”. Ūdens pat nav mazā provinces kafejnīcā, kur izlīdzas ar zem letes noslēptiem bunduļiem. Jau rudenī ūdeni īpaši taupīt piekodināja izglītības iestādēm, arī kādā lielā poliklīnikā ūdens trūkuma dēļ darbojas tikai viena tualete.

Tiem, kuriem nav palaimējies dzīvot rajonos, kur ūdeni pieved klāt cisternās, kā nu mācēdami dodas veldzējošā malka meklējumos pa provinces bezceļiem uz vēl neizsusējušām upītēm un avotiem ar personiskajām automašīnām, kas nu aprīkotas ar dažādām pielāgotām cisternām šķidruma pārvadāšanai.

Bet laimīgi nevar justiem arī dzīvojamo māju iedzīvotāji, jo viņiem no krāniem tek ar rūsu piesārņota tērcīte, kas der tikai tehniskām vajadzībām. Palaimējies tiem, kuri strādā ar ūdeni nodrošinātās valsts iestādēs, kuru vadītāji saviem darbiniekiem atļauj darba laikā izmazgāt veļu vai noskaloties dušā. Bet ne jau visās darba vietās ir veļasmašīnas un dušas, un, ja arī ir, ne vienmēr priekšnieks ir labvēlīgi noskaņots pret padotajiem.

Kremļa opozīcijas telekanāls "Doždj" par ūdens krīzi Krimā:

Uz Ukrainas ūdeni var cerēt tikai pēc deokupācijas

Saldūdens trūkums Melnās jūras ieskautajai Krimas pussalai nav nekas neparasts. To iznāk piedzīvot apmēram reizi astoņos gados, kā pašlaik – no lietus un sniega “brīvajos” periodos, bet nekad pussalas ūdenskrātuves nav bijušas tik sausas kā pašlaik. Parasti lielo ūdenskrātuvju krastos bija labiekārtotas pludmales, peldvietas, laivu noma. Tomēr tagad tur, kur vēl pirms dažiem gadiem viļņojās ūdens, nu ir izkaltusi zeme. Ūdens līmenis lielajās ūdenskrātuvēs krities par vairākiem metriem, dažviet pat par 20 metriem.

Kāda krimiete “Doždj” stāsta: “Ūdenskrātuves malā dzīvoju jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Te vienmēr bija pludmales, cilvēki laivoja. Pirmo reizi tā pārvērtusies par peļķi. Nekad tā nav bijis!”

Saldūdens Krimas pussalai plūda pa Krimas ziemeļu kanālu no kontinentālās Ukrainas lielākās upes – Dņepras. PSRS laikos Krima Ukrainai pievienojās tieši ūdens dēļ, atminas tālaika padomju valdības un partijas līdera dēls Sergejs Hruščovs. Krimas pussalas atrašanās Ukrainas sastāvā galvenokārt bija racionālu motīvu vadīta, jo vienotā ekonomiskā sistēma vienas republikas robežās varēja drošāk un pārskatāmāk pussalu nodrošināt ar saldūdeni.

Pēc 2014. gada okupācijas nu šī sistēma izjaukta un Ukraina nogriezusi ūdens krānu Krimas ziemeļu kanālam, paziņojot, ka to atkal atgriezīs tikai pēc tam, kad Krievija pārtrauks okupāciju. Ukrainas premjerministra vietnieks Aleksejs Rezņikovs skaidri un gaiši norādījis: “Dzeramais ūdens Krimā no citām Ukrainas daļām būs pieejams vien pēc pussalas deokupācijas. Tāda ir valdības vienotā nostāja”.

"Voda Krima" informē par ūdens izbeigšanos:

Elitārās ūdensprocedūras

Pagājušajā nedēļā okupācijas varas iestādes paziņoja, ka tiek noteikti vēl lielāki ūdens patēriņa ierobežojumi, kas, protams, izraisīja iedzīvotāju neapmierinātību. Savukārt tur, kur tiek padots ūdens, tas bieži vien ir nepievilcīgā brūnganā krāsā – rūsas “saēsts”, jo pussalas ūdenssaimniecības sistēma ir novecojusi, caurules nav mainītas gadu desmitiem ilgi, tās ne tikai regulāri plīst, bet arī pēc ilgstošas dīkstāves “izdala” rūsas atlikumus, ūdens no krātuvēm nāk arī duļķains, jo to sūknē no pašu ūdenskrātuvju gultnes.

Katastrofālo situāciju spiesta atzīt gan vietējā vara, gan Kremlis. Pat Krievijas prezidents Vladimirs Putins solījis drīzumā savest kārtībā Krimas ūdensapgādes jautājumu. Tikai, pēc visa spriežot, reāla plāna, kā to izdarīt, nav. Tauta tiek barota ar rožainiem plāniem, ka tiks būvētas Melnās jūras ūdens atsāļošanas stacijas, un nekāda palīdzība no Ukrainas neesot vajadzīga. Tomēr diez vai starptautiskā sabiedrība to pieļaus, jo, lai nodrošinātu jaudu dārgajām atsāļošanas rūpnīcām, būtu jāuzbūvē vairākas atomelektrostacijas, bet to diez vai akceptēs laikā, kad visa pasaule pamazām atsakās no kodolenerģijas. Un, ja arī kāds sadūšosies šādu projektu īstenot, tas ir vairāku gadu jautājums.

