"Hanibāls Lekters" no Tallinas: sieva par zvērībām zināja, taču klusēja

Kas maisiņā?

Taču 1982. gadā Tallinas iedzīvotāji nonāca satraucošu baumu varā. Pilsētā izplatījās runas, ka modernajos restorānos pasniedz cilvēku gaļu. Tika apgalvots, ka kāds pavārs vai oficiants viesiem pasniedz paša nogalināto cilvēku gaļu, bet pēc tam vēro, kā viņi negribot kļūst par kanibāliem. Šajās baisajās baumās diemžēl bija daļa taisnības. Slepkava kanibāls tik tiešām bija parādījies Tallinā.

Vēlā 1982. gada 6. marta vakarā restorāna "Palass" oficiants Johannes-Andreas Hanni atnāca mājās ar maisiņu. Uz savas 24 gadus vecās sievas Pilles jautājumu, ko viņš atnesis, Johannes mierīgi atbildēja: "Tā ir cilvēka gaļa. Es gribu to pagatavot," raksta "Postimees".

Mācītāja audzināšana

Johannes piedzima 1957. gadā Igaunijas pilsētā Valgā. Viņa tēvs Jāns Hanni bija baptistu mācītājs. Tēvs un māte audzināja savus sešus bērnus par dziļi reliģioziem cilvēkiem. Lūgties uz ceļiem pirms katras ēdienreizes bija obligāti un tieši tāpat pirms miega, bet svētdienās visi bērni apmeklēja dievalpojumu baznīcā.

Par vismazākajiem pārkāpumiem mācītājs savus dēlus un meitas pēra ar smalku pletni, bet par ļaunprātību varēja piekaut ar smagu nūju. Māte ne tikai neiebilda, bet pat turēja bērnus eksekūcijas laikā, lai viņi neizrautos. Johannes, vecākais no zēniem, ienīda vecālus.

Viņi sapņoja, ka viņš kļūs par mācītāju, bet par spīti tēvam, jaunais puika sāka zagt. Savu pirmo cietumsodu Johannes izcieta, kad viņam pat nebija 18. Viņš devās uz nepilngadīgo noziedznieku koloniju. Iznākot brīvībā, viņš turpināja zagt un saņēma trīs gadus cietumsoda. Pēc iznākšanas no cietuma Johannes uzsāka romānus gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Esot jau precējies, savu vīra pienākumu viņš labprātāk izpildīja ģērbies sieviešu naktskreklā. 

Meitene ar kompleksiem

Pille, ar kuru viņš 1981. gadā apprecējās, šādas dīvainības pakļāvīgi pieņēma. Arī viņas stāsts nav no vieglajiem. Tāpat kā vīram, Pilles vecāki bija dziļi ticīgi. Aiz lūgšanām savas trešās meitas problēmas viņi neievēroja. Meitene auga ar kompleksiem, kļuva par apsmieklu objektu starp vienaudžiem. Redzes problēmu dēļ Pillei bija jānēsā brilles. Jaunu drēbju viņai tikpat kā nebija. Bija jāvelk tas, no kā bija izaugušas vecākās māsas.

6. klasē viņa palika uz otru gadu un tāpēc pilnībā zaudēja interesi par mācībām. Rezultātā atestātu viņa saņēma ar lielām grūtībām, pabeidzot vakarskolu. Kad Pillei palika 18 gadi, viņa pasteidzās apprecēties, uzskatot to kā atbrīvošanos no vecākiem. Taču jaunajā ģimenē viņu terorizēja vīrs un viņa māte.

Pēc tam, kad vīrs viņu piekāva, apsūdzot neuzticībā, Pille iesniedza šķiršanos. Bērnu no pirmās laulības viņa atstāja vīram un viņa mātei. Johanni Pille zināja no pusaudžu vecuma, un atkalsatikšanās viņai bija apdullinoša. Viņš šķita lielisks vīra kandidāts – simpātisks, ar naudu, strādā modernā restorānā. Bet sodāmības un dīvainības gultā – tie ir sīkumi, kuriem nav vērts pievērst uzmanību.

