Tuvcīņu meistars Brūss Lī un viņa pēkšņā nāve. Kas īsti notika?
Kad astoņdesmito gadu otrajā pusē Latviju pārņēma videofilmu drudzis un ļaužu kompānijas pulcējās piepīpētos dzīvokļos, lai cauru nakti skatītos viģikus, kā īpaša eksotika šķita kautiņfilmas, kur tuvcīņu meistari viens otru klapēja kā putekļainus tepiķus.
Toreiz tas bija kaut kas jauns un neredzēts, jo ne Mosfiļm, ne Rīgas kinostudija neko tādu netaisīja. Savulaik šo žanru aizsāka leģendārais kungfu meistars Brūss Lī, kura pēkšņā nāve bija par iemeslu dažnedažādām baumām un minējumiem. Kas tad īsti notika?
Kautiņfilmu žanrā Brūss Lī bija celmlauzis, vēlāk pa viņa iemīto taciņu jau droši staigāja citas tuvcīņu zvaigznes – Džekijs Čans, Čaks Noriss, Žans Klods van Damme un citi. Kad Brūss Lī pavisam negaidīti nomira 32 gadu vecumā, cilvēki baumoja, ka viņam tikusi klāt ķīniešu mafija Triāda un viņš nogalināts ar vibrējošu pieskārienu. Tika vainotas arī narkotikas, ko aktieris pēdējā laikā pārmērīgi lietojis. Runāja, ka Brūss esot pārkāpis senas tradīcijas un viņu sodījuši kungfu mākslas sargātāji. Bet kā bija patiesībā?
Līdz Brūsa Lī pārliecinošajam sniegumam Holivudā Austrumu cīņu filmas bija ļoti specifisks žanrs, par kuru interesējās tikai cilvēki, kas kādā veidā bija saistīti ar tuvcīņas mākslu. Viņš paspēja nofilmēties tikai četru filmu galvenajās lomās, bet ar to pietika, lai kaujas māksla kļūtu par spilgtu pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu kinokultūras kustības virzienu un iekarotu popularitāti visā pasaulē. Tieši pateicoties viņam, septiņdesmitajos gados kinoskatītājus visā pasaulē pārņēma jauna mānija – grāvējfilmas ar kautiņiem. Un to visu aizsāka leģendārais Brūss Lī, kurš kļuva par kulta figūru šajā žanrā.
Lai arī Honkongas kinoindustrija jau vairākus gadus veidoja filmas, kas balstījās uz Austrumu cīņām, Brūss padarīja šo žanru populāru visā pasaulē un pats kļuva par zvaigzni. Taču spožo kinokarjeru pārtrauca aktiera negaidītā nāve... Oficiālā versija sausi vēstīja, ka leģendārais kungfu meistars miris no smadzeņu aneirismas, taču nebija skaidrs, kā viņš līdz tādam stāvoklim nonācis. Brūsam bija tikai 32 gadi, viņš bija sportisks, ātrs, veikls, un nekas neliecināja par slimību. Kad 1991. gadā filmas Krauklis uzņemšanas laikā gāja bojā viņa dēls Brendons, daudzi jau pavisam skaļi izteica aizdomas, ka tā nav nejaušība un abu nāves ir saistītas. Tika savērpts pietiekami daudz sazvērestību teoriju un izteikti dažnedažādi minējumi par pasūtītām slepkavībām, lai ļaudis sāktu runāt, ko šo ģimeni piemeklējis kāds noslēpumains lāsts.
Kad grūti nosēdēt uz vietas
Ne tikai Brūsa Lī dzīves ceļš, bet arī viņa piedzimšana bija neparasta. Brūsa tēvs Lī Hojs Čeņs bija Honkongas operetes teātra aktieris, kurš bija precējies ar vienu no savām pielūdzējām – vācieša un ķīnietes meitu Greisu. Viņu pirmais bērns, zēns, nomira drīz pēc piedzimšanas. Vecāki bija nobažījušies, vai tikai viņi nav izpelnījušies dēmonu dusmas. Pēc kāda ķīniešu ticējuma, lai izpelnītos garu labvēlību, otrajam bērnam jābūt meitenei, tāpēc viņi adoptēja svešu meitenīti.
