Kamēr tu šo spēli spēlē... Kāds bija leģendārais komponists Mārtiņš Brauns

Komponists Mārtiņš Brauns savās muzikālajās izpausmēs varēja būt ļoti dažāds, viņā bija pietiekami daudz spēles un azarta, lai būtu neparedzams. Komponists radīja visdažādāko stilu un žanru mūziku, viņa darbos netrūka ne romantikas, ne humora, ne ironijas.

Viņš varēja būt dramatisks, smeldzīgs, huligānisks un rotaļīgs. Brauns sarakstījis mūziku aptuveni 200 teātra izrādēm un tikpat daudz filmām – gan mākslas, gan dokumentālajām, gan multiplikācijas. Viņa kontā ir septiņi Lielie Kristapi un Zelta mikrofons par mūža ieguldījumu mūzikā.

Komponists, taustiņinstrumentālists, latviešu progresīvā roka novators un piedziedātājs – tas viss ir Mārtiņš Brauns. Viņa muzikālās personības priekšplānā vienmēr pārliecinoši izvirzījās komponists, arī publika Braunu galvenokārt saistīja ar viņa sarakstītajiem darbiem. Komponēšana – tā bija smalka padarīšana.

Kad Mārtiņš sācis rakstīt mūziku, kāds tēva draugs sacījis, ka viņam, lai būtu pilnvērtīgs komponists, noteikti nepieciešama nelaimīga mīlestība. Mūziķis gan sprieda, ka mīlestība vispār nevar būt nelaimīga. Var būt nesaprašanās, vilšanās un kļūdas, tomēr pēc savas būtības katra mīlestība ir laimīga. Runājot par spēcīgiem pārdzīvojumiem, kas varētu būt noderīgi mūzikas radīšanai, Brauns dzīves nogalē atzina, ka ir pieredzēts gandrīz viss – mīlestība, šķiršanās, tuvu cilvēku aiziešana, alkohols un smaga cīņa ar to.

Jaunībā viņš sevi plosīja ar pārmērīgu bohēmu, bet vēlāk ielika sevi atturības rāmjos. Tiesa gan, viņa dzīvē bija arī visādi eksperimenti, kad tika mēģināts zaļo pūķi pieradināt un pielikt pie ķēdes. Mārtiņš neslēpa, ka reizēm atļaujoties iemalkot vīnu. Tas notiekot tikai vakaros, noteiktā laika intervālā, ne agrāk un ne vēlāk. Komponists gan neatklāja, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņam izdodas sevi disciplinēt, jo, kā zināms, šādi eksperimenti bieži vien ar lielu blīkšķi izgāžas.

Pagodinājums no Dieva

Mārtiņš Brauns bija daudzpusīgs, viņš komponēja visu ko, arī brīnišķīgu kora un instrumentālo mūziku, tomēr sirdī palika rokmūziķis un blūzmenis, kuram vienmēr svarīgs bija uzrakstītais vārds, tāpēc viņš ļoti rūpīgi piemeklēja dziesmu tekstus. Paziņas stāsta, ka mūziķis pēc rakstura bijis diezgan spurains un lecīgs, sevišķi jaunībā. Piemēram, ja kāds viņam teicis, ko nedrīkst darīt, Mārtiņš tieši to arī darījis.

Tā viņš metis izaicinājumu ikvienam aizliegumam un apliecinājis savu brīvdomību. It īpaši viņam nepatika meli un lišķība. Reizēm uz vienu otru nepatīkamu jautājumu komponists pat varējis atbildēt rupji, bet melot un izvairīties no atbildes – tas nebija viņa dabā.

Pēc godīguma viņš tiecās ar mūzikā un reizēm diezgan kritiski vērtēja savu veikumu. Kādā intervijā mūziķis filozofēja, ka pasaule ir ļoti piesārņota ne tikai ar plastmasu, bet arī ar gleznām, mūziku un dzejoļiem, turklāt nav nekādas garantijas, ka tieši labākais no tā visa saglabāsies nākamajām paaudzēm.

Brauns bija ļoti tiešs, viņam nepatika laipot. Attiecībās ar cilvēkiem mūziķis bija pārsteidzoši atklāts un runāja, ko domāja. Piemēram, kad sāka tikties ar vēlāko dzīvesbiedri Jutu, izstāstīja viņai par sevi visu, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Un vēl piebilda, lai Juta apdomājas, vai vispār vēlas būt kopā ar viņu.

