Skripaļiem patiesībā paveicās. Inde "Novičok" ir spēcīgākais ķīmiskais ierocis pasaulē

Speciālisti spriež, ka Lielbritānijā izmantotā inde Novičok varētu būt visspēcīgākais ķīmiskais ierocis, kāds vien pasaulē eksistē. Novičok ir pat efektīvāks par plutoniju, ko izmanto atombumbās. Piemēram, seši plutonija kilogrami, kas atradās atombumbā, ko nometa uz Nagasaki, nogalināja aptuveni 100 000 cilvēku.

Teorētiski ar tikpat lielu daudzumu Novičok pietiek, lai nogalinātu aptuveni trīs miljonus cilvēku. Praksē gan vajadzētu vairāk, jo inde jāizsmidzina virs pilsētas, tāpēc daļa indes, visticamāk, nesasniegtu mērķi un ar laiku zaudētu savas īpašības.

Lielbritānijas valdībai nav šaubu, ka Skripaļu noindēt mēģinājuši Krievijas specdienestu pārstāvji. Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons parlamentā skaidroja, ka Krievija sarīkojusi šo uzbrukumu, lai iebiedētu potenciālos pārbēdzējus, kā arī mobilizētu elektorātu pirms prezidenta vēlēšanām.

Zinātāji norāda, ka Krievijas specdienestu rīcībā ir pietiekami daudz dažādu inžu atsevišķu cilvēku novākšanai, tāpēc Skripaļu gadījums, kad ticis lietots masu iznīcināšanas ierocis, vērtējams kā īpaši brutāls. To var uzskatīt par demonstratīvu iebiedēšanas mēģinājumu, jo cilvēka organismā šādas klases indes saglabājas diezgan ilgi un tās ir viegli atklāt. Tik brutālās rīcības vienīgais iemels – pēc iespējas lielāka rezonanse.   

Jāpiebilst, ka konkrētās indes izmantošanas vislielākā problēma – kā palikt dzīvam pašam slepkavam. Ir ļoti riskanti izmantot Novičok pilsētas atklātā vietā – var negaidīti uzpūst vējš un iet bojā daudzi cilvēki.   

Ierocis armijai

Jau uzreiz pēc notikušā tika izteikti dažādi pieņēmumi. Piemēram, britu laikraksts The Telеgraph pieļāva, ka, iespējams, kāds slepus ielicis indi Jūlijas Skripaļas čemodānā, kad viņa no Krievijas devusies uz Lielbritāniju, lai apciemotu tēvu.

Tādā gadījumā ar indi varbūt bijis apstrādāts kāds atsevišķs bagāžas priekšmets. Tomēr speciālisti, kas studējuši toksikoloģiju un zina, kā iedarbojas nervus paralizējošās indes, šo versiju noraidīja, jo tāda tipa indes ir nenoturīgas. Tās jāglabā hermētiskos iesaiņojumos – konteineros un ampulās – bez kontakta ar gaisu un mitrumu.

Tādā gadījumā tās var glabāt pietiekami ilgi, taču brīvā veidā šāda viela jau pēc dažām stundās zaudē savas īpašības, tāpēc transportēt Novičok čemodānā nav reāli. Piemēram, ja upuris – pārvadātājs – atver čemodānu pirms laika, viņš momentā saindējas, un tajā paša laikā inde sāk zaudēt savas īpašības. Kā uzskata toksikologi, lai pārvadātu Novičok, čemodānam jābūt hermētiskam. Ja tas tāds nav un turklāt tiek novietots lidmašīnas salonā, lidojumā var tikt saindēti visi pasažieri un, visticamāk, arī apkalpe.  

Vēl tika izteikts pieņēmums, ka slepkava uz Lielbritāniju varējis aizvest divus nekaitīgus komponentus, kurus pēc tam samaisījis, radot nāvējošu vielu. Šī versija pamatoti tika kritizēta, jo tas iecerēto operāciju padara tikai sarežģītāku un riskantāku.

Vieglāk aizvest Lielbritāniju pavisam mazu ampulu ar šķidrumu vai tūbiņā iepildītu smēri. Indes gatavošana uz vietas ir pārāk nedrošs pasākums, kas var beigties ar paša slepkavas nāvi.  

Jāatgādina, ka nervus paralizējošā viela Novičok, kas tika izstrādāta vēl Padomju Savienībā, bija paredzēta nevis individuālai izmantošanai, bet gan armijas vajadzībām kā masu iznīcināšanas ierocis. Tāpēc var teikt, ka šo indi ir ļoti grūti, sarežģīti un riskanti izmantot atsevišķa cilvēka slepkavībai – to nav iespējams precīzi dozēt, lai nogalinātu vienu konkrētu cilvēku.

