"Vieglprātīgajā" Zviedrijā nenotiek tā, kā daudzi iedomājušies. Skaidro epidemiologs Tegnels
Kad runa ir par Covid-19 ieviestajiem ierobežojumiem, daudzi piesauc Zviedrijas pieeju, maldīgi norādot, ka tur nekādu ierobežojumu nebija, un doma par pūļa imunitātes sasniegšanu atmaksājās, jo situācija tur šobrīd ir krietni labāka nekā citās Eiropas valstīs, kas pavasarī radikāli reaģēja, cīnoties ar vīrusa izplatību. Zviedrijas vadošais epidemiologs Anderss Tegnels norāda – zviedri kardināli mainīja savu uzvedību pandēmijas laikā.
Nereti sociālo tīklu komentāros izskan viedokļi par zviedru pieejas pareizību, radot ilūziju, ka tur dzīve ritēja tā, it kā nekādas pandēmijas nebūtu, un šī stratēģija ir atmaksājusies. Tegnels intervijā izdevumam “News Statesman” 16. oktobrī sacīja: “Es vēlos precizēt. Nē, mums nebija tāda “lokdauna”, kāds bija dažās citās valstīs, bet faktiski “lokdauns” mums tomēr bija.”
Viņš paskaidro, ka zviedri krasi mainīja savu uzvedību, ceļoja pat mazāk nekā kaimiņvalstu iedzīvotāji. “Lidostās reisu nebija, vilcienu satiksme veidoja dažus procentus no ierastās normas, līdz ar to pārmaiņas sabiedrībā bija milzīgas,” saka Tegnels.
Speciālists norāda, ka martā Zviedrijā bija tāda situācija, kad veselības aprūpes sistēmas kapacitāte Stokholmā un daudzviet citur bija tuvu pārkaršanas stāvoklim, tāpēc tika darīts tas, kas jādara apstākļos, kad ir pandēmija – viss, lai samazinātu vīrusa izplatīšanās ātrumu. To fāzi epidemiologs vērtē kā veiksmīgu, jo nevienā brīdī nebija pārslodzes veselības aprūpes sistēmā un aizvien bija brīvas gultas reanimācijā. Aprīlī tika sasniegts saslimšanas gadījumu pīķis, taču pēc tam, pateicoties īstenotajiem pasākumiem, saslimšanas gadījumu skaits sāka sarukt.
Kolektīvā imunitāte
Gan atbalstītāji, gan nelabvēļi nereti piesauc “pūļa imunitātes” sasniegšanas mērķi, runājot par Zviedrijas stratēģiju, kas it kā paredz cilvēkiem ļaut izslimot vīrusu, tomēr Tegnels uzstāj, ka tas ne gluži ir tā. “Tas nav pareizi. Līdzīgi kā citas valstis, arī mēs cenšamies mazināt vīrusa izplatību, cik vien tas ir iespējams. Tas nenozīmē, ka mēs ļaujam slimībai brīvi izplatīties, neveicot nekādus pasākumus, lai to apturētu,” viņš paskaidro.
Viņš arī saka, ka šāda pūļa imunitātes stratēģija varētu būt katastrofāla. “Ja Covid-19 izplatās un 50-60% sabiedrības inficējas, tas var ātri pārslogot veselības aprūpes sistēmu un potenciāli novest pie liela nāves gadījumu skaita, kā arī atstāt ilgtermiņa sekas. Ja jūs varat no tā izvairīties, es teiktu, ka no tā ir jāizvairās,” viņš paskaidro.
Pasaulē ir pauze, bet zviedri bauda dzīvi. Ainiņas Stokholmā marta beigās (2020. gads)
Izdevums vēstī, ka zviedru pieeja, ko daudzi pasaulē sauca par vieglprātīgu, arī izmaksāja “dārgi” – Zviedrija šobrīd ierindojas 15. vietā mirstības ziņā ar 581 nāves gadījumu uz miljonu iedzīvotāju. Tas aizvien ir mazāk nekā Lielbritānijā (655 nāves uz vienu miljonu), tomēr aptuveni desmit reizes augstāk nekā Somijā un Norvēģijā. “Tā ir taisnība, īpaši pandēmijas sākuma fāzē,” atzīst Tegnels, norādot, ka šobrīd šis rādītājs ir samazinājies, un mirstība vairs nav tik augsta. Speciālists norāda, ka šajā sākuma fāzē var saskatīt daudzas problēmas, tostarp gatavības trūkumu veco ļaužu aprūpes namos, kas tagad esot novērstas.
