Nenopietnā drauga nopietnie kinonoslēpumi. FOTO

Latvijas Televīzijas ciklā “Filmas arheoloģija” tapusi jaunākā sērija par šo filmu. To vienkārši nevar neievērot, kad visu laiku tev apkārt atgādina par leģendāro “nenopietno cilvēku”. Tādēļ arī Jauns.lv par to atklāj dažus interesantus faktus, kas palikuši aiz kadra un skatītājs nav pamanījis ne pirmajā, ne otraja un varbūt ne arī desmitajā filmas vērošanas reizē.

Kādu dziesmu neatļāva dziedāt filmas varoņiem, un kāpēc? Kurās Latvijas pilsētās filma uzņemta? Kādas sejas redzamas uz filmā redzamās rūpnīcas padomju laikos neiztrūkstošā “Goda dēļa”? Kurš Latvijas čempions redzams filmā? Un daudz kas cits...

Protests pret sarūsējušām caurulēm

Bet iesākumā mazliet atgādināsim filmas sižetu jeb stāstu. Filmas galvenais varonis Arvīds Lasmanis (atveido Jānis Paukštello) sava principiālā rakstura dēļ nestrādā ilgi vienā darba vietā. Sievu (atveido Jaunatnes teātra  aktrise Gaļina Maculēviča) un viņu divus bērnus (atveido brāļi Jānis un Valdis Liepiņi, kurus režisors Jānis Streičs “noskatīja” Jaungada eglītē VEF Kultūras pilī) vajag pabarot, tādēļ viņš iet piehaltūrēt par kapraci.

Sievasmātes vīrs Ciekurs (atveido Rīgas krievu teātra aktieris Aleksejs Mihailovs, ierunājis Uldis Pūcītis) iekārto Arvīdu darbā pie sevis - siltumtrases celtniecībā, bet arī šeit Arvīda raksturs neļauj sastrādāties ar kolēģiem, viņš atsakās ierakt uzstādīšanai sagatavotās sarūsējušās caurules. Arvīda sievai Intai apnīk dzīvot komunālajā dzīvoklī (dzīvokļa atraktīvā saimniece ir madam Andersone, kuru spēlē Lilita Bērziņa), bet, lai iegūtu atsevišķu dzīvokli, vajag mācēt pielāgoties priekšniecībai.

Protams, ka viens no lielākajiem filmas smeķiem ir Jāņa Paukštello saspēle ar Ēvaldu Valteru (filmā – Čakāns) viņa darbnīcā kāda nama pagrabā, uz kurieni Jāņa Paukštello devies remontēt siltumtrases caurules. Tāpat kolorītas ir Arvīda Lasmaņa haltūras – kaprača ainas, kas noslēdzas visnotaļ sižetiski bēdīgi – ar Čakāna jeb Ēvalda Valtera gulšanos zārkā. Nu un, protams, Lilita Bērziņa, kura mīlniekiem uz galvas lej ūdeni no kafijas kannas!

PSKP kongress no filmas “izmet” populāru šlāgeri

Īpass stāsts ir par filmas muzikālo celiņu. Protams, ka vispopularākā ir Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka iedziedātā Raimonda Paula dziesma ar Laimoņa Vāczemnieka vārdiem “Viss nāk un aiziet tālumā”, kas kļuva par spēlfilmas tituldziesmu. Lai arī dziesma pirmo reizi publiski tautai tika “atrādīta” gadu pirms leģendārās filmas iznākšanas uz ekrāna – 1975. gadā, tā savu slavas virsotni sāka iekarot tikai pēc “Mana drauga – nenopietna cilvēka” iznākšanas uz ekrāna.

Bet bez šīs dziesmas filmā leģendāra ir arī Ēvalda Valtera un Jāņa Paukštello sadziedāšanās, izpildot tautā populārus šlāgerus. Par to liecinās arī Ēvalda Valtera filmā spēlētais akordeons, kurš nu būs īpaša relikvija Vilgālē (aktiera dzimtā puse Kuldīgas novada Kurmāles pagastā), kur bijušā pagasta Laulību zāle tiek pārveidota par Ēvalda Valtera un viņa sievas, arī aktrises Veras Gribačas-Valteres piemiņas  istabu-muzeju, kuram abu dēls Raits Valters dāvājis savu vecāku unikālo bibliotēku un citas nozīmīgas laikmeta liecības.

