Vidusskolas beigās nonāca ratiņkrēslā, bet nepadevās. Ričards ar ģitāru un Amerikas sapni

Līdz 18 gadu vecumam Ričarda dzīve bija tāda pati kā viņa vienaudžiem – skola, mācības, brīvā laika izklaides un vaļasprieks, kas viņa gadījumā bija mūzika. Taču tad vienā rāvienā visu kājām gaisā apgrieza slimība – muguras smadzeņu insults, pēc kura puisis zaudēja spēju staigāt. Būtu pamatots iemesls ilgstošai depresijai un sevis žēlošanai, taču Ričards izrādījās stiprāks par šīm slimības ierastajām pavadonēm.

Nepārdzīvot un iet uz priekšu

Dodoties pie viņa uz interviju, bažījos, vai nesastapšu viegli depresīvu jaunieti, taču nekā tamlīdzīga – daudzstāvu nama 9. stāva dzīvokļa durvis (var tikai pabrīnīties, kā Ričards ar ratiņkrēslu tiek iekšā ne tajā plašākajā padomjlaiku lifta kabīnē) atvēra enerģijas pārpilns un runīgs cilvēks.

Šķiet, ka vārds depresija Ričardam vispār ir svešs: “Kad nonācu ratiņkrēslā, tad sākumā biju pilns apņēmības darīt visu, lai atveseļotos. Kā redzams, tas īsti nav izdevies, taču es nepārdzīvoju un eju uz priekšu. Visvairāk man nepatīk, ja mani sāk žēlot. Tad tiešām jāsāk justies kā nabadziņam. Labāk tomēr ir nepadoties un iet uz priekšu, lai sasniegtu rezultātu. Es sev nepiedotu, ja tagad gulētu gultā un neko nedarītu. Par laimi, man ir daudz draugu, ar kuriem kopā varu dzīvot aktīvu dzīvi, doties uz klubiem un bāriem. Pagājušajā nedēļā kopā ar čomu biju spēlēt disku golfu, abi lieliski pavadījām laiku. Draugi mani pat ir veduši augšā uz lielajiem skatu torņiem. Varu teikt, ka ar draugiem man ir paveicies!”

No klavierēm līdz ģitārai

Iemesls, kādēļ ieradāmies pie Ričarda, ir viņa lielais sapnis, par ko viņš ir dalījies sociālajos tīklos – studijas Bērklija mūzikas koledžā Bostonā ASV. Taču studiju maksa ir augsta – 50 000 dolāru gadā –, ko saviem spēkiem vien Mauriņam ir neiespējami nosegt, kaut gan viņš nav no tiem, kas pārtiek no pabalstiem. Nē, Ričardam ir labs darbs apdrošināšanas kompānijā If, tomēr mācības Amerikā ir tik dārgs prieks, ka nācies izsludināt līdzekļu vākšanu platformā Tavsatbalsts.lv.

Kaut gan pēc izglītības Ričards ir programmētājs, saikne ar mūziku viņam ir jau sen. Mūzikas skolā mācījies klavierspēli, kas laikam ir tikai likumsakarīgi, jo viņa vecmāmiņa bijusi klavieru skolotāja bērnudārzā.

“Mūzika man patika, taču tajā laikā nebija pacietības sevi visu veltīt klavierspēlei. Tagad, jau pieaudzis būdams, es saprotu, ka vajadzēja spēlēt vēl un vēl, taču tajā vecumā galvā ir vējš un gribas ar draugiem skraidīt pa āru. Tomēr atceros, ka arī vasarā katru dienu gāju spēlēt klavieres uz Kandavas kultūras namu, jo tur vecmammai bija pazīstama direktore.”

