Dzīve Maskavā koronavīrusa pandēmijas laikā 2020. gada martā
Dzīve Maskavā koronavīrusa epidēmijas laikā
Grūta dzīve tagad sākusies arī cilvēkiem, kuri Krieviju uzskatīja par savu laimīgo zemi
Karantīnas dēļ bez ienākumiem palikuši tūkstošiem ekonomisko migrantu, kuriem darbs Krievijā bija vienīgā iespēja pabarot savu dzimtenē palikušo ģimeni. Daudzi bijuši spiesti atgriezties mājās, kur cerības uz jēdzīgu darbu ir vēl mazākas. Kirgizstāna ir viena no tām valstīm, kas ir visvairāk atkarīga no migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, un masveida repatriācija ne tikai apdraud parastos ļaudis, bet arī rada risku ekonomikai, vēstī BBC.
Martā 23 gadus vecā kirgīza Damira ģimene palika teju bez naudas. Pēdējo pusgadu viņš strādāja kādā Maskavas būvlaukumā, lai varētu nodrošināt iztikšanu saviem padzīvojušajiem vecākiem, sievai un divām mazām meitām. Tomēr pavasarī darbi laukumā apstājās, bet algu par pēdējiem diviem mēnešiem tā arī neizmaksāja.
“Pirms gada, kad mums ar sievu piedzima dvīnītes, es par trim tūkstošiem dolāru pārdevu savu automašīnu, lai pārceltos uz Maskavu. Līdz tam es nīkuļoju Biškekā. Bija skaidrs, ka par dienas algu ģimeni es nepabarošu. Reizēm mums nepietika pat pamperiem,” viņš atceras.
Damira 21 gadu vecā sieva Mairama palika mājās kopā ar vecākiem un bērniem. Neviens no viņiem nestrādā, un katru mēnesi, kad saņem kārtējo naudas pārvedumu no Damira, steidz sapirkt gaļas un miltu krājumus, lai pietiktu mēnesim, kā arī apmaksā rēķinus. Tas, kas paliek pāri, pietiek pamperiem, zālēm un drēbēm, stāsta sieva. Ja Damiram izdodas atsūtīt vairāk, vecāki nopērk jēru vai aunu un sūta ganībās kopā ar ganāmpulku.
“Lopi –tā ir laba investīcija,” skaidro Mairama, norādot: “Rudenī to var pārdot vai nokaut gaļai, bet nauda tiktu vienkārši noēsta. Es neatceros, kad vispār pēdējo reizi kaut ko pirku sev. Laikam, tikai tad, kad devos uz dzemdību namu.”
Damira vecāki dzīvo nelielā mājā – trīs istabās ar dārzu, kur Mairama ar vīramāti audzē tomātus, gurķus un mazliet kartupeļu, lai šos produktus nebūtu jāpērk tirgū. Vienīgais ģimenes ienākums bez Damira palīdzības ir vīratēva pensija 6000 somu (71 eiro) apmērā, taču tā visa aiziet diabēta zālēm.
Jaunlaulātie iepriekš cerēja, ka tad, kad Damirs iekārtosies Maskavā, viņš varēs pie sevis paņemt arī sievu, un abi kopā nopelnīs gan jaunai mašīnai, gan mājai, tomēr pandēmija plānus izjauca.
Damira ģimene dzīvo nelielā ciemā Biškekas pievārtē, kur mīt aptuveni 2000 iedzīvotāju. Ciemā darba nav daudz. Damirs skolā mācījās par organizāciju menedžeri, taču pēc absolvēšanas darbu savā specialitātē viņš nevarēja atrast, tāpēc strādāja par taksistu Biškekā.
No Kirgizstānas lauku reģioniem uz Krieviju brauc strādāt daudzi. Dati par 2019. gadu liecina, ka daļa valsts iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, kas nozīmē, ka aptuveni 1,3 kirgīzu dienā spiesti iztikt ar mazāk nekā pusotru dolāru. Ja nebūtu imigrantu naudas sūtījumu, tad nabadzībā dzīvotu vairāk nekā 30% valsts iedzīvotāju.
“Migrācija deva kirgīziem izvēles iespēju: palikt dzimtenē un pelnīt maz ar ļoti smagu darbu vai doties, piemēram, uz Krieviju un mazāk smagā darbā nopelnīt vairāk,” skaidro Vidusāzijas Universitātes Publiskās pārvaldes un politikas institūta direktors Biškekā Romāns Mogiļevskis. Šī izvēle mainījusi daudzu mājsaimniecību dzīves stratēģiju – tagad daudzi bērni pēc devītās klases beigšanas dodas peļņā un arī sūta naudu uz mājām.
Aplēses liecina, ka Krievijā dzīvo un strādā no 600 līdz miljonam kirgīzu. Viņu naudas sūtījumi veido aptuveni trešdaļu no Kirgizstānas iekšzemes kopprodukta un ir gandrīz vienādi ar valsts budžeta ieņēmumiem.
Tomēr 2020. gadā migrantu atsūtītās naudas apjoms nepielūdzami samazinās: Kirgizstānas Nacionālās bankas sniegtā informācija liecina, ka pirmajā ceturksnī vien kritums bija 19% apmērā, bet aprīlī jau nokritās trīs reizes, sasniedzot pēdējo trīs gadu zemāko rādītāju.
