Emocionāli kadri: skolēni no Nīderlandes 5 nedēļas kuģoja pāri okeānam, jo lidmašīnas vairs nelidoja

Aģentūra “Reuters” vēstī, ka 14-17 gadus vecie jaunieši atradās Kubā, kur izgāja burāšanas apmācības, tomēr marta vidū parādījās bažas, ka nokļūšana mājās no Kubas ar lidmašīnu vairs nebūs iespējama, tādēļ mācību rīkotāji pieņēma radikālu lēmumu – mājās pāri Atlantijas okeānam dosies ar kuģi.

Ceļojums notika ar 1920. gadā būvēto “Wylde Swan” burinieku un jauniešus ceļā pavadīja 12 pieredzējuši burātāji, kā arī trīs skolotāji. Ceļš mājās bijis 7000 kilometrus garš un okeānā komanda pavadīja piecas garas nedēļas.

Svētdien kuģis beidzot ienācis Hārlingenas ostā Nīderlandē, kur jauniešus sagaidīja ģimenes locekļi un citi interesenti. Sociālās distancēšanās noteikumu dēļ kuģotāji no klāja nokāpa pa vienam.

“Bija jāiemācās pielāgoties, jo citas izvēles nebija. Mana pirmā doma bija: vai man vispār pietiks drēbju un vai uz klāja ir gana daudz pārtikas?” par sajūtām vietējiem medijiem pastāstījusi studente Anna Mārtje.

Skolēniem līdzi nebija daudz silto drēbju, jo viņi bija gatavojušies pavadīt mācību laiku siltumā, tāpēc viņi piestāja vienā no Karību jūras reģiona salām, lai sagatavotos un izveidotu pārtikas krājumus tālajam ceļam pāri okeānam.

Nākamā pietura bija Portugālei piederošajās Azoru salās, taču vietējās amatpersonas neļāva grupai izkāpt krastā. Kāda cita skolniece vārdā Lote, atceroties garo ceļu mājās, kā lielu izaicinājumu nosauca to,  ka visu šo laiku 40 cilvēki bija spiesti dzīvot cieši viens otram līdzās, bez lielas iespējas noslēpties vai iegūt telpu sev.

Kamēr mums viens no lielajiem izaicinājumiem ir sociālās distances ievērošana, tur bijis patiesi grūti būt kopā ar citiem divdesmit četras stundas diennaktī.

17 gadus vecā skolniece Flora atklāj: “Mājās tev ir mirkļi, kad vari pabūt viens, bet šeit bija jābūt sociālam visu laiku, jo tu guli kopā, ēd kopā, visu dari kopā, tāpēc nav iespējas atvilkt elpu.” Jaunietes māte gan paredz, ka meita drīz vien sāks ilgoties pēc dzīves uz burinieka, kad apjautīs, kādi ierobežojumi šobrīd ir spēkā Nīderlandē.

“Domāju, ka pēc divām dienām viņa jau gribēs atpakaļ, jo dzīve mājās ir patiesi garlaicīga. Nav nekā, ko darīt, nevar satikt draugus, tāpēc ir ļoti vienmuļi,” saka mamma.

Uzņēmumā “Masterskip”, kas organizēja šīs mācības, norāda, ka buriniekam Atlantijas okeāna šķērsošana nav nekas jauns un “Wylde Swan” to ir darījis aptuveni 20 reizes. Uzņēmuma direktors Kristofs Meijers stāsta, ka priecājas par to, kā skolēni mācēja pielāgoties dzīvei uz klāja un pat turpināja mācīties, lai neko neiekavētu. “Viņi pat tagad ir krietni priekšā saviem Nīderlandē palikušajiem klases biedriem. Tas mūs dara lepnus,” viņš klāsta.

Meijers norādījis, ka jaunieši varēja daudz apgūt par pielāgošanos apstākļiem. Jauns viņiem bija arī tas, ka pastiprinātu uzmanību par notiekošo izrādīja daudzi mediji.