“Nekam neder”

Abi mija gredzenus 1981. gadā, un pēc trīs mēnešiem laulātais atnāca mājās ar maisu, kurā atrodas cilvēka gaļa. Uz sievas jautājumiem, no kurienes viņam tas, viņš sacīja: "Es tikko nogalināju vienu veci." Pēc daudziem gadiem Pille žurnālistiem teiks, ka bija šokā, bet pēc tam... devās uz virtuvi: "Ko var darīt ar gaļu? Tikai pagatavot." 

Sievas pagatovais "mielasts" vīram pie sirds negāja. Pannu, kas bija uzsūkusi mirušā aromātu, bija jāizmet. Tajā laikā policija pārbaudīja vīrieša līķi, kurš tika atrasts Tallinas rajonā Nimmē. Mirušais saņēma septiņus dūrienus ar nazi, pie viņa netika atrasta ne nauda, ne dokumenti. Varētu domāt, ka uzbrukuma iemesls ir laupīšana, taču upurim kāds bija izgriezis gabalu gurna. Policisti bija neizpratnē, nevarēja taču būt, ka Tallinā tiešām parādījies cilvēkēdājs?

Slepkavība Jehvi

Atpazīt bojāgājušo izdevās pēc vairākām dienām, kad policijā ieradās sieviete ar iesniegumu par vīra pazušanu. Noslepkavoto sauca Eimārs Vibo, pēc profesijas viņš bijis jūrnieks. Vairākas nedēļas izmeklētāji pārbaudīja viņa sakarus, izpētīja iepriekš sodītu vietējo iedzīvotāju kartotēku, mēģina atrast kaut ko, kas palīdzētu atrisināt slepkavību. Taču viss bija veltīgi.

Pēc divarpus mēnešiem pēc pirmā nozieguma Johannes pastāstīja Pillei, ka "atkal to izdarīja". Šoreiz viņš ielauzās mājā un nogalināja pensionāru, kuram nogrieza dzimumorgānus. Arī šoreiz sieva pieņēma vīra darbības. Iekļuvis privātmājā, Johannes uzbruka 75 gadus vecajam Ivanam Sivickovam. Slepkava nozaga mākslīgās ādas mēteli un flaneļa kreklu.

Jehvi šis kungs bija iebraucējs, pārcēlies no Baltkrievijas tuvāk meitām. Policija noskaidroja, ka iepriekš viņš sastrīdējies ar vietējo pļēguru, kurš arī kļuva par galveno aizdomās turamo. Taču viņa pudelesbrāļi apgalvoja: vīrietis slepkavības brīdī bijis ar viņiem. 

Izrēķināšanās mežā

Rudens sākumā mežā tika atrasts līķis, smagi cietis no turpat mītošajiem zvēriem. Ekspertīzē noteikts – upuris miris no naža dūrieniem. Pie līķa atrada avīzi ar abonenta adresi. Pateicoties tam izdevās noskaidrot, ka mirusī ir 45 gadus vecā Jevgēnija Koļcova. Sievietes meita atpazina pazudušo māti pēc lakata.

Viņa paskaidroja ka māte lietojusi alkoholu un radinieki ne īpaši centušies ar viņu uzturēt kontaktu. Tāpēc par pazušanu paziņots diezgan vēlu. Tika noteikts, ka pirms slepkavības Koļcovu izvaroja. Noziedznieks darbojies ar nežēlību – sitieni ar nazi bijuši tik spēcīgi, kas burtiski caurdūruši upuri, asmenim ieduroties zemē. 

Līdzdalība vai nāve

Pille uzzinās par trešo vīra noziegumu pēc tam, kad pati teju nekļūs par upuri. Augusta sākumā Johannes nolēma, ka velti bijis tik atklāts pret sievu. Reiz naktī viņš iesita sievai ar āmuru, pēc tam vēlreiz. Sieviete pamodās un viņš apstājās. Viņš aizveda sievu uz traumpunktu, sakot, ka viņai uzbrucis kāds nezināms vīrietis. Traumas bija vieglas un viņu aizsūtīja mājās.

