Kāpēc Indijā notiek tā, kā tur notiek. Pieredzējušas ceļotājas skaidrojums

“Kad jums kaut kas šķiet pareizs attiecībā uz Indiju, tad viss pretējais arī ir pareizs,” reiz apcerējusi britu ekonomiste Džoanna Robinsone. Indija ir pilna neizmērojamu dažādību, tāpēc neiespējami veikt virspusējus apgalvojumus. Stereotipi par kādu valsti nekad neveido pilnīgu stāstu par tur notiekošo. Tie gan izsaka daļu patiesības, tomēr tikai daļu.

Indoloģijas profesors Viktors Ivbulis saka: “Neviena civilizācija , daļēji izņemot ķīniešus, nevar lepoties ar tādu kultūras nepārtrauktību, nekur nav gadu tūkstošiem līdz mūsdienām saglabājušos «Mahabhārata» un «Rāmajāna» līdzīgu milzīga apmēra episku sacerējumu, kas vēl aizvien ietekmē simtu miljonu cilvēku pasaules skatījumu, neviena cita zeme nevar apmeklētājiem parādīt ar tik lieliem un nemirstīgiem mākslas darbiem izrotātus gigantiskus alu tempļus. Nevienā citā valstī, neizraisot valsts apvērsumus un saglabājot demokrātisku iekārtu, nesadzīvo kopā tāds milzums dažnedažāda izskata un ticējumu ļaužu.» Indijas pētniece Viktorija Dmitrijeva piebilst: “Indija ir kā sūklis. Grieķija un Roma ir kā muzeji. Šeit, viss ir dzīvs. Indija nepārtrauc būt mistērija. Tu nekad nezini, kādu pārsteigumu šī valsts piedāvās kā nākamo.“

Par Indijas unikalitāti var stāstīt ilgi. Tikai daži piemēri. 2001.g.Indijā fiksētas 1599 dzimtās valodas. 2005.gadā pēc starptautisku organizāciju pētījumiem tika konstatētas 415 valodas, no kurām 25 valodās runā vairāk kā 1 miljons cilvēku. Indijā tapusi cipara „0” koncepcija, kuru izgudroja viedais Ārjabhata, arī decimāldaļu sistēma. Savukārt, arābu cipari nav nekādi arābu cipari, bet gan indiešu cipari, jo arābu tirgotāji bija tikai pārnesēji, kas tos atveda no Indijas uz Eiropas zemēm. Algebra un trigonometrija līdz mums nonākusi tieši no Indijas, kur jau simtiem gadus pirms Eiropas atklājumiem zinātnieki sprieda arī par heliocentrismu, tikai plašākai pasaulei tas palika nezināms. 2009.gadā Indijas Kosmosa aģentūra pirmā pasaulē atklāja ūdeni uz Mēness. Šaha spēle, dažādas kaujas mākslas, galda spēle “Cirks”,  kabaddi komandu spēle radusies Indijā. Sarežģītas ķirurģiskās operācijas te veiktas jau 2500 gadus pirms mūsu ēras. Kur nu vēl dažādu jomu ģēniji, kā piemēram, matemātiķis Šrīnivāsa Rāmānudžans vai cilvēks – dators Šakuntala Devī, kura 1977. gadā 50 sekunžu laikā izskaitļoja 23. pakāpes sakni no 201 ciparu liela skaitļa, un šo atbildi apstiprināja 1101 dators. Vai fiziķis Čandrasekhara Venkata Rāmans ar gaismas izkliedes pētījumiem; Indijas atomfizikas tēvs Homi J. Bhabha; kvantu fiziķis, Einšteina līdzgaitnieks Satjendra Nath Bose; "Indijas raķešu vīrs", zinātnieks kosmonautikas jomā un Indijas 11.prezidents Abduls Kalāms un daudzi citi.