Tikmēr Krievija tērē milzīgus līdzekļus Krimas elites “ūdensprocedūrām”. Krimas republika, kurā dzīvo tikai par pusmiljonu vairāk cilvēku nekā Latvijā, ir dotējamais reģions, un Krievijas Federācija ik gadu tajā investē vairākus miljardus eiro. Pie tam bez taustāma rezultāta. Piemēram, tās nodrošināšanai ar saldūdeni Kremlis šogad atvēlējis 166 miljardus rubļu jeb apmēram sesto daļu no visas Latvijas budžeta – 1,8 miljardus eiro.

Ūdens nav pat poliklīnikās un slimnīcās:

Kamēr Krimas galvaspilsēta Simferopolē labākajā gadījumā dzīvokļos ūdens ir tikai sešas stundas diennaktī (tikai aukstais un ne naktīs) ūdenssaimniecības budžets tiek tērēts elites uzturēšanai. Tā, piemēram, Krimā mēļo, ka speciāls ūdensvads tiek vilkts uz gāztā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča villu, kuru pārbūvē Krievijas federācijas padomes priekšsēdētājai Valentīnas Matvijenko vajadzībām.

Bažas par Krievijas militāro intervneci

ASV valsts sekretāra padomnieks un Centrālās izlūkošanas pārvaldes analītiķis Pols Goubls jau šogad, pavasara beigās, brīdināja: “Krimas pussalas iedzīvotāji jau ilgstoši cieš no ūdens piegādes pārtraukumiem. Šo problēmu vēl vairāk saasina klimata pārmaiņas un ar to saistīto laikapstākļu izmaiņas. Proti, ziemā netiek fiksēts pietiekošs nokrišņu daudzums, kas vairotu saldūdens resursus. Pēdējo mēnešu laikā, pussalai atrodoties Krievijas okupācijas varā, dzeramā ūdens nodrošināšana kļuvusi par kritisku problēmu.

Pēc Krievijas amatpersonu domām reģiona dzeramā ūdens rezerves ir samazinājušās par 60%. Šāda situācija okupētajā Krimā draud izraisīt nopietnu sabiedrības veselības krīzi, pamudinot Maskavu sākt jaunu militāru darbību pret Ukrainu, lai piekļūtu ūdens resursiem. 

Šie fakti arvien vairāk palielina iespēju, ka Maskava varētu izlemt par militāru uzbrukumu uz ziemeļiem Ukrainas iekšienē. Šī uzbrukuma mērķis būtu iegūt tiešu kontroli pār pussalai nepieciešamā ūdens piegādēm, pirms šovasar gaidāmās iespējamās pilna mēroga humānās katastrofas.

Tāpēc iespēja, ka šīs problēmas risināšanai Maskava varētu pēkšņi izšķirties par militāru triecienu Ukrainai, nav izslēdzama. Domāt šādā virzienā Kremļa režīma pārstāvjiem ļauj pieņēmums, ka visa pārējā pasaule šobrīd ir pārņemta ar Covid-19 pandēmijas seku likvidēšanu. Vēl jo vairāk Maskava šādu rīcību varētu publiski skaidrot kā “humānu” soli, lai glābtu pussalas iedzīvotājus, nevis klasisku militāru agresiju, kāda tā nepārprotami būtu citkārt”.

Pat Krievijas oficiālā propaganda atzīst, ka okupētajā Krimā cilvēkiem trūkst dzīvinošās veldzes:

Kremlis izmisumā

Savukārt Krievijas vara, cenšoties aizstāvēt politisko naratīvu “Krim naš!” (“Krima mūsu!”), ir haotiska savos paziņojumos, Krievijas senators no Krimas Sergejs Cekovs nesen paziņoja, ka Ukrainas vēlme neatcelt “ūdens blokādi” Krimai esot “pilnīga bezjēdzība”.

Cekovs uzsvēra: “Krima ir nodrošināta ar dzeramo ūdeni pilnā apjomā, lauksaimniecība ir pielāgojusies”. Senators piebilda, ka tuvākajos gados pussalā plānots ieviest ūdens saglabāšanas tehnoloģijas, piemēram, saņemts piedāvājums iegūt ūdeni lauksaimniecības vajadzībām no upju gultnēm 10-15 metru dziļumā.

Tikmēr viena no krimiešu šo dienu lasītākajām interneta vietnēm ir vietējās pašpārvaldes mājaslapā uzņēmuma “Voda Krima” (“Krimas ūdens”) publicētā informācija par ūdens padeves režīmiem okupētajā teritorijā.

“Voda Krima” lepojas ar to, ka pussalā sākusi strādāt Krievijā pirmā “teleskopiskās pārbaudes automašīna”. Tas ir kārtējais Krievijas zinātnieku “brīnums”, kas radīts tādēļ, lai, braukājot pa pussalu, spētu atklāt nelikumīgos savienojumus ar ūdens apgādes sistēmu. Tādējādi sabiedrībai it kā nodots vēstījums, ka pie ūdens trūkuma it kā nav vainīga Krievijas agresīvā politika, bet gan pašu krimiešu “nelikumības un sabotāžas”.

Izsusējušās Bahčisarajas akas: