Obama grāmatā neierasti atklāti stāsta par pasaules varenajiem. Putins tikpat apsēsts ar savu tēlu kā tīnis

Pirms nedēļas dienas gaismu ieraudzījusī Obamas memuāru grāmata ASV un Kanādā pārsniegusi visus pārdošanas rekordus. Pirmajā dienā to iegādājušies 890 000 lasītāju, un tiek lēsts, ka eksprezidenta atklāsmes kļūs par vispārdotāko ASV prezidenta memuāru grāmatu jaunākajā vēsturē. Jauns.lv iepazīstina ar spilgtākajiem Obamas citātiem par šīs pasaules varenajiem.

Krievijas prezidents Putins: “Viņam nevar uzticēties!”

Obama visnotaļ neglaimojoši izteicies par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, ar kuru viņš iepazinies laikā, kad Putins uz savu kārtējo termiņu prezidenta amatā bija starpposmā – skaitījās Krievijas premjerministrs, kaut gan bez viņa ziņas nominālais prezidents Dmitrijs Medvedevs nevarēja pieņemt izšķirošus lēmumus. Obama paironizējis par Putina “mačo stila fotosesijām”.

Obama Kremļa līderi raksturo kā fiziski “neiespaidīgu, īsu un kompaktu” cilvēku, kura miesasbūve ir līdzīga kā cīkstonim. Obama pasmejas par Putina pārspīlēti vīrišķīgajām fotosesijām, kurās viņš redzams, piemēram, bez krekla jājam uz zirga vai spēlējot hokeju. Viņš tajās izskatoties “tikpat apsēsts ar savu tēlu kā tīnis, publicējot fotogrāfijas “Instagram””. Putins ir mūsdienu versija tiem korumpētiem politiķiem, kuri 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Čikāgā un Ņujorkā: “skarbi, ielas audzināti, bezjūtīgi tēli, kas uzskata, ka viņiem taisnība, nekad nesniedzas ārpus savas šaurās pieredzes rāmjiem un kas uztver protežēšanu, kukuļošanu, izspiešanu, krāpniecību un reizēm arī vardarbību kā attaisnojamu rīkus savā darbībā, un kam nekad nevar uzticēties”. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tālaika ASV gangsteriem nebija kodolieroču un veto iespēju ANO Drošības padomē. Obamam visas ilūzijas par attiecību ar Krieviju “pārstartēšanu” izgaisa jau pēc pirmās tikšanās ar Putinu, kad viņam radās iespaids, ka Putins vada nevis lielvalsti, bet gan “kriminālu grupējumu”.

Pirmajā tikšanās reizē “Putins sāka aktīvu un šķietami bezgalīgu (45 minūtes garu monologu), kurā uzskaitīja visas netaisnības, nodevības un necieņu, kas viņa uzskatā Krievijas tautai bija jāpārdzīvo amerikāņu rīcības dēļ”. Putins garajā runā izteicis pārmetumus, ka NATO un ASV nemitīgi ielauzusies Krievijas ietekmes sfērā – paplašinot NATO robežas, izvietojot karavīrus Irākā un izvēršot NATO bāzes Uzbekistānā un Kirgiztānā, paužot atbalstu “krāsainajām revolūcijām”. Kad Obama centies izklāstīt savus pretargumentus, viņam radies iespaids, ka Putinam tas nav interesanti.

Krievijas prezidenta intereses esot “uzturēt gandrīz satīrisku makulīnās enerģijas tēlu, laiku pa laikam praktizējot ikdienišķu šovinismu un homofobiju, un apgalvot, ka ārējie spēki apdraud Krievijas vērtības”. Divdesmit Putina varas gados Krievija kļuvusi par valsti “no kuras, iespējams, jābaidās, bet kuru neviens negrib atdarināt”, norāda Obama.