Kontaktā ar klausītājiem Mārtiņam bija svarīgs tiešums un intimitāte. Viņam nepatika lielie brīvdabas koncerti plašai publikai – desmitiem tūkstošu klausītāju. Labprātāk Brauns muzicēja Nacionālajā teātrī vai Lielajā ģildē, bet vislabāk – vēl šaurākā lokā, tikai dažiem simtiem cilvēku. Vienīgais izņēmums bija Dziesmu svētki – tie komponistam bija īpaši tuvi un nozīmīgi.

Tagad grūti noticēt mūziķu stāstiem par intensīvo koncertēšanu padomju laikā, kad divi koncerti dienā bijusi gluži vai norma. Bet tas vēl nav nekas – reiz Mārtiņa vadītā grupa Sīpoli posusies uz Liepāju, kur vienā dienā bijuši ieplānoti veseli trīs koncerti, un tad... sarunāts vēl ceturtais – agri no rīta.

Otto Ozola grāmatā Saule. Mārtiņš. Daugava Brauns stāstīja: “Nepieļāvu spēlēt ar rezervīti. Vienmēr tikai uz maksimālo, kā pēdējoreiz. Ja tu dod ar pilnu vāli, cik ir, un publika ir atsaucīga, tad publika arī dod pretī, notiek mistiska enerģijas apmaiņa, un tu nezaudē visus spēkus. Tikai pēc ceturtā koncerta bija tā, ka nevarēju pa trepēm uzkāpt. Jutu, ka nav nekāda spēka. Pilnīgi nekāda. Nebiju tanī dienā dzēris. Iedzēru piecdesmit gramu konjaka laikam vai simt gramu un tikai tad varēju uzkāpt augšā uz ģērbtuvi.”

Slavas un tautas atzinības virsotnē Mārtiņu uznesa viņa komponētā Saule, Pērkons, Daugava – viena no emocionāli spēcīgākajām Latvijas kora dziesmām. Pirmo reizi šis skaņdarbs izskanēja pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Valmieras teātrī, kur režisors Valentīns Maculēvičs iestudēja Raiņa poēmu Daugava, bet vēlāk Brauns kopā ar kordiriģentu Ivaru Bērziņu dziesmu pielāgoja korim.

Pirmais to atskaņoja leģendārais jauniešu koris Sindi putnu dārzs, 1989. gadā tā izskanēja Skolēnu dziesmu svētkos, 1990. gadā – lielajos Dziesmu svētkos, bet 2018. gadā tika atzīta par Latvijas simtgades labāko dziesmu. Kad 2014. gadā skaņdarbs kļuva par Katalonijas neatkarības himnu, komponists norādīja, ka viņa dziesma netiek un netiks pārdota ne par kādiem miljoniem, taču katalāņiem, kas cīnās par savu brīvību, tā tiek nodota brīvai lietošanai. Uz daudzajām uzslavām par nozīmīgā skaņdarba radīšanu Mārtiņš atbildēja, ka tas neesot vis viņa nopelns, bet gan ārkārtējs pagodinājums no Dieva.

Tieksme pēc kino un teātra

Mārtiņš Brauns piedzima 1951. gada 17. septembrī Rīgā ārstu ģimenē – mamma bija ķirurģe, tēvs terapeits.  Līdz sešu gadu vecumam Mārtiņš ar savu jaunāko māsu dzīvoja Alūksnē, kur strādāja viņu vecāki, vēlāk ģimene pārcēlās uz Saulkrastiem, pēc tam – uz Rīgu. Vecāki bija muzikāli – mamma spēlēja klavieres, tēvs vijoli. Kad vecāki atklāja, ka dēlam ir absolūtā dzirde, nolēma viņu sūtīt uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, lai mācās klavierspēli.

Sākumā Mārtiņš nelabprāt klimperējis un drīz vien pārgājis uz kora klasi, bet vēlāk, kad atklājis blūzu un džezu, tad gan vairs neviens nav spējis viņu atraut no klavierēm. Viņš varējis spēlēt viens pats – ilgi un dikti. Kad parādījušies bītli, kopā ar klasesbiedru Viktoru Zemgalu sprieduši, ka derētu dibināt grupu. Skolā viņš saukts par Džonu – tas aizgūts no dziesmas Džons Brauns krita kaujas laukā.

