Krāt dienas, kuras ir dzīvošanas vērtas. Atmiņās dalās Rīgas kinostudijas fotogrāfs Jānis Pilskalns

Lūk, kā pats meistars atceras ceļa sākumu: “Jaunībā daudz fotografēju un sūtīju bildes vietējai avīzei. Tad pēkšņi atskanēja zvans no kinostudijas – mēs pie Cēsīm taisām filmu par partizāniem, vajag fotogrāfu, ieteica jūs. Bija 1970. gada maijs.”

Jāņa Pilskalna fotogrāfijas varētu izmantot Latvijas pēdējā pusgadsimta vēstures ilustrēšanai. Viņa tvērumā ir liecības par 32 mākslas un leļļu filmu uzņemšanas gaitu, par māksliniekiem, kuri tās veidojuši. Notikumi, personības, emocijas. Nesen meistars Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam nodeva savu arhīvu – krājumu, ko veido vairāk nekā 28 000 fotonegatīvu, fotopozitīvu, fotoalbumu un diapozitīvu.

Pēdējos gados viņš vairs nefotografē, toties ar apbrīnojamu degsmi piedalās sporta deju konkursos. Darba dienās joprojām dodas uz darbu, bet brīvdienās ņemas pa siltumnīcu un dravu. “Katra diena ir citādā, bet, ja kaut vienu dienu būtu dīki jālaiskojas, ar mani būtu cauri!”

Nevajag līst pārāk tuvu

Kāds ir kinostudijas fotogrāfa uzdevums?

Tas ir cilvēks, kuram filmas tapšanas gaitā jānoķer mirkļi, kas ieinteresētu nākamos skatītājus, bet vēlāk sniegtu izsmeļošu informāciju par filmu presē, reklāmās, enciklopēdijās, kā arī derētu daudzajām atskaitēm, kuras jāsūta uz Maskavu. Pēc katras nozīmīgas epizodes – parādiet filmiņu! Režisoram un operatoram ir katram savi noteikumi, bet fotogrāfam šajā saspēlē galvenais ir noķert to kadru, kurā abu viedokļi satiekas.

 Jādzīvo līdzi procesam arī emocionāli?

Līdzi dzīvošana jāsāk vēl pirms filmas uzņemšanas, jo fotogrāfa skatījums ir viens no izšķirošajiem arī aktieru izvēlē.

Atceros 1971. gadu, kad gatavojāmies filmai Nāves ēnā. Uz provēm pusārprātīgā Skrastiņa lomai bija uzaicināti vairāki izcili aktieri, arī Valentīns Skulme. Apskatot bildes, pārliecinošākais tomēr izrādījās Vaironis Jakāns – galvā nošļukusi ļobene, lūpu kaktiņos pat putas. Tieši fotogrāfijā bija izdevies uzķert nianses, kas vajadzīgas lomai.

Brīvdabas muzeja baznīciņā filmējām kadru, kur Olgas Dreģes Marija lūdzas par Birkenbaumu. Režisors Piesis nervozē, sauc operatoram: štampi, ieliec filmu – jāņem tik ilgi, kamēr ir kārtīgas emocijas! Noveda mākslinieci līdz emocionālai eksplozijai. Taču, apskatot filmiņu, bija redzams, ka tas izskatās pārāk brutāli, tāpēc gala variantā epizode ir krietni mierīgāka, bet iedarbojas spēcīgāk.

Atceros gatavošanos Nenopietnajam cilvēkam. Uz galveno lomu pretendēja trīs aktieri. Paukštello kā vienmēr lielisks – nesamākslots un ļoti dabisks. Taču viņa sejai raksturīga asimetrija – žoklis uz vienu pusi. Tas lomā varētu traucēt. Veidojot kompozīciju, mans uzdevums bija to sejas daļu, kas tuvāk objektīvam un ir lielāka, likt mazāku, lai proporcija izlīdzinātos.

