Latvijas sabiedriskajā transportā ievieš supermodernu tehnikas brīnumu: pusgadsimtu senais kompostieris. FOTO. VIDEO

Latvijas presē – sākot no kompartijas lieloficioza “Cīņas” un beidzot ar mazajām rajona avīzītēm norisinājās īsta izglītības kampaņa un pasažieriem mēģināja izskaidrot, ka viņiem tagad sabiedriskajā transportā jāuzvedas pa jaunam un jāapgūst iemaņas, kas līdz tam viņiem bija “terra incognita” (“nepazīstamā zeme”). Nonāca pat līdz kurioziem.

Jaunā kārtība šokē vecļaužus

1973. gada 15. decembrī Ventspils laikraksts “Padomju Venta” raksta: “Avīzē bija pastāstīts par jauno kārtību autobusos. Bet vecākā gadagājumu ļaudis nevar saprast, ko tas nozīmē: kompostrēšana. Kā rādās, ATU (autotransporta uzņēmuma) vīriem nav krājumā vārda, ar ko aizvietot šo svešvārdu.

Daudzi veci cilvēki, kam ir piemājas dārziņi, šo vārdu izprot tā: autobusos būšot noliktas mucas, kurās sabāzt veikalos nopirktos talonus, tā sakot, uzkrāt tos, lai izveidotu kompostkaudzi, kuru tad varēs izlietot dārza mēslošanai.

Citas vecas tantiņas atkal domā, ka, iekāpjot autobusā, taloni būs jāparāda šoferim, ar kuru tad pasažieris draudzīgi iestrēbs pāris karotes laba augļu kompota. Kā tas īstenībā būs, to, lūk, neviens riktīgi nezina, bet ļaudis baidās, vai tik tās jaunās kompostrēšanas mašīnas nebūs tāds pats brāķis kā daļa tagadējo biļešu izdošanas mašīnu”. 

Kompostrējamais talons – cīņa pret “zaķiem”

Daudziem labā atmiņā šis padomjlaika “talona brīnums”, ko varēja nopirkt ne tikai preses kioskos un veikalos, bet pat dzelzceļa staciju bufetēs. Iesākumā pārdeva “grāmatiņas” – desmit talonu, bet vēlāk jau arī pa vienam.

Šo talonu-biļetīti, iekāpjot autobusā vai tramvajā, vajadzēja kompostrēt. Katram kompostierim bija sava caurumiņu kombinācija, un tad nu kontrolieris, pārbaudot biļeti, varēja pārliecināties, vai pasažieris biļetē caurumiņus izspiedis pareizajā kompostierī. Ja nebija – sods par veselu rubli, labākajā gadījumā - pusrubli.

Pēc PSRS sabrukuma šo kompostieri “KP-74” nomainīja modernāki aparāti, kas taloniņos vairs neizsita caurumus, bet gan elektroniski uzdrukāja datumu, līdz par mūsdienu jaunajai inovācijai, kad “Rīgas satiksmes” braucamajos nu varam norēķināties ar mobilās aplikācijas palīdzību viedtālrunī.

Bet pirms 50 gadiem biļešu kompostieris bija varen inovatīva tehnoloģija. Lai arī tālaika prese rakstīja, ka tā ieviesta pasažieru ērtībām. Patiesība varēja būt daudz prozaiskāka. Kompostieri nomainīja tā saucamos biļešu pusautomātus. Bija tādi aparāti, kuros, iemetot attiecīga nomināla kapeiku, no tajā esošā ruļļa varēja noraut biļetīti. Bet pasažieru “padomju morāle” nebija augstumos – reizēm no šī pusautomāta biļeti varēja dabūt arī bez kapeikas vai arī tikt pie tik liela biļetīšu skaita, cik vien sirds kārojās.

Katastrofālos apmēros pieauga bezbiļetnieku jeb “zaķu” skaits, un padomju transporta saimniecībai vajadzēja izdomāt jaunu biļešu tirdzniecības tehnoloģiju (sen jau bija aizgājuši laiki, kad no sabiedriskā transporta saloniem pazuda kasieri jeb biļešu konduktori). Tā nu “Kaļiņingradtorgmaš” sāka ražot biļešu kompostierus, bet veikalos pārdot taloniņus, kurus vajadzēja kompostrēt.

Tomēr arī šī sistēma pilnībā neuzlaboja “sociālistiskā pasažiera” tikumus. Uzreiz pēc kompostrēšanas aparātu uzstādīšanas radās savdabīga solidaritātes protesta akcija pret braukšanas maksas iekasēšanu. Cilvēks, izkāpjot no autobusa, ja tas nebija galapunkts, savu izkompostrēto taloniņu atdeva pretim autobusā kāpjošajam pasažierim. Tā nu ar vienu taloniņu, ja maršruts bija pietiekami garš, varēja nobraukt pat trīs pasažieri. Šāda biļetīšu nodošana no rokas rokā bija pierasta lieta, un ne tikai mazpilsētās, kur braucēji viens otru it labi pazina, bet arī Rīgā – starp gluži svešiem cilvēkiem. Ik pa laikam padomju prese kaunināja šādus sabiedriskā transporta sistēmas “grāvējus”.