Pēc dārziņiem Mārtiņš iestājās Latvijas Valsts konservatorijā. Vēlāk viņš stāstīja, ka tur iestājies nevis gribēšanas, bet pienākuma pēc. Mūziķis jau iepriekš bija paredzējis, ka savas brīvdomības un muzikālo izpausmju dēļ viņam varētu izraisīties konflikti ar padomju ierēdņiem, kas tolaik Latvijā uzraudzīja koncertdzīvi, tāpēc viņš nolēmis kļūt par komponistu ar diplomu, turklāt vēl iestāties Komponistu savienībā, lai nomenklatūras darbinieki, apstiprinot repertuāru, nevarētu Braunam pārmest profesionālisma trūkumu. Sākot savas studenta gaitas kompozīcijas klasē, viņš mācījās pie profesora Ādolfa Skultes.

Komponista radošā dzīve bija nesaraujami saistīta ar teātri un kino. Sadarbība sākās, kad viņš, vēl būdams students, uzrakstīja mūziku jauno aktieru diplomdarba izrādei –Edvarda Vulfa komēdijai Sensācija. Darbs bija pietiekami veiksmīgs, lai Nacionālā (toreiz Drāmas) teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans uzaicinātu Braunu par teātra muzikālās daļas vadītāju.

Vēlākajās intervijās mūziķis atzina, ka viņš tiešām vēlējies un tiecies būt teātra un kino komponists. Pirmkārt, tas šķitis interesanti un aizraujoši, otrkārt, tas saistījies ar radošu un finansiālu drošību, jo kino un teātri darbs ir regulāri.

Astoņdesmitajos gados viņam izveidojās laba sadarbība ar slaveno kinodokumentālistu Juri Podnieku, vēlāk pat abi vienojušies, ka Brauns būs Podnieka studijas komponists. Taču Podnieks negaidīti noslīka, un Mārtiņš kopā ar agrāko Podnieka studijas skaņu režisoru Normundu Deinatu izveidoja savu studiju.

Ja tagad palūkojamies atpakaļ, visi Brauna populārie gabali rakstīti teātra izrādēm un kinofilmām. Piemēram, ja Valmieras teātris nebūtu pasūtījis viņam mūziku, nebūtu dziesmas Saule, Pērkons, Daugava. Ja nebūtu režisora Arvīda Krieva filmas Spēle, nebūtu dziesmas Dvēselīte. Arī Daugaviņa rakstīta Krieva dokumentālajai filmai Uz saulaino tāli.

Savās muzikālajās izpausmēs komponists prata būt ļoti dažāds. Būt neatpazīstamam  – tā bija viņa firmas zīme: “Kad rakstu, es izvairos savu stilu turēt. Ļoti gudrs, manuprāt, bija Ulda Stabulnieka teiciens, ka vajag mainīties, cik vien iespējams. Kad rakstu un jūtu, ka tas atkal ir Brauns, man nepatīk. Es cenšos uzrakstīt gabalu, kur mani nevar pazīt. Agrāk tas bija teātra mūzikā – jāiedziļinās citā laikmetā, raksturos, un tu vari nebūt pats. Tā bija Kavalieru viltībā, kur par pamatu bija jāņem īru tautasdziesmas. Tāpat esmu komponējis Latvijas laika retro gabalus, kuros mani nepazīst.”

Pirmā sieva un spēlēšana krogos

Nozīmīgu vietu Mārtiņa dzīvē ieņēma ne tikai mūzika, bet arī sievietes. Viņa pirmā sieva bija Nacionālā teātra aktrise Iveta Brauna. Viņi iepazinās, kad Iveta mācījās Rīgas Pedagoģiskajā skolā, bet Mārtiņš – Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Kādu laiku abi satikās, draudzējās, bet tad pašķīrās. Kā vēlāk izteicās komponists, tobrīd viņš aizgājis savā hipija dzīvē. Iveta iestājās Teātra fakultātē, bet Mārtiņš – konservatorijā.

Kad jaunais komponists mācījās otrajā kursā, viņš nolēma atkal uzmeklēt Ivetu. Grāmatā Saule. Mārtiņš. Daugava mūziķis stāsta: “Un es tik dzēru visu, ko varēju iedzert. Jutu, ka briesmīgi eju uz leju. Šausmīgi! Un tad atcerējos Ivetu kā kaut ko baltu un tīru, aizgāju pie viņas ar domu (laikam jau vārdos to neteicu) – glāb mani, izglāb mani no tiem sūdiem! Es negribu tos sūdus apkārt sev. Un tā mēs sagājām kopā.

