Bērnu asaras un musināšana sieviešu pirtī, pastmeistaru un kārtībnieku nedienas: Flandrijas laimes ķēdes mistika
Pagājušajā gadsimtā, kad ar roku rakstītu vēstuļu sūtīšana nebija ne tik sarežģīta, ne tik sālīti dārga, kā mūsdienās, Latviju pārpludināja “Flandrijas laimes ķēdes” sūtījumi, kas rūpestus sagādāja ne tikai vēstuļu saņēmējiem un pastmeistariem, bet arī kārtības uzraugiem, neatkarīgi no tā, kas bija pie teikšanas – Latvijas brīvvalsts policisti, vācu gestapo vai padomju morāles uzraugi. Gadu desmitiem pie visām varām gan miera, gan kara laikā cilvēki savās pastkastītēs varēja atrast mistiskus vēstījumus no Flandrijas.
Tagad, kad esam atradinājušies rakstīt klasiskās vēstules un pastmarkas maksā bargu naudu, liecības par šīm “Flandrijas laimes ķēdes” vēstulēm atrodamas tikai folkloras krātuvēs un bibliotēku plauktos.
Laimes ķeršana Tukuma pusē
Ik pa laikam šie “veiksmes solījumi” no Flandrijas pievērsa ne tikai vieglas laimes un mistiķu uzmanību, bet arī varas struktūru interesi. Viens šāds bums bija pirms 80 gadiem – 1944. gada sākumā, un to vairākos rakstos aprādīja arī laikraksts “Tukuma Ziņas”. Tā 1944. gada 20. janvārī tas raksta:
“Pēdējā laikā atkal plaši parādījusies tā saucamā “Flandrijas laimes ķēde”. Arī daudzi tukumnieki vēstulē saņēmuši tās tekstu, un, piedraudot ar nelaimi, lūgti “ķēdi” sūtīt tālāk citiem četriem paziņām. Laimes ķēdes teksts ir šāds:
“Flandrijas laimes ķēdi piesūtīja kāds nezināms cilvēks nolūkā, lai tā trīs reizes apceļotu pasauli. Lai šo ķēdi nepārtrauktu, lūdzu Jūs, norakstiet šo kopiju 24 stundu laikā četrām personām, kurām vēliet laimi. Ķēdi iesācis kāds vācu vēsturnieks. Kas šo ķēdi pārtrauks kļūs nelaimīgs. Zīmīgi, ka šis gadījums piepildās. Norakstiet un ievērojiet, kas notiks pēc četrām dienām.”
Šīs “Flandrijas laimes ķēdes” nav nekas jauns. Latviju tās apciemojušas jau vairākkārt, pēdējo reizi pirms apmēram sešiem gadiem, kad gandrīz vai katrs iedzīvotājs saņēma šādu “ķēdi” un ar maz izņēmumiem norādītā laikā sūtīja tālāk. Patiesībā šīs “laimes ķēdes” ir tikai tukša niekošanās. Ļaudis, kuriem liekas arī šinī kara laikā brīvu brīžu ir tik daudz, ka tie nezin, ko iesākt, izgudro visādus laika kavēkļus un grib arī citus pamudināt tērēt laiku, smērēt papīru, izdot naudu par markām un apgrūtināt pastu. Lai piedotu savam iecerējumam ticamību, tie raksta, ka “ķēdi” iesācis kāds vācu zinātnieks. Agrākos laikos tas bija kāds mūks, kāds valstsvīrs, kāds profesors un tā tālāk.
Pēdējā reizē, kad “Flandrijas laimes ķēde” parādījās Latvijā, bija jāiejaucas arī policijai, lai “ķēdi” likvidētu. Cerēsim, ka šoreiz ļautiņu, kas domā, ka ar papīru aprakstīšanu var iegūt laimi, būs gaužām maz.”