Pēc kāda laika Greisai piedzima pavisam vesels zēns – Pīters. Vēlāk, atstājusi bērnus pie radiniekiem, Greisa devās līdzi vīram uz Ameriku, kur Honkongas operetes teātrim bija paredzētas viesizrādes. Greisa atkal bija stāvoklī, un 1940. gada 7. novembrī Sanfrancisko slimnīcā piedzima zēns – trešais no Lī ģimenes bērniem. Lai jauktu pēdas dēmoniem, zēnu nosauca meitenes vārdā – Saija Fona (tulkojumā no ķīniešu valodas – Mazais fēnikss).
Vēlāk Greisa zēnam deva citu vārdu – Džans Fans (Tas, kurš atgriežas). Kad zēns paaugās, viņu dēvēja par Jenu Kamu (Nekad nesēdošais uz vietas). Pēc pirmajām kinolomām pusaudža gados viņš kļuva par Suiju Lungu (Mazo drakonu). Taču pēc piedzimšanas Sanfrancisko slimnīcā medmāsa puisīti vienkārši nosauca par Brūsu, un tieši ar šo vārdu viņu vēlāk iepazina visa pasaule.
Pateicoties tēva sakariem, savu aktiera karjeru Brūss sāka veidot Honkongā jau viena gada vecumā. No 1941. līdz 1960. gadam viņš paspēja piedalīties 23 filmās. Jāteic, bērnībā Brūss bija ļoti nemierīgs un kustīgs zēns, tāpēc sagādāja lielas problēmas vecākiem. Viņš bieži skraidīja apkārt pa Honkongu, draudzējās ar huligāniem, čiepa augļus no ielu tirgotājiem un kāvās ar vienaudžiem. Kad zēns paaugās, viņu nosūtīja uz jezuītu koledžu. Mazais, kalsnais un nemierīgais Lī nespēja nosēdēt uz vietas un zubrīt aritmētiku un angļu gramatiku, daudz lielāku prieku viņam sagādāja dauzīšanās pa ielām un spēles ar vienaudžiem. Vēlāk viņa klases audzinātājs, mūks Henrijs, stāstīja, ka Brūss bijis azartisks, gudrs un ar labu uztveri. Kad skolotāji pret zēnu izturējušies ar toleranci un sapratni, viņš spējis būt labs skolnieks.
Kautiņš ar mafijas pārstāvjiem
Ar laiku Brūsa nemierīgais raksturs izpaudās arvien spilgtāk, un viņu padzina no jezuītu koledžas. Zēns bija ļoti ambiciozs, un to viņš lielākoties izpauda ielas kautiņos. Vecākiem jau sen bija apnikusi dēla uzvedība, zilumi zem acīm un saplēstās drēbes. Kaut arī Lī Hojs Čens bija taupīgs vīrs un naudu lieki netērēja, viņš nolēma apmaksāt Brūsa kungfu treniņus. Tēvam radās vāja cerība, ka treniņos dēls mainīsies un vairs nebūs tik dauzonīgs un nevaldāms. Brūss izvēlējās agresīvo kungfu novirzienu viņ-čuņ, kuru 15. gadsimtā izdomāja un radīja ķīniešu mūki. Pēc kāda laika vecāki konstatēja, ka treniņi tiešām labvēlīgi ietekmē Brūsu. Kaut arī skolā viņš nekļuva par teicamnieku, tomēr uzvedās ievērojami rāmāk. Pēc smagajiem treniņiem pusaudzim vairs nebija spēka skraidīt pa ielām, viņš kļuva pašpārliecinātāks un mierīgāks.
Kad ar kautiņiem Brūss bija iekarojis autoritāti ķīniešu vienaudžu vidū, viņš ķērās klāt angļu zēniem, kuri dzīvoja Honkongā. Angļi bieži kāvās ar ķīniešu pusaudžiem un parasti uzvarēja, jo augumā bija lielāki, turklāt skolā nodarbojās ar boksu. Tomēr angļi nebija gatavi Lī kungfu sitieniem, tāpēc bija spiesti atzīt sakāvi. Var teikt, ka jaunekļa gados Brūss lielā mērā piepildīja savas ambīcijas. Viņš bija atzīta autoritāte savā kvartālā, aiz muguras bija vairākas nospēlētas bērnu lomas filmās un uzvara deju sacensībās.