Sevišķi daudz no fotogrāfa atkarīgs aktieru atlasē bērnu filmām. Gribētāju filmēties sanāk simtiem, bet atšķirīgu tipāžu viņu vidū ir maz. Asistente saka – ja redzi, ka garām, bliez pa tukšo, netērē filmu! Taču, zinot, cik liela nozīme atlasē būs bildēm, es nekad neatkāpos no principa, ka visam jābūt pa īstam. Lai tikai mirklis, kur actiņas iedegas tā neparastāk, nepaskrietu garām neuzķerts. Režisori un operatori man ļoti uzticējās. Arī aktieri. Taču tik un tā kinostudijā bez kurioziem, kas saistījās ar fotogrāfijām, neiztika.

Piemēram?

Vienrīt mani pie jau studijas durvīm sagaida redaktors no Goskino – bija tāda kontrolējošā institūcija.  Dreb no uztraukuma: “Jāni, vai tu speciāli šito cūcību saorganizēji?” Un tur rokās žurnāla Kino 1980. gada novembra numuru. Uz žurnāla vāka Astrīda Kairiša ar neļķu pušķi rokā, sarkans-balts-sarkans krāsu secībā. Redaktors sāk norādīt uz apdraudējumu, ko tajā pušķī varētu saskatīt padomju iekārtas ienaidnieki: Baltijas jūra, Latvijas kontūra, Lietuvas un Igaunijas aprises. Vietā, kur ēna veido melnu punktiņu, pat Abreni.

Nācās papūlēties, lai cilvēku pārliecinātu, ka nekas pretvalstisks tur nav domāts. Māksliniece atnāca uz fotografēšanos ar vienu kuslu baltu un sarkanu neļķu pušķīti, bet režisore Ritenberga ierosināja pielikt vēl vienu, lai kuplāk. “Tas sarkanbaltsarkanā izkārtojums ir visīstākā nejaušība, to neviens kārtīgs padomju cilvēks pat neuztvers,” mierināju. Tracis tiešām noplaka, taču cilvēki, bez šaubām, zemtekstu bija uzķēruši. Žurnāls tika izķerts vēl pirms oficiālas izņemšanas no apgrozības.

Kinostudijā ātri kļuvāt par savējo. Tam bija kāda īpaša recepte?

No pirmās dienas ievēroju principu, ka jācenšas saprast un respektēt visus, ar kuriem strādā kopā, taču pārāk tuvu līst nevienam nevajag. Arī savu iekšējo pasauli labāk paturēt tikai sev. Lai cik labvēlīgi pret tevi izturētos kāds vadības cilvēks vai režijas un aktiermākslas spīdeklis, nevajag viņam familiāri sist uz pleca un pasludināt par sirdsdraugu. Katram savs personības lauks, ar kuru ir jārēķinās. Un katram savs noslēpums, ko nevajag publiski pieminēt.  

Bet aktieri taču ir tauta, kas sev grib pamanāmāku lauku un lielāku noslēpumu. Fotogrāfs tur var palīdzēt. 

Es savās fotogrāfijās neko neretušēju, nekombinēju un neuzlaboju. Labāk esmu skarbs reālists nekā iluzionists, kas ar labo roku kasa kreiso ausi un tad pasludina to par lielu mākslu.  Tomēr jāatzīst, ka bijuši arī izņēmumi.

Kad filmējām Garāko salmiņu, pienāca režisore Dzidra Ritenberga. Runāšot saistībā ar filmā skarto tēmu. Esot tāda rakstniece Ingrīda Sokolova, vecā partizāne, kājas paralizētas, mākot šaut vienlaikus ar divām pistolēm. Uzrakstījusi grāmatu, kurai vajadzīga smuka vāka bilde.