Četrpadsmit gadu vecumā parādījusies jauna aizraušanās – ģitāra, ko Ričards pāris gadus mācījies spēlēt pie Adriana Kukuvasa. “Un tad tieši uz vidusskolas beigām pārcietu muguras smadzeņu insultu un tiku iemests citā dzīvē. Tad uz kādu laiku nācās mūziku pamest novārtā, jo bija jārūpējas par veselību, pa vidu arī nokārtoju autovadītāja tiesības. Sapratu arī, ka man ir jāturpina mācības, par spīti šai situācijai, tādēļ sāku RTU mācīties programmēšanu. Bet tad pēc četrarpus gadiem sapratu, ka man tomēr pietrūkst mūzikas. Klavieres vairs man īsti nederēja, jo nevaru spiest pedāļus, tādēļ paņēmu rokās ģitāru. Pastrinkšķināju – un sapratu, ka vajadzētu šai lietai pievērsties nopietnāk.”

Nopietnāk – tas nozīmēja ņemt privātstundas pie ģitārspēles skolotājiem. Virziens bija skaidrs – rokmūzika, jo tobrīd Ričards bija iemīlējis grupu “Alter Bridge”, ko klausījās caurām dienām un pat iegādājās tās pašas firmas ģitāru, kādas spēlē šīs grupas ģitāristi no Floridas. Tā nu jau vairāk nekā četrus gadus viņš intensīvi apgūst ģitārspēli.

Apgūst arī dziedāšanu

“Kad nopietnāk iegāju mūzikā, tad sapratu, ka man ir jāvingrinās katru dienu. Spēlēju pa divām trim stundām, vienubrīd pat cēlos piecos no rīta, lai pirms braukšanas uz ofisu varētu pavingrināties. Tas gan bija pirms kovida, pēc tam jau varēju strādāt no mājām un režīms kļuva brīvāks – tagad ceļos septiņos, lai varētu uzspēlēt ģitāru.” Bet tas vēl nav viss – jau vairākus gadus Ričards pie dažādiem pedagogiem apgūst arī dziedāšanu, jo vēlas uz skatuves ne tikai spēlēt ģitāru, bet arī dziedāt.

Lai uzstātos, nepietiek tikai ar paša prasmēm vien, nepieciešama pavadošā grupa. “Vienubrīd man bija grupa un mums bija koncertiņi klubā Depo, taču šobrīd esam pajukuši. Ar grupu ir tā – cik daudz tajā cilvēku, tik daudz arī viedokļu un vēlmju, reizēm arī kādam laika nepietiek. It kā jau varētu mēģināt visus savākt kopā, taču šobrīd vairāk esmu koncentrējies plānam par mācībām. Esmu arī piedalījies dažos mūzikas konkursos, vienā par savu ģitāras gabalu dabūju trešo vietu.”

Mentors no “Megadeth”

Lai virzītos tālāk, noderētu papildu izglītība, tādēļ Ričards nonācis pie domas par studijām ārzemēs. Kādēļ tieši Bērklija koledžā? Tādēļ, ka tā ir viena no prestižākajām šāda veida skolām pasaulē, un tas ir būtiski ne tikai no mācību kvalitātes, bet arī no kontaktu veidošanas viedokļa, kas ir svarīgi tālākajā muzikālajā karjerā. Šajā virzienā Ričards jau tagad ir pavirzījies uz priekšu, jo 2022. gada sākumā sazinājies ar slavenās metāla grupas “Megadeth” ģitāristu Kiko Loureiro, kurš piekritis kļūt par jaunā latviešu censoņa mentoru.

“Es viņam sociālajos tīklos jau sen sekoju un, kad viņš izsludināja pieteikšanos grupā, kurai Kiko būs mentors, tad nosūtīju  savu motivācijas vēstuli. Man pašam tā ļoti patika, un laikam jau viņam arī, jo atbilde bija pozitīva. Nākamo pusgadu reizi divās nedēļas tiešsaistē sazinājos ar viņu, un Kiko ar katru no nelielās grupiņas, ko viņš mentorēja, parunājās – ko nu kurš dzīvē vēlas sasniegt. Un tad no savas puses sniedza padomus – mazāk pat par ģitāras spēli kā par mūzikas biznesu kā tādu, piemēram, kā veidot “YouTube” kanālu vai ko citu. Lai arī tas nebija lēts prieks – viss mūsdienās kaut ko maksā –, taču bija tā vērts, jo ieguvu fantastiskus kontaktus un katrā laikā varu ar Kiko sazināties un lūgt padomu.”