Pamazām es viņai biju pirmā vietā. Un viņa man arī palika pirmā vietā. Mēs sākām un tad jau pa īstam kā vīrietis ar sievieti satikāmies, nevis kā nelaimīgi jaunieši.”

Vienubrīd viņi apsvēruši iespēju laulāties baznīcā, tomēr no šīs domas atteikušies, jo nav vēlējušies nepatikšanas ne ar čekas, ne partijas pārstāvjiem. Lielu satricinājumu abi piedzīvoja brīdī, kad pusotra gada vecumā nomira viņu dēliņš, kurš sirga ar vēzi.

Kopā viņi nodzīvoja kādus septiņus gadus. Dzīves otrajā pusē, atskatoties uz jaunības dienām, komponists atzina, ka tolaik nav bijis gatavs kopdzīvei. Laulības dzīvē viņam bijuši sānsoļi, tā viņš apliecinājis savu vīrišķo būtību. Tolaik pat uzskatījis, ka tā ir meistarība, un tikai vēlāk nonācis pie atziņas, ka tas ir grēks. Tomēr galvenais šķiršanās iemesls, kā viņš sprieda, bija darbs krogā. Ar tik sliktiem instrumentiem, kādi bija padomju laikā, labu skaņu dabūt nevarēja. Kaut ko, protams, jau nospēlēt varēja, bet tas neatbilda viņa sapratnei, kādai jābūt labai skaņai.

Lai tiktu pie vajadzīgajiem instrumentiem, bija vajadzīga nauda, bet, lai tiktu pie naudas, bija jāspēlē krogos. Tolaik labs sintezators bijis automašīnas cenā, un Mārtiņš bija stingri nolēmis tādu iegādāties. Protams, vajadzēja ne tikai labu sintezatoru, bet arī jaunas ģitāras. Un tā Mārtiņa vadītā grupa Sīpoli vispirms sāka muzicēt Alus krogā, bet pēc gada – prestižajā Jūrmalas restorānā Jūras pērle.  Alus krogā par pasūtītu dziesmu apmeklētāji maksājuši piecus rubļus, Jūras pērlē jau desmit.

Tolaik Mārtiņš ar sievu Ivetu mitinājās dzīvoklī Katlakalnā. Tas nozīmēja, ka, atbraucot ar pēdējo vilcienu uz Rīgu, viņam vēl kaut kā bijis jātiek uz Katlakalnu. Lai netērētu nopelnīto naudu taksometriem, mūziķis no stacijas kājām gājis nakšņot pie mammas Brīvības ielā. Pie Ivetas viņš brauca tikai pirmdienās, kad bijusi brīvdiena. Skaidrs, ka šāds dzīves ritms nestiprināja laulības saites, un drīz vien pienāca diena, kad bija jāšķiras pavisam. Neskatoties uz domstarpībām, abi saglabāja siltas attiecības un palika draugi līdz pat Ivetas aiziešanai mūžībā 2003. gada novembrī.

Atceroties spēlēšanu krogos, komponists stāstīja, ka tur svarīga bijusi nevis mūzikas kvalitāte, bet gan kontakts ar publiku. Un vēl kāds paradokss – ja viņš bijis skaidrā, nauda nākusi sliktāk, ja iedzēris, labāk. Lai vai kā, bet jaunam sintezatoram viņš naudu tomēr sakrājis, tie bijuši 14 000 rubļu. Mārtiņš ar humoru atcerējās, ka daudzi viņu uzskatījuši par pilnīgu idiotu, jo kurš gan saprātīgs cilvēks pirktu kaut kādu sintezatoru divu automašīnu vērtībā. Brauna iegādātais sintezators vēlāk izpelnījās ievērību arī kādā citā veidā.

1980. gadā ar viņa daudzbalsīgo sintezatoru latviešu studenti ierakstīja leģendāro Zodiaka albumu, kas piedzīvoja rekordtirāžu – 20 miljonus. Tas bija rekords ne tikai latviešu estrādē, bet visā Padomju Savienībā. Kā vēlāk sprieda Zodiaka vadītājs Jānis Lūsēns, tobrīd sabiedrībā bijis pieprasījums pēc kaut kā jauna un nebijuša, un viņi trāpījuši desmitniekā. Tas, ko viņi piedāvājuši, bijis studentu eksperiments – instrumentālā mūzika. Pēc tam noticis lūzums visā padomju estrādē, parādījušies jauni autori, mūzika kļuvusi daudz mūsdienīgāka.

