Skaties augšup uz zvaigznēm, nevis sev zem kājām! Stīvena Hokinga piemiņai

Stīvens Hokings dzimis 1942. gada 8. janvārī Oksfordā, kur viņa ģimene pārcēlusies no Londonas, baidoties no vācu aviācijas bombardēšanas. Līdzās Stīvenam ģimenē auga divas jaunākas māsas un adoptēts brālis.

Zinātnieka tēvs Frenks Hokings strādāja par pētnieku medicīnas centrā Londonas rajonā Hamstedā, bet māte Izabela bija sekretāre šajā pašā iestādē. Lai gan vecāki bija nabadzīgi, viņi abi bija studējuši Oksfordas universitātē – Frenks saņēmis grādu medicīnā, bet Izabela – filozofijā, politikā un ekonomikā.

Vidusskolā Stīvenam neizveidojās tuvas attiecības ar vienaudžiem, jo viņam vairāk interesēja džezs, klasiskā mūzika un diskusijas, nevis sports un popmūzika kā citiem bērniem. Lai gan Hokings nebija starp labākajiem skolēniem, viņam padevās matemātika un īpaši aizrāva ķīmija.

Hokings vēlāk studēja Oksfordas universitātes koledžā un Kembridžas universitātē, kur 1966. gadā ieguva doktora grādu kosmoloģijā. 1974. gadā viņš tika pasludināts par Karaliskās biedrības goda locekli, bet 1982. gadā kļuva par Britu impērijas ordeņa kavalieri. 30 gadus viņš bija Kembridžas universitātes matemātikas goda profesors.

Traģiskā slimība

Jau 60. gadu sākumā Hokingam sāka parādīties motoro neironu slimība – amiotrofā laterālā skleroze, kas galu galā izraisīja paralīzi. Pēc slimības diagnosticēšanas 1963. gadā ārsti paziņojuši, ka 21 gadu vecajam zinātniekam atlicis dzīvot tikai aptuveni divarpus gadu.  

Brīnumainā kārtā slimība neprogresēja tik ātri, un ratiņkrēslu Hokings sāka izmantot tikai 60. gadu beigās. 1985. gadā zinātnieks smagi saslima, pārciezdams plaušu karsoni. Pēc vairākām operācijām Hokingam veica traheotomiju, un viņš zaudēja spēju runāt.

Draugi uzdāvināja viņam runas sintezatoru, ko ierīkoja viņa ratiņkrēslā. Zināmu kustīgumu saglabāja tikai labās rokas rādītājpirksts, bet vēlāk kustīgums palika tikai vaiga mīmikas muskulī, iepretim kuram piestiprināts sensors. Ar tā palīdzību fiziķis vada datoru, kas ļauj nonākt saskarsmē ar apkārtējiem.

Zinātniskie sasniegumi

Hokinga pētījumu galvenā joma ir kosmoloģija un kvantu gravitācija. Viņa galvenie sasniegumi – termodinamikas piemērošana melno caurumu aprakstīšanā. 1971. gadā Hokings «Lielā sprādziena» teorijas ietvaros ierosināja jēdzienu – mazie melnie caurumi, kuru masa varētu sasniegt miljardiem tonnu un vienlaikus būt tikpat liela kā protons. 1975. gadā Hokings izstrādāja teoriju, ka melnie caurumi iztvaiko saistībā ar parādību, kas ieguvusi nosaukumu, – Hokinga radiācija. Hokings ir viens no kvantu kosmoloģijas pamatlicējiem. 2016. gadā viņš nosaucis mikroskopiskos melnos caurumus par praktiski neizsmeļamas enerģijas avotu.

Aktīvs zinātnes popularizētājs

Par spīti savai smagajai slimībai Hokings aktīvi piedalījās zinātniskajā un sabiedriskajā dzīvē, kā arī sniedza intervijas. 2007. gadā viņš īpašā lidmašīnā veicis lidojumu bezsvara stāvoklī, bet 2009. gadā viņam bija ieplānots lidojums kosmosā, kas galu galā tomēr nenotika.

Plašākai publikai Hokings ir zināms kā autors vairākām lasītāju iecienītām populārzinātniskām grāmatām. Arī latviski izdota ārkārtīgi slavenā Hokinga grāmata «Īsi par laika vēsturi» un tās vēlāk pārveidotā versija «Vēl īsāk par laika vēsturi», kā arī «Diženais plāns», «Visums rieksta čaumalā» un kopā ar meitu Lūsiju sarakstītā bērnu grāmata «Džordža slepenā atslēga uz Visumu».

