Bet kāpēc īsti nedrīkst zīmēt pravieti Muhamedu?

Abstrahējoties no diskusijas par to, vai satīriskas karikatūras ar pravieti Muhamedu vai jebkuru citu pravieti islāmā, ir aizvainojošas vai nē, ir jāņem vērā, ka jebkāda – arī cieņpilna Muhameda atainošana attēlos šajā ticībā ir aizliegta, taču tā tas nav bijis vienmēr.

Lielākajai daļai musulmaņu Muhameda attēlošanai saka stingru nē, jo pastāv uzskats, ka statuju vai bilžu izmantošana islāma reliģijas praktizēšanā veicina elku pielūgšanu. Proti, potenciāli daudz vieglāk ir sākt pielūgt tēlu, kas eksistē attēlos, nevis tēlu, kas eksistē tikai mūsu prātos. Kamēr kristiešu dievnamos varam vērot plašu svēto attēlošanu gleznās un ikonās, islāma māksla faktiski sastāv no dažādiem ģeometriskiem simboliem, rakstiem un kaligrāfiski atveidotām Korāna sūrām u.c.

Lai arī pašā Korānā tieši nav norādes uz praviešu attēlošanas aizliegumu, šāda norāde, pēc musulmaņu domām, atrodama otrā svarīgākajā islāma svētajā rakstītajā avotā - hadītos (sauktas arī par hadīsām) - stāstos par pravieša Muhameda dzīvi, darbiem un vārdiem, kuros islāmticīgie smeļas izpratni par to, kā ir jādzīvo un jāuzvedas musulmanim. Tomēr arī tā, pēc daudzu pētnieku domām, ir tikai interpretācija, jo skaidras un stingras norādes, ka attēlošana ir aizliegta, nav arī hadītos, kas atšķirībā no Korāna nav tik poētiski.

Mičiganas universitātes Mākslas vēstures profesore Kristīana Grūbere norāda, ka visskaidrākais pravieša attēlošanas aizliegums nav vis atrodams islāma svētajos tekstos, bet 2001. gadā par teroristisku atzītās afgāņu organizācijas “Taliban” izdotajā fatvā – šariata jeb islāma likumu jomā specializējušās jurista atzinumā par to, ko kā pareizi jārīkojas saskaņā ar islāma likumiem.

Tomēr nevarētu teikt tā, ka Muhameda attēlojumu pasaulē nav, tādi ir, turklāt to nebūt nav tik maz. Pirms vairākiem gadsimtiem ne arābu reģionos pētnieki atraduši zīmīgus un detalizētus Muhameda portretus. Vienā no persiešu pasaulē radītajām versijām Muhameds redzams, tērpies baltā turbānā ar bārdu. Savukārt kādā citā viņš attēlots savos jaunības gados ar divās astēs sadalītiem matiem. Vēl kādā Muhameds izšķir strīdu, paklāja vidū novietojot melnu akmeni.

Tiesa gan, Muhameda zīmējumi daudz retāk bija satopami Arābijas pussalas mākslā, turklāt starp arābu musulmaņu un ne arābu musulmaņu kultūrām pastāvēja nesapratne par to, ko drīkst un ko nedrīkst attēlot islāma mākslā, kas galu galā noveda pie Muhameda pazušanas no mākslas darbiem.

Pētnieki arī norāda uz faktu, ka islāma estētikā svarīga loma ir arābu valodai. Jānorāda, ka islāma pasaulē valda visai strikts uzskats, ka visprecīzāk Dieva sacīto var lasīt tikai oriģinālvalodā - arābiski, bet visi tulkojumi tiek uzskatīti tikai un vienīgi par komentāriem. Nereti tieši tādā veidā Korāns tiek piedāvāts citās valodās - sūras tulkojumos tiek publicētas gan arābiski, gan svešvalodā. Korāna valodā runājošu cilvēku vidū vajadzība pēc ilustratīva attēla, kas papildina rakstītu tekstu, neesot tik liela. Lai arī tekstos ir daudz atrodami Muhameda izskata apraksti, zīmētos portretos viņš neparādās. Turpretim turku, persiešu, indiešu mākslinieciskais mantojums ir tostarp arī izteikti vizuāls. Un tomēr ceļā uz mūsdienām kaut kas notika arī ne arābu pasaulē. Lai arī viņš aizvien tika attēlots gleznās, viņa sejas panti vairs nebija saskatāmi. Tas, kas zināms šobrīd, Muhameda seja gleznojumos skaidri vairs nav bijusi attēlota kopš tālā 16. gadsimta.