Otrā laulība un mīlestība

Attiecībās ar sievietēm komponistam gāja kā pa amerikāņu kalniņiem – bija gan nopietnākas, gan nenopietnākas aizraušanās. Viņš rūpējās par savu meitu Austru, kura bija dzimusi nereģistrētās attiecībās. Austras māte Ilze bija desmit gadus jaunāka par Mārtiņu, abi nebija plānojuši ne precēties, ne laist pasaulē bērnu. Tomēr notika tas, kas notika. Mūziķis ar meitu uzturēja attiecības un deva uzturnaudu. Vēlāk, kad meitas mamma Ilze sagājās ar Jehovas lieciniekiem, sāka dīvaini uzvesties un dēvēt klavieres par sātana instrumentu, Mārtiņš paņēma meitu pie sevis. Toreiz Austrai bija kādi astoņi gadi.

2005. gada novembrī viņš apprecējās otru reizi – ar diriģenta Edgara Tones meitu Jutu. Pazīstami viņi bija jau krietni agrāk, bija tikušies Rīgas kinostudijas gaiteņos. Mārtiņš rakstīja filmām mūziku, bet Juta kinostudijā strādāja par filmu montāžisti. Tā ciešāk viens otrā ieskatījās, kad abiem dzīve bija aizgājusi šķērsām. Mārtiņš piedāvāja Jutai kaut kur aizbraukt atpūsties, un viņa piekrita. Vispirms abi devās uz Floridu, vēlāk sekoja neaizmirstams ceļojums uz Krētu.

Kad abi precējās, liecinieki bija Jutas mamma un Mārtiņa tētis. Vispirms viņi sareģistrējās dzimtsarakstu nodaļā, bet vēlāk Rīgas Reformātu baznīcā abus salaulāja mācītājs Juris Cālītis. Jautāta, vai ir viegli būt talantīga komponista sievai, Juta stāstīja, ka ar Mārtiņu vispār neesot nekādu problēmu – viņš esot ļoti vienkāršs. Abiem esot līdzīga dzīves uztvere, turklāt vīrs esot ļoti praktisks – protot visu ko salabot un uztaisīt.

Mārtiņš ar Jutu bija vienaudži, un tieši tas komponistam patika. Viņš pauda nesapratni, kā vīrietis var apprecēt trīsdesmit gadu jaunāku sievieti, jo tādā gadījumā sieviete drīzāk esot kaut kāda trofeja, nevis sieva. Brauns neslēpa gandarījumu, ka viņa dzīvesbiedre ir tieši Juta, jo tagad viņam esot viss nepieciešamais un neesot iemesla raizēm. Juta esot viņa patvērums un miers, kopā ar sievu vairs nevajagot izrādīties, kaut ko slēpt vai izlikties. Mārtiņš sprieda, ka tā laikam ir mīlestība.

Cīņa ar atkarību

Dzīves gaitā diezgan samezglotas attiecības Mārtiņam izveidojās ar alkoholu, ar kuru periodiski bija gan pievilkšanās, gan atgrūšanās procesi. Dzert viņš sāka diezgan agri, jau 15 gadu vecumā. Tas bija laiks, kad pusaudzis muzicēja kopā ar krietni vecākiem puišiem, kuriem stiprāks malks bija ierasta lieta. Var teikt, ka topošajam komponistam ātri iegaršojās alkoholiskie dzērieni, turklāt šo tieksmi vēl pastiprināja jaunības azarts un hormonu vētras. Arī apkārtēja vide uz to mudināja, jo daudzi talantīgi cilvēki, kurus Mārtiņš respektēja, dzēra ne pa jokam, arī viens no viņa apbrīnotajiem mūziķiem un komponistiem – Imants Kalniņš.

Tobrīd Mārtiņam pat šķitis, ka nedzer tikai pelēcības un mietpilsoņi, bet visi krāsainie un talantīgie lieto alkoholu. Turklāt alkohols jaunajam mūziķim palīdzēja palaist vaļā emocijas un atraisīties meiteņu kompānijās. Vēlāk Brauns stāstīja, ka pirmajos desmit gados reibums bijis ļoti patīkams, bet pēc tam, kad jau izveidojusies atkarība, bijis neiespējami restaurēt agrāk tīkamās sajūtas.

