“Nesaprotu, kādēļ viņi to visu glabāja noliktavā,” par Libānas traģēdiju izteicies kuģa kapteinis, kurš atvedis bīstamo kravu

2 750 tonnas amonija salpetra, kas tika izkrautas no kuģa “Rhosus” 2014. gada septembrī, glabājās noliktavā 12. piestātnē, gaidot tālāko utilizāciju.

Libānas Aizsardzības padomes sēdē tika ziņots, ka nesenā piestātnes inspekcija ir pieprasījusi novērst brīvu pieeju noliktavām.

Sprādziens, pēc iepriekšējas informācijas, bija noticis metināšanas darbu laikā, kuru rezultātā bija iecerēts norobežot noliktavas. No dzirksteles aizdegās petardes, kas arī glabājās noliktavā, bet pēc tam eksplodēja arī amonija salpetris.

Ostas infrastruktūra, galvenā graudu krātuve un citas tuvumā esošās būves tika gandrīz pilnībā iznīcinātas. Pilsētas ielas noklāja fasāžu atlūzas un stikla šķembas.

Pēc varas iestāžu vērtējumiem, spridzināšanas vilnis nodarījis zaudējumus aptuveni 3 miljardu dolāru apmērā. Libānā ir izsludinātas sēras.

Kuģa saimnieku šaubīgā rīcība, varasiestāžu vienaldzība

Krievu medijs “Mediazona” aprunājās ar toreizējo kuģa kapteini Borisu Prokoševu, kurš bija pavadījis aptuveni gadu uz ostā arestētā kuģa bez tiesībām izkāpt krastā.

Pārpublicējam medija atreferēto sarunu ar kapteini nerediģētā (tulkotā) formā:

“Man saka [Igors Grečuškins], ka ir vajadzīgs kuģa kapteinis uz “Rhosu”. Parakstīju kontraktu uz sešiem mēnešiem un braucu.

Uz kuģa uzkāpu Tuzlā, Turcijā, tur jau bija iekrauta krava. Viena krava – amonija nitrāts [salpetris]. Mēs sākumā devāmies uz Pireju Grieķijā, kur mums uzpildīja degvielu. Mēs tur stāvējām, stāvējām, tad [Grečuškins] bija atradis vēl kādu kravu Beirūtā un nosūtījis mūs uz turieni.

Beirūtā bija sākuši iekraut ceļu remonta tehniku, bet tā bija ļoti smaga, gandrīz klāju salauzām. Es atteicos to ņemt, un tad mana komanda sadumpojās.

Kad ieradāmies pieņemt šo kuģi [Turcijā], sapratu, ka viņam ir mainījusies visa komanda, un radās aizdomas, proti –, kāpēc vienā dienā visa komanda norakstīta? Tas nav normāli, jo uz kuģa apkalpe nāk dažādos laikos un dažādos laikos to noraksta. Viņi man teica: "Mēs negribam doties uz Mozambiku, negribam tik tālu reisu." Nu, it kā jau saprotams. Jautāju viņiem: "Kā darbs?" Neviens neko neteica. Viss esot kārtībā, viss esot kārtībā.

Kad viņi aizbrauca, es sāku skatīties dokumentus un noskaidroju, ka Grečuškins pēdējos četrus mēnešus nav samaksājis viņiem algu. Samaksājis tikai pirms norakstīšanas. Viņi jau iepriekš streikoja, to es redzēju datorā.

Nu, lūk, viņi tamdēļ arī teica, ka mēs uz Mozambiku neiesim. Viņš mūs pametīs, un viss, pie velna. Šis viss notika Beirūtā.

Es to kravu tā arī neņēmu, un tad Grečuškins teica, lai kuģojam uz Kipru, uz Larnaku, tur tikšot galā. Bet Beirūtā atbildīgie nepalaida kuģi – mums pateica, ka jāsamaksā ostu nodevas un soda sankcijas par to, ka mēs neņēmām kravu. Viņš, protams, nemaksāja. Nu un tādēļ arestēja kuģi.

Mums bija dokumenti, ka mums ir amonija nitrāts, Mozambika kā galamērķis. Tika iesaiņots sintētiskos polipropilēna maisos, katrs maiss ir tonna.

