Visšokējošākās un dīvainākās kristiešu Lieldienu tradīcijas. FOTO. VIDEO

Kristietis – kosmopolīts, kurš nolemtu ievērot kaut vismaz daļu no pasaules kristiešu Lieldienu tradīcijām, šajos svētkos no namu augstāko stāvu logiem uz ielas mestu māla podus, ar petardēm apšaudītu kaimiņu draudzes baznīcu, ar koka vālēm sistu pa baznīcu soliem, ieģērbtos kukluksklana kapucēs un ar svecēm rokās staigātu pa pilsētas ielām, sevi līdz asinīm dauzītu ar koka irbuļu pletnēm, visu laiku zvanītu zvanus dievnamu torņos, lai šovasar varētu iegūt gardu medu, mestu kūleņus un darītu vēl daudz dažādu interesantu lietu un rituālu, kurus daudzi pie mums, iespējams, uzskatītu par Antikrista izdomājumiem.

Sadistiskās kristiešu Lieldienas - Filipīnās

Visbriesmīgākā gaišo un priecīgo Lieldienu svētku sagaidīšana notiek Filipīnās. Filipīnās Lieldienu gaidīšanu atzīmē ar masku festivālu, kurā lielākoties izrāda ainas ar kristīgiem sižetiem un cilvēki izvēlas reliģiozas maskas. Tā kā Filipīnas ir vienīgā kristīgā valsts Āzijā, tad savu ticību viņi demonstrē visai savdabīgā veidā.

Lielajā Piektdienā Sanfernando pilsētā cilvēki veic grēku nožēlošanu, sev aktīvi ar koka irbuļu pletnēm dauzot muguras līdz asinīm, nesot lielu koka krustu, kā to savulaik piespieda darīt Jēzum, bet kādi 12, kuri sevi uzskata par pašiem grēcīgākajiem, bet arī ticībā tiem stiprākajiem ļauj sevi pienaglot pie krusta.

Pirmais šajā Lieldienu maskarādes gājienā iet krusta nesējs, tam seko mācekļi, kuri sevi sit ar virvē iesietiem koka irbuļiem. Asinis šķīst uz visām pusēm! Pati kulminācija ir paredzēta krusta kalnā. Tajā jau ir novietoti trīs krusti un mocekļus gaida romiešu karavīri. Krustā sišanas rituāls notiek četras reizes, katru reizi pie krustiem pienaglojot trīs mocekļus. Daži pēc noņemšanas no krusta aiziet paši, dažus aiznes.

Pateicoties šiem asiņainajiem skatiem, šī kristiešu tradīcija ik gadu jo plaši tiek atspoguļota visas pasaules plašsaziņas līdzekļos un katru reizi visi šausminās par filipīniešu jaunekļu un vīriešu sadomazohistiskajām tradīcijām.

„Kuklusklana Lieldienas” Spānijā

Ja Lieldienu nedēļā gadās būt kādā Spānijas pilsētā, tad jūs pamatīgi var pārbiedēt melnās kapucēs, kā kluklusklana brālībai piedienas, tuvojošos vīru procesija skaļu bungu rībienu pavadībā. Tomēr tas nav kareivīgi nosakņotu huligānu gājiens. Nebīstieties!

Svētā nedēļa jeb Semana Santa Spānijā tiek plaši atzīmēta un ielās dodas cilvēki, kuri tērpti maskās un garos apmetņos, kas pirmajā brīdī atgādina kaut ko no kukluksklana dalībnieku apģērba, taču patiesībā tos sauc par „nazareno” jeb nožēlas apmetņiem, kas gatavoti no garas tunikas un konusveida cepures, kas pārklāj arī seju. Īpaša nozīme ir arī tērpa krāsai, kas var būt balta, sarkana, violeta, zilgana, dzeltena vai melna - atkarībā no reliģiskā rituāla specifikas.