Tas, kas jaunībā iesākās ar aizrautību, vēlāk izvērsās par slimību. Komponists atcerējās kādu gadījumu no deviņdesmitajiem gadiem, kad bijis festivāla Liepājas dzintars žūrijā. Nākamajā dienā pēc festivāla noslēguma viņš gluži ne skaidrā prātā ar žiguli vālējis atpakaļ uz Rīgu, turklāt mašīnā bijuši vēl divi skuķi. Kādā brīdī viņš teju ietriecies autobusa pieturas stabā, nobraucis no ceļa un avarējis. Pasākums beidzies salīdzinoši veiksmīgi, neviens nav cietis. 

Apzinoties savu atkarību, Mārtiņam dzīvē bija vairāki ilgstoši atturības periodi, taču reizēm viņš norāvās un ļāvās jaunības dienu ieradumam. Tiesa, viņš strādāja tikai skaidrā prātā, jo bija pārliecinājies, ka viss tas, kas radies reibumā, ir nevērtīgs. Mūziķis sprieda, ka viens labums no dzeršanas tomēr esot, proti, tā ir pieredze. Tagad viņš labi zinot, kā tas ir, kad ir iebrists purvā un grūti tikt ārā.

Mūža nogalē Mārtiņš dzīvoja Baltezerā. Viņš bija atstājis savu dzīvokli Rīgas centrā un pārcēlies uz Baltezeru, kur nosiltināja vecāku privātmāju un iekārtoja studiju. Baltezerā viņš gan strādāja, gan atpūtās – staigāja pa mežu un vēroja ezerā pīlītes.

Pēc rakstura komponists bija praktisks – labprāt saimniekoja dārzā un veica dažādus mājas darbus. “Vispār esmu ļoti priecīgs, kad man kaut kas jādara fiziski,” stāstīja Brauns. “Es reizēm pat speciāli meklēju vismazāko iemeslu, lai nekomponētu. Ja ir konkrēts pasūtījums, tad neko darīt, jākomponē. Bet, ja nav pasūtījuma, sāku prātot, ko tādu padarīt – varbūt nokrāsot soliņu vai paskaldīt malku?”

Arī skrūvēšanā un lodēšanā viņam bija liela pieredze. “Kad vēl biju puika, aktīvi darbojos Pionieru pils radiopulciņā. Meistaroju radioaparātus. Kad mājās lodēju radioaparātus, mutere dusmojās, ka piesmirdinu visu māju. Tolaik es varēju lodēt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Biju tā pārņemts ar radio lietām, ka radio klausījos pat stundās. Uztvērējs atradās kabatā, antena pie radiatora, bet ausī – austiņa. Kopš tiem laikiem labi pārzinu veco radiotehniku. Protams, arī elektrības lietas man nav svešas. Kā liecina mana pieredze, krievu radiotehnikai visātrākais remonts ir kājas spēriens, bet Rietumu tehnikai ir cita metode – izslēgt un ieslēgt.”

Dzīves nogalē, kā šķita, Mārtiņš bija atradis harmoniju ar sevi un savos izteikumos vairs nebija tik ass. Viņam bija viss, ko varēja vēlēties: sava māja, studija, mīloša sieva, tautas atzinība un darbs. Viņš dzīvoja ar skatu nākotnē un ģenerēja idejas, sacerēja jaunu mūziku un piemeklēja piemirstus skaņdarbus no savas agrīnās daiļrades. Brauns gatavojās jaunām koncertprogrammām, viņam bija vērienīgi plāni, bet...

Komponista nāve 2021. gada 24. novembrī bija negaidīta daudziem, šajā pasaulē viņš bija nodzīvojis 70 gadus. Vēlāk viņa sieva Juta atklāja, ka Mārtiņam bijusi sirds mazspēja, kas strauji saasinājusies galvenokārt smēķēšanas dēļ. 2020. gadā viņam ielikts mākslīgais sirds vārstulis un stingri ieteikts atmest smēķēšanu. Pirms tam komponists uz četriem gadiem tik tiešām bija atmetis, bet tad atkal atsācis. Kā to vēlējās Mārtiņš, viņa mirstīgās atliekas tika kremētas, bet piemiņas vieta ģimenei un tuviem draugiem ierīkota Baltezera privātmājas dārzā.