Savukārt pāris gadu pirms tam “Tukuma Ziņas” (1942. gada 16. aprīlī) vēstīja, ka kāds “Āfrikas dižciltīgais” ar “Flandrijas laimes ķēdi” bija apsēdis Zantes pagastu:
“Pēdējā laikā Zantes pagastā un apkārtne parādījusies kāda “Flandrijas laimes ķēde”. Katram, kas saņēmis šis laimes ķēdes vēstules norakstu, tas četrkārtīgi jāpavairo un jānosūta četrām personām, kurām savukārt jādara atkal tas pats, lai četrās dienās saņemtu kaut kāda tur “Āfrikas dižciltīgā” vēlētu laimi.
Tādas vēstules tagad pagastā nosūta ļoti lielā skaitā, tās iet no mājas mājā. Pasta ierēdņiem ar to darbu ievērojami pavairo. Jājautā, vai tagadējā laikā, kur kara apstākļi mums prasa visur ievērot vislielāko taupību, ir vietā tāda nevajadzīga papīra un vēstuļu aplokšņu izšķiešana? Vai nebūtu lietderīgi ikvienam apzināties šīs nenozīmīgās “laimes ķeršanas” tukšumu un darīt tai galu?”
1944. gada 1. februārī “Tukuma Ziņas” pat raksta, ka dēļ “Flandrijas laimes ķēdes” vēstulēm apriņķa bodēs izbeigušies aplokšņu krājumi: “Daudz aplokšņu izlietā Flandrijas laimes ķēžu un citu aplamību rakstītāji, bet nopietnām vajadzībām aploksnes pietrūkst.”
Meitēna asaras un prieksvēlēšanu aģitācija sieviešu pirtī
Arī starpkaru Latvijas brīvvalsts laikā “Flandrijas laimes ķēdes” ne tikai krustu šķērsu ceļoja pa Latviju, bet arī radīja traģēdijas un asaras. Par vienu tādu 1928. gada 5. aprīlī vēsta laikraksts “Jēkabpils Vēstnesis”:
“Vārnavas pagastā dažām personām, to starpā arī maziem bērniem piesūtītas dažas vēstules zem virsraksta „Flandrijas laimes ķēde”. Vēstulē minēts, lai to pārraksta četros eksemplāros un 24 stundu laika tās izsūta tālāk, jo, kas to nedarīs, kļūs nelaimīgs.
Cik šāda niekošanās uz bērna dvēseli var atstāt lielu iespaidu, tas redzams no sekoša gadījuma. Šo rindiņu rakstītājs sava kaimiņa mājās sastapa tikai desmit gadus vecu meiteni, kura ļoti raudāja. Uz jautājienu, kamdēļ viņa raud, tā pasniedza man minēto vēstuli un paskaidroja, ka nekādā ziņā nebijis iespējams vēstulē sacīto izpildīt, un tagad droši vien kļūšot nelaimīga.
Tikai ar lielām pūlēm izdevās bērnu pārliecināt, lai netic šādiem niekiem. Raksturīgākais tomēr ir tas, ka arī starp pieaugušiem ir daudz tādu, kas šiem niekiem nopietni tic.
Ne tikai Vārnavas pagastā, bet arī Jēkabpilī un citur cirkulē šāda korespondence. Viens otrs pat inteliģents cilvēks tic šiem māņiem, raksta nosvīdis, caur to lielā mērā apgrūtinot pasta iestādes un taisot sev izdevumus.”
Ar šīm Flandrijas veiksmes vēstulēm tiranizēja ne tikai mazus bērnus, bet arī plikas sievietes. Tā Latvijas armijas oficiozs “Latvijas Kareivis” 1931. gada 4. oktobrī ziņoja, ka Valmieras pilsētas pirts sieviešu nodaļas apkalpotājam pa pastu kāds piesūtījis “vēlēšanu uzsaukumu” ar norādījumu pirtī redzamā vietā izkārt “uzlabotu” “Flandrijas laimes ķēdes” depešu ar zīmīgu piebildi – pārrakstot vēstuli, tās beigās jānorāda arī tas, ka obligāti vēlēšanās jābalso par Jāni Tomsonu no Jaunsaimnieku saraksta. Ja to izpildīs, tad laime būs vairāk nekā pilnīga un tiks noņemta “cilpa no kakla”!