2002. gadā latviski izdota Kitijas Fērgusones grāmata par Hokinga dzīvi «Stīvens Hokings: mērķis – teorija par visu». Hokings pazīstams arī popkultūrā kā ģēnijs, kurš daudz sasniedzis par spīti fiziskajām kaitēm. Viņš parādījies seriālā «Zvaigžņu ceļš», attēlots multiplikācijas filmā «Simpsoni», kā arī piedalījies grupas «Pink Floyd» dziesmas «Keep Talking» ierakstā.

Divkārtējs šķirtenis un triju bērnu tēvs

1965. gadā Hokings apprecējies ar filoloģijas studenti Džeinu Vaildu. Pārim, kura starpā valdīja dziļas mīlestības jūtas, piedzimuši trīs bērni – divi dēli un meita. Tomēr pēc 25 gadu kopdzīves abi izšķīrās.

Lēš, ka Džeinai kļuvis par grūtu izturēt vīra smago slimību. Vēlāk viņa apprecējās ar mūziķi Džonatanu Džonsu, kuru pirms kāzām izmitināja vienā mājoklī ar vīru un bērniem. Hokingam ārsti solījuši drīzu nāvi, tāpēc Džeina izmisīgi meklēja vīrieti, kas varētu parūpēties par viņu un viņas atvasēm.

Tā kā mājās bija izveidojusies šāda gaisotne, Stīvens pārcēlies uz citu dzīvesvietu kopā ar vienu no savām kopējām – Eleinu Meisoni, ar kuru 1995. gada septembrī stājusies laulībā. Taču arī šī kopdzīve pēc 12 gadiem izjuka.

Kāda cita zinātnieka kopēja stāsta, ka, apprecoties ar Hokingu, Elaina, kurai bija vīrs un divi bērni, to darīja, tikai savtīgu interešu vadīta, jo zinātniekam bijusi 750 000 britu sterliņu mārciņu vērta māja Kembridžā, bet ienākumi no viņa grāmatām sasniedza divus miljonus ASV dolāru. Ir ziņas, ka Elaina pret laulāto draugu piemērojusi fizisku spēku un izturējusies vardarbīgi, un viņš esot vairākkārt vests uz slimnīcu ar sasitumiem un kaulu lūzumiem.

Pēc šķiršanās no Elainas Hokings atjaunojis ciešākas attiecības ar Džeinu, bērniem un mazbērniem.

Interesanti, ka Džeina Hokinga sarakstījusi memuārus, pēc kuriem 2014. gadā uzņemta romantiskā drāma «Teorija par visu», kas stāsta par viņas attiecībām ar bijušo vīru, viņa panākumiem fizikā un motoro neironu slimības diagnosticēšanu. Filma nominēta dažādiem apbalvojumiem, tai skaitā Britu Kino un televīzijas mākslas akadēmijas BAFTA balvai vairākās kategorijās.

Tic citplanētiešiem

Intervijā spāņu laikrakstam «El Pais» Hokings izteicies, ka, viņaprāt, Dievs neeksistē un visus dabā notiekošos procesus iespējams izskaidrot zinātniski. «Es izmantoju vārdu Dievs, taču tikai nosacīti, līdzīgi kā Einšteins, runājot par dabas likumiem. Ar zinātni pietiek, lai izskaidrotu pasaules rašanos, nav nepieciešams tajā iesaistīt Dievu,» norādīja zinātnieks.  

Toties Hokings pauž, ka citplanētiešu esamība gan esot pilnīgi iespējama, turklāt viņi varētu būt naidīgi noskaņoti un mēģināt iekarot, un kolonizēt mūsu planētu. Pēc zinātnieka teiktā, citplanētiešu nonākšanai uz Zemes varētu būt lielākas sekas nekā tam, ka Kristofors Kolumbs savulaik atklāja Ameriku. 

Vēl nopietnus draudus Hokings saskata datoros – viņš ir pārliecināts, ka jau tuvākajos simt gados datori kļūs gudrāki par cilvēkiem, un pastāv briesmas, ka mākslīgais intelekts pārspēs cilvēcisko un paverdzinās cilvēci.

Slavenais fiziķis intervijā aicina plašāk pievērsties kosmosa izpētei, jo pamazām pieaug risks, ka Zeme varētu iet bojā kādā katastrofā, tādēļ būtu labi sameklēt cilvēcei «jaunas mājas Visuma plašumos».

«Katastrofa uz Zemes kļūst par lielu varbūtību nākamajos 1000 vai desmit tūkstošos gadu. Līdz tam laikam mums būtu jābūt atradušiem mitekli citviet Visumā, lai katastrofa uz Zemes nenozīmētu cilvēces pastāvēšanas galu,» Hokinga teikto citē BBC.