Kapacitāte, ko ietver Indijas zeme, sabiedrība, vēsture un kultūra, nav cilvēka prātam apjaušama vienas dzīves laikā. Indijā radušās četras no lielajām pasaules reliģijām: hinduisms, budisms, džainisms un sikhisms, un visas šīs reliģijas mierpilni sadzīvo vienā zemē gadu simtiem ilgi. Indija kā miermīlīga valsts nodrošina patvērumu vairāk kā 300,000 bēgļiem no Šrilankas, Tibetas, Butānas, Bangladešas un Afganistānas, bet daļa pašu indiešu kļūst par ekonomiskajiem bēgļiem, kas dodas labākas dzīves meklējumos un peļņā uz citām zemēm. Indija bija bagātākā valsts pasaulē līdz britu ienākšanai 17. gadsimtā, un līdz 1896.gadam Indija bija vienīgais dimantu ieguves avots pasaulē. Kad pirms dažiem gadiem Indija pieprasīja atpakaļ Lielbritānijai slaveno Koh - i - Noor dimantu, tad kāda augsta angļu amatpersona sašutusi atbildēja, ka tad jau visi Lielbritānijas muzeji paliks tukši, ja visu atdos atpakaļ Indijai. Tas tikai liecina par to, cik daudz vērtību reiz glabāja un joprojām glabā Indijas zeme.

Runājot par to, vai ir droši ceļot uz Indiju, būtiski atcerēties, ka visos ārējos procesos iesaistītas ir divas puses. Tāpēc svarīgi katram sākt ar saviem 100%, un, pirms doties uz kādu konkrētu galamērķi, būtiski ir tam sagatavoties. Pirmkārt, atbildēt sev uz jautājumu: kāpēc es izvēlos šo valsti kā ceļojuma galamērķi? Ja atbilde ir skaidra (un tā nav balstīta uz destruktīviem nolūkiem), tad var sākt gatavoties. Šis posms – sagatavošanās - ir pats svarīgākais veiksmīga ceļojuma norisē. Latviešiem ir teiciens: “Elle un Indija,” un tas nozīmē gan to, ka Indijā ir ļoti karsts gada lielākajā daļā gluži kā ellē, gan to, ka zeme ir viena no sarežģītākajiem pasaules ceļojumu galamērķiem, jo tā piedāvā izaicinājumus uz katra soļa, un tāpēc ļoti daudziem ceļotājiem iestājas kultūršoks vai negatīva pieredze par šo unikālo, kulturāli ļoti bagāto un daudzkrāsaino valsti.

 Dodoties uz Indiju, jāievēro dažas svarīgas lietas:

• Apģērbs : ļoti svarīgs elements, kas ir cilvēka ārējā vizītkarte. Indieši ir konservatīvi pēc dabas un tradīcijām, lai gan metropolēs uzskati mainās. Ārpus pilsētas jāģērbjas konservatīvi. Sievietēm ar kailiem pleciem un ceļiem uz ielas labāk nerādīties. Lai arī daudzi teiks, ka tās ir muļķības, tad te rodas jautājums par katra paša toleranci pret vietējo kultūru. Bikini – tikai pludmalēs, kūrortos un viesnīcu teritorijā pie baseiniem.
• Izmantot tikai labo roku gan došanā, gan ņemšanā, arī sasveicinoties un saņemot dokumentus. Kreisā roka skaitās nešķīsta un domāta tikai intīmo vietu apmazgāšanai, kamēr ēdienu ēd tikai ar labo roku (arī kreiļi).
• Pieskatīt savas pēdas. Indieši tās uzskata par zemāko ķermeņa daļu un vienlaikus arī netīrāko, kurai pielīp ārējie netīrumi. Tāpēc, ieejot tempļos, mājās, veikalos apavi ir jānovelk un jāatstāj ārpusē. Jāuzmanās kādam uzmīt uz pēdas, un noteikti nedrīkst sēdēt ar paceltām kājām uz galda.
• Aizliegts publiski izrādīt savu pieķeršanos partnerim (t.i. skūpstīties, mīlināties, apskaut). Uzsveru- publiski. Lielākā Indijas sabiedrības daļa uz šo raugās nosodoši. Ir lietas, ko labāk darīt aiz slēgtām durvīm. Šī principa neievērošana var radīt ļoti nelāgas sekas.
•  Izvairīties no politisku tematu apspriešanas. Ārēji Indija ir vienota, sekulāra valsts, bet tajā ir daudz plaisu, jo īpaši Kašmīras jautājumā, reliģiskajos virzienos un politikā, tāpēc no šiem atturēties un nemēģināt pierādīt savu taisnību.
• Publiski smēķēt aizliegts. Smēķētājiem vienmēr jālūdz atļauja tuvākajiem indiešiem, vai drīkst smēķēt. Tiek uzskatīts par ļoti rupju, ja cilvēks smēķē vecāka cilvēka klātbūtnē.
• Neuzskatīt divus rokās sadevušos vīriešus par gejiem. Indijā ir homofobijas sabiedrība, t.i. neakceptē viena dzimuma partnerattiecības un pretējo dzimumu laulības ir mūža svarīgākais notikums. Vīrieši sadevušies rokās – tā ir zīme par viņu draudzību un neko vairāk. Tā domāt, un nedod Dievs, vēl acīs pateikt, ka viņi ir geji, ir milzīga pazemošana.