Dažiem no apkalpes bija atļauts doties prom, četrus atstāja ķīlniekos, lai apsekotu, uzturētu kuģi. Ja tu dzīvo uz tā, tu negrimsi. Ja nebūtu viena vietējā, kurš mums nesa ēst, mēs tur nomirtu.

Es ar konsulātu vispirms sazinājos – nekādas reakcijas. Es runāju ar vietējām varas iestādēm, man teica, ka neesmu diplomāts. Bet nu kāda jēga, ka jūs esat diplomāti? Es teicu, ka man sāp sirds, jābrauc mājās, jāārstējas. Konsuls man saka, ka nodeva ziņu ministram, kurš teica: "Labi, sūtiet mums veselu kapteini."

Mēs nebijām noziedznieki, [konsuls] varēja viņus iesūdzēt tiesā vai piesaistīt advokātu, bitīt matos! Nekā tāda nebija. Mēs pārdevām daļu degvielas, atradām Libānas advokātu, un viņš iesniedza tiesā divas prasības: vienu pret valdību, lai mūs atļautu sūtīt uz mājām, bet otru – lai mums samaksātu algu. Pirmo prasību trīs mēnešus tiesa skatījās, no konsulāta bija cilvēki, uzstājās – beigu beigās mūs palaida. Bet naudu joprojām...

Es rakstīju Putinam, skaidroju, un man [konsuls] teica: "Ko tu gribi panākt? Lai Putins atsūtītu specvienību un veiktu operāciju?"

Tā lūk. Es katru mēnesi rakstīju Putinam ar lūgumu atbrīvot mūs no gūsta: "Vladimir Vladimirovič, mums apstākļi sliktāki nekā ieslodzītajiem: tie, pirmkārt, sēž par to, ka izdarījuši noziegumu, bet otrkārt, zina termiņu, kad viņi iznāks. Mums nav nekādu apsūdzību, un mēs nezinām, vai mūs kādreiz izlaidīs vai nekad nelaidīs ārā." Atbilde bija: "Jūsu pieteikums nodots Ārlietu ministrijai lēmumu pieņemšanai." Un tā desmit reizes. Es šīs atrunu vēstules sagrupēju un nosūtīju vienpadsmito vēstuli – klusums.

Uz kuģa bija vēl viens pārnēsājamais ģenerators, kuru [iepriekšējā komanda] uz Spāniju ņēma — nezinu, kāpēc viņi devās uz Sevilju, bet ģeneratoru viņiem deva, jo vajadzēja remontēt kuģa ģeneratoru. Ar viņu mēs nemaz tik tālu, cik bija iecerēts, nedrīkstējām kuģot [kuģis bija sliktā stāvoklī]. Iepriekšējais kapteinis bija maita, varēja pateikt, kas noticis pēdējā laikā, bet viņš nebilda ne vārda. Mēs nebūtu nemaz izkuģojuši no Turcijas, mēs būtu uzreiz devušies mājās.

Ģeneratora īpašnieki pieprasīja, lai viņu dod atpakaļ, libānieši to paņēma un nosūtīja, bet krava palika uz kuģa - mēs aizslēdzām visas telpas, atslēgas nodevām migrācijas dienestā un aizlidojām mājās. Vēlāk advokāts teica, krava tika izkrauta krastā uz noliktavu, ar vietējo varasiestāžu atbildību.

Viņi zināja, ka šī krava ir bīstama. Tur Libānā ir terorisma riski, ar šādu kravu ostās nedrīkst ienākt. Kā Grečuškins vienojās, ka mūs tur ielaidīs, es nezinu. Kad Grečuškins gribēja, lai mēs dodamies uz Kipru, libāniešiem, zinot, ka mums ir bīstama krava, bija viņam tieši jāpiemaksā nauda, lai tikai viņš paņem prom tās galvassāpes no viņu ostas. Un viņi arestēja kuģi. Viņš nemaksāja ne mums, ne arī viņiem.

Ja izkrautu kravu, to varētu realizēt, uz lauka iznest un ierakt zemē, tas taču ir mēslojums. Es nezinu, kāpēc viņi to glabāja. Nu, lūk – beidzās šādi.”