Ja esmu fotografējis tilta spridzināšanu, dzemdības un kapu rakšanu, vai man grūti iemūžināt rakstnieci ar divām pistolēm? Aizbraucis tomēr sāku satraukties.  Dāmas puķainā krimplēna kleita ir izteiksmīga, pāri visai priekšai pārliktā ordeņu kolodka arī, taču ar bargi sagrumboto seju sarežģītāk. Ja tāda būs uz vāka, diez vai kāds gribēs vērt grāmatu vaļā. Kaut ko sameistaroju, bet, kad aizbraucu uz kinostudiju, mati stāvus – sejas vietā sažuvusi plūme! Pirmo reizi mūžā bilde jāuzlabo. Tad atcerējos rāmīti, virs kura rokdarbnieces nostiepj izšujamo audumu. Rāmītī iestiprinu kaprona zeķi, pabīdu bildi apakšā un, zeķi kustinot, panāku, ka ekspozīcija ilgst nevis vienu, bet kādas trīs vai četras sekundes. Rezultāts bija fantastisks – seja līdzena kā bērna dupsītis. Nekas nav ne retušēts, ne citādi samelots. Arī abas dāmas apmierinātas – jūs tiešām esat liels mākslinieks!

Obligātās ballītes un joga

Tātad dzīve māca, ka pat vispiņķerīgāko lietu nevajag pamest pusratā, bet virpināt tik ilgi, kamēr sanāk?

Taču vēl stingrāk tā atgādina, ka nevajag darīt to, ko nevajag darīt. Lielīties nevajag. Un nevajag stāstīt to, ko nevajag stāstīt. Te atkal saistība ar Sokolovu. Un Oļģertu Dunkeru.  Aptuveni tajā pašā laikā, kad ņēmos ap grāmatas vāku, notika Dunkera kāzas. Es tur fotografēju. Uzzinājusi, ka režisors apprecējies, Sokolova gauži lūdza bildītes apskatīties. Izdīca arī paņemšanai uz mājām. Es, dullais, iedevu. Otrā dienā jaunlaulātais nikns kā lapsene – kam rādīji, ko stāstīji? Te nu nāca gaismā, ka uz cienījamo režisoru nopietni cerējusi arī rakstnieces kaimiņiene, kurai kāzu bildes aktivizējušas īstu emociju vulkānu.

No tās reizes man ir teiciens – dari tikai to, kas attiecas uz tevi, bet citu dzīvē nejaucies. Katram pietiek ar savu. 

Pretējā svaru kausā tātad jāliek tas, ko vajag. Vai kaut ko vajadzēja arī ārpus darba – sportu, izpriecas, hobijus?

Sporta dzīve kinostudijā bija ļoti intensīva – basketbols, volejbols, braukšana ar močiem un vējdēļiem. Nodarbojos arī ar jogu. Tas sākās gandrīz piespiedu kārtā. Filmēšanas notiek visādos laika apstākļos. Aktieri ņem līdzi termosiņus, maizītes, bet es stāvēju tam pāri – man nevajag! Kamēr tiku pie kuņģa čūlas. Tad uzķēru, ka taisnākais virziens, kā atgriezties pie veselības, ir joga. Pārdomāti ēst – daudzus gadus biju veģetārietis –, pareizi elpot, meditēt, vingrot. Toreiz dzīvoju Vecmīlgrāvī un uz darbu bieži braucu ar vilcienu. Ceļā praktizēju nauli – vingrinājumus, kura pamatā ir iekšējo orgānu masāža ar vēdera muskuļu apļveida kustībām. Cilvēki vagonā čalo vai snauž, es pievērtām acīm sekoju līdzi, kā kustas, pārvietojas un dejo vēdera muskuļi. Visur, kur vien gāju, līdzi bija vingrošanas paklājiņš. Sava loma noteikti ir arī tam, ka nekad neesmu pīpējis un tikpat kā nemaz nelietoju alkoholu.

Tad jau bohēma un dienesta romāni gāja secen?

Uz ballītēm neuzprasījos un ar studijas kolēģēm romānus tiešām neveidoju. Pat dzirdēju darbabiedrus spriežam, ka es reizēm esot kaitinoši pareizs un pedantisks, sak, pirms apsēsties, viņš taču paskatīsies, vai apakšā nav aizķēries kāds gruzis. Bet, vērojot to trako pļēgurošanu, kas svārsta otrā galā, tā bija apzināta izdzīvošanas taktika. Redzēju, kas notiek ar tiem, kuri nespēja sevi disciplinēt. Daudzi nodzērās.