Jāatgādina, ka togad 4. Saeimas vēlēšanas notika 1931. gada 3. un 4. oktobrī, un tādējādi jāsecina, ka pa pastkastītēm klejošās superpopulārās “Flandrijas laimes ķēdes” vēstules savā labā jeb aģitācija bija iemanījušies izmantot arī politiķi.
Padomju Flandrijas folklora
Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 1991. gadā “Flandrijas laimes ķēdes” vēstules cilvēkiem bija labā atmiņā un tās jau bija folklorizējušās, par ko liecina arī jautri pastāsti pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Latvijas PSR presē:
1989. gada 1. februārī Liepājas laikrakstā “Komunists” kāds O. Lapuķe publicējis plašu apcerējumu “par morāles tematiem: mīklaini noslēpumainajām vēstulēm”, kurā pauž:
“Arī mana laimes izpratne nav nopietna? Var būt. Taču tajos tālajos gados, kad šo vēstuļu kopiju uzbrukumu satiku pirmo reizi, es visu pieņēmu par baltu patiesību, es tik milzīgi ticēju, ka brīnums patiešam notiks... Toreiz šīs vēstules tika sauktas par “Flandrijas laimes ķēdi”. Vajadzēja (uzrakstīt) 20 kopijas, bet tās jāraksta bija tā, “lai neviena acs to neredzētu”. Daudz tur visādu noslēpumainību bija, taču gala solījums “pie jums atnāks draugs”.”
Savukārt Kuldīgas avīzē “Padomju Dzimtene” 1982. gada 20. novembrī publicē feļetonu par tā dēvētajām “laimes vēstulēm”, kas klejo pa Latviju, “Kā sastrīdējās Anna ar kaimiņieni Mariju”. Tajā Marija savai kaimiņienei stāsta par jaunības dienām:
“To spēlīti viņa jau zinot, viņas jaunībā tā esot saukusies “Flandrijas laimes ķēde”. Nu labi, lai būtu ķēde, bet ja jau jaunībā un ja Flandrijā, tad tas vēl vairāk liecina, ka šī spēle ir iecienīta un tajā varbūt pat visas pasaules cilvēki piedalās. Bet (..) jaunībā neesot bijis ne laika izpētīt, kas tā par spēli, ne liekas naudiņas, ko tādā neizpētītā pasākumā ieguldīt...”
“Flandrijas laimes ķēdes” ceļoja arī citās padomju republikās. Par to liecina vairāki gan vēsturuski dokumenti, gan literāri darbi.
Piemēram, krievu rakstnieks Andrejs Turgeņevs 2007. gadā sarakstījis Ļeņingradas blokādes romānu “Gulēt un ticēt”, kurā aprakstījis kā 1941. gada nacistu ielenktajā Ļeņingradā ceļojušas Flandrijas veiksmes vēstījumi. Kāds romāna varonis pat nosauc konkrētu gadu, kad tā radusies – 1729. gadā.
Savukārt Krievijas arhīvos protokolos par cīņu pret reliģiju Tambovas apgabalā no 1937. līdz 1941. gadam var lasīt: “Tambovas apgabala studentu vidū tika aktīvi izplatīts sektantiska satura dokuments “Flandrijas ķēde”. Ievērības cienīgs ir fakts, ka komjaunatnes organizācijas sekretāre Anosova personīgi pārrakstīja vairāk nekā duci šī dokumenta kopiju un palīdzēja to izplatīt jauniešu vidū” (skatīt interneta vietni cyberleninka.ru).
Folkloras laimes vērtība
“Flandrijas laimes ķēdes” vēstules Latviju savā laikā pārceļojušas krustu šķērsu, tikai ar dažādām niansēm – tad to jāpārraksta četras, tad atkal 20 reizes; tad to visu iesācis kāds vācu vēsturnieks, tad atkal profesors vai mūks, un pat kāds Āfrikas dižmanis.