Arī Skripaļu gadījumā nevienam iepriekš nebija skaidrs, viņi izdzīvos vai neizdzīvos. Atsevišķas slepkavības paveikšanai tā ir neērta un nedroša viela, turklāt pastāv liela iespējamība saindēt arī citus cilvēkus, kas nejauši gadījušies tuvumā.
Ir skaidrs, ka slepkava izmantojis maksimāli vāju indes koncentrātu, lai pats neaizietu bojā. Tomēr arī šajā gadījumā ir liela ticamība, ka viņš saņēmis nelielu devu indes, kas izraisījusi veselības traucējumus.

Eksperimenti ar dzīvniekiem

Pirms kāda laika Krievijas opozīcijas laikrakstā Novaja gazeta bija publicēta intervija ar krievu ķīmiķi Vilu Mirzajanovu, kurš tagad dzīvo ASV, Ņūdžersijas štatā. Padomju laikos viņš strādāja PSRS Valsts organiskās ķīmijas un tehnoloģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Tolaik šis institūts bija slepens un viss, kas tur notika, bija valsts noslēpums.

Mirzajanovs kopā ar kolēģiem strādāja pie ķīmisko masu iznīcināšanas līdzekļu radīšanas. Viņš bija iekļauts zinātnieku grupā, kura izstrādāja nervus paralizējošo indi, kas būtu daudz spēcīgāka par visām agrāk radītajām vielām. Pētījumi un izmēģinājumi notika vienlaikus trijos centros: Maskavā, Saratovas apgabala pilsētā Šihani un Uzbekistānas pilsētas Nukusas poligonā. Jaunajai vielai tika dots nosaukums Novičok.    

Kā stāsta Mirzajanovs, šis projekts palicis slepens arī pēc PSRS izjukšanas; noslēpumā turēts arī šīs vielas nosaukums. Plašāka publika par šo indi pirmoreiz uzzināja tikai 1992. gadā, kad Mirzajanovs to atklāja savā publikācijā laikrakstā Moskovskije novosti.

Indes Novičok izgudrotājs bijis viņa kolēģis Pjotrs Kirpičovs, kurš nu jau ir miris. Savulaik Kirpičovs strādājis Šihanu filiālē 120 kilometrus no Saratovas. Tur bijusi eksperimentālā aparatūra, un zinātnieki intensīvi sintezējuši jaunas indes. “Toreiz Padomju Savienība neatzina, ka nodarbojas ar ķīmisko ieroču izstrādi,” norādīja Mirzajanovs. “Viss, kas notika ķīmiķu laboratorijās, bija absolūti slepens. Mūsu it kā nebija, mēs bijām ārpus likuma. Tajā pašā laikā mums stāstīja, ka briesmīgi ķīmiski ieroči ir gan amerikāņiem, gan angļiem, gan frančiem, tāpēc arī mums tādus vajag.”

Izstrādājot Novičok, padomju laboratorijās un poligonos notikuši eksperimenti, kuros izmantoti dažādi dzīvnieki – peles, truši un suņi. Eksperimenti notikuši dažādos veidos – ar injekcijām, ar smidzināšanu, ar izplatīšanu pa gaisu kā gāzi. Inde pārbaudīta pavisam reālos apstākļos – viela ielādēta konkrētā nesējā un nomesta kādā teritorijā, pēc tam skaitīti nogalinātie suņi un truši. Pēc veiksmīgas izmēģināšanas Uzbekistānas pilsētas Nukusas poligonā pieņemts lēmums šo ķīmisko ieroci iekļaut PSRS bruņojumā. Tas noticis 1988. gadā, kad zinātnieki par šīs indes izstrādi saņēmuši Ļeņina prēmiju.  

Mirzajanovs stāstīja, ka konkrētā viela radīta armijai, taču par to izrādījusi interesi arī čeka. Tolaik VDK bijusi pašiem sava ķīmiskā laboratorija, aprīkota ar modernāko aparatūru.

Perestroikas laikā zinātnieks iesaistījies demokrātiskajos procesos un institūtā noorganizējis Demokrātiskās savienības nodaļu. Tas ļoti nav paticis čekistiem, kuri pieprasījuši zinātniekam pārtraukt aktivitātes. Tomēr Mirzajanovs turpinājis būt politiski aktīvs un deviņdesmito gadu sākumā atlaists no darba.