Tradīcija slēpties aiz nožēlas apmetņiem nāk no viduslaikiem, kad grēcinieki tā varēja nožēlot grēkus, neatklājot savu identitāti. Daudzviet procesijas dalībnieki speciāli nevelk apavus un ap kājām apliek ķēdes, lai tā vēl vairāk apliecinātu savu grēku nožēlu. Procesijas dalībnieki parasti pārvietojas, rokās turot sveces vai krustus un nesot Svēto vai Jaunavas Marijas attēlus vai skulptūras. Procesijai parasti seko melnās kleitās tērptas sievietes ar svecēm, kuru galvas rotā melni mežģīņu plīvuri jeb mantillas. Aiz sievietēm parasti iet mūziķi, kas spēlē reliģiskas melodijas vai kādu  vienkāršāku ritmu. Procesija virzās uz priekšu priestera vadībā un ik pa laikam apstājas, lai kopīgi lūgtu.

Grieķi taisa velnišķīgu troksni, mētājas ar podiem un šaudās ar petardēm

Sevišķi jautri Lieldienas atzīmē Grieķijas pareizticīgie. Ko tik viņi nedara – baznīcās sarīko neiedomājamu troksni, savstarpēji apšaudās ar petardēm un no māju augšējiem stāviem kājāmgājējus uz ielas apmētā ar māla podiem:

* Vairākās Grieķijas pareizticīgo baznīcās tiek ievērota neparasta tradīcija, kura uz Grieķiju atceļojusi no pareizticīgo grieķu apmetnēm Malaizijā. Laikā, kad tiek lasīts evaņģēlija stāsts par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ticīgie gaida, kad tiks pieminēta zemestrīce Jeruzalemē, kura pavadīja šos notikumus. Tikko atskan ilgotie vārdi, baznīcā saceļas neiespējams troksnis. Jaunie puiši sit ar vālēm pa koka trepēm, vecāka gadagājuma ticīgie trokšņo ar solu sēdekļiem, kvēpināmās lustras šūpojas uz visām pusēm. Šādā veidā, sarīkojot baznīcā paštaisīto zemestrīci, ticīgie atceras un piemin Kristus augšāmcelšanos.

* Kerkīras (Korfu) salā, kura atrodas Jonijas jūrā, pirms svētkiem tiek izgatavoti simtiem lielāku un mazāku māla podiņu, kurus svētku laikā ir jāsasit, tādā veidā atzīmējot Lieldienu uzvaru pār ļauno. Podiņi, kuri ir izdaiļoti ar labiem novēlējumiem, tiek nomesti no augšējiem ēku stāviem par prieku tūkstošiem ziņkārīgo. Katram garāmgājējam ir jāpaņem kāda lauska, kura turpmāk nesīšot laimi tās īpašniekam.

* Savukārt Hiosas salas, kura atrodas Egejas jūrā, Vrontadas ciematiņa iedzīvotāji attaisno savas mazās dzimtenes nosaukumu, kas cēlies no vārda „pērkons”, ar petaržu šāvienu gūzmu. Uguņošana šai laikā burtiski izskatās pēc divu baznīcu, kuras atrodas uz ielejas nogāzēm viena otrai pretī, savstarpējas apšaudes. Pie katras baznīcas tiek horizontāli uzstādīts liels dakstiņu „vairogs”, uz kura izklāj petardes. Noteiktā brīdī petardes izlido viena otrai pretī un saduras naksnīgajās debesīs, radot krāšņu uguņošanu.

Lieldienas rudenī kopā ar maziem ķengurēniem

Latvijas iedzīvotājs īstu kultūršoku Lieldienās piedzīvotu Austrālijā. Ne jau tāpēc, ka tur būtu šokējošas tradīcijas, bet gan tādēļ, ka, pēc mūsu uzskatiem, pavasara svētki tur tiek svinēti rudens saulgriežos. Un arī Lieldienu zaķis tur nav līdzīgs trusim, bet gan ķenguram.