Katrā ziņā “Flandrijas laimes ķēde” ir kļuvusi par vienu no latviešu folkloras sastāvdaļām. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves buramvārdu arhīvā ar 2303. vienības numuru ir iegrāmatota viena no 1928. gadā izsūtītajām “Flandrijas laimes ķēdes” vēstulēm:
“Flandrijas laimes ķēdi man atsūtījuši draugi. Šo ķēdi nepārtraukt, sūtu Tev viņu tālāk. Pārraksti to 24 stundu laikā un izsūti personām, kuru tu mīli. Ķēdi ir iesācis kāds amerikāņu virsnieks Flandrijā ar nolūku, lai tā nestu cilvēcei laimi. Kas ķēdi pārtrauks, gūs nelaimi mīlas lietās. Zīmīgi, ka šis pravietojums vienmēr un visur piepildās. Pārraksti šo vēstuli trīs reiz trijos eksemplāros un nosūti draugiem. Ievēro, kas notiks ceturtajā dienā – Tu piedzīvosi lielu laimi.”
Flandrijas mistiskās leģendas
“Flandrijas laimes ķēdes” vēstules neglabājas tikai vēstures arhīvos un bibliotēkās. Tās arī ir pētītas un izsekots to ceļam.
Lai arī vienā no šīs laimes vēstules variantiem ir teikts, ka tās pirmsākumi meklējami 1729. gadā, tas tā nebūt nav. “Flandrijas laimes ķēdi” izpētījis amerikāņu pētnieks Daniels W VanArsdale, kurš pagājušā gadsimta pašās beigās publicējis sava darba rezultātu “Chain letter evolution” (“Laimes vēstuļu evolūcija”), kurā raksta:
“Daudzās ķēdes vēstulēs no 20. gadsimta divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem tiek apgalvots, ka tās sācis kāds karavīrs Flandrijas kaujas laukā (Beļģija; reģiona lielākā pilsēta - Antverpene) Pirmā pasaules kara laikā, taču neviena šāda ķēdes vēstule nekad nav bijusi datēta pirms 1922. gada.”
Flandrija ievērojama ar to, ka 1914. gada Ziemassvētkos tur notika spontānais pamiers, kad Pirmā pasaules kara Rietumu frontē starp britu un vācu daļām iestājās stihisks pamiers un brāļošanās. Tā šausminošajā karā ap 200 000 ierautie karavīru izpauda savu cilvēcību. Šo stihisko pamieru apvija vēl citas pārdabiskas leģendas – piemēram, tas, ka 1914. gada Ziemassvētkos virs ierakumiem Flandrijā redzēts eņģelis (skatīt interneta vietni carryiton.net). Tā kā šis desmitiem tūkstošu ierakumos aizdzīto vīru pamiers vēlākajos gados radīja vairākas mistiskas “laimes leģendas” jeb cerības uz mieru un laimi, kas arī izpaudās “Flandrijas laimes ķēdes” vēstulēs.
Protams, “Flandrijas laimes ķēde” ir tikai vien no daudzajām tā dēvētajām mistiskajām laimes vēstulēm, bet viena no ievērojamākajām gan, protams, ja neskaita tās, ko savulaik laimes vēstules “rakstījis” pats Jēzus Kristus.
Tagad, kad tradicionālo vēstuļu rakstīšana izzūd, arī laimes ķēžu vēstules iegulst tikai arhivāru atvilktnēs. Savulaik šādās vēstulēs tika iekļauts mistiska ziņa, kas mudināja saņēmēju pārrakstīt saņemto vēstuli un to pārsūtīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Parasti ķēdes vēstuļu saturs ir emocionāli manipulatīvi stāsti, shēmas vai pamācības, kā kļūt bagātiem, laimīgiem vai mīlētiem. Tajās mēdz izmantot cilvēku māņticību, draudot, ka ar saņēmēju notiks kas slikts (neveiksme, fiziska vardarbība vai pat nāve), ja viņš ķēdi pārtrauks. Kā kādas 18. gadsimta laimes vēstules autors bija minēts pat Jēzus Kristus.
