Cēlā ideja pasaules glābšanai - cilvēku komposts jeb videi draudzīgā apbedīšanas alternatīva

Šāds kompostēšanas process ietaupa vairāk nekā tonnu oglekļa, salīdzinājumā ar kremēšanu vai tradicionālo aprakšanu. Pētījumā ar mirušajiem, kuri pirms nāves atļāvuši izmantot savu ķermeni pētnieciskiem nolūkiem konstatēts, ka cilvēka mīkstie audi sadalās 30 dienu laikā.

Pasaulē pirmo cilvēku kompostēšanas pakalpojumu firma plāno piedāvāt nākamajā gada februārī Vašingtonas štatā. “Recompose” izveidotāja Katrīna Speida norāda, ka daudzi cilvēki izrādījuši interesi par šādu pakalpojumu. Noteicošais faktors šādai interesei -  klimatiskās izmaiņas pasaulē:

“Šobrīd piecpadsmit tūkstoši cilvēki parakstījuši mūsu vēstuli. Saņēmām divpartiju atbalstu, kas ļāva tikt pāri pirmajai kārtai pēc šī ierosinājuma. Projekts pavirzījies tik raiti, jo arī klimata izmaiņas pieaug." 

Ideja par šādu pakalpojumu Katrīnai radusies pirms 13 gadiem 30 gadu vecumā, kad sākusi aizdomāties pati par savu mirstību: “Vai tad, kad es nomiršu, man nebūtu kaut kas jāatdod planētai, kas mani atbalstījusi un aizsargājusi visu dzīvi? Tas ir tikai loģiski un skaisti.”

Katrīna apgalvo, ka cilvēka ķermeņa dabiskā sadalīšanās neļauj atmosfērā izdalīties 1,4 tonnām oglekļa, kā tas būtu ar kremāciju. Tāpat ietaupījumu veidotu transporta un zārka izmaksas.

Kompostēšanas procesa laikā ķermeni iegulda slēgtā tvertnē ar skaidām, lakstaugiem un salmiem. Ķermeni lēnām griež, lai ļautu mikrobiem to noārdīt. Pēc 30 dienām mirstīgās atliekas ir pieejamas radiniekiem un ar tām iespējams apbērt augus vai kokus.

Lai gan process ir visai vienkāršs, metodes pilnveidošanai bijuši vajadzīgi četri zinātniskie pētījumi. Kompostēšana esot labi iedibināta prakse Vašingtonas štatā.

Augsnes pētnieces, profesores Linnas Kārpenteres uzdevums pētījuma laikā bijis pielāgot to cilvēkiem un nodrošināt, lai mirstīgās atliekas būtu videi nekaitīgas.

Profesore veica eksperimentu ar sešiem brīvprātīgajiem, kuri pirms nāves bija devuši savu piekrišanu sava ķermeņa izmantošanai pētījumam.

Pats pētniecības process bijis emocionāls pārdzīvojums gan viņai, gan visai viņas komandai: “Mans psihiskais stāvoklis izmainījās, es negulēju vairākas naktis, man negribējās ēst – tas bija stress."