“Cik nav redzēts, kad, no autobusa laukā kāpdami, pasažieri nodod savas kompostrētās biļetes draugiem un paziņām, kuri tobrīd gatavojas iekāpt autobusā. Kauna lieta, bet diezgan bieži šādas biļetes ar pateicību tiek pieņemtas, kaut ņēmējs taču dažu kapeiku dēj tiek pazemots”. (“Darba Uzvara” (Jelgava), 1979. gada 19. jūnijs)

Taloniņu driskas

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Padomju Savienībā tika izveidoti vairāki kompostieru veidi, bet Latvijā ieviesās tieši “KP-74” – gan tādēļ, ka tas pēc savas būtības bija viens no praktiskākajiem, gan tādēļ, ka tie Latvijai nebija jāpiegādā no tālienes, bet gan tepat no Austrumprūsijas.

Biļešu kompostieris "KP-74":

Pirmāk “KP-74” parādījās pašā Kaļiņingradā, vēlāk Kauņā (Lietuva), Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā un Moldovas galvaspilsētā Ķišiņevā. Un tad tas sāka uzvaras gājienu Latvijā. Pirmie šāda veida kompostieri parādījās vēl pirms 1974. gada, kaut gan tā nosaukumā cipars “74” liecina par tā izlaišanas gadu. Pēc visa spriežot, pāris gadus pirms galīgā varianta “nostiprināšanās” tika veidoti un izmēģināti kompostiera dažādi varianti, līdz 1974. gadā tika izveidots galīgais modelis.

Protams, arī ar saviem trūkumiem. Reizēm biļete iesprūda kompostierī un to nesadriskājot mazos papīra gabaliņos no aparāta nevarēja izvilkt. Tāpat no “Kaļiņingradtorgmaš” uzpariktes pēc biļetes nokompostrēšanas pa transportlīdzekļa salonu izlija “papīra lietus” – uz visām debess pusēm izlidoja izkniebtie papīra rimbulīši. Kaut arī pēc standarta kompostierim vajadzēja būt šo “papīrīšu atkritumu” uztvērējtvertnei, tā bieži nedarbojās. To gadu avīzē “Rīgas Balss” varam lasīt, ka Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes darbinieki ne reizi vien par to žēlojušies rūpnīcai “Kaļiņingradtorgmaš”.

Kompostieris no Austrumprūsijas slimnīcas

Tomēr kaļiņingradieši “KP-74” ražoja līdz pat Padomju Savienības sabrukumam (kad rūpnīca, kura pēc Otrā pasaules kara tika ierīkota Kēnigsbergas slimnīcā bankrotēja un pārvērtās par graustu) un ar tiem apgādāja vienu pēc otras “dižās dzimtenes” pilsētu, arī Latvijā. Tā, piemēram, Kuldīgas pilsētas autobusos šis biļešu caurumotājs parādījās tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē.

Kompostieru ražotne “Kaļiņingradtorgmaš” pārvērtusies par graustu:

Jāteic, ka iesākumā greizajā padomju ekonomikā bija visnotaļ nosacīta sapratne par katras pilsētas sabiedriskā transporta nozīmību konkrētajā reģionā. Tu varēji pārdot cik vien gribi biļetes un pārvadāt pasažierus, cik vien vēlies, bet vietējam uzņēmumam no tā ne silts, ne auksts.

Rīgā padomju okupācijas laikā šāds kompostrējamajā uzpariktē nospiežamais taloniņš autobusam maksāja piecas kapeikas, trolejbusam – četras, bet tramvajam trīs kapeikas. Galvaspilsētā varēja saskaitīt braucēju skaitu, un arī nauda par pārdotajām biļetēm aizgāja Rīgas transporta uzņēmumiem. Bet citās pilsētās valdīja, kā šodien teiktu, totāls bardaks. Piemēram, ar Jēkabpilī nopirktu pieckapeiku talonu varēja braukt arī Daugavpils autobusā. Vēlākos gados gan visa sistēma tika sakārtota, un katrā konkrētajā pilsētā pirkta biļetīte arī derēja tikai šajā pilsētā.

Katra transportlīdzekļa kompostierim bija sava caurumiņu kombinācija un tad kontrolieris varēja pārliecināties vai pasažieris uzrāda pareizu biļetīti. Šī sistēma vēl darbojās labu laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet tad taloniņi ar katru gadu kļuva aizvien dārgāki un “advancētāki”. Pakāpeniski primitīvos caurumdūrējus nomainīja modernāki aparāti, kas taloniņos vairs netaisīja caurumus, bet gan uz tā elektroniski uzdrukāja kompostrēšanas datumu un laiku. Un tad jau pārgājām uz e-talonu validētājiem un mobilajām aplikācijām viedtālruņos. 

