Eksperiments, kas salauza dzīves: pedofiliem audzināšanai Vācijā nodotie ielu bērni grib taisnīgumu

“Viņi mums salauza dzīvi,” saka Marko, kura vārds ir mainīts. Viņam nesen palika 40 gadi, tomēr viņš izskatās krietni jaunāks. Medijs vēstī – no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viņa uzvedībā nekas neliecina par traumatisko bērnību. Marko no deviņu gadu vecuma bija aizbildniecībā pie pedofila, kurš viņu regulāri izvaroja.

“Es nekad pilnībā nespēšu atstāt to pagātnē,” atzinies Svens, kuru bērnībā nosūtīja dzīvot pie tā paša aizbildņa, kuram bija nodots Marko. Šim vīrietim, kuru sauc Frics H., jau iepriekš bija problēmas ar likumu. Seksuāla vardarbība, ko pret Svenu un Marko īstenoja šis vīrietis, radīja abiem dziļu garīgu traumu. Viņu pieaugušo dzīve nav pārāk veiksmīga, abi nu jau pieaugušie vīrieši ir atkarīgi no valsts palīdzības un saņem sociālos pabalstus.

Tagad, pēc daudziem gadiem, Svens un Marko cīnās par to, lai cilvēki, kuri bija vainojami viņu ciešanās, beidzot tiktu sodīti. Pats varmāka gan nav šajā sarakstā, jo 2015. gadā nomira.

Kā bērni nonāca pie pedofiliem?

Marko un Svens, līdzīgi kā daudzi citi vācieši, kļuva par baisa “eksperimenta” upuriem. Šo programmu veica vācu seksologs Helmuts Kentlers, un tās ietvaros novārtā atstātie bērni tika nodoti audzināšanā pedofiliem, par ko varasiestādes bija informētas. “Deutsche Welle” vēstī, ka šokējošākais šajā visā ir fakts, ka Berlīnes atbildīgās iestādes šķietami zinājušas, taču ignorējušas liecības par seksuālu vardarbību.

Šis fakts nācis gaismā pēc tam, kad 2020. gadā Hildesheimas universitātes zinātnieku grupa publicēja ziņojumu, ko bija pasūtījis Berlīnes Senāta Izglītības, jaunatnes un ģimenes lietu departaments. Cita starpā pētniekiem tika dota pieeja materiāliem no “audžuģimenes” lietas, kur bija teikts par Frica H., un vēl astoņu zēnu un jauniešu lietām, kuri atradās viņa aprūpē laika posmā no 1973. līdz 2003. gadam.

Kā tas varēja notikt?

“Deutsche Welle” vēstī, ka 60. gados Vācijā, tāpat kā citās rietumvalstīs, sākās seksuālā revolūcija. 1969. gadā valstī atcēla kriminālatbildību par brīvprātīgu stāšanos viendzimuma attiecībās starp cilvēkiem, kuri sasnieguši 21 gada vecumu. Uz vispārējās emancipācijas fona dažās Vācijas sabiedrības aprindās popularitāti iemantoja tādas idejas kā, piemēram, seksa legalizēšana ar bērniem: daži uzskatīja, ka intīmas attiecības ar nepilngadīgajiem nav jāuzskata par tabu, bet gan kā progresīvu audzināšanas metodi, raksta medijs.

Profesora Kentlera “eksperiments”

Sociālās pedagoģijas profesors Helmuts Kentlers kļuva par vienu no šīs audzināšanas pieejas pamatlicējiem. Daudzus gadus viņu uzskatīja par progresīvu zinātnieku, kā arī par vienu no veiksmīgākajiem valsts seksologiem.

Kentlera grāmatas tika ātri izķertas, un viņi bieži aicināja par ekspertu dažādos radio un televīzijas raidījumos. Viņš apgalvoja, ka bērniem arī ir seksualitāte un viņiem ir tiesības to paust, tāpēc pieaugušo un bērnu intīmo attiecību ierobežojumu atcelšana var palīdzēt jaunajiem cilvēkiem atbrīvot savu seksuālo enerģiju, kas savukārt veicinātu viņu pilsonisko aktivitāti un visas vācu sabiedrības demokratizāciju, uzskatījis Kentlers.

Šādas teorijas atbalstītāju vidū toreiz bija arī dažu – galvenokārt kreisu – politisko spēku pārstāvji, it īpaši “zaļās” partijas rindās. Tolaik daži “zaļo” pārstāvji pat izskatīja iespēju atcelt Federālā kriminālkodeksa pantu, kurā paredzēta atbildība par seksuālām attiecībām ar bērniem, kas jaunāki par 14 gadiem. Bet vēl dažus gadus vēlāk šīs partijas politiķi Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē vienojās censties legalizēt seksuālas attiecības bērnu un pieaugušo starpā, ja tas noticis “savstarpēji vienojoties”.

Grūti noskaidrot, cik bērnu cieta

60. gadu beigās Kentlers savas idejas sāka īstenot dzīvē. Tobrīd viņš strādāja Berlīnes Pedagoģijas centrā un, zinot galvaspilsētas atbildīgajām amatpersonām, klaiņojošos un novārtā atstātos zēnus un jauniešus sāka nodot aizbildniecībā vīriešiem, kuri iepriekš bija notiesāti par seksu ar nepilngadīgajiem.

1988. gadā viņš iestādēm iesniedza detalizētu ziņojumu par savu “eksperimentu”. Pēc viņa teiktā, atrašanās “ģimenē” pozitīvi ietekmēja aizbildniecībām paņemto uzvedību: viņi iemācījās lasīt un rakstīt, bet pēc tam varēja atrast darbu. “Man bija skaidrs, ka šie trīs vīrieši ir izdarījuši tik daudz “savu zēnu” labā galvenokārt tāpēc, ka viņiem ar aizbilstamajiem bija seksuālas attiecības,” viņš rakstījis. Pētnieks arī apgalvoja, ka neviens pusaudžiem nelika stāties dzimumsakaros ar saviem aizbildņiem, tas esot noticis pēc savstarpējas vienošanās.

Upuri pieprasa sodīt vainīgos

Hildesheimas universitātes pētnieki nevarēja precīzi noskaidrot, cik zēnu un jauniešu kopumā tika nodoti pedofiliem. Neraugoties uz to, Berlīnes senatore Sandra Šeresa, kura “Kentlera lietu” pārņēma savā kontrolē, upuriem izteica līdzjūtību un bargi nosodīja pastrādātos noziegumus, saucot tos par “vienkārši neiedomājamiem”. Lai arī lietā sen iestājies noilgums, bet Kentlers nomira vēl 2008. gadā, Šeresa solīja “eksperimenta” upuriem izmaksāt naudas kompensācijas.

Marko un Svenam tomēr ar to nepietiek. Viņi uzsver, ka viens cilvēks, kurš varētu būt bijis iesaistīts šajā eksperimentā, aizvien ir dzīvs, taču pret viņu netiek uzsākta izmeklēšana.