Valsts, kur esot vēl trakāk nekā Ziemeļkorejā jeb - kā dzīvo ļaudis stingrajā Turkmenistānā

Televīzijas ziņu sižets par Gurbanguli Berdimuhamedova atvaļinājumu 

Tomēr mēs par šo noslēpumaino bijušo PSRS republiku neko daudz nezinām, ziņu lentēs Turkmenistānas nosaukums gandrīz neparādās, kaut ar to mums ir daudzkārt ciešākas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības nekā ar Ziemeļkorejas diktatūru.

Gāzes atkarīgie

Pasaules līderi ar Ziemeļkoreju runā publiski, baidoties no tās kodoldraudiem, bet Turkmenistānai tik iespaidīgu ieroču nav. Tomēr tajā ir pasaules ceturtās lielākās dabasgāzes atradnes, tāpēc lielvalstis cenšas turkmēņus lieki nesadusmot.
Latvijā ir viesojies gan Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs, gan citas šīs Vidusāzijas valsts augstākās amatpersonas. Uz Ašgabadu vizītē devies gan kādreizējais prezidents Andris Bērziņš, gan tagadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Gandrīz droši var apgalvot, ka mūsu pavardos un apkures katlos tiek dedzināta arī turkmēņu gāze, jo nesen Krievijas gāzes gigants "Gazprom" noslēdza iepirkuma līgumu uz pieciem gadiem ar Turkmenistānu.

Kas aizliegts Turkmenistānā

1) No valsts izbraukt aizliegts visiem turkmēņiem, kuri ir jaunāki par 40 gadiem. Emigrējuši teju visi tur iepriekš dzīvojošie krievi un citu tautību pārstāvji.

2) Sievietēm aizliegts vadīt auto, krāsot matus gaišā krāsā un jebkādā nagus, valkāt bikini un caurspīdīga auduma kleitas.

3) Ne tikai nedrīkst svinēt Valentīndienu, bet arī aizliegts sekss baudas gūšanai.

4) Studentiem uz augstskolu aizliegts braukt ar personisko auto vai taksometru, apmeklēt naktsklubus un iegūt autovadītāja tiesības līdz studiju beigām, nēsāt kaklasaites sarkanā krāsā.

5) Zemniekiem atņem miltus, ja valdības pārstāvji uzskata, ka to krājums ir pārāk liels.

6) Turkmēņiem, ierodoties Ašgabadā, vispirms jādodas pielūgsmes svētceļojumā uz Prezidenta pils laukumu.

7) Nedrīkst uzkāpt uz turkmēņu monētām un banknotēm, jo uz tām attēloti valsts nacionālie varoņi.

8) Restorānos un bāros sievietes drīkst izdzert ne vairāk kā vienu glāzi vīna.

9) Katram jaunietim jābūt fotogrāfijai, kur viņa portreta fonā redzama Berdimuhamedova ģīmetne.

10) Turkmenistānā nav neviena pakalpojuma vai veikala, kurā var kaut ko nopirkt internetā.

11) Nedrīkst ar nazi griezt maizi, tā jālauž abām rokām.
Aizliegts smēķēt publiskās vietās.

12) Kategoriski aizliegts grauzt saulespuķu sēklas.

13) Atsevišķās skolās skolotājiem aizliegts bērniem likt sliktas atzīmes.

14) Aizliegts pārtikā lietot zirga gaļu, jo zirgs ir svēts dzīvnieks.

(Daudzi aizliegumi pamatoti ar turkmēņu nacionālajām tradīcijām un pārprastu burtisku tautas ticējumu interpretāciju.)

Viltus ziņa par vadoņa nāvi

Ņemot vērā, ka 5,8 miljonu cilvēku apdzīvotājā valstī ir milzīgi dabas resursi, tā varētu dzīvot, cepuri kuldama. Tomēr lielākā daļa turkmēņu dzīvo absolūtā nabadzībā un neziņā, kas notiek aiz valsts robežām. Visa par gāzi iegūtā nauda aiziet diktatora klana vajadzībām un iegribām. 20. jūlijs bija viena no retajām reizēm, kad pasaules ziņu izlaidumos atkal parādījās Turkmenistānas vārds. Valstī, kur visi ziņu raidījumi un avīzes sākas un beidzas ar Berdimuhamedova attēlu, vadonis jau nedēļu nebija parādījies atklātībā. Tas mudināja krievu politologu Aslanu Rubajevu, atsaucoties uz anonīmiem Ašgabadas biznesmeņiem, paziņot, ka 61 gadu vecais diktators pēkšņi miris no aknu mazspējas. Drīz vien Rubajevs savu teikto atsauca. Turkmenistānas vēstniecība Krievijā uzreiz šīs baumas nosauca par pilnīgām muļķībām, trīs dienas vēlāk Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijevs paziņoja, ka pa telefonu runājis ar Berdimuhamedovu, kurš viņu personīgi apsveicis 62. dzimšanas dienā. Oficiāli paziņoja, ka prezidents ir atvaļinājumā, sīkāk nepaskaidrojot, kā viņš to pavada. Vadoņa lidmašīna pamanīta kādā Vācijas lidostā, vedinot domāt, ka Berdimuhamedovs viesojas pie savas smagi slimās mātes, kura atlabstot vācu klīnikā.

