"3 reizes veda nošaut..." Mācītājs stāsta par gūstā Doņeckā piedzīvotajām zvērībām

Mācītājam Aleksandram Homčenko laimējās izdzīvot mūsdienu staļinistu gūstā. Par piedzīvoto viņš pavēstījis Briselē, kur uzklausītas liecības par kara noziegumiem Ukrainā pirms gaidāmās Starptautiskās tiesas sēdes Hāgā.

Poļi vēlas tiesāt teroristus

Kopā ar Homčenko uz Briseli devās vēl divi bijušie gūstekņi. Par vienu no viņiem rakstīja „Kas Jauns Avīze” – Irinu Dovgaņu par palīdzēšanu Ukrainas karavīriem ar drēbēm un pārtiku spīdzināja un nostādīja Doņeckā uz ielas – lai vietējie „zombiji” sper, sit un spļauj sejā. Ļvovas students Jurijs Jacenko pavadīja Krievijas cietumā gadu, pēc safabricētas apsūdzības par 41 grama medību šaujampulvera glabāšanu.

Pirmie viņu liecības pierakstīja Polijas policisti – Eiropas Parlamenta deputātes Malgožatas Gosevskas uzdevumā. Homčenko ir neizpratnē, ka Ukrainas spēka struktūras tas īpaši neinteresē, Drošības dienesta darbinieki iztaujājuši tikai par viņa mocītāju vārdiem un segvārdiem, bet ne nodarījumiem.

Tieši poļi iesniedza prasību Hāgā, norādot ar konkrētiem piemēriem, ka Doņeckas un Luhanskas „republikas” ir starptautiskas teroristu organizācijas, ko atbalsta Krievija.

Nenāca tikai Maskavas popi

Homčenko „vaina” bija lūgšana par savu valsti. 2014. gada pavasarī un vasarā viņš ar domubiedriem no draudzes „Dzīvības vārds” Doņeckas centrā, Konstitūcijas laukumā, katru vakaru aicināja visu konfesiju piederīgos uz kopīgu dievkalpojumu.

“Nebija mūsu vidū tikai Maskavas patriarhāta garīdznieku,” intervijā Ukrainas izdevumam „Fakti” saka Homčenko. “Sākumā laukumā pulcējās 300 cilvēku. Bet ar katru dienu situācija mainījās, pilsētā kļuva aizvien vairāk kaujinieku, bet ļaudis uz dievkalpojumiem nāca ar katru dienu mazāk.”

Baidījās, nogalināt varēja jau tikai par Ukrainas krāsām – dzeltenzilu lentīti pie apģērba. Arī dievlūdzēji tās noņēma. 2014. gada jūlijā viņiem uzbruka bataljona „Oplot” izsitēji – telti nojauca, skaņu tehniku sadauzīja, lūgšanas par mieru „atbrīvotājiem” nepatika. Cilvēki vēl mēģināja pulcēties, tad piedraudēja nošaut, un daudzi izbijās.

Dzīres uz kara fona

Citi Aleksandram teica, ka Dievs lūgšanas dzirdēs arī no pagraba, bet viņš vienalga nāca. Pa dienu mācītājs organizēja ģimenēm ar maziem un slimiem bērniem izbraukšanu no Doņeckas uz Ukrainas brīvo teritoriju. Talkā nāca autobusu īpašnieki, ģimenes ar invalīdiem veda Homčenko savā vieglajā auto. Tad vēl pilsēta nebija pilnībā teroristu nobloķēta.

Reiz viņš vedis jaunu meiteni ar bērnu un redzējis dīvainu ainu. Šāvušas „Grad” raķešiekārtas, tā, ka zeme dreb. Homčenko jautājis vietējiem, kur būtu drošāk braukt, tie pamājuši bagātnieku ārpilsētas kluba „Cara medības” virzienā. Uz terasēm sēdējuši cilvēki, dzēruši un ēduši, neliekoties ne zinis par šāvieniem. Cik Aleksandram zināms, šim klubam neviens šāviņš nav trāpījis, iespējams, pēc norunas un ne par velti.

