Viņi riskēja ar dzīvību zinātnes vārdā
Lai atklātu mums nu jau tik ikdienišķo un saprotamo, piemēram, sērskābi, radioterapiju, dažādas diētas, cilvēki ir riskējuši ar dzīvību. Daži zinātnes labā vieglu roku atdevušies nāves ķetnām.
Francijas ārsts Nikolā Minoviči, lai aprakstītu sajūtas žņaugšanas laikā, 1905. gadā lūdza sevi uz laiku pakārt un sekundi sekundē pierakstīt viņa izmaiņas un reakcijas.
Krievijas zinātnieks Fjodors Taļizins, lai izpētītu buļļa lenteņa simptomus, 1940. gados norija divas cērmju oliņas. Pēc četriem mēnešiem viņā mājoja divi tārpi, kuru kopējais garums bija 9 metri un 80 centimetri.
Nobela prēmijas laureāts Pērs Kirī (1859 – 1906), pētot radiāciju, 10 stundas apstaroja savu roku. Uz fiziķa rokas parādījās ēde, līdz ar to, atklājot jaunu lauciņu medicīnā – radioterapiju. Kirī nomira no zirga spēriena.
Doktors Viljams Starks (1740 – 1770) no Londonas izmēģināja dažādas diētas. Piemēram, pārtika tikai no maizes un ūdens vai tikai no gaļas, tādā veidā sabojājot veselību. 29 gados, kad Starks bija izvēlējies čedaras siera diētu, viņš nomira.
Pīrs Mičels no Impērijas koledžas Londonā izbaudīja cilvēka ciešanas krustā sišanas brīdī.
Kā zināms, poti pret trakumsērgu radīja Luijs Pastērs. Sākumā ļaudis to baidījās izmēģināt. Lai pierādītu tās nekaitīgumu, Pastērs pats gribēja veikt vakcīnu, taču pēdējā brīdī nobijās. Bīstamajam eksperimentam piekrita viņa kolēģis ārsts Emeriks Ulmanis. Viņš nebija vienīgais, kurš nebijās uzupurēties zinātnes labā.
Lai izstrādātu jaunas diagnostikas metodes, vācu ķirurgs Verners Forsmans 1929. gadā caur vēnu savā sirdī ievadīja katetru. Saprotams, ka bez narkozes un esot pie pilnas apziņas. Par to 1956. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju.
Zviedru ķīmiķis Karls Šēle, 1782. gadā atklājot zilskābi, nolēma to pagaršot un nomira.
1933. gadā sieviešu ārsts un zoologs Žaks Ponto izmēģināja paša radīto serumu pret odzes kodienu, ļaujot savā miesā iekost trim čūskām. Izdzīvoja.
Krievijas transfuziologs Aleksandrs Bogdanovs uzskatīja, ka asins pārliešanas procedūra atjauno cilvēka organismu un spēj dziedēt smagas slimības. No 1926. līdz 1928. gadam viņš asins pārliešanu sev veica 11 reizes, katru reizi norādot, ka jūtas lieliski. Bogdanovs nomira pēc 12. asins pārliešanas, visticamāk rēzus faktoru nesavienojamības dēļ, par kuru tajā laikā neviens vēl nezināja.
kasjauns.lv