 Man taču ir citas labas īpašības – tā parasti  atgaiņājos no glāzītes piedāvājuma obligātajā ballītēs. Kamēr pārējie dzēra, es izdancināju dāmas. Bet, kad sadzima bērni, tusiņiem vairs nebija laika.

Pastāstiet par ģimeni! Tik apsviedīgam puisim par meiteņu uzmanības trūkumu droši vien nebija jāsūdzas. Kā atradās īstā?

Kad pārnācu no armijas, man trūka ierastās fiziskās slodzes, tāpēc sāku apmeklēt vietas, kur var izlikt enerģiju, – gāju Ģildē uz ballēm. Turpināju arī pēc nokļūšanas kinostudijā. Savulaik biju izmetis, ka man pret Latgali ir šādi tādi aizspriedumi. Kolēģi smējās, ka gan jau reiz dabūšu visus novadus iepazīt tuvāk. Te nu tas notika – kādā ballē ieraudzīju Janu. Meitene, kura Rīgā bija ieradusies no Preiļiem, vēl tikai mācījās tehnikumā, taču bija nesamākslota, dabiska, draudzīga, strādīga, mērķtiecīga. Turklāt fantastiski dejoja.

Satuvinājāmies. Kad pēc tehnikuma beigšanas Janu uzaicināja palikt tajā pašā mācību iestādē par pasniedzēju, apprecējāmies. Piedzima Ieva, pēc dažiem gadiem pasaulē nāca dvīņu puikas Jancis un Andris. Toreiz es dakteriem tortes vietā piedāvāju reportāžu par Dzemdību nama ikdienu. Sabildēju pat divus ķeizargriezienus. Kopš tā laika zinu, ko nozīmē teiciens novilkt septiņas ādas. Ķeizargrieziena laikā tā notiek, kamēr zilgano kunkulīti var nolikt uz galda. Tad pirmais kliedziens. Pirmais fontāniņš. 

Taču ar dvīņiem nebija vienkārši. Par abiem nācās cīnīties, jo katram bija savi veselības sarežģījumi. Ik pēc pāris stundām vajadzēja špricēt penicilīnu – tas bija mazākais, ko nācās apgūt no jauna.

Dzīvošana bija kopā ar Janas māsu un vecākiem. Mēs ar bērniem – caurstaigājamā istabā. Kad kā daudzbērnu ģimene tomēr tikām pie dzīvokļa, uz to aizgāja Janas māsa, jo vecāki labāk gribēja dzīvot ar mums. Tā nodzīvojām līdz abu aiziešanai.

Ar Janu joprojām esat kopā?

Arī viņa jau ir tur – augšā. Vēzis. Uzskatu, ka liela daļa vaina par to gulstas uz kaktu dakteriem. Jana viņiem ticēja. Kad attapās, bija par vēlu.

No bišu dravas uz deju čempionātu

Kā tikāt galā – darbs, trīs pusaudži?

Netiku. Laikam jau likteņa pirksts, ka skolā, kurā Jana bija pasniedzēja, tobrīd strādāja viņas kādreizējā audzēkne Zeltīte. Viņa mūsu ģimeni labi pazina. Pēc nelaimes satuvinājāmies, jutu, ka mums kaut kas varētu sanākt. Sanāca.

Zeltīte ir kurzemniece, no Vānes. Lai strīdos, ja tādi izceļas, nebūtu lieki jāskaidrojas, iemanījāmies turēties pie formulas – vidzemniekiem ir tā, kurzemniekiem citādi. Viņa ir septiņpadsmit gadus jaunāka, bet joprojām esam kopā.

Kā pamāti uztvēra bērni?

Puikas pieņēma, meita izlikās neredzam. Zeltīte to uztvēra ar apbrīnojamu izpratni, jo kaut ko līdzīgu bērnībā bija izdzīvojusi pati. Māte, kas viņu audzināja viena, pirmajā braucienā ar tikko nopirktu mašīnu gāja bojā autoavārijā. Meitene uzauga pie krusttēva. Tādi apstākļi veido stipru mugurkaulu un racionālu attieksmi. 