Šovasar Ričardam izdevies sastapt Kiko Loureiro personīgi, jo brazīliešu ģitārists piedāvājis viņam aizbraukt uz “Megadeth” koncertu Tallinā. “Aizbraucu kopā ar brāli, mūs jau gaidīja aploksnes ar biļetēm pašā priekšā, fanu zonā. Bija fantastiski! Varēju arī nofotografēties kopā ar “Megadeth”. Tā ir viena no manām mīļākajām grupām, kuras dēļ es vēl vairāk pievērsos ģitārspēlei. Ja paskatās, ko esmu klausījies “Spotify”, tad no “Megadeth” klausītājiem es droši vien esmu pirmajā vietā, jo tikai viņus vien esmu klausījies 600 stundas!” smej Ričards.

Ikdienā viņš gan klausoties arī citu mūziku, ieskaitot popmūziku un blūzu, taču pašam visvairāk tomēr patīk kaut kas smagāks un enerģiskāks: “Tas ir tas, ko es pats gribētu spēlēt un ko es klausos, kad īsti nezinu, ko gribu dzirdēt. Ēriku Kleptonu klausos tad, kad ir apcerīgs noskaņojums, tāpat arī “Pink Floyd”, savukārt roks un metāls ir uzmundrinošs. Pēc dabas esmu tāds, ka cenšos izdarīt visu, ko esmu apņēmies, pat tad, ja neiet, kā gribētos. Un tad smagā mūzika palīdz – iedod pa ņuņņām un dzen uz priekšu!”

Kontakti ar tāda mēroga zvaigzni kā Kiko Loureiro noderīgi var būt ne tikai padomu ziņā, bet arī tīri praktiski. Piemēram, bijis pavisam reāls variants, ka bungu partiju kādai Ričarda dziesmai ieraksta “Megadeth” bundzinieks. Izklausās vareni, taču Mauriņš no šīs domas tomēr atteicies, jo tas nav bezmaksas pasākums un šajā gadījumā tēriņi būtu pārāk lieli. Taču iespēja tāda bija.

Konkurss jau izturēts

Patlaban Ričards ir apņēmības pilns īstenot savu lielo sapni par studijām Amerikā. “Protams, tas ir sapnis, un es nezinu, kā viss sanāks. Patlaban situācija ir tāda, ka izturēju konkursu un esmu uzņemts Bērklijā, taču pagaidām paņēmu pauzi, lai savāktu līdzekļus mācībām. Ja izdosies tos savākt, tad būs lieliski. Ja nē – tad sākšu domāt par citām līdzīgām skolām, piemēram, zinu, ka Kalifornijā ir laba skola, kurā studijas maksā mazāk nekā Bērklijā. Tas varētu būt plāns B. Līdzekļu vākšana studijām jau nav nekas neparasts. Esmu sazinājies ar vairākiem cilvēkiem, kuri ir pabeiguši Bērkliju, un nevienam no viņiem tādas naudas nav bijis, visiem ir nācies meklēt finansējumu no malas.”

Bet ko tālāk? “Ikvienam mūziķim lielais sapnis ir spēlēt uz lielās skatuves. Tomēr es plānus cenšos sadalīt pa posmiem, un patlaban mans mērķis ir mācības Bērklijā. Tālāk tad jau redzēs, kur dzīve mani aizvedīs, un tur daudz būs atkarīgs no tā, kādi kontakti izveidosies un kas tālāk notiks,” spriež Ričards.

Bet, ja kādam šķiet, ka ģitārists ratiņkrēslā ir kas ļoti neparasts, tad vērts iepazīties ar kādas citas slavenas grupas “Def Leppard” pieredzi. Tās bundzinieks astoņdesmitajos gados autoavārijā zaudēja roku, taču tika galā ar depresiju, uzkonstruēja sev speciālu bungu komplektu un kopā ar grupu koncertē vēl šobaltdien. Kā redzam, viss ir iespējams.

Ja vēlaties palīdzēt Ričardam īstenot viņa sapni par mācībām ārzemēs, to var darīt vietnē Tavsatbalsts.lv.

Projektu “Mūsējie” finansē Mediju atbalsta fonds un Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.