Palicis bez iztikas līdzekļiem, viņš uz ielas tirgojis snikerus un džinsus. Pēc kāda laika viņš saticis kolēģi, kurš pastāstījis, ka Nukusas poligonā vēl joprojām turpinoties indes Novičok izmēģināšana un pilnveidošana. “Tas mani satricināja. Kas notiek? Es te tirgojos uz ielas, cilvēki dzīvo nabadzībā, bet viņi izmēģina ķīmiskos ieročus! Kāpēc?! Un tad es nolēmu uzrakstīt rakstu Moskosvskije novosti. Tas tika nodrukāts 1992. gada septembrī un saucās Saindētā politika. Es atklāti pastāstīju par indes Novičok eksistenci un to, ka valsts turpina ražot ķīmiskos ieročus, kaut arī tauta novesta līdz galīgai nabadzībai. Pēc kāda mēneša pie manis ieradās drošībnieki uz aizveda Ļefortovas cietumu.”

Par zinātnieka arestu rakstījusi ārvalstu prese, turklāt Džordžs Soross piedraudējis, ka pārtrauks sniegt palīdzību Krievijas zinātnei, ja Mirzajanovu turpinās turēt cietumā. “Tad es sapratu, ka mani tiešām palaidīs, jo neviens taču nevēlējās zaudēt 400 miljonus ASV dolāru kaut kāda ķīmiķa Mirzajanova dēļ. Un tiešām 1994. gada beigās Ģenerālprokuratūra nolēma izbeigt lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ.”

1995. gadā Mirzajanovs emigrēja uz ASV, kur apmetās uz dzīvi. 2008. gadā viņš izdeva grāmatu Valsts noslēpumi: Krievijas ķīmisko ieroču programma, kurā atklāti stāsta par savu dalību superslepenajā padomju projektā un pilnībā atklāj indes Novičok formulu.

Zinātnieks neslēpa, ka, uzzinot par Novičok izmantošanu Lielbritānijā, bijis ļoti šokēts. “Es naivi domāju, ka pēc indes formulas publicēšanas grāmatā esmu pielicis punktu tās izmantošanai. Es cerēju, ka biedri no Krievijas neuzdrīkstēsies lietot indi, kas vairs nav noslēpums. Iespējams, viņi domāja, ka varēs to nesodīti izmantot un neviens neko nesapratīs. Visticamāk, viņi vienkārši nebija lasījuši manu grāmatu.”

Zinātnieks norāda, ka indes iedarbības efekts atkarīgs no tā, kurā vietā viela nokļuvusi – uz ādas, elpvados vai mutē. Ja deva ir mazāka par 0,01 miligramu uz vienu kilogramu cilvēka svara, viņš nenomirst uzreiz, bet kādu laiku vēl mokās. Ja deva ir ievērojami mazāka, cilvēks var palikt dzīvs, bet rodas neatgriezeniskas veselības problēmas.  

Novičok tieši iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, bloķē nervu impulsus. Atkarībā no koncentrācijas cilvēks nomirst acumirklī vai arī pēc kāda laika, ja vien viņam steigšus nesniedz medicīnisku palīdzību. Arī tad, ja indes koncentrācija ir neliela, pēc brīža cilvēkam sākas izdalījumi no deguna, elpošana kļūst apgrūtināta, sašaurinās acu zīlītes, viņš siekalojas. Upurim ir vemšana, urīna nesaturēšana un defekācija.

Var teikt, ka Skripaļiem paveicās, jo viņus tūlīt pat nogādāja slimnīcā. Ja tas nebūtu izdarīts, viņi turpat uz soliņa arī būtu nomiruši. Turklāt inde zaudē savas īpašības, saskaroties ar ūdeni. Dienā, kad mēģināja noindēt Sergeju un Jūliju Skripaļus, Solsberi bija apmācies un miglains laiks, gaiss bija mitrs. Upuri saņēma indes devu, taču ne letālu.

Saindēts lietussargs un radioaktīvā tēja

Skripaļu gadījums nepavisam nav pirmā un vienīgā Lielbritānijā notikusī indēšana, kuras pēdas ved uz Kremli. 2006. gada 1. novembrī nāvējoši saindēja agrāko PSRS Valsts drošības komitejas virsnieku Aleksandru Ļitviņenko, kurš savulaik pārbēga uz Lielbritāniju un sāka strādāt Apvienotās Karalistes pretizlūkošanas dienestā MI 6. Viņš ir sarakstījis divas grāmatas, kurās apsūdz Krievijas slepenos dienestus par sprādzienu organizēšanu dzīvokļos un citiem terora aktiem. Viņš arī apsūdzēja Vladimiru Putinu krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavības pasūtīšanā; žurnāliste tika nogalināta 2006. gada oktobrī.