Interesants stāsts ir par abu izpildītās dziesmas saturu, raksta Kurzemes laikrakstu kultūras pielikums “3K” (“Kas Kultūrā Kurzemē”). Par to šoruden, tiekoties ar skatītājiem Liepājas kultūrvietā “Pagaza pagalms”, pastāstīja Jānis Paukštello:

Ēvalds Valters un Jānis Paukštello filmā “Mans draugs - nenopietns cilvēks”:

“Mēs bijām iedziedājuši ar Ēvaldu Valteru “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”, un to mums neatļāva dziedāt. Dziesmu izsvītroja no filmas, tāpēc, ka tuvojās komunistiskās partijas 25. kongress , bet dziesmā ir vārdi: “daudz tu man solīji, maz tomēr devi”. Un šādus vārdus kongresa priekšvakarā nedrīkstēja runāt. Tad Jānis Streičs izdomāja – “Mežā būdiņu sev celšu””.

Tāpat filmā ir vēl kāda zīmīga aina, kas bija jāpieskaņo “partijas vadlīnijām”. Filmā ir epizode, kur pēc kapavietas izrakšanas un bērēm tiek sadalīta nauda, ko sametuši bērinieki. Jāņa Paukštello atveidotais Arvīds jautā: “Vai tas ir godīgi?” Īstenībā Arvīds bijis stāvā sajūsmā, jo beidzot sievai mājās aiznesīs normālu naudu. “Bet mums tas bija jāpārfilmē, jo padomju varonis nevarēja grābt naudu! Viņam bija jāšaubās, pirms ņemt. Un šo frāzi vajadzēja obligāti teikt,” atminējās Jānis Paukštello.

Ēvalds Valters pārbiedē režisora asistenti

Ar kapiem un bērītēm saistās vēl viens amizants gadījums ar vecā Čakāna (Ēvalda Valtera) bērēm. Viņš guļas zārkā, un nepavisam nebūdams māņticīgs, saaicinājis visu radošo komandu sanākt apkārt un nofotografēties, lai vēlāk “pēc daudziem gadiem”, kad viņš pa īstam zārkā gulēšot, visi var nofotografēties vēlreiz un salīdzināt, kā būs novecojuši. Un viņam bija taisnība – aktieris pēc šīs lomas dzīvoja vēl gandrīz 20 gadus.

Spēkavīrs Kārlis Pumpuriņš filmā “Mans draugs - nenopietns cilvēks”:

1985. gada to pats aktieris atcerējies intervijā Limbažu laikrakstam “Progress”: “Visādās situācijās iznāk pabūt. Zārkā arī esmu paspējis izgulēties. Nav diezcik ērti. Vāks deguna galā. Kad filmēja “Mans draugs - nenopietns cilvēks”, mani tur ieguldīja. Režisora asistente pienāca klāt, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Es sakustējos, gribējās zārkā iekārtoties ērtāk, un viņa izbailēs atlēca atpakaļ. Ak, šausmas, atdzīvojies!”

Kinokarjeras panākumi

Īpašs stāsts ir arī par filmas aktieriem jo tieši “Mans draugs – nenopietns cilvēks” bijis pagrieziens  viņu karjerā. Jānis Paukštello tieši pēc Arvīda lomas sapratis, ka grib būt aktieris. Ēvaldam Valteram šī bija pirmā nopietnā kinoloma, pēc kuras viņš sāk spēlēt vienā pēc otas Rīgas kinostudijas filmās.

Arī Lilitai Bērziņai šī bija nozīmīga atgriešanās uz kinoekrāniem, pirms tam viņas kinokarjeras nozīmīgākā loma bija tālajā Laimdota 1930. gadā Aleksandra Rusteiķa uzņemtajā “Lāčplēsī”. Nu viņa atkal atgriezās kinopasaulē, mīlniekiem uz galvas lejot uz ūdeni.