NKVD un spīdzināšanas rīki

Dievkalpojumi bija rīkoti 158 dienas, kad Homčenko kopā ar palīgu arestēja, kaut arī viņš pat bija sarūpējis mērijas atļauju. To kaujinieks vienkārši saplēsa. Viņus pārveda uz Makejevku. “Kad ieraudzīju bandītu uzlikto uzrakstu uz ēkas, nodomāju, ka man rēgojas. Tur bija rakstīts: NKVD.” Staļina laika Iekšlietu tautas komisariāts.

Kādā no atdzimušās čekas istabām Homčenko ieraudzīja spīdzināšanas instrumentu komplektu. “Atcerējos visu, ko biju lasījis par inkvizīciju.” Atkāpei – Ukrainas armijas virsnieks Andrejs Grečanovs krita gūstā, un Gorlovkas čekā viņam pirkstus sašķaidīja ar platknaiblēm. Ne mazāk šokējošs fakts: spīdzināšanā piedalījās ārsts, kurš ierosināja gūsteknim lēnām nolaist asinis; jūtot, kā aiziet dzīvība, sākšot runāt.

Mācītāju dauzīja, mēģinot izsist atzīšanos, “kā labā strādā”. Dieva? Tas šiem „krievu pareizticības aizstāvjiem” nebija saprotams. Kad Homčenko pārveda uz sagrābtās Doņeckas milicijas ēku, viens bandīts lielījās, ka atbraucis no Belgorodas cīnīties pret fašismu. Mācītājam bija grūti aptvert, kāpēc pret fašismu karo cilvēks ar segvārdu Abvērs, tā sauca nacistiskās Vācijas armijas izlūkdienestu.

“Jūsu ceļš ved uz nekurieni”

Homčenko gūstā bija četras dienas, un šajā laikā viņu trīs reizes veda uz nošaušanu. “Kad pirmo reizi pielika pie sienas, automāta kārtu nolaida virs galvas. Kaut gan, godīgi sakot, biju gatavs, ka mani nogalinās.”

Viņš redzēja un dzirdēja, kā slepkavo ukraiņus. Vienu nolika uz ceļiem un nošāva ar pistoli pakausī, pēc čekas un nacistu parauga. Citu izmantoja par granātmetēja mērķi.

“Otrajā reizē mani veda nogalināt uz Makejevku. Nolika bedres malā, kas bija pilna ar nošauto gūstekņu līķiem. Pēc kara mēs atradīsim vēl daudz tādu brāļu kapu,” tobrīd Aleksandra acu priekšā pazibēja visa dzīve, viņš sapratis, kad pret kādu bijis netaisns, nožēlojis grēkus. Un uzrunājis četrus bendes savā priekšā: “Paldies jums, mani draugi. Es zinu, kurp dodos, bet jūsu ceļš ved uz nekurieni.”

Sieviešu mati pret šņabi

Viņa dēli tomēr palikuši Doņeckā, bet pats sākumā aizbraucis uz Marjupoli pie meitas ģimenes un zina, ka dzimtajā pilsētā rādīties nedrīkst – ir iekļauts nošaujamo sarakstā, un otrreiz var nepaveikties. Starp citu, no Aleksandra mocītājiem neviens vairs neesot dzīvs, visi devušies uz nekurieni.

Homčenko piedāvāts kalpot draudzei Kijevā vai Odesā, bet viņš apmeties pie drauga Nikolajevā. Uzzinājis par Aleksandra atbrīvošanu, viņš piezvanījis – lai brauc tūlīt ciemos, nokausim ruksīti! “Par ko tad viņš vainīgs?” pajokojis mācītājs.

Doņeckā viņam palicis dzīvoklis un māja, tur dzīvo dēli. Ja bandīti pamana tukšu mājokli, tūdaļ ielaužas. Sākumā to darījuši tikai naktīs, bet drīz kautrību metuši pie malas un gaišā dienas laikā izzog visu, ko grib.

Homčenko atceras, kā izlaupīja lielveikalu „Metro”, alkoholu aiznesa kastēm, katrs grāba desmitiem džinsa bikšu, cik vien var panest. Un vēl kāds savdabīgs novērojums: “Bandīti pastāvīgi bija piedzērušies. Zināt, kur viņi ņēma šņabi? Ķēra sievietes ar gariem matiem, nodzina uz nullīti, bizes nodeva un – dabūja naudu dzeršanai.”