Kādā Londonas viesnīcā Ļitviņenko tika nāvējoši saindēts ar tēju, kurai bija pievienots radioaktīvais polonijs. Slepkavībā izmantotais polonijs ir viela, kas ātri sadalās, un nepaliek nekādu pēdu. Toreiz Lielbritānijā izmeklētāji izmantoja superjutīgus detektorus un paspēja piefiksēt radioaktīvo vielu. Pēc Lielbritānijas izmeklētāju secinājuma, Ļitviņenko tika saindēts ar poloniju 210, kas iegūts kodolreaktorā, un izmantotā deva maksā vismaz desmit miljonus ASV dolāru.  

Toreiz The Guardian norādīja, ka šāda veida slepkavība Londonā nav notikusi kopš 1978. gada, kad uz Temzas tilta ar saindētu lietussargu tika nogalināts Bulgārijas disidents Georgijs Markovs. Ļitviņenko slepkavības lietā Lielbritānijas izmeklētāji strādāja ļoti pamatīgi un skrupulozi. Viņi ieguva pietiekami daudz pierādījumu, lai uzrādītu divus galvenos aizdomās turamos – Krievijas spiegus Andreju Lugovoju un Dmitriju Kovtunu. Lielbritānijas policija pieprasīja Lugovoja un Kovtuna izdošanu, lai viņus varētu nopratināt un tiesāt, taču Krievija atteicās. Vēlāk Lielbritānijas izmeklēšanas komisija Ļitviņenko lietā publicēja ziņojumu, kurā norādīja, ka, iespējams, Ļitviņenko slepkavību apstiprinājis pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Bīstamā ziede uz roktura

Pirmie par Solsberi notikušo indēšanu paziņoja BBC žurnālisti. Aculiecinieki stāstīja, ka uz soliņa redzējuši sēžam divus cilvēkus – padzīvojušu vīrieti un jaunu sievieti. Sieviete bijusi nedaudz pieliekusies uz vīrieša pusi un, kā šķiet, zaudējusi samaņu, savukārt vīrietis pavisam dīvaini kustinājis rokas un skatījies debesīs. Vēlāk tika konstatēts, ka cietuši vēl 19 cilvēki, tostarp policists, kurš pirmais ieradās notikuma vietā. Izmeklēšanas gaitā noskaidrots, ka izmantota inde Novičok, kas agrāk ražota gan PSRS, gan Krievijā.

Atsaucoties uz informāciju, kas iegūta no avotiem valsts specdienestos, britu mediji izvirzīja versiju, ka Novičok izmantota ziedes formā, kas 4. marta rītā uzsmērēts uz Skripaļa mājas ārdurvju roktura. Šī versija pieņemta kā visticamākā, jo tieši uz mājas ārdurvīm atrasta visvairāk indes.

Prese rakstīja, ka Krievijas aģenti pirms tam divas nedēļas novērojuši Sergeja Skripaļa pārvietošanos un nolēmuši uzbrukumu rīkot svētdienā, lai izslēgtu iespēju, ka durvju rokturim pieskaras pastnieks vai vēl kāds cits cilvēks. Ja tas notiktu, ziede būtu jāsmērē vēlreiz, palielinot risku tikt atklātiem.

Visticamāk, durvju rokturim pirmais pieskāries Sergejs Skripaļs, saņemot lielāko indes devu, bet pēc tam rokturim varētu būt pieskārusies arī Jūlija. Miglainais laiks gan ievērojami pavājinājis indes iedarbību.

Abi cietušie ātri nogādāti Solsberi slimnīcā, kur laimīgā kārtā bijuši ārsti, kas savulaik bija izgājuši apmācību par palīdzību ķīmiskajos uzbrukumos cietušajiem. Kā pretindi viņi izmantojuši atropīnu un citus medikamentus.

Speciālisti spriež, ka Skripaļu veselības stāvokļa uzlabošanās vēl nenozīmē, ka viņiem izdosies pilnībā atlabt. Visticamāk, viņiem arī turpmāk var būt nepieciešama pastāvīga medicīniska uzraudzība.

Britu prese raksta, ka Jūlijai Skripaļai, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Maskavā, visticamāk, tiks piedāvāts patvērums Lielbritānijā. Iespējams, Skripaļi iegūs jaunu identitāti un viņus pārcels uz nezināmu vietu. Tā varētu atrasties Amerikas Savienotajās Valstīs. Izlūkošanas jomā Lielbritānija sadarbojas arī ar Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi, taču tieši ASV esot loģiskākā izvēle, uz kurieni pārcelties. ASV būšot vieglāk garantēt Skripaļu drošību ar viņu jauno identitāti.