Kad sagājām kopā, Zeltītes sapnis bija nopirkt mašīnu, ar kuru nenotiek avārijas, bet var skaisti izbraukāt pasauli. Mums izdevās. Daudz kur ar to esam bijuši. Uz 50. dzimšanas dienu uzdāvināju viņai jaunu autiņu. Ar to braucam vēl tagad. Pa ziemu gan katrs uz savu darbu kuļamies ar sabiedrisko transportu.

Kur strādājat?

Es štatu sarakstos esmu tehnikuma galdnieks, taču Zeltītes amata nosaukums ir krietni sarežģītāks – metodiskā atbalsta un pieaugušo profesionālās tālākizglītības nodaļas vadītāja Rīgas Stila un modes tehnikumā. Viņas pārziņā ir profesionālo tālākās izglītības procesa programmu nodrošināšana ieslodzījuma vietās. Kad sievai prasu, vai tik sarežģītos apstākļos nav bail, viņa ir pārsteigta – kāpēc?  Ja tu pret cilvēku izturies cilvēcīgi, viņš tev atbildēs ar to pašu, lai arī kādā vidē jūs atrastos.

Esam atauļojuši gandrīz līdz šodienai, bet atgriezīsimies tajos skarbajos laikos, kad Rīgas kinostudija beidza pastāvēt kā vienots kinoražošanas centrs. Daudzus šīs pārmaiņas samala.

Tas laikam nav par mani. Protams, pēc 26 gadiem, kas vadīti mākslinieks-fotogrāfs statusā, biju satriekts. Taču ne salauzts. Aizgāju uz animācijas filmu studiju pie Viļņa Kalnaeļļa, kur priekšā bija foršie cilvēki Ansis Bērziņš ar Rozi Stiebru. Fotografēju, mazliet pafilmēju. Izdzīvošanai ar to nepietika, tāpēc pieņēmu darba piedāvājumu Valsts zemes dienesta celtniecības brigādē.  Tur apguvu ļoti daudz turpmākajai dzīvei vajadzīgu prasmju: likt parketu, stiprināt griestus, līdzināt sienas. Fotogrāfa iemaņas ļoti noderēja, jo arī celtniecībā kvalitātes pamatā ir precīza ekspozīcija un kadra kompozīcija.

Kā kļuvāt par galdnieku?

Mācību iestādē, kurā savulaik strādāja sieva, mācīja arī taisīt frizūras, likt meikapu, gatavot un klāt galdus. Audzēknes visu fotografēja pašas – aizmugurē radiators, sānos durvju stendere. Aizgājis sievai palīgos kaut ko paremontēt, iedomājos, ka es taču varētu izveidot kārtīgu foto paviljonu. Vadību mans priekšlikums ieinteresēja. Tad jau bija jāorganizē arī fotostudija, kur mācīt jauniešiem fotografēšanas pamatus, lai stātos pretī īstam neprofesionalitātes bumam, kas līdz ar mobilo telefonu ēru bija sācis pārņemt publisko telpu, ignorējot to, ka fotografēšana prasa precizitāti, loģisku domāšanu un radošu pieeju. Ka fotogrāfs ir profesija, kas cieši saskaras ar mākslu, tāpēc fotogrāfam kaut kas ir jāsaprot arī no mākslas vēstures, klasikas principiem un kadru kompozīcijas.

No tiem laikiem saglabājies simtiem labu fotogrāfiju. Ēdienu bildes, galdu klājumi. Daudz brīnišķīgu portretu. Saviem audzēkņiem uzsvēru – jums jābūt interesantiem, dabiskiem, bet ar noslēpumu; emocijām jānāk ārā! Modeļi – tās lielākoties bija studijas audzēknes – zināja, ka esmu profesionālis, tāpēc uzticējās. Izstādes gan neesmu rīkojis, tas formāts man nepatīk.