Kāpēc Muhameda attēli kļuva haram jeb aizliegti? Grūbere intervijā BBC norādījusi, ka iebildumi pret Muhameda gleznošanu varētu būt reakcija uz koloniālo ēru un kristiešu kolonizatoru Jēzus attēlu pielūgšanu. Tas sakrīt ar laiku, kad no attēliem sāka pazust Muhameda seja.

Izdevuma “Wall Street Journal” žurnālists Jaroslavs Trofimovs attēlu strīdiem piedāvā šādu skaidrojumu: “Lielā mērā ņemot, šī plaisa ir balstīta mūsdienu pasaules neapmierinātībā, nevis teoloģijā. Tas ir jūtīgums, kas radies, daudziem musulmaņiem uzskatot, ka viņiem uzbrūk rietumi. Un ka būtiska ekonomiskā un kulturālā lejupslīde viņu sabiedrībā sākās līdz ar eiropiešu kolonizāciju pirms daudziem gadsimtiem.”

Lai arī Muhameda attēli šobrīd visai vienprātīgi tiek uzskatīti par stingru tabu, tie aizvien šad tad parādās arī musulmaņu pasaulē. Piemēram, šiītu Irānā, kur reliģijā svarīgu personu vizuāla attēlošana netiek uztverta tik sakāpināti. Medijs “The Guardian” pirms vairākiem gadiem, kad notika asiņainais uzbrukums satīras žurnāla “Charlie Hebdo” darbiniekiem, vēstīja, ka šajā islāma republikā, kas 1979. gadā gāza laicīgo varu un par valsts augstāko amatpersonu iecēla reliģisko vadītāju, var nopirkt kā paklājus, tā pastkartes ar Muhameda attēliem. Jāatzīst gan, ka sunnītu pasaulē kritika šiītu Irānas virzienā par šo jautājumu izskan bieži, jo valstī plaši tiek attēlots arī imāms Huseins, šiītiem svarīgs reliģisks personāžs, kurš krita kā moceklis Irākas pilsētā Karbalā. Viņa attēli gan ar redzamu seju, gan bez nav nekas neparasts. 

Jāatgādina, ka 16. oktobrī jau iepriekš islāmistu teroraktu plosītajā Francijā sabiedrību satrieca vēstures skolotāja Samuela Patī slepkavība, kuru paveica kāds 18 gadus vecs čečenu izcelsmes ekstrēmists. Uzbrucējs nogalināja skolotāju, jo viņš stundās rādīja pravieša Muhameda karikatūras. Tiesa gan, pirms tam pedagogs brīdināja islāmticīgos skolēnus un ļāva iziet no klases. Policija uzbrucēju sašāva, pēc kā viņš vēlāk mira.

Savukārt 28. oktobrī uzbrukums piedzīvots baznīcā Nicā, kur iespējamais terorists uzbruka un nogalināja vairākus cilvēkus. Policija vēlāk viņu aizturēja.

Musulmaņu pasaulē plašu neapmierinātību izraisīja fakts, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons nenosodīja Muhameda karikatūru zīmēšanu, paužot stingru atbalstu franču sekulārisma tradīcijām. Asi uz to reaģēja Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kurš drīz vien pats parādījās karikatūrā uz “Charlie Hebdo” vāka. Pret Makronu vērstos Erdogana izteikumus, kas radīja vēl lielāku plaisu Turcijas un Eiropas Savienības attiecībās, kritizēja arī Vācijas kanclere Angela Merkele.