Kluss pensionārs

Pēc indēšanas, kas izraisīja pamatīgu starptautisku skandālu, mediji sāka ievākt ziņas, kas tad īsti ir Sergejs Skipaļs un viņa meita. Tika noskaidrots, ka agrāk Skripaļs bijis Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pulkvedis. 1999. gadā viņš atvaļinājās un strādāja Krievijas Ārvalstu ministrijā. 1995. gadā Skripaļu savervēja Lielbritānijas specdienests MI 6, kuram viņš sniedza ziņas par krievu spiegiem Eiropā. Krievijā Skripaļu arestēja 2004. gadā, tiesāja un piesprieda 13 gadus ieslodzījumā. Kad 2010. gadā notika tā saucamā spiegu apmaiņa, Skripaļs bija viens no tiem, kurus apmainīja pret Krievijas spiegiem, kas bija notiesāti ASV.

Kā stāsta paziņas, Lielbritānijā Skripaļs dzīvojis klusu pensionāra dzīvi un nekādās publiskās aktivitātēs nav iesaistījies. Lielbritānijā viņš uzturējies kopā ar sievu Ludmilu un dēlu Aleksandru, bet meita Jūlija dzīvojusi Maskavā. Viņa ir beigusi Maskavas Valsts universitāti, pēc izglītības – ģeogrāfijas skolotāja.

2012. gadā no vēža nomirusi Skripaļa sieva Ludmila, 2017. gadā atvaļinājuma laikā Sanktpēterburgā no aknu mazspējas – Skripaļa dēls Aleksandrs. Vēlāk tika izteikta versija, ka krievu spiegi varējuši noindēt Skripaļa dēlu, lai pēc tam, kad viņa mirstīgās atliekas tiktu transportētas uz Lielbritāniju, noskaidrotu, kur tieši dzīvo viņa tēvs.

Pēc sievas un dēla nāves vienīgais tuvais cilvēks, kas Skripaļam bija palicis, bija viņa meita Jūlija. Viņa strādājusi Maskavā, kompānijā PepsiCo, un regulāri devusies uz Lielbritāniju apciemot tēvu.

Pēdu slēpšana

Lielbritānijas izlūkdienests uzskata, ka izmantotā inde Novičok ražota militārajā zinātniski pētnieciskajā bāzē Šihanos Saratovas apgabalā. Bijušais Lielbritānijas ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodolaizsardzības pulka komandieris Bretons Gordons šo informāciju raksturoja kā pārliecinošu: “Lielbritānijas izlūkdienests skaidri norāda uz Krieviju un Šihaniem. Nav šaubu, ka krievi tagad tur slēpj pēdas.”
Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons izteicās, ka Krievijas uzvedība pēc notikušās indēšanas bijusi ļoti dīvaina un neskaidra.

Vispirms Krievijas sūtnis Eiropas Savienībā apgalvojis, ka Krievija tādu indi Novičok nekad nav ražojusi. Pēc tam sekojis izteikums, ka Novičok tomēr ražots, bet rezerves tikušas iznīcinātas. Vēlāk trešajā paziņojumā minēts, ka ne visas rezerves tikušas iznīcinātās, tāpēc daļa saražotās indes varētu būt nokļuvusi citu valstu rīcībā.    

Politiķi uzsver, ka bijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas indēšana Lielbritānijā bijusi demonstratīva, tāpēc tā vērtējama kā hibrīdkara elements un arī brīdinājums citiem Krievijas specdienestu aģentiem. Krievija vēl joprojām nevar ticami izskaidrot, kāpēc uz Apvienotās Karalistes zemes tikusi lietota Krievijā ražotā nervus paralizējošā viela. Tā vietā, lai sniegtu atbildes, Krievija izplatījusi melus un dezinformāciju. Tāda esot klasiskā Krievijas stratēģija – censties paslēpt patiesības adatu melu un tīšas faktu izkropļošanas siena kaudzē.

Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons norādīja – viņiem ir pierādījumi, ka Krievija pēdējos desmit gadus ir ražojusi Novičok un veidojusi indes krājumus. Tas nozīmē, ka Krievija pārkāpusi ķīmisko ieroču aizlieguma konvenciju, kas aizliedz ražot un uzglabāt nervus paralizējošas vielas.

Solidarizējoties ar Lielbritāniju pēc Solsberi uzbrukuma, Krievijas diplomātus izraidīja vismaz 25 valstis. Kopumā tika izraidīti 150 cilvēki, par kuriem bija aizdomas, ka viņi ir Krievijas spiegi. Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons sprieda, ka masveida izraidīšana Krievijas izlūkdienestam ir trieciens, no kura tas nespēs atgūties daudzus gadus.