Vēlāk jau šajā mācību iestādē – Rīgas Purvciema amatniecības skolā – kļuvu par amatu apmācības skolotāju. Kad pēc divu mācību iestāžu apvienošanās izveidojās Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikums, tur bija brīva galdnieka vieta. Tajā joprojām tēloju galdnieku   saku, ka man ir neiesākta augstākā izglītība galdniecībā, bet citādi esmu pagraba komendants, jo mans ofiss ir pagrabā. Daru visu, kas skolai vajadzīgs. Mani nevar pārsteigt ne ar vienu uzdevumu.

Darbs, kas atkal tiek pārvērsts par hobiju?

Skolām apvienojoties, daudz kas mainījās. Hobijus tagad meklēju citur.

Man ir neliels zemes gabaliņš Egļupē. Kad Janas vecāki pārcēlās uz Rīgu, rūpnīca saviem strādniekiem tādus piešķīra. Braucām turp, kad bērni vēl bija mazi. Iedodu puikām katram savu bluķīti, āmuru un sauju ar naglām – skaties, kā tas jādara, un rīkojies! Čalis nedrīkst būt memļaks! Meita kopā ar mammu un vecvecākiem pa dobēm.

Tagad Egļupei vairāk piemīt eksperimentu vilkme. Man ļoti garšo serinkas. Nesen nopirku Pūrē ābelīti – serinka, mālābele. Iestādīju, bet koks nīkuļo. Kas nepatīk?  Tad uzķēru – ja jau mālābele, tai vajadzīgi māli, mūsu skābā augsne neder. Tirgū nopirku māla pulveri, ap koka stumbru izņēmu velēnu un iekaisīju tur kompostā sajauktus mālus. Kā tā ābele atkopās!

Pēdējo gadu lielais atklājums ir tāds, ka tomātus var audzēt ar vienreizēju laistīšanu. Pavasarī dodos pie drauga Vitauta pēc stādiem – viņš tos iesakņo plastmasas glāzītēs. Siltumnīcā izroku lāpstas dziļuma bedrīti, katrā ieleju divus litrus ūdens, tad tajā slapjumā iemaisu iepriekš sagatavotu tomātiem paredzētu kompostu, iespiežu tajā glāzīti ar stādu, noņemu plastmasu, aizraušu bedrīti un aplieku apkārt nopļautas zāles mulču. Sezonas laikā mulču reizes sešas nomainu. Nekādas laistīšanas! Raža vienmēr ir izcila. Vēl viens hobijs man ir bites. 

Lai tos tomātus apputeksnētu?

Bites mums ir citur – aiz Kandavas, Zeltītes dzimtajā pusē. Viņas krusttēvs bija biškopis jau trešajā paaudzē, aprūpēja 40 saimes. Mēs braucām viņam palīdzēt. Kad krusttēvs nomira, par biteniekiem nācās kļūt pašiem.  Aprīkojums jau priekšā. Parasti medus sviedē saiet četri rāmīši, mēs uzkonstruējām ierīci, kurā vienlaikus var ievietot 24 rāmīšus.

Tas hobijs ar bitēm ir piņķerīgs, bet ļoti patīkams.

Tavā dzīvē ir vieta arī dejošanai.

Balles dejas man jau kopš jaunības nav tikai hobijs, bet dzīves sastāvdaļa. Ģildē ar Janu sadejojos, ar Zeltīti esam piedalījušies pat nozīmīgos konkursos, reiz dabūjām arī kausu. Viņai gan dejošana tik ļoti pie sirds nav, tāpēc neturpināja. 

Pēdējos astoņus gadus esmu piederīgs Rihtera deju skolai. Senioru grupa. Dejošana trīs reizes nedēļā pa stundai. Līdztekus dažādas sacensības. Dejošanā viss ir ierasts un patīkams – mūzika, tērpi, vajadzība uzturēt ķermeni perfektā stāvoklī. Sarežģītākais ir savā vecuma grupā atrast otru tikpat dullu kā es. Nu jau sesto gadu esmu veiksmīgi kopā ar vienu partneri. Laikam jau tāpēc, ka visu mūžu esmu sportojis, man svarīgi katru dienu sevi no jauna pierādīt un apliecināt, kamēr viņai pietiek tikai ar dejas prieku. Sacensību gars vienmēr jāmodina no jauna.  Pamatā tas izdodas – bronza mums ir, nesenajās Baltijas jūras valstu sacensībās tika arī sudrabs. Tagad priekšā Latvijas čempionāts sporta dejās. Tas man ir ļoti svarīgs, jo vienas medaļas tajā komplektā vēl trūkst.