Brūss pat nenojauta, ka viņa turpmāko dzīvi krasi mainīs kāds notikums. Jaunekļa gados viņam gadījās konflikts ar ķīniešu mafijas Triāda pārstāvjiem, no kuriem divi pēc kautiņa nokļuva slimnīcā. Noziedzīgā apvienība Triāda eksistēja vairākus gadsimtus. Sākumā tā bija radīta kā slepena apvienība, lai cīnītos pret mandžūru iekarotājiem, bet vēlāk pārtapa par noziedzīgu organizāciju. Kas iestājās šajā apvienībā, uz mūžu tika saistīts ar zvērestu. Apvienība no saviem cilvēkiem prasīja bezierunu pakļaušanos, pretim sniedzot drošību un aizsardzību. Ja Triādas cilvēkus varētu nesodīti piekaut uz ielas, tad, protams, apvienības vara un prestižs būtu tikai tukša skaņa. Brūsam bija jāmirst – pēc iespējas mokošāk. Tā kā Brūss bija dzimis Sanfrancisko, viņš skaitījās Amerikas pilsonis. Baidoties no bandītu atriebības, māte sakrāmēja dēla mantas un ar kuģi aizsūtīja viņu uz Ameriku pie paziņām.
No oficianta par skolotāju
Jaunieti pieņēma viņa mātes draudzene Rūbija Čou, kurai Sietlā piederēja mazs restorāns. Viņa iekārtoja Brūsu savā restorānā par oficiantu, bet sajutās vīlusies, jo Lī neizrādīja kundzei pietiekami lielu cieņu, kādu viņa bija gaidījusi. Karstasinīgāku un godkārīgāku ķīnieti viņa savā dzīvē vēl nebija sastapusi. Ķīniešu nacionālajās tradīcijās par tikumiem uzskatīja vienkāršību, cieņu pret vecākiem cilvēkiem un pacietību, bet tas viss bija pretrunā ar Lī raksturu.
Viņš bija nepacietīgs un pārspīlēti ambiciozs – viņam visu vajadzēja uzreiz. Un Brūsam nepatika apnicīgais darbs restorānā. Visu savu brīvo laiku viņš veltīja kungfu treniņiem – tie kļuva par viņa īsto patvērumu. Ar laiku Lī uzradās paziņas, kurus viņš sāka trenēt cīņas mākslā. Vēlāk viens no jaunajiem paziņām uzaicināja Lī uz Austrumu kultūras svētkiem, kas notika kādā Sietlas augstskolā. Kalsnais, stiegrainais puisis skatītājiem demonstrēja tao – kungfu kustību kompleksu, kas līdzinājās lēnai dejai. Studentus tas uzjautrināja, un viņi sāka smieties. Tad Brūss arēnā uzaicināja vietējos kaušļus un viegli viņus pieveica. Visi klātesošie bija šokēti. Tā pāris mirkļos oficiants Lī kļuva par kungfu skolotāju Sietlā. Kaut arī Brūss turpināja darbu restorānā, viņam jau bija sava treniņu grupa Sietlas Universitātē. Ar laiku studentu kļuva arvien vairāk, un Lī pieņēma darbā menedžeri saimniecisko un finansiālo lietu kārtošanai.
Viņš vairs nebija trūcīgs oficiants, kuram nemitīgi jādomā par iztiku. Brūss arvien vairāk laika sāka veltīt pašizglītībai – daudz lasīja un pat lasīja lekcijas ķīniešu filozofijā. Tolaik arī sākās viņa romāns ar 17 gadus veco zviedrieti Lindu Emeriju, ar kuru viņš iepazinās kādā Sietlas skolā, kad lasīja lekcijas. Kalsnais, simpātiskais ķīnietis atstāja patīkamu iespaidu uz jauno meiteni. Kaut arī viņas vecāki bija kategoriski pret abu draudzību, jaunieši drīz vien sāka domāt par laulībām. Kad Linda uzaicināja Brūsu uz savām mājām, viņas vecāki bija šokā. Brūsam bija aziātiska āriene, turklāt viņš apgalvoja, ka pelnīs iztiku ar kaut kādu ķīniešu cīņas veidu. Par spīti Lindas vecāku protestiem, viņi tomēr apprecējās.