Otrkārt, svarīgi sev atbildēt uz jautājumu: vai es esmu gatavs šai zemei? Indija prot spēlēt uz cilvēka vājākajām vietām. Līdz ar to reizēm notikumu pavērsieni ceļotāju var izsist ārā no jebkuriem līdzsvara stāvokļiem, atraujot vaļā aizvainojumus un personības dziļākās dzīles. Indijā nemitīgi nākas izkāpt ārā no komforta zonas, pie kuras cilvēks pieradis. Būt gatavam Indijai, vienlaikus nozīmē būt gatavam sevi izaicināt un paskatīties uz lietu norisi no cita skatpunkta.

Pirmais, kas ceļotājam rada bieži vien nelāgus pirmos iespaidus Indijā, ja acis vērstas tikai pēdu virzienā, ir atkritumi un netīrība. Indiešu paradums mest atkritumus uz zemes nav no gaisa grābta, bet gan pārmantojusies mentalitātē jau tūkstošiem gadu no senās Indas ielejas kultūras Harrapā (2400. – 1700.g.p.m.ē.), kad ēdienu pasniedza vienreiz lietojamos traukos – mazās, neglazētās māla bļodiņās. Arī mūsdienās joprojām tādas lieto jogurta, piena vai saldējuma pasniegšanai lauku ciemos un dažās pilsētās. Pēc maltītes māla trauciņš tika nomests zemē, kur saplīstot kļuva par daļu no ceļa seguma. Dienvidindijā joprojām ģimenes ēdienu pasniedz uz banānu lapas, kura ātri sadalās, izmetot to aiz mājas stūra atkritumos. Tātad, visi ikdienā lietojamie materiāli tūkstošiem gadu bijuši organiskas izcelsmes un tie ātri sadalījās mitrajā, siltajā klimatā. Kas notiek mūsdienās? Plastmasas izstrādājumi, folija, polietilēna maisiņi, sintētiskie iepakojumi – tas viss mūsu ikdienā ienāca tikai 20.gs. 50.-60.tajos gados. Tie nesadalās un krājas grāvjos, jo tie vairs nav māla trauciņi. Vai tik īsā laika posmā kā 60 gadi var izmainīt tūkstošiem gadu senu mentalitāti? Secinājumus izdariet paši. Tie daži atkritumu toveri, kas Indijā šur tur uzstādīti, bieži tiek aiznesti prom kā vērtīgi lietojami trauki vai izcils metāla gabali. Regulāri nākas redzēt, ka veikala īpašnieki vai vietējie iedzīvotāji papīrus met zemē turpat līdzās esošajam atkritumu traukam. Arī pārceļoties dzīvot uz Eiropu, indiešiem sākums ir visai grūts, jo rokas sliecas mest papīrus zemē, ja arī tuvumā ir atkritumu trauks. Tas notiek neapzināti, automātiski. Un pie tā ir visu laiku jāpiedomā, lai šo savu iekšējo programmatūru mainītu. 