Grāmatā pozitīvākā gaismā attēlots Putina protežē Dmitrijs Medvedevs, kurš no 2008. līdz 2012. gadam bija Krievijas prezidenta amatu. Obamam radās iespaids, ka Medvedevs neticēja visām Kremļa pozīcijām: “Kad viņš runāja, es pamanīju tādu kā ironisku distancēšanos, it kā viņš gribētu man parādīt, ka patiesībā nemaz netic visam, ko saka”. Medvedevs Obamas vērtējumā esot “mūsdienu politiķis”, kas bija ieinteresēts labu attiecību ar ASV nodibināšanā, bet, viņš jau bija tikai nomināls valsts prezidents – visus galvenos lēmumus tik un tā pieņēma Putins.

Izsmalcinātais brits, emocionālais francūzis un labvēlīgā vāciete

Līdztekus savām pārdomām par amerikāņu politiku un savu personisko dzīvi, Obama raksturo arī citus pasaules varenos, ar kuriem viņam nācies tikties.

Britu premjers no 2010. līdz 2016. gadam Deivids Kamerons izcēlies ar izsmalcinātām manierēm un pārliecību par sevi, bijis mierīgs un nosvērts cilvēks. Obama atzīstas simpātijās pret bijušo Lielbritānijas premjerministru: “Man personīgi viņš patika, pat tad, kad mēs bijām kardināli atšķirīgās pozīcijās”. ASV prezidents atklāj, ka viņš ne vienmēr atbalstījis Lielbritānijas ekonomisko politiku.

Francijas prezidents no 2007 līdz 2017. gadam Nikolā Sarkozī bijis emocionāli uzvilkts, atgādinājis tēlu no postimpresionisma klasiķa Anrī de Tulūza-Lotreka gleznas: “Sarunas ar Sarkozī vienlaicīgi bija gan interesantas, gan nogurdinošas. Viņa rokas pastāvīgi bija kustībā, viņa krūtis izriestas kā lepnam gailim”.

Vācijas kanclere Angela Merkele ir “uzticama, godīga un labvēlīga jau no dabas”. Sākumā Merkele Obamu uztvērusi ar skepsi, jo ASV prezidents izcēlās ar pārliecinātām oratora spējām. “Bet es uz Angeli Merkeli neapvainojos, jo mūsdienu Vācijas līderiem jau ir iedzimta nepatika pret jebkura veida demagoģiju – un tā ir uzteicama īpašība”.

Draudzīgais turks, indiešu tehnokrāts un čehu problēma

Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pārsvarā ir “ir draudzīgs un iejūtīgs pret lūgumiem. “Vienīgi man radās iespaids, ka viņa ieinteresētība uzturēt demokrātiju un likuma varu ir atkarīga tikai no viņa iespējām saglabāt savu personīgo varu,” domās dalās Obama.

Toties bijušais Indijas premjers no 2004. līdz 2014. gadam Manmohans Singhs ir “gudrs, prātīgs un neizsakāmi godīgs galvenais Indijas ekonomijas transformācijas arhitekts”. Viņš ir nepiekasīgs tehnokrāts, kas ieguvis tautas uzticību ne jau tādēļ, ka vērsies pie vēlētāju jūtām, bet gan tāpēc, ka cēlis viņu dzīves līmeni un saglabājis godīga un nekorumpēta politiķa reputāciju.

Savukārt Čehijas prezidentu no 2003. līdz 2013. gadam Vaclavu Klausu Obama nosaucis par “problemātisku”. Šis prezidents-eiroskeptiķis Eiropā atdzemdinājis labējo populismu. “Viņš pierādījis, ka pasaules ekonomiskās krīzes 2009./2010. gadā pasaulē atdzimst nacionālisma, neiecietība pret imigrantiem un skepse par Eiropas integrāciju”.

Rezumējot mūsdienu politisko gaisotni, Obamam jāatzīst, ka daudzsološais demokrātijas vilnis, ceļš uz liberizāciju un integrāciju, kas pasauli pārņēma pēc Aukstā kara priekškara krišanas, nu iet mazumā.