Sanākt kopā, ieskatīties acīs

Kam jūsu dzīves vērtīgo brīžu zvaigznājā ir vislielākā nozīme?

Apziņai, ka esmu kaut ko aiz sevis atstājis. To vislabāk izjūtu, raugoties savā zvaigznājā nevis caur medaļām, bet bildēm.

Ļoti daudz man nozīmēja barikādes. Biju tajos notikumos no sākuma līdz beigām. Bērni visbiežāk līdzi. Viendien eju pāri Doma laukumam, priekšā Podnieka filmēšanas grupa. Slapiņš sauc – nofotografē! Tajā vakarā beidzot aizbraucu uz mājām nomazgāties, tad steidzos uz kinostudiju attīstīt filmas. Priekšā ziņa – Slapiņš nošauts, Podnieks turpina filmēt, Gvido smagi ievainots. Manā zvaigznājā tas mirklis ir saglabāts.

Ko dara jūsu bērni?

Nekad neesmu viņus spiedis uz kādu konkrētu izvēli, taču abi puikas ir dejojuši. Andris pat tika līdz starptautiskajām sacensībām Polijā. Tagad strādā celtniecībā. Bet Jānis ir armijas cilvēks – profesionāls instruktors, dienē Zemessardzē. Viņam ir divi bērni.

Par meitu ir īpašs stāsts. Bērnībā Ieva bija kluss, bet darbīgs bērns – dejoja, laivoja ar kajakiem, bija pat aizbraukusi uz Norvēģiju piepelnīties. Beidza tērpu dizaina nodaļu Rīgas Tehniskajā universitātē. Tad nokļuva man neizprotamā vidē – studentu kristīgā brālība vai tamlīdzīgi. Par Ievas tagadējo dzīvi esmu lūgts izpaust tikai to, ka viņa dzīvo klosterī. Tāpēc attiecībā uz baznīcas lietām īsti objektīvs nespēju būt. Manā klātbūtnē visi baznīcas piesauktie brīnumi kaut kā izkliedējas un nenotiek. Esmu secinājis – visu nepieciešamo paša rokām vien jāsagādā, tikai tad var teikt: man veicas, ar mani viss notiek. 

Vai ir daudz cilvēku, ar kuriem jums prieks dalīties savā pasaules redzējumā?

Draugu nav daudz, jo draudzēšanās prasa laiku. Bet labu paziņu – tādu, kas sirdī ir savējie, – pietiek. Pēdējā laikā aizvien vairāk gribas viņus saaicināt kopā. Bez kāda iemesla – tikai pasēdēt, ieskatīties acīs, nevis telefona ekrānā, parunāties. Lai uz aicinājumu satikties negribētos atbildēt ar ierasto: sazvanīsimies. Kad atskan tas zvans, kas apstādina laiku, jau ir par vēlu.

Nesen savācāmies tāda maza, bet solīda kompānija – Miks Zvirbulis, Rihards Pīks, viņa sieviņa Sarmīte. Kinostudijas noliktavā biju nejauši atradis tās kādreizējo simbolu gaili, precīzāk, fragmentu no tā. Uzdāvināju Rihardam – tu taču biji pēdējais Rīgas kinostudijas direktors! Bet Mikam Zvirbulim biju atradis bildi, kurā viņš rallija laikā filmē pie robežas Brestā; blakus otrais operators Modris Resnais jeb Šūrs, kurš jau sen ir taisaulē. Uz tās bildes uzrakstīju: “Atceries, Mik, ka dzīvojis esi tikai tās dienas, kuras atceries.”

Visus šos 80 gadus tas bijis ir arī mans moto – krāt dienas, kuras ir dzīvošanas vērtas.