Atšķirībā no pavasara, kas sācies ziemeļu puslodē, Austrālijā Lieldienas iekrīt rudenī. Otra būtiskā atšķirība - populāro Lieldienu zaķi šajā kontinentā ir izkonkurējis pašmāju eksotika - dzīvnieciņš bilbijs. Trusis, par kuru tik ļoti tīksminās Eiropā, Austrālijas zemniekiem nav nekāds mīļais radījums. Viņš izrok alas lauksaimniecības zemēs un fermeru vietā novāc lielu daļu no sūri grūti koptās ražas. Tādēļ jaukais mazulītis bilbijs (kaut kas līdzīgs miniķenguriņam un lielai pelei) savu Lieldienu statusu ieguva 1979. gadā, kad rakstniece Rozmarija Dastinga izdeva grāmatu, kas drīz vien kļuva par īstu bērnu bestselleru, - „Austrālijas Lieldienu bilbijs”. Ar grāmatas varoņa palīdzību jau kopš pagājušā gadsimta beigām turpinās vērienīga kampaņa, kas mēģina izspiest no komerciālās aprites eiropeisko Lieldienu trusi. Tūkstošiem fanu visā valstī aicina pirkt šokolādes bilbijus, lai no iegūtās naudas lielu daļu veltītu šī mazā Austrālijas brīnuma saglabāšanai, jo to skaits pēdējos gados ir strauji sarucis.

Bērnu celšana aiz galvas, kūleņu mešana, pārģērbšanās par raganām

Lūk, vēl dažas Latvijas platuma grādiem neierastas Lieldienas svētku svinību tradīcijas:

* Karpatos tiek uzskatīts, ka baznīcu zvanīšana Lieldienās veicina bišu spietošanu. Tātad, tiem, kuriem garšo medus, Lieldienās jākāpj baznīcu torņos un vismaz uz vienu dienu jāpārvēršas par sevišķi cītīgiem zvaniķiem.

* Savukārt Bulgārijā, kur iecienīts ir vīns, pēc Lieldienu dievkalpojuma priecīgajiem baznīcēniem jāiet uz saviem vīna dārziem un pie vīnogulāju stādījumiem zemē jāierok ola, lai Dievs vīnogulājus pasargātu no krusas un dotu labu ražu.

* Filipīnās vecāki tieši Lieldienu pusnakts stundā bez žēlastības no gultām rauj ārā bērnus un liek viņiem piedalīties svētku mielastā. Ticējums vēsta, ka pretējā gadījumā bērni zaudēs dzirdi. Te gan jāpiebilst, ka no miega uzmodināts mazulis ar savu brēkšanu var arī pamodināt gluži vai visus pasaules kurlos.

Jāteic, ka ar to vecāku vardarbība pret saviem bērniem Filipīnās nebeidzas. Lieldienu rītā, kad sāk skanēt baznīcu zvani, visiem Filipīnu vecākiem bērni jāpaceļ aiz galvām. Šādi viņi cer, ka mazie līdz ar to labāk augs.

* Velsas kristieši Lieldienās met kūleņus. Īsi pirms saules lēkta Lieldienu pirmdienā, velsieši mazās procesijās dodas uz tuvāk esošo pakalnu, kur ar deju sveic Kristus augšāmcelšanās. Lokanākie ļaudis met trīs kūleņus. Dažos apvidos cilvēki cenšas notvert ūdenskrātuvēs dejojošos saules starus.

* Savukārt Zviedrijā bērni Lieldienās pārģērbjas par raganām (gluži tāpat kā Amerikā Helovīna dienā) un dodas pie kaimiņiem izprasīt saldumus. Bērni saimniekiem atstāj nelielu vēstulīti, cerot, ka pretī tiks saņemts kāds gardumiņš vai naudiņa. Šī pagāniskā tradīcija radusies senatnē, kad ļaudis ticēja raganām, kuras īpašu spēku iegūstot pēc precībām ar pašu nelabo. Raganu sabats notiekot Lieldienu nedēļā. Senāk, lai atbaidītu ļaunos spēkus, šāva gaisā ar bisi, jo uzskatīja, ka troksnis atbaidot burvjus. Mūsdienās šīs izdarības lielā mērā ir aizstājusi uguņošana. Tomēr valsts rietumu daļā ļaudis vēl arvien dedzina ugunskurus, sacenšoties, kuram izdosies sakurt pēc iespējas lielāku sārtu.