Diemžēl šī filma ir bijis arī kādas aktrises kinokarjeras vienīgas sasniegums. Jāņa Paukštello sievas attēlotājai - talantīgajai Jaunatnes teātra aktrisei Gaļina Maculēvičai. Viņa pēcāk iegrima alkoholisma purvā, no kura vairs nespēja izrāpties.

Filmā arī parādījušies cilvēki, kuri parasti ir aiz kadra. Piemēram, uz padomju laikā pie katras rūpniecības uzņēmuma esošā Goda dēļa redzamie portreti ir filmas radošās komandas ļaužu fotouzņēmumi. Savukārt viens no komunālā dzīvokļa iemītniekiem - muskuļotais sportiskais kaimiņš, kurš visu laiku dzer pienu, ir režisora Jāņa Streiča kaimiņš – izbijis sportists, kurš visu laiku staigājis pakaļ savam ne mazāk slavenajam kaimiņam un taujājis: “Kad tu mani filmēsi?”. Tā nu pie kinolomas tika arī latviešu svarcēlājs Kārlis Pumpuriņš, seškārtējs Latvijas čempions, kurš 25 reizes labojis Latvijas rekordu, bet piecas reizes labojis pasaules un Eiropas rekordu. 

Komjaunatnes gratulācija

Filma uzņemta pēc Rīgā dzimušā autora Aleksandra Gorohova scenārija “Katra rūpes”, kas tapis pēc PSRS galvenā kinokantora “Goskino” un PSRS Rakstnieku savienības scenāriju konkursa par strādnieku tēmu ietvaros un tajā saņēmis godalgu. 1976. gadā par “Mans draugs – nenopietns cilvēks” režisors Jānis Streičs saņēma Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmiju, bet gadu vēlāk filma speciālo balvu saņēma  Vissavienības 4. strādnieku šķiras dzīvei un darbam veltīto filmu skatē Čeļabinskā (Krievijā).

Kadri no filmas “Mans draugs - nenopietns cilvēks”:

Jāatzīmē arī tas, ka filmas situācijas nav no gaisa grābtas. Padomju proletāriskā vide ir reālistiski attēlota, jo scenārija autors Aleksandrs Gorohovs pirms studijām Viskrievijas valsts kinomotogrāfijas institūtā Maskavā bija strādājis Rīgas siltumtīklos un labi pazina scenārijā aprakstīto sociālo vidi. Te arī jāpiebilst, ka scenārijs arī tika pielāgots Latvijas “nacionālajām īpatnībām” jeb īpašajām latviešu kapu kultūras tradīcijām. Oriģinālajā scenārijā galvenais varonis piehaltūrē nevis par kapraci, bet gan naktīs dodas lādēt arbūzus dzelzceļa vagonos. Te nu tikai atliek minēt, kāda būtu filmas popularitāte, ja kapu rakšana tiktu aizstāda ar arbūzu mētāšanu.

Filmas “proletāriskās ainas” filmētas Daugavpilī, bet sadzīves, ģimenes ainas, Arvīda saievasmātes līgavaiņa Ciekura lepnā savrupmāja Valmierā.

Jāpiemin arī Ēvalda Valtera tēlotā varoņa prototips – kokgriezējs Valters Hirte no Mazsalacas, kurš veidojis vairāk nekā 200 kokgrebumus, galvenokārt velnu un cilvēku figūras, kuras filmā redzamas Čakāna pagraba darbnīcā. Tagad šīs figūras nav vis pagrabā, bet gan muzejā. 1990. gadā Mazsalacā izveidoja Hirtes piemiņas muzeju, kurš nu izaudzis par Mazsalacas novada muzeju.

* * *

Filmu var noskatīties Nacionālā Kino centra mājaslapā: https://www.filmas.lv/movie/1336/.

Fotogalerijā publicētos filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” kadrus uzņēmis ilgagdējais Rīgas kinostudijas fotogrāfs Jānis Pilskalns.