Diktatoru trīsvienība

Oficiāli tas nav apstiprināts, bet viss liek domāt, ka Turkmenistānā tāpat kā Ziemeļkorejā valda diktatoru trīsvienība – tēvs, dēls un mazdēls. Kad pēc iepriekšējā prezidenta Saparmurata Nijazova (1940–2006) nāves par prezidentu iecēla veselības ministru un viņa personisko ārstu, pēc specialitātes zobārstu, Berdimuhamedovu, paklīda runas, ka viņš ir Nijazova ārlaulības dēls, par ko liecina abu divu pārsteidzošā līdzība. Berdimuhamedovs gan deklarējis, ka viņa tēvs ir pensionēts Iekšlietu ministrijas darbinieks, kuram, vēl dzīvam esot, dēls uzstādījis piecus metrus augstu pieminekli.
Turkmēņiem ir arī savs tautas dēls, kā to dēvē turienes plašsaziņas līdzekļi. Tas ir – prezidenta Berdimuhamedova dēls Serdars, kurš sava talanta dēļ kļuvis par galvaspilsētas Ašgabadas apgabala hakimu (gubernatoru). Viņu arī uzskata par tēva varas mantinieku.

Nijazovs pirms PSRS sabrukuma bija Turkmēnijas PSR komunistiskās partijas pirmais sekretārs, bet pēc tam neatkarīgās Turkmenistānas vadonis, kurš sevi pasludināja par Mūžīgi Diženo Saparmuratu Turkmenbaši (visu turkmēņu vadoni). Jau no paša valdīšanas sākuma Nijazovs izveidoja līdz absurdam nejēdzīgu personības kultu. Piemēram, kad fotošopā oficiālajos izdevumos sāka aizkrāsot viņa sirmot sākušos matus, valdības oficiozi paziņoja sensacionālu vēsti – viss liecinot, ka Turkmenbaši gadu skaits sācis iet atpakaļgaitā.
Kad līdzekļu trūkuma dēļ slēdza lauku poliklīnikas, ārsti sirdzējiem ieteica pie sāpošās vietas pielikt Nijazova fotogrāfiju, domāt labu par prezidentu un uzreiz kļūt veseliem.

Ap 15 000 pieminekļu

Kad Nijazovs aizgāja viņā saulē, šķita, ka Berdimuhamedovs, kurš solīja demokrātiskas pārmaiņas, valsti pietuvinās civilizācijai un veselajam saprātam. Bet notika vēl trakāk.
Berdimuhamedovs sev piešķīra Arkadaga (aizbildņa) statusu un visās turkmēņu pilsētas un miestos uzslēja apmēram 15 000 savu statuju un krūšutēlu. Lieki teikt, ka par Berdimuhamedova ievēlēšanu prezidenta amatā nobalsoja teju 98% balsstiesīgo turkmēņu (te nu Ziemeļkoreju pārspēt nevar, jo tur par kārtējo Kimu nobalso vairāk nekā 99,9% vēlētāju). No turkmēņu svētās grāmatas pjedestāla noņēma Nijazova dzīvesgudrību sacerējumu Ruhnama, lai tās (un arī Korāna un Bībeles) vietā liktu savu sacerējumu par tējas labvēlīgo ietekmi uz nācijas izaugsmi.

Berdimuhamedova pielūgsme reizēm "pārspļauj" Kimu dinastijas prasības. Piemēram, turkmēņi prezidentam tuvojas tikai zemu saliektām mugurām ar ziedu pušķiem rokās, bet viņa tējas recepšu grāmatas vāku visās iespējamajās ceremonijās svētlaimīgi skūpsta.

Turkmenistānas supermens

Ziemeļkorejas diktators, salīdzinot ar Berdimuhamedovu, izskatās pēc nīkuļa, tiesa, ar lieko svaru. Berdimuhamedovs nenogurstoši raksta grāmatas, kopā ar mazdēlu repo, braucot ar divriteni, nekļūdīgi var iemest trīspunktnieku basketbola grozā vai ar pistoli iešaut tieši mērķī, sporta zālē māca ministriem, kā pareizi lietot trenažieri, uzvar zirgu skriešanās sacensībās un augstākās grūtības autorallijos tuksnešu klajumos un vēl mīl kaķus. Ja neticat – paskatieties Ašgabadas televīziju! Viss liecina tikai to, ka turkmēņiem nav citu problēmu, kā iemācīties pareizi dzert tēju un cilāt svaru bumbas. Tas, kas nepatīk Berdimuhamedovam, jau sen izmests mēslainē. Automašīnām tāpat kā māju fasādēm jābūt tikai baltā krāsā, jo turkmēņu aizbildnim tā patīk. Slēgts Operas un baleta teātris, jo viņam riebjas šīs mākslas.

Turkmēņu paradīze

Tikmēr turkmēņiem tiek apgalvots, ka viņi dzīvo paradīzē, kaut arī valstī katastrofāli trūkst itin visa – medikamentu, pārtikas, elementāras veselības aprūpes un izglītības pieejamības (protams, neskaitot valdošo eliti). Valdības oficiozs Neitrālā Turkmenistāna (viena no divām valsts dienas avīzēm) apgalvo, ka Turkmenistāna ir pirmā neitrālā valsts pasaulē, kuru atzinusi ANO. Tikmēr Pasaules brīvības indeksā Turkmenistāna ierindota pēdējā – 180. vietā (Ziemeļkoreja – 179. vietā). Salīdzinājumam: Latvija kopā ar Trinidādu un Tobāgo, apsteidzot Itāliju, Horvātiju un Bulgāriju, – 50. vietā.

Lai tautai nodrošinātu laimību, Turkmenistānā aizliegti daudzi netikumi un iedzīvotāji tikpat kā nevar uzzināt, kas notiek ārpus Berdimuhamedova impērijas. Internetu var lietot tikai valdošajai elitei tuvie, arī plašsaziņas līdzekļi ir stingri kontrolēti – 39 preses izdevumi, četras radiostacijas un septiņi televīzijas kanāli, raida vienus un tos pašus slavinājumus nācijas līderim.