Mājās Johannes sievai paziņoja – ja viņa vēlas palikt dzīva, tad viņai jārīkojas kopā ar viņu. Nākamo slepkavību viņi izdarīja kopā. Abi "mielojās" ar sava upura gaļu. To, ka Pille paslēpa āmuru, ar kuru viņš uzbruka sievai, Johannes nezināja. 1982. gada 2. septembrī vīrs ar sievu uzbruka taksometra vadītājam Alaram Kivi. Johannes izdarīja naža dūrienus kaklā, kas nebija nāvējoši. "Piebeidz! Piebeidz viņu!" – kliedza vīrs sievai, bet viņa tā arī nespēja to izdarīt. Vadītājam izdevās aizbēgt un tikt līdz cilvēkiem, pirms slepkava notver viņu. Pāris paņēma džinsa jaku, 27 rubļus un aizbēga no notikuma vietas. 

Lapiņa rakstāmmašīnā

1982. gada oktobrī kādas Tallinas iestādes darbiniece, ejot garām kolēģes darbagaldam, pievērsa uzmanību lapiņai rakstāmmašīnā. Ziņkārības mākta pārskrēja pāri tekstam, kas sākās šādi: "Tallinas pilsētas kriminālizmeklēšanas priekšniekam. Paziņojums par atzīšanos." 

Zīmītē bija rakstīts par trīs slepkavībām un diviem slepkavības mēģinājumiem, kurus paveicis Johannes Hanni. Darba galds, kur atradās zīmīte, piederēja Pillei Hanni. Dzīvoklī, kur tūlīt tika veikta kratīšana, atrastas upuriem piederošās mantas un paštaisīta pistole. Johannes par kratīšanu neko nezināja. Viņš tobrīd atradās darbā. Viņu uzaicināja pie restorāna direktora kabinetā, kur arī aizturēja. Kad uz galda tika noliktas upuru mantas, viņš izdarītajā atzinās. 

Izsmalcināta atzīšanās

Slepkava pastāstīja, ka savus upurus izvēlējies spontāni, parasti pēc strīdiem ar sievu vai kādu no paziņām. Hanni piestrādāja par pastnieku un atnesa telegrammu Eimāram Vibo. Viņam likās, ka vīrietis kaut kā jocīgi uz viņu skatās, kas arī kļuva par konflikta un slepkavības iemeslu.

Ivans Sivickis gāja bojā pēc Hanni strīda ar draugu, pie kura viņš bija aizbraucis ciemos. Dusmās vāroties, viņš staigāja pa pilsētu un iekļuva pirmajā pa ceļam esošajā mājā. Jevgēnija Koļcova mežā lasīja ogas, kad viņai uzbruka Hanni. Viņš sastrīdējās ar sievu. Nekādu nožēlu par izdarīto viņš neizteica: "Mani droši vien nošaus. Pilli Hanni apsūdzēja līdzdalībā un nozieguma slēpšanā. Lai gan turēts stingrā uzraudzībā, Johannes izdarīja pašnāvību. 

"Es mīlēju plēsoņu"

1983. gada 28. februārī PSRS Augstākā tiesa Pillei piesprieda 12 gadu ilgu cietumsodu. Brīvībā Pille izkļuva jau pēc PSRS sabrukuma, neatkarīgā Igaunijā. Viņa pasteidzās nomainīt vārdu un drīz vien aizbrauca uz Somiju. 2008. gadā viņa izdeva memurārus "Es mīlēju plēsoņu".

Tajos sieviete visā vainoja savus un vīra vecākus, nostādot sevi apstākļu upura lomā. Daudzi savukārt nosprieda, ka Pille vienkārši vēlējās ierakstīt savu vārdu baisajā vēsturē. Neskatoties uz kritiku, Pille sāka sniegt intervijas žurnālistiem un nākt uz televīzijas raidījumiem. Kāpēc gan nepārdot to, ko tik kāri pērk?