Māca apgūt jaunās tehnoloģijas

Bet pirms 50 gadiem “KP-74” bija nozīmīgs progress, ar kuru aizgūtnēm mācīja apieties pasažierus. Tikai pusgadsimtu vecajās avīzēs tikai starp rindiņām varam apjaust, ka jaunā braucienu apmaksas sistēma galvenokārt tika ieviesta tādēļ, lai padomju pasažieri atradinātu braukt par velti.

1973. gada 1. septembrī Jēkabpils avīzē “Padomju Daugava” Jēkabpils autobusu parka direktors Vitālijs Stepičevs par jauno talonu sistēmu stāsta: “Biļešu pusautomāti bieži bojājās, šī iemesla dēļ radās nepatikšanas gan šoferiem, gan pasažieriem. Tagad tādi nepatīkami gadījumi būs izbeigti. Kompostieri ir vienkāršāki, tiem laba konstrukcija, to izgatavošana neprasa daudz līdzekļu. Neapšaubāmi, ka pāreja uz talonu sistēmu ir solis uz priekšu. Jaunuma ieviešana ir izdevīga gan pasažieriem, gan autobusu parkam”. 

Savukārt Liepājas laikrakstā “Ļeņina Ceļš” tā paša gada 22. septembrī Liepājas autoparka direktors stāsta: “Bezkases sistēmai ir daudz priekšrocību. Pasažierim vairs nevajadzēs rūpēties, lai izmainītu naudu un vienmēr līdzi būtu vajadzīgās piecu kapeiku monētas. Nebūs jānervozē, ja dažkārt pusautomāts “norij” monētu, neizdodot biļeti.

Prakse pierādījusi, ka jaunā metode palielina autosaimniecību ienākumus. Nebūs vairs vajadzīgi darbinieki naudas pieņemšanai, inkasācijai. Tos varēs nodarbināt kontrolēšanai”. 

“Tas jau ir beigts!”

Tagad “KP-74” atrodami tikai autotransporta uzņēmumu vēsturiskajās atvilktnēs (arī “Rīgas satiksmes”), kolekcionāru plauktos un senās fotogrāfijās. Bet dažādos interneta forumos cilvēki dalās atmiņās par šo kādreizējo tehnikas brīnumu. Lūk, daži ieraksti:

* “Kompostieris. Padomju bērna sapnis: “Mam, a drīkst es pats nokompostrēšu?””

* “Vienreiz tādā nokompostrēju džemperi, neiedomājoties, ka irs”.

* “Atceros šito... labais... Man patika”.

* “Un mamma vienmēr cēla mani augšā, lai es varētu talonu nokompostrēt!!!”

* “O, jā. Patīkamas atmiņas”.

* “Nāk prātā gadījums no dzīves. Viena tantīte lūdz jauneklim - vai vari nosist taloniņu, dēliņ? Uz ko jaunietis, paskatījies, atbild: “Tas jau ir beigts””.

Interneta izsolēs joprojām var nopirkt gan lietotus, gan arī vēl neizpakotus “KP-74”, bet ne Latvijā – pārsvarā tikai Krievijā un Baltkrievijā. Cena no 15 līdz 35 eiro mūsu naudā. Bet tā kā ar šīm valstīm tirdzniecība ir ierobežota, tad mums vien nākas kavēties atmiņās.

“Man patika, kā bija agrāk”

Vieni no pirmajiem ar šo tehnikas brīnumu Latvijā iepazinās jēkabpilieši – 1973. gada 1. septembrī, un viņi bija arī vieni no pēdējiem, kas no tā atvadījās. Jēkabpils pilsētas sabiedriskajā autobusā pēdējo kompostieri noņēma 2014. gada 31. oktobrī. “KP-74” jēkabpiliešiem godam kalpoja 41 gadu un divus mēnešus!

Ne visi jēkabpilieši pirms deviņiem gadiem bija priecīgi, ka nu viņiem biļetes autobusā nācās pirkt pie vadītāja, nevis caurumot kompostierī. Par to rakstīja arī Jauns.lv, bet Vidusdaugavas televīzija vēstīja:

“Tas nozīmē, ka tagad biļeti pie vadītāja var iegādāties tikai vienam – konkrētajam braucienam. Lai gan pēc iekāpšanas autobusā un biļetes iegādāšanās vairs nav jāspraucas garām citiem pasažieriem, lai nokompostrētu biļeti, daļa iedzīvotāju ar jauno kārtību nav apmierināti, jo iekāpšana tagad notiek tikai pa priekšējām durvīm.

Jēkabpiliete Linda stāsta: “Man bija izdevīgāk tā, kā bija agrāk, jo tad es varēju pa vidējām durvīm iekāpt. Sevišķi izdevīgi tas bija, ja kādreiz bija daudz mantu vai soma ar ritenīšiem. Man patika, kā bija agrāk”. Arī Ivetai jaunā kārtība šķiet nepareiza: “Tas vienkārši apgrūtina šoferu darbu, jo ir rindas. Kamēr visi iekāpj... Vienkāršāk bija, kad bija taloni””.

Autobusa šoferis Anatolijs apgalvo, ka pasažierus var apkalpot pietiekami ātri: „Ir mazliet lēnāk, bet tik traģiski nav””.ss