Ar anoreksiju un bulīmiju slimo arī vīrieši

Pierasts uzskatīt, ka ar anoreksiju un bulīmiju slimo tikai sievietes. Hārvarda universitātes zinātnieki to apstrīd, apgalvojot, ka šīs kaites ir labi pazīstamas arī vīriešiem. Viņi izpētījuši, ka 25% ēšanas traucējumu mākto cilvēku ir stiprā dzimuma pārstāvji. „Šīs slimības vīriešu vidū nav tik izplatītas,” viņi atzīst. „Taču nav tik retas, kā mēs savulaik domājām.” Ārzemju presē pat ir pieņēmusi jaunu apzīmējumu, nosaucot to par manoreksiju (atvasinot no angļu valodas vārda „man” — ‘vīrietis’). Šis vārds plašsaziņas līdzekļiem iepatikās pēc tam, kad aktieris Deniss Kveids šo problēmu nosauca sevis paša izdomātā vārdā kādā no 1994. gadā intervijām. Viņš stāstīja par to, ka vajadzēja nomest 18 kilogramus svara, lai spēlētu Doku Holideju filmā Vaijets Ērps. „Es aizvien skatījos spogulī un redzēju 82 kilogramu smagu vīrieti, kaut tobrīd jau svēru vairs tikai 63,” izteicās aktieris. Savā veidā Kveids publiski atklāja anoreksijas un bulīmijas mākto cilvēku lielāko problēmu: kad ir pārņēmusi notievēšanas mānija, tu vairs nespēj apstāties. No „manoreksijas” savulaik cietuši arī aktieri Ītens Hauks un Billijs Bobs Torntons.

Amerikānis Džeremijs Gilicers atgādina badacietēju no Āfrikas. Viņš līdzinās staigājošam skeletam, un nez vai kāds ir gatavs dot šim vīram tikai 35 gadus. Ar anoreksiju un bulīmiju viņš slimo jau daudzus gadus. Taču reiz šis neprātīgi izkāmējušais vīrietis bija izskatīgs puisis un veidoja modeļa karjeru...

Džeremijs apzinās, ka viņam ir nopietnas veselības problēmas, raksta dienasgrāmatu internetā un meklē sev līdzīgus cilvēkus. Viņš patlaban strādā arī pie grāmatas par savā mūžā pārdzīvoto. Taču atbrīvoties no slimības viņam joprojām neizdodas, kaut vīrietis neskaitāmas reizes ir uzturējies dažnedažādās ārstniecības iestādēs.

Džeremijs uzskata, ka viņa gadījumā pie anoreksijas un bulīmijas vainojamas psiholoģiska rakstura problēmas. Viņš jau no agras bērnības juties nevajadzīgs. Viņa īstais tēvs pēc dēla piedzimšanas ātri vien pametis ģimeni, un mamma apprecējusies otrreiz. „Attiecības ar patēvu man bija briesmīgas,” atceras Džeremijs. „Viņš pret mani izturējās kā pret pēdējo mēslu. Viņš mani uztvēra kā traucēkli savās mājās.” Bērnībā Džeremijs bija apaļīgs zēns, un patēvs bieži par to izteicis indīgas piezīmes. Klāt visam nākusi vēl viena problēma: agros pusaudža gados Džeremijs secinājis, ka ir gejs.

Badošanos viņš saskatīja kā risinājumu abām savām problēmām. Nevienam vairs nenāktos ko pārmest par lieko apaļīgumu. „Savukārt, kad svars kļūst pārlieku mazs, tu arī vairs nejūties seksuāls, un ir gluži vienalga, vai esi gejs vai tradicionāli orientēts,” otras problēmas risinājumu raksturo Džeremijs.

Pirmoreiz ēšanas traucējumu dēļ puisis slimnīcā nonāca 12 gadu vecumā. Viņam klīnikā ļāva ēst, ko vien vēlas, bet, ja viņš nepieņēmās svarā, zēnam aizliedza skatīties televizoru, lietot telefonu un satikties ar mammu. Viņš pieņēmās svarā, un pēc mēneša puisi izrakstīja no slimnīcas. Taču mājās viņš atkal atgriezās pie vecajiem ieradumiem. 14 gadu vecumā viņš aptiekās čiepa caurejas līdzekļus un rija ripiņas pa saujai vienā reizē. Šādi viņš reizēm zaudējis līdz pat trim kilogramiem svara vienā dienā. Viņš atkal nonāca slimnīcā — šoreiz jau psihiatrijas nodaļā. Tur viņam kāda 20 gadu veca paciente iemācīja vēl vairāk „gudrību”: kādus ēdienus ēst, lai pēc tam vieglāk un ātrāk no tiem atbrīvotos.

Šo klīniku Džeremijs pielīdzina Londonas Tauera moku kambariem viduslaikos. Pēc maltītēm viņš piesiets krēslam stundām ilgi, lai nespētu aizmukt uz tualeti un izvemt visu apēsto. Ja viņam tas tomēr pēc tam izdevās un puisis svarā tā arī nepieņēmās, pacientu ieslodzīja „klusajā istabā”, kas vairāk līdzinājās cietuma cellei. Tajā nebija nekā, izņemot matraci uz grīdas.