Lielie panākumi un pēkšņā nāve
Brūsam treniņu biznesā sāka veikties arvien labāk – viņš aizgāja no Sietlas Universitātes un atvēra pats savu zāli. Treniņu apmeklētāju vidū parādījās bagāti un ietekmīgi cilvēki, arī Holivudas pārstāvji, kuri vēlāk saviem kolēģiem stāstīja par mazo, dīvaino ķīnieti, kuram piemīt pārsteidzošas spējas tuvcīņu mākslā. Var teikt, ka Brūsam laimējās – viņš izvilka pilnu lozi. Tolaik Amerikā modē nāca viss austrumnieciskais – ķīniešu māksla, japāņu tējas ceremonijas, meditācija, dzen filozofija un citas lietas. Pienāca kārta arī kungfu. Holivudā Brūss kļuva par ķīniešu tuvcīņas varoni, bet vēlāk – par kinozvaigzni.
Taču viss sākās it kā nejauši. Holivudas producents Viljams Dozjē meklēja aktieri savam jaunajam seriālam, bet viņam blakus atradās cilvēks, kas trenējās pie Brūsa un ieteica viņu. Tā Lī sāka filmēties un ātri vien guva ievērību. Kad vēlāk Brūss aizlidoja uz Honkongu, viņa tautieši jauno kinozvaigzni bija gatavi nēsāt uz rokām. Arī pats Brūss sajutās nozīmīgs un sarunās ar vietējām kinostudijām par filmēšanos pieprasīja 10 000 dolāru mēnesī, bet tās viņam piedāvāja tikai 75 dolārus nedēļā. Brūss saprata, ka Honkongā viņam nav ko darīt, tāpēc devās atpakaļ uz Ameriku. 1966. gadā Brūss pārcēlās uz Losandželosu un sāka filmēties televīzijas seriālā Zaļais sirsenis. Darba grafiks bija saspringts, viņam trūka laika gan atpūtai, gan draugiem. Pēc tam sekoja filma Fūrijas dūre, kas pārspēja visus iepriekšējos kases rekordus, savukārt Drakona atgriešanās deva viņam iespēju nopelnīt daudzus miljonus dolāru.
Draugi priecājās par Brūsa veiksmi, bet nesaprata, kas ar viņu notiek. Lī kļuva arvien drūmāks un arvien biežāk sāka lietot alkoholu un narkotikas. Viņš bieži atkārtoja, ka nenodzīvos līdz 33 gadiem; šo dzimšanas dienu viņam vajadzēja nosvinēt 1973. gada novembrī. Tā paša gada jūnijā no Brūsa mājas jumta nokrita viņa talismans – spoguļcilvēka tēls, kas atvairīja ļaunos garus. 1973. gada 20. jūlijā, strādājot pie lomas kopā ar aktrisi Betiju Tingu Peju viņas viesnīcas numurā, Brūsam kļuva slikti. Viņš iedzēra aspirīnu, cieši aizmiga un vairs nepamodās. Ārsti konstatēja, ka viņš miris no smadzeņu aneirismas.
Kas nogalināja Brūsu?
Negaidītā nāve radīja daudz baumu. Runāja, ka Brūsam beidzot tikusi klāt ķīniešu mafija Triāda un viņš nogalināts ar nāvējošu pieskārienu. Pēc šī pieskāriena upura ķermenis iegūst noteiktu vibrāciju, un pēc kāda laika cilvēks mirst. Pēdējos dzīves gadus tuvcīņas meistars tik tiešām no kaut kā baidījās – viņam apkārt bija daudz miesassargu, lai gan agrāk viņš tik ļoti nerūpējās par savu drošību.