Ne velti, daudzi štati ir aizlieguši plastmasas maisiņus jau vairākus gadus un tos nedrīkst nēsāt arī publiski, piemēram, tirgū. Kopš 2017.gada augusta plastmasas maisiņu aizliegums stājies spēkā 17 no 29 Indijas pavalstīm. Kāpēc piesārņojuma līmenis aizvien pieaug? Skaitļi izsaka situācijas būtību: mūsu ēras sākumā Indijā bija 100 miljoni iedzīvotāju, Eiropā tikai 40 miljoni. Mūsdienās Indijā dzīvo 1,3 miljardi iedzīvotāju, kamēr visā Eiropā kopā tikai 741 miljoni iedzīvotāju. Indijas vidējais iedzīvotāju blīvums ir 396, 8/km² , kamēr Latvijā 34, 3km² , - tātad Indijā cilvēku ir 11,5 reizes vairāk kā mums un tā ir tikai vidējā blīvuma statistika. Delhi tā ir 11 321/km², kamēr Mumbajā tie ir 21 000 /km² . Jau ap 2024.gadu Indijas iedzīvotāju daudzums apsteigs Ķīnu. Tik daudz iedzīvotāji un nesakārtota atkritumu apsaimniekošana rada sekas ekoloģijā un veselības aprūpē. Pretstatā māju pagalmi, iekštelpas ir izcili tīras un rītos katrs indietis mazgājas teju vai stundu. Atkritumu daudzums krājas, ūdeņi piesārņojas un cilvēku daudzums turpina pieaugt par 17 miljoniem gadā. Tā ir satraucoša dinamika, turklāt arī vadošo amatpersonu nepietiekama rīcība iedzīvotāju izglītošanā un atkritumu apsaimniekošanā. Dienvidindijā situācija mainās ātrāk, jo cilvēki sāk apzināties savas darbības sekas, un tiek izgudroti jauni, dabiskas izcelsmes vienreizējie trauki, piemēram, no presētām palmu lapām.

Pēdējā laikā aktualizējusies izvarošanas tēma Indijā. Būtiski izprast situācijas statistisko pusi. Indija ir vīriešu dominējoša zeme. Ja uz ielas nāksies kādu uzrunāt, tad visbiežāk tas būs vīrietis, jo Indijā pēc statistikas datiem ir izteikts vīriešu skaitliskais pārsvars pār sievietēm. Izvarošanas gadījumu pieaugums ar to ir cieši saistīts. Indija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur dzimumu nelīdzsvarotais skaitlis atšķiras radikāli: pilsētās uz 1000 vīriešiem ir vidēji 926 sievietes. Daba iekārtojusi, ka uz 100 meitenēm dzimst 104 zēni, Indijā piedzimst 107 zēni uz 100 meitenēm, lai arī ultrasonogrāfija Indijā jaunajām māmiņām gaidību laikā ir aizliegta un mazuļa dzimumu iepriekš nevar noteikt. Daudzas mazās meitenes pirmajos mēnešos “pazūd” bez jebkādiem reģistriem, aizdomīgā veidā mirst vai tiek noslepkavotas. Jo ikviena ģimene ļoti vēlas zēnu, kas būs garants vecumdienās valstī, kur pensiju sistēma neeksistē. Ļoti atšķirīga ir statistika pa reģioniem. Mahesanas pilsēta Gudžaratā izceļas uz visas Indijas fona: te ir tikai 762 sievietes uz 1000 vīriešiem. Kopumā Indijā ir aptuveni 37 miljoni vīriešu vairāk nekā sieviešu. Apsēstība, lai piedzimtu vismaz viens zēns, ir iesakņojusies indiešu mentalitātes visdziļākajos slāņos. Sievietes galvenā misija ir dzemdēt dēlu, jo viņš neaizprecēsies dzīvot citur, rūpēsies par vecākiem,  mantos saimniecību utt. Savukārt, meitas rada tikai galvassāpes: viņām jāgādā pūrs jau kopš dzimšanas, viņas aizies prom no mājām un visu dzīvi pavadīs sava vīra saimniecībā, atstājot abus vecākus vienus pašus. Tātad, pamatā ir izdzīvošanas jautājums, arī 21.gs., kad pilsētās izveidojies gana turīgs vidusslānis, kam vairs nav jādomā par eksistenciāliem jautājumiem.

Izveidojusies dzimumu skaitliskā atšķirība atspoguļojas ikdienas norisēs, kad vīrietim arvien grūtāk atrast sievu, atbilstoši savai kastai un gotrai, astroloģiskajai kartei un izglītības līmenim, jo sieviešu pietrūkst. Neprecētie vīrieši bieži klejo kopā un viņu hormoni trako. Un vīrietis karstā klimata joslā mazāk prot kontrolēt savas seksuālās dziņas. Turklāt, nostrādā bara instinkts. Sievietei, kas ieceļo Indijā, būtu jāuzvedas kā ciemiņam citās mājās, ievērojot mentalitātes iezīmes un kultūras īpatnības, lai nepakļautu sevi riskam. Pārāk maz apģērba uz miesas, kaili pleci un ceļi, izaicinoša uzvedība, mīlināšanās uz ielas ar savu partneri var atraut vaļā dzimumdziņu straumi apkārtesošos vīriešos un izraisīt sabiedrības nosodījumu.

