Pētnieks, kurš gadiem klīst pa Černobiļu, stāsta - dzīvo mutantu šeit nav

Gaščaks BBC atklāj, ka visu šo gadu laikā, ko pavadījis slēgtajā zonā, viņam ne reizi nav nācies sastapt ne tikai “dzīvos mutantus”, bet pat dzīvniekus, kam būtu novērojamas izteiktas novirzes no normas. “Tas gan vēl nenozīmē, ka to [dzīvnieku mutantu] nevar būt. Tas ir pilnīgi iespējams, īpaši tur, kur ir ļoti augsta radiācijas ietekme, visvairāk piesārņotajās vietās,” viņš skaidro.

“Ja šo ietekmi radīja kāds veselībai bīstams efekts, tad šādi dzīvnieki nemaz nenodzīvo līdz tam brīdim, kad viņus var satikt cilvēks,” viņš skaidro, norādot, ka tādu mutantu ar trīs kājām vai galvām, protams, Černobiļā tomēr nav.

Dabas speciālists stāsta, ka visbiežākie viņa lamatu viesi ir nagaiņi – brieži, aļņi. “Tiem te ir labi. Pirmkārt, tāpēc, ka te tiem ir plaša teritorija, kur patverties no plēsējiem.” Tāpat aizliegtajā zonā ir labi apstākļi ēšanai. “Alnis, piemēram, ir kā dzīvnieks amfībija, tam labi dzīvojas gan, purvā, gan ūdenstilpē, gan mežā,” stāsta Gaščaks.

Viņš norāda, ka pēdējo gadu laikā mazāk ir kļuvis mežacūku, jo tās krita par upuri Āfrikas cūku mērim, kas plosās reģionā, un skāris arī Latviju. Šīs slimības rezultāta mežacūku skaits Černobiļā pēdējo piecu gadu laikā samazinājies pat desmit reizes.

Visai bieži ir sastopami arī vilki, kuru bari konkurē ar citiem bariem par tiesībām uz šo teritoriju. Vilku populācijas pieaugumam tur traucē viņi paši, lai gan ēdiena viņiem tur pietiek.

Vēl viens Černobiļā satopamais plēsējs ir jenotsuns, kas ir tāda pati invazīvā suga, kā piemēram, Amerikas ūdele. Viņš šeit ir iedzīvojies un jūtas labi.

Runājot par lūšiem – tos var šeit sastapt, taču ne pārāk bieži. Tie šeit parādījās pēc avārijas, pēc tam, kad teritorijā ilgstoši vairs nebija cilvēku. Līdz tam lūšu šajā Ukrainas reģionā nebija, skaidro speciālists.

“Pie mums ir atgriezies lācis. To šeit nebija jau vairāk nekā simt gadu. To var sastapt praktiski visā teritorijā,” viņš skaidro, norādot, ka vispār lāču skaits tur nav liels, vien daži īpatņi. Turklāt lāči ir migrējoši dzīvnieki un ienāk šeit kaut kur no Baltkrievijas puses.

Runājot par pēdējā laika plašajiem mežu ugunsgrēkiem, Gaščaks norāda – izdega aptuveni 70 hektāri un tāda apmēra ugunsgrēks Černobiļā nav pieredzēts iepriekš. Taču mēnesi pēc ugunsgrēkiem uz pelnu kārtas atkal sāka augt augi. “Tas bija ne mazāk aizraujošs skats kā pats ugunsgrēks,” viņš stāsta.

Gaščaks arī atklāj, ka jau no bērnības sapņoja pētīt savvaļas dzīvi. “Man ir daudz ērtāk ar dabu, nevis ar cilvēkiem. Iespējams, esmu tāds intraverts,” viņš saka, norādot, ka plēsīgo zvēru ir vieglāk saprast, prognozēt viņa rīcību un nodomus, bet ar cilvēkiem ir sarežģītāk.