Zviedrijā aptuveni puse Covid-19 upuru dzīvoja aprūpes namos, kuru darbinieki sākotnēji nevalkāja maskas un cimdus (daži šādā veidā centās neaizvainot iemītniekus), kā arī vilcinājās slimniekus sūtīt uz slimnīcām. Arī Zviedrijas premjers Stevans Lēvens atzina: “Neraugoties uz labākajiem nodomiem, mums neizdevās pasargāt pašus neaizsargātākos un gados vecākos.”
Jūnijā, kad Zviedrijā strauji pieauga reģistrēto nāves gadījumu skaits, Tegnels atzina, ka varēja darīt labāk. Tomēr arī tagad viņš nevaino faktu, ka valstī netika ieviests formāls “lokdauns”.
Tegnels skaidro, ka pandēmija Zviedrijā aizsākās citādāk nekā zviedru kaimiņos. Liels uzliesmojums pašā sākumā notika Stokholmā, kas bija pat lielāks nekā Londonā, Amsterdamā un Briselē – Eiropas metropolēs, kas sava demogrāfiskā stāvokļa ziņā Stokholmai ir līdzīgākas nekā ziemeļu kaimiņvalstis. Proti, Stokholmā un pieminētajās pilsētās ir lielas iebraucēju kopienas. Līdzīgi kā Lielbritānijā, arī Zviedrijā etniskās minoritātes tika skartas vairāk. Piemēram, no pirmajiem desmit Covid-19 dēļ mirušajiem Stokholmā, seši bija no somāliešu kopienas, kas veido vien 0,84% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Pamanot to, amatpersonas saprata, ka notiek kavēšanās informatīvo materiālu tulkošanā citās valodās.
Speciālists arī piemin Malmes gadījumu. Šajā blīvi apdzīvotajā Zviedrijas pilsētā vīrusa izplatība bija zemāka un arī mirstība bija zemāka. “Tāpēc saistība starp stratēģiju, mirstību un citiem pasākumiem nav tik vienkārša. Būs grūti saprast, kas darbojās un kas ne,” viņš skaidro.
Tegnels norāda, ka ir apmainījies pieredzēm ar citu valstu kolēģiem, tomēr viņš secina, ka katras zemes situācija ir atšķirīga, līdz ar to arī īstenojamie pasākumi atšķiras. “Epidēmija katrā valstī izskatās citādāk, un es īsti nesaprotu, kāpēc tā. Ir ļoti svarīgi strādāt ar tiem rīkiem, kas ir katrā valstī, nedomājot, ka kaut kas, kas strādāja Ķīnā, labi darbosies Lielbritānijā. Tas nekad nav tik vienkārši, un vienmēr ir jāpielāgojas vietējiem apstākļiem.”
Epidemiologs arī paskaidro, kāpēc nevienā fāzē neizdeva rekomendāciju valkāt maskas. “Mēs raizējamies, ka tas mazinās sociālo distancēšanos, kas pavisam noteikti ir pati svarīgākā daļa.”
Kā zināms, arī Latvijas speciālisti nemitīgi atgādina, ka primārais vīrusa ierobežošanas veids ir distancēšanās un sociālā burbuļa nepaplašināšana, savukārt masku valkāšana var palīdzēt tad, kad distanci ievērot nav iespējams. Ar valdības lēmumu šobrīd daudzās sabiedriskās vietās Latvijā masku valkāšana ir obligāta. Kā pirmā vieta, kur noteikti jāvelk maska, bija noteikts sabiedriskais transports, jo tur gluži vienkārši fiziski var nebūt iespējas ievērot vēlamo divu metru distanci.