Baumoja, ka Triāda atriebusies ne jau par seniem pārdarījumiem, bet par Lī nekaunību. Viņš it kā esot aizņēmies no mafijas lielu naudas summu filmu uzņemšanai, bet vēlāk neesot gribējis dalīties peļņā. Runāja, ka Brūsam atriebušies dēmoni par viņa vecāku mānīšanos, uzrādot mazo Brūsu kā meiteni. Daudzi ķīnieši bija pārliecināti, ka viņu sodījuši gari – kungfu mākslas sargātāji. Līdz tam neviens ķīnietis nebija apmācījis cittautiešus šajā tuvcīņas mākslā, cīņas noslēpumi tika rūpīgi sargāti. Toties Lī kungfu mācīja pa labi un kreisi, turklāt to sajauca ar boksu. Tas bija nepieļaujami – skolniekam bija rūpīgi jāievēro senās tradīcijas, nevis tās jāpārkāpj. Karstgalvis Brūss bija pārkāpis tabu, un viņam bija jāmirst. Pēdējā Lī filma Spēle ar nāvi bija slikts priekšvēstnesis Brūsa liktenim, tā iznāca uz ekrāniem jau pēc aktiera nāves. Interesanti, ka šajā filmā tika iekļauti kadri no Brūsa Lī bērēm.
Baumojot par leģendārā cīņu meistara nāvi, kādā publikācijā pat tika sīki apspriesta versija par Brūsa nogalināšanu ar noslēpumainu pieskārienu. Tika norādīts, ka par šo aizliegto cīņas tehniku zina ļoti nedaudzi. Tikai izredzētajiem mācekļiem meistari nodod savas slepenās zināšanas, kas piešķir spēju nogalināt cilvēku ar vieglu rokas pieskārienu. Šāds pieskāriens jeb sitiens reizēm tiekot dēvēts arī par indīgās rokas mākslu. Tas gluži kā inde spēj nogalināt gan uzreiz, gan arī pēc noteikta laika. Cilvēks, kurš kļuvis par nāvējošā sitiena upuri, mirst neizskaidrojama iemesla dēļ, taču sekcija vēlāk apliecina kādas dabiskas saslimšanas esamību.
Šajā sakarā tika pieminēta konkrēta epizode Brūsa Lī pēdējās filmas uzņemšanas laikā. Viņš ilgi strādājis ar vienu no ieplānotajiem trikiem, taču nav varējis sasniegt to, ko vēlas. Tad pēkšņi no masu skatu dalībnieku pulciņa pie viņa pienācis kāds nepazīstams cilvēks un piedāvājis ļoti efektīvu trika izpildījuma variantu. Tas šķitis interesants, tāpēc Brūss piekritis izmēģināt. Kad viņi nostājušies viens otram pretī, svešais pēkšņi veicis īsu un asu, bet ļoti spēcīgu sitienu Brūsam pa galvu. Aktieris acumirklī zaudējis samaņu un nokritis zemē. Izcēlusies kņada, visi metušies pie cietušā, savukārt svešais veikli nozudis. Vēlāk noskaidrojies, ka neviens par viņu neko nezina, viņš pat nav bijis reģistrēts masu skatu dalībniekos. Vēlāk tika izteikta versija, ka svešais bijis mafijas Triādas algots slepkava, kurš pilnībā pārvaldījis atliktās nāves sitienu tehniku. Iespējams, šis stāsts ir tikai izdomājums, taču tas tikai vēlreiz apliecina – tolaik daudzi neticēja, ka izcilais cīņu meistars 32 gadu vecumā var tā pēkšņi nomirt.
Tēva un dēla paralēles
Par Brūsa Lī meistarību klīda dažādas leģendas, piemēram, viņš varējis pamest gaisā rīsa graudiņu un noķert to ar koka irbulīšiem. Viņš bijis tik ļoti pārņemts ar sava ķermeņa trenēšanu, ka to darījis teju visu laiku. Viņa dzīvesbiedre Linda stāstīja, ka Brūss veicis atspiešanos pret zemi, pat skatoties televizoru. No visiem saviem ķermeņa muskuļiem tuvcīņas meistars visvairāk pievērsis uzmanību vēdera muskulatūrai.
Kinorežisori reizēm pārmeta Brūsam, ka viņš pārāk ātri kustas, un lūdza kustēties lēnāk. Montāžas darbiniekiem pat nācās materiālu palēnināt. Aktiera kolēģi uzņemšanas laukumā stāstīja – Brūsa Lī sitieni reizēm bijuši tik zibenīgi, ka tos nav bijis iespējams nofilmēt ar ierasto 24 kadru tehnoloģiju, tāpēc izmantota tehnika, kas filmējusi 30 kadru sekundē.