„Pusaudža gadus es pavadīju rehabilitācijas iestādēs visā ASV. Es klīnikās uzturējos no trīs mēnešiem līdz pat 18. Lieki piebilst, ka mana jaunība nebija no jaukajām,” savā interneta dienasgrāmatā raksta Džeremijs. „Kad man apritēja 21 gads, es saņēmos un pateicu apkārtējiem, ka esmu gejs. Pēc šīs atzīšanās ēšanas traucējumi palēnām atkāpās. Es vairs neizjutu nepieciešamību visu dienu ēst un barību pēc tam atvemt. Es sāku pieņemties svarā un satiku jaunus draugus. Ēšanas traucējumi izzuda uz aptuveni pieciem gadiem. Es tiešām noticēju, ka šis murgs nekad vairs neatgriezīsies.” Džeremijs iestājās universitātē un sapņoja par karjeru politikā. Kādu laiku viņš strādāja par modeli un nofilmējās arī pāris epizodiskās lomiņās kino. „Tas bija brīnišķīgs laiks,” viņš atceras. Šķita, ka dzīve beidzot sāk sakārtoties. Taču 2004. gadā laimīgais posms noslēdzās. Džeremijs izšķīrās no sava pirmā un līdz šim vienīgā dzīvesdrauga. Bet pēc mēneša uzzināja, ka mammai konstatēta smaga slimība. Tas bija liktenīgais grūdiens, lai viņš atkal ķertos pie sevis mocīšanas.

Šobrīd viņš sver 45 kilogramus, taču gribasspēka ir par maz, lai tiktu ar slimību galā, un arī medicīna viņam neko daudz nav spējusi līdzēt. „Man izkrīt mati un sāk pastiprināti augt liekais apmatojums, lai uzturētu ķermenim siltumu,” Džeremijs raksturo bulīmijas un anoreksijas izraisītos blakusefektus. „Man atkāpjas smaganas. Man veidojas kupris, jo nav muskuļu, kas spētu noturēt kaklu. Es mokos ar regulāru vēdera aizcietējumu. Man ir radušies izgulējumi. Izklausās pēc 80 gadu vecas sirmgalves? Bet nē — man ir tikai 35 gadi!”

Viņš vēl aizvien cīnās par savu dzīvību, taču ir licis noprast, ka nebaidās no nāves. „Ja man gada laikā ir lemts nomirt, tad tā arī būs,” samērā vienaldzīgi secina Džeremijs. „Tas nevar būt briesmīgāk kā viss, kam esmu šo gadu laikā gājis cauri. Es nebaidos no nāves. Man vienīgi ir bažas, ka biju pasaulē nācis, lai paveiktu ko lielu, bet nespēju to īstenot. Tās ir manas vienīgās bailes.”

Pirms pāris gadiem anoreksija vārda vistiešākajā nozīmē iedzina kapā 21 gadu vecu brazīliešu modeli. Anas Karolīnas Restonas stāsts savulaik izraisīja plašas diskusijas.

Ana bija 1,73 metrus gara un svēra tikai 40 kilogramu. Dakteri atzina, ka modeles svars atbildis 12 gadu vecai meitenei, kas nav garāka par 1,50 metriem. Pēdējos divus savas dzīves mēnešus Ana pārtikusi tikai no āboliem un tomātiem. Simpātisko brazīlieti nogalināja modes industrija un prasība, ka modelei jābūt slimīgi tievai.

Modeles karjeru Ana sāka 13 gadu vecumā pēc tam, kad bija uzvarējusi vietējās pilsētas skaistumkonkursā. Lai gan meitene nekļuva par pasaulē pazīstamu modeli, viņa bija demonstrējusi tērpus Džordžo Armāni modes skatēs un strādājusi Japānā. „Es pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā pēc tam, kad Ana atgriezās no Japānas,” teic meitenes mamma Mirjama. „Viņa bija kļuvusi pārāk tieva. Kad teicu, lai viņa vairāk ēd, meita man atteica: mammu, lūdzu, nesāksim strīdēties, ar mani viss ir kārtībā.”

„Rūpējieties par saviem bērniem, jo zaudējuma sāpes ir vārdos neizmērojamas!” — pēc Anas nāves intervijā sacīja Mirjama. „Šīs sāpes nekad nepāriet. Nekāda pasaules nauda nav tava bērna dzīvības vērta! Un neviens prestižs modes nams nav tā vērts.” Karjeras laikā Ana daudz palīdzējusi ģimenei, dodot naudu, ko nopelnījusi ar savu darbu.

Īsi pēc Anas nāves Spānija pasludināja, ka turpmāk neļaus modes skatēs piedalīties meitenēm ar pārāk niecīgu svaru. Ķermeņa masas koeficients (svars:augums²) nedrīkstēs būt zemāks par 18. Pirms nāves Anai šis cipars bija vien 13,5. Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka visas meitenes, kurām šis koeficients ir mazāks par 18,5, uzskatāmas par pārlieku tievām. Tām, kurām šis cipars ir mazāks par 17,5 — reāli draud anoreksija vai bulīmija. Savukārt, ja skaitlis ir mazāks par 15 — to pieņemts uzskatīt jau par badošanās stadiju.

Armāni bija pirmais no pasaulē slavenajiem dizaineriem, kurš paziņoja, ka turpmāk neļaus šovos piedalīties pārlieku kalsnām meitenēm.

Ana nav pirmā modele, kas nomirusi ēšanas traucējumu dēļ. Pirms viņas 2006. gadā modes skatē sirds apstājās Luizelai Ramosai (22) no Urugvajas. Gadu vēlāk nomira viņas māsa Eliana (arī modele) un izraēliešu modele Hila Elmaliha.