Emocionāli smagā masu slepkavošana: kā pētniekiem nācās tikt vaļā no laboratorijas pelēm
Koronavīrusa dēļ ieviestie ierobežojumi pētniecībā noveduši līdz situācijai, kad laboratorijās nākas veikt emocionāli smagas masu nogalināšanas.
Pēcdoktorantūras studente Sjiao Tonga Su, kura nodarbojas ar pētījumiem hipertensijas jomā Oregonas Veselības un zinātnes universitātē, katru reizi, kad iemidzina peles, atvainojas tām. “Es cenšos domāt, ka tās upurējās cilvēka veselības un zinātnes vārdā,” viņa pastāstīja “The Guardian”.
Medicīnas pētījumu pasaulē peļu un žurku eitanāzija ir ierasta prakse. Kad pētījums ir noslēdzies, peles bieži vien nākas iemidzināt. Lielākā daļa universitāšu gan cenšas izmantot pēc iespējas mazāk peļu un tad, kad vien tas ir iespējams, viena un tā pati pele var tikt izmantota vairākos pētījumos. Atkarībā no pētījuma, vienam pētniekam dienā nākas iemidzināt pa pelei.
Tomēr no marta sākuma ASV nācās apturēt lielāko daļu pētījumu, kas nav saistīti ar Covid-19 un kas tika uzskatīti par nebūtiskiem, kā arī slēgt laboratorijas. Daudzu laboratoriju pētnieki, darbinieki un dzīvnieku aprūpes speciālisti sāka strādāt no mājām, tāpēc laboratoriju direktori vairākās koledžās, universitātēs un medicīnas skolās saņēma rīkojumu samazināt peļu populācijas. Džona Hopkinsa pētniecisko dzīvnieku resursu direktors Ēriks Hičinsons norāda, ka tas noveda pie liela dzīvnieku eitanāzijas apjoma. “Mēs zinājām, ka tas būs gan fiziski, gan emocionāli smagi,” viņš sacīja.
Parasti lielāko daļu eitanāziju veic dzīvnieku aprūpes tehniķi, kas ir īpaši apmācīti vetārsti, kuri atbild par dzīvnieku uzturēšanu. Viņi parasti paveic lielāko daļu “melnā darba” attiecībā uz laboratorijas dzīvnieku iemidzināšanu, kas parasti tiek paveikta ar oglekļa dioksīdu, kam seko kakla ķirurģiska dislokācija. Pandēmijas sākumā daudzās laboratorijās vienam darbiniekam vienā piegājienā nācās paveikt simtiem peļu iemidzināšanas procesu.
“Dažreiz tās lēca apkārt un centās izkļūt no būra,” sacīja kādas laboratorijas darbinieks, kurš vēlējās palikt anonīms. Visnepatīkamākais posms peļu nonāvēšanā bija kakla dislokācija. “Tās ir mirušas, bet tā ir daļa no protokola. Jūs vienkārši satverat viņu kaklu un asti…” procesu iezīmē darbinieks. Viņš saprot – kas jādara, tas jādara, tomēr paveikt šo procesu 150 reizes bijis īpaši nepatīkami.
Oregonas Veselības un zinātnes universitātes (OHSU) pārstāve Treisija Glakmena no intervijas par šo tēmu atteicās, tomēr nosūtīja rakstu, kam bijusi līdzautore. Tajā tiek runāts par “līdzjūtības nogurumu” – tas ir stāvoklis, ko sākumā novēroja medmāsām, kas rodas, regulāri redzot ciešanas. Pavisam nesen šo diagnozi sāka saistīt arī ar zinātniekiem, kuri strādā ar laboratorijas dzīvniekiem. “Mēs bieži novērojam vai izraisām slimības veseliem dzīvniekiem, novērojam saslimstību un mirstību dzīvniekiem, par kuriem rūpējamies, un reizēm mēs iemidzinām dzīvniekus tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar sāpju vai diskomforta mazināšanu," teikts rakstā.
“Līdzjūtības nogurums” izpaužas līdzīgi kā pēctraumatiskais stress. Ņemot vērā bezprecedenta peļu iznīcināšanas, kas bija nepieciešamas, lai slēgtu laboratorijas, universitātēm un darbiniekiem bija jāapzinās sava personāla emocionālās vajadzības.
“The Guardian” arī norāda, ka bez visām psiholoģiskajām ciešanām, dzīvnieku tiesību aizstāvju organizācija PETA publiski pauda bažas par dzīvnieku likvidēšanu Covid-19 pandēmijas dēļ. Daudzi pētnieki, kuri bija uzrunāti sniegt komentāru, atteicās to darīt, baidoties no dzīvnieku tiesību aizstāvju grupu reakcijas un iespējamām juridiskām sekām, bet citi izvēlējās palikt anonīmi pēc PETA paziņojuma iedvesmotu interneta troļļu uzdarbošanās. Vēl vairāki pētnieki, kuri martā sociālajā tīklā “Twitter” rakstīja par šo tematu, savus ierakstus ir dzēsuši.