Brūsa augums bija 171 centimetrs, svars – aptuveni 60 kilogramu. Aktieris Arnolds Švarcnegers kādā intervijā izteicās, ka Lī augums ir kā etalons – bez neviena lieka tauku grama. Novērtējot Brūsa ieguldījumu kinomākslā, 1993. gadā viņam piešķīra zvaigzni Holivudas Slavas alejā. Par tuvcīņas meistara dzīvi un daiļradi uzņemts vairāk nekā trīsdesmit filmu un uzrakstītas neskaitāmas grāmatas.
2000. gadā rakstnieka Deivisa Millera klajā laistajā biogrāfiskajā grāmatā par Brūsu Lī tika veikta izmeklēšana, kuras rezultātā jau tika izteikts apgalvojums, ka leģendārā Austrumu cīņu meistara nāves cēlonis nav bijusi organisma reakcija uz medikamentiem, kā tika uzskatīts agrāk, bet gan narkotikas. Rakstnieks norādīja, ka ar narkotikām Brūsu Lī iepazīstinājis aktieris Stīvs Makvīns, bet kalsnuma dēļ Lī organisms esot bijis īpaši jutīgs pret to iedarbību. Konkrēto informāciju grāmatas autoram atklājis ārsts Donalds Razerfords, kurš sniedzis Lī medicīnisko palīdzību viņa nāves dienā 1973. gada jūlijā. Ārsts atzinis, ka narkotiku lietošanas fakts ticis slēpts, lai pasargātu aktiera reputāciju. Divus mēnešus pirms tam Brūsa dzīvību izglābis cits ārsts, smadzeņu ķirurgs Pīters Vu, kad aktieris saindējies ar narkotikām. Pārslodzes dēļ Brūss bija sācis meklēt mierinājumu medikamentos un narkotikās. Tāda bija cena viņa lielajiem panākumiem.
Par Lī pēkšņo nāvi atkal sāka runāt, kad traģiski gāja bojā viņa dēls Brendons. Viņš nomira filmas Krauklis uzņemšanas laukumā, pavisam nejauši saņemot vēderā 44. kalibra lodi. Filmas stāsts bija par mironi, kas piecēlies no kapa, lai atriebtos savām slepkavām. Pēc ķīniešu ticējumiem krauklis simbolizē tuvojošos nāvi. Kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, filmēšanās laikā notikušas dīvainas un briesmīgas lietas – vētra sadragājusi dekorācijas, viens aktieris guvis smagus apdegumus, cits nopietni satraumējis roku, savukārt žurnālists, kurš rakstījis par filmas uzņemšanu, iekļuvis autoavārijā. Taču vissmagāk liktenis izrēķinājies ar Brendonu – revolverī tukšas patronas vietā nejauši bijusi ielikta īsta. Brendons nokritis zemē, taču filmēšana turpinājusies, jo neviens nav nojautis, ka viņš patiesi ir nāvīgi ievainots. Kad noskaidrojies, kas noticis, ārsti vairs nav spējuši aktieri glābt.
Vēlāk prese rakstīja, ka Brendons bijis ļoti līdzīgs tēvam. Brūss savu dēlu jau trīs gadu vecumā sācis apmācīt kungfu. Kad Brendonam bija pieci gadi, viņš pratis staigāt uz rokām un lēcienā ar kāju varējis aizskart tēva zodu. Tāpat kā tēvs, arī Brendons nav spējis iedzīvoties skolā; par dauzīšanos un kautiņiem viņš izslēgts no mācību iestādes. Brendona mātei nācies meklēt citu koledžu.
Brendons bijis noslēgts, agresīvs un izaicinošs. Jauneklis tērpies saplēstā džinsa kostīmā, smagos strādnieku zābakos un regulāri sagādājis darbu policistiem, kad ar motociklu traucies pa ielām, neievērojot satiksmes noteikumus. Brendons nomira neilgi pirms savām kāzām – viņš bija saderinājies ar Elīzu Hatonu, vienu no Holivudas daiļavām. Vērtējot Lī ģimenes lāstu, žurnālisti rakstīja, ka gan tēva, gan dēla nesavaldība piesaukusi nelaimi. Liktenim nepatīk, ka tam nevis lūdz, bet pieprasa.