Kā reiz viens indietis izteicies: “Vīrietim būs tikai sliktas domas par sievieti, kura rāda par daudz savas miesas. Skudras rāpos uz pili, kur ir cukurs.” Indijā sievietes nevar uzvesties kā rietumvalstīs. Indiešu jaunietes arvien vairāk nēsā džinsa bikses ne jau globalizācijas iespaidā vai lai kopētu rietumniecisko ģērbšanās stilu, bet gan drošības apsvērumu dēļ. Bikses tomēr vairāk pasargā un ar tām ir iespēja ātrāk aizbēgt, ja tas nepieciešams. Izvarošanas gadījumi vairāk notiek vēlos vakaros, naktīs, pilsētās, lielā iedzīvotāju blīvumā, kamēr laukos mazāk. Bieži šādi gadījumi notiek ģimenēs un tie vispār netiek reģistrēti. Un tomēr, uz visa lielā Indijas iedzīvotāju daudzuma izvarošanas gadījumu skaits ir mazāks kā ASV. Sievietes arī Indijā pastāv uz savām tiesībām, kļūst neatkarīgākas, pašapzinīgākas un tas daudziem vīriešiem nepatīk. Bieži nozieguma pastrādātāji paši savā dzīvē ir nelaimīgi, bet jūtas varoņi seksuālajā jomā. Nodarot citam pāri, viņi jūtas labāk. Indijā pietrūkst policistu, kas uzturētu kārtību, arī tiesnešu ir par maz un tiesas nespēj veikt milzu apjoma lietu izskatīšanu.

Vēl viena izteikta indiešu mentalitātes iezīme ir stāstu sacerēšana, solījumu došana un to nepildīšana. Indietim ir ļoti grūti pateikt “nē”, tāpēc solījumi birst kā no pārpilnības raga. Indiešiem padodas māņi un pekstiņi, īpaši komunikācijā ar tūristiem. Tūkstošiem gadu mutvārdos tika pārnesta apjomīgā Vedu informācija, kas ģenētiski indiešus apdāvinājusi ar labu atmiņu, fonētiskām prasmēm un iztēles plašajiem horizontiem. Tāpēc viņiem viegli iemācīties valodas, ģimenēs bērni runā 2 vai 3 valodās un tas ir normāli, arī informācijas tehnoloģiju talanti Indijā ir vairāk kā jebkurā citā valstī. Indieši ir apdāvināti uz stāstu stāstīšanu par jebkādām tēmām. Tūristu apmānīšanā viņi neko ļaunu nesaskata, jo pāri nevienam netiek nodarīts un katram šai zemē ir kaut kā jāizdzīvo. Viņš pateicis savu stāstu, tūrists noticējis un lieta atrisināta. Tas nekas, ka stāsts tapis no zila gaisa. Tāpēc Indija vairāk kā jebkura cita zeme pasaulē katram ceļotājam iemāca atšķiršanas spēju. Atšķirt viltīgumu no godīguma, patieso no nepatiesā. Indijā dzīvo ļoti daudz inteliģentu, izglītotu, izpalīdzīgu, godīgu cilvēku un sabiedrībā ar tik lielu cilvēku skaitu, reliģisko un valodu daudzveidību dažas darvas lāses sabojā visu medus mucu. 

Visa Indija ir vienlaicīgi haotiska un sakārtota. Jo dziļāk pētu šo zemi, jo atklājas arvien jauni slāņi, kas tūrista acīm paliek neredzami. Indija nav ne melna, ne balta, bet neprātīgi daudzkrāsaina, skaista un kontrastiem bagāta. Sargiet katrs sevi un tiksiet pasargāti. Izdariet savus 100% un tikai tad kritizējiet citus. Dodoties uz Indiju, atmetiet jebkādas gaidas, un kā saka Gandhi: “Esiet tās pārmaiņas, kuras gribat redzēt pasaulē.”