No darba un ienākumu zaudēšanas cieš arī citas reģiona valstis, kas ir atkarīgas no naudas pārvedumiem. Uzbekistānas varasiestāžu sniegtā informācija liecina, ka gandrīz pusmiljons uzbeku atgriezušies dzimtenē, bet Tadžikistānā no naudas pārvedumu samazināšanās cieš tūkstošiem ģimeņu.
Pasaules Bankas prognozes liecina, ka visā pasaulē migrantu naudas pārvedumi pandēmijas dēļ samazināsies par 20%, bet Vidusāzijā – pat teju par 28%. Kirgizstānai, kas reģionā ir visvairāk atkarīga no šīs naudas, jaunā situācija rada nabadzības pieauguma risku.
“Tieši viņu [migrantu] nauda atbalsta kā nacionālo valūtu, tā arī iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Bez šīs naudas kirgīzi dzīvos un ģērbsies sliktāk vai mazāk patērēs,” saka ekonomiste Nurgula Akimova.
Ne jau labas dzīves dēļ
Jau ierasts, ka kirgīzi dodas peļņā ar cerību sakrāt mājai, mašīnai, kāzām vai jubilejai, bet dažreiz arī bērēm. Bieži vien ģimenes ņem kredītu, gaidot, ka radinieks nopelnīs arī parāda dzēšanai. Nacionālās bankas aprēķini rāda, ka kredīti ir katram piektajam pilngadīgajam kirgīzam, kas nozīmē – vidēji katrai ģimenei.
45 gadus vecā Guļnura Maskavā ieradās pirms diviem gadiem, lai varētu atmaksāt kredītu bankai, ko kopīgi paņēma ar vīru mājas celtniecībai. Viņiem nācās ieķīlāt citu māju, kur dzīvo viņu pieci bērni un vīra vecāki. Taču ar bankas izsniegto naudu pietika tikai zemei un pamatiem. Pārējo nācās segt ar kredītu, kuru Guļnura maksāja no savas Maskavas algas.
Savus pēdējos iekrājumus uz mājām viņa nosūtīja vēl pirms karantīnas, bet tagad jau divus mēnešus ir bez darba. Parāds par kredītu aug un pastāv bažas, ka nāksies šķirties no ieķīlātās vecāku mājas.
“Ne jau no labas dzīves es atstāju savus bērnus un atbraucu šurp. Mans vīrs ir otrās grupas invalīds, bezdarbnieks, vecāku māja pēc tradīcijas pienākas jaunākajam brālim [Kirgizstānā tieši jaunākais dēls saņem mantojumā māju, jo ar sirmajiem vecākiem dzīvo ilgāk]. Kad mēs nolēmām uzcelt māju un paņēmām kredītu, bija nolemts, ka tieši es došos peļņā,” viņa stāsta.
Guļnuras vīrs saņem 650 somu bezdarbnieku pabalstā, kas ir nepilni astoņi eiro. Nelielu pensiju kopumā 12 000 somu apmērā, kas 142 eiro, saņem vīra vecāki. Tāpat ģimenei ir neliela saimniecība – viņi tur vistas un aunus. “Tāpēc badā neviens nemirst,” saka Guļnura, norādot, ka bērni nonēsā viens otra drēbes, bet vīra ārstēšanai naudas neatliek.
Kirgizstānā sieviete strādāja par kasieri bankā, bet Maskavā viņa iekārtojās par apkopēju bankā. Darbu viņa zaudēja ierobežojumu ieviešanas sākumā, kad lielu daļu darbinieku norīkoja strādāt attālināti. Trīs mēnešu laikā viņai tā arī neizdevās atrast jaunu darbu.
Pasaules Banka norāda, ka tieši migranti ir tā grupa, kas pandēmijas rezultātā saskārās ar diskrimināciju un ksenofobiju, jo pirmie zaudēja darbu un dažādu birokrātisku iemeslu dēļ bieži nevarēja pieteikties pabalstiem. Bet tieši nelabvēlīgi dzīves apstākļi palielina slimības izplatības risku. “Mēs esam 15 cilvēki trīs istabu dzīvoklī Maskavas nomalē: ģimene ar pieciem bērniem ir vienā istabā, un pārējās istabās katrā pa četriem cilvēkiem. Mūsu dzīvoklī visi pārslimoja jau pavasarī, es pati ar temperatūru nogulēju gandrīz nedēļu. Mēs bažījāmies, protams, ka tas varēja būt koronavīruss, bet ātros pat nobijāmies saukt,” stāsta Guļnura.
Viņa apgalvo, ka ārsti pārbauda migrantu reģistrācijas dokumentus, taču daudziem to nav, tāpēc rodas problēmas. Guļnura stāsta, ka tad, ja viņa par pandēmiju zinātu ātrāk, nekad nebūtu atstājusi bērnus. Viņas jaunākajam nesen palika četri gadi, bet pēdējo reizi abi tikās pirms diviem gadiem, kad viņa devās prom.
UNICEF dati liecina, ka ekonomiskās migrācijas dēļ aptuveni 12% bērnu Kirgizstānā aug bez viena vai pat abiem vecākiem.
