Jānis ar zelta rokām. No unikālām ziemeļblāzmas bildēm līdz kanoe laivām un paštaisītām skandām
Ir cilvēki, par kuriem mēdz teikt – tam nu gan ir zelta rokas! Burtnieku ezera apkaimē dzīvojošajam Jānim Šatrovskim šis apzīmējums ir visnotaļ atbilstošs, jo tā vien šķiet, ka, ja vien pietiktu laika un materiālu, viņš pat tvaika lokomotīvi vai nelielu zemūdeni uzbūvētu. Kaut gan vispār viņa maizes darbs nav saistīts ar vairāk vai mazāk sarežģītu konstrukciju būvēšanu – Jānis ir fotogrāfs un videooperators. Taču ļoti īpašs videooperators.
Jāni mēs uzgājām sociālajos tīklos, pateicoties laivām. Proti, viņš bija ielicis bildes ar paša būvētām kanoe laivām. Hm, cilvēks, kurš prot uztaisīt laivu, taču ir gana interesants vīriešu žurnālam – tā mēs nospriedām un sākām domāt, ka kaut kad vajadzētu viņu apciemot. Kad uzzinājām, ka viņam ir arī, visticamāk, Latvijā lielākā ziemeļblāzmas fotoattēlu kolekcija (pats viņš vēlāk teica, ka tā mērāma tūkstošos), tad šaubu vairs nebija nekādu – braucam uz Burtniekiem! Bet, kad sākām runāties, tad pārsteigumi nāca viens pēc otra, jo atklājās arvien jauni Šatrovska vaļasprieki.
Gaujas laivinieks
Kad iepazināmies, tu teici, ka tev katram gadalaikam ir savi darbi un hobiji. Sāksim ar vasaru – tātad laiks laivām. Tās tiešām pats taisi?
Jā, pats. Tur tas stāsts ir garāks, jo sākas ar makšķerēšanu. Vispār es, atšķirībā no sava tēva un īpaši jau vectēva, kurš bija rūdīts copmanis, ilgu laiku nebiju diez kāds makšķernieks. Asari no līdakas atšķirt pratu, taču neko daudz vairāk nezināju. Bet tad viens draugs bija nopircis spiningu un aicināja mani līdzi pastaigāties gar Gaujas malu. Tā kā daba man patīk, tad nospriedu – kādēļ gan ne? Bet ko tā pa tukšo staigāšu? Nopirku arī sev spiningu, taču drīz vien secināju, ka visa ēsmu padarīšana iznāk diezgan sālīta, jo laiku pa laikam kaut ko sanākt noraut un pazaudēt. Tādēļ sāku pats taisīt rotiņus un pat izdomāju savu rotiņa lapiņu formu, kādu var izgatavot bez valcēšanas.
No kā taisīji – no misiņa?
No misiņa un kapara. Un, kad kopā ar draugiem aizbraucu uz copi Somijā, tad ar saviem rotiņiem sasitu viņus vienos vārtos! Tad sapratu, ka šī lieta strādā. Bet cik ilgi tad staigāsi gar krastu, gribas arī dziļāk iebraukt. Burtnieka ezers man tepat blakus, tādēļ vajadzētu kaut kādu peldlīdzekli. Taču pirkt negribējās, jo dikti dārgi. Laikam jau esmu skops, kaut gan neesmu skots. (Sirsnīgi nosmejas.) Nolēmu taisīt laivu pats. Sāku internetā meklēt informāciju un secināju, ka vislabāk man derētu kanoe. Pietiekami viegla, lai varētu uzlikt mašīnai uz jumta un aiznest līdz ūdenim, arī jāpumpē nav. Arī izmērs ir optimāls.
Tālāk jau sāku vākt informāciju par izmēriem un to, kā šīs laivas taisa. Paliku pie varianta ar koka līstītēm, kaut gan var taisīt arī no saplākšņa. Rasējumu pats taisīt neriskēju, to gan nopirku, jo tur tad viss ir pārbaudīts un ar garantiju, ka darbojas. Samaksāju par to 50 eiro. Sāku taisīt un sapratu – tā tik ir lieta! Mēneša laikā laiva bija gatava! Nekā īpaši sarežģīta jau tur nav.
Cik tāda laiva sver?
Ap 30 kilogramiem. Gribēju mazliet vieglāku, taču sanāca šāda. Atšķirība ir tādēļ, ka oriģinālā šādas laivas taisa no Kanādas ciedra, kas ir ļoti viegls koks – apmēram kā mūsu tūja. Manējā ir no priedes, tādēļ ir mazliet smagāka. Latviešu tautasdziesmās gan pieminēta oša koka laiva, taču tāda svērtu ap 100 kilogramiem. Tas jau būtu tāds jūrā ejamais kuģis, kam aizmugurē jāpiekarina motors. Kopumā šajā laivā ir izmantoti septiņi koki – pamatā priede, bet apdarē arī tīkkoks, rieksts, ozols, osis, kļava un mazliet melnozols. Gribas jau, lai viss ir ar glanci. Makšķerēt jābrauc ar kaifu, jo nebrauc jau tu pēc gaļas, bet gan ķert sajūtas.
Cik tādas laivas tu jau esi uztaisījis?
Šī te, kas man mājās, ir pirmā laiva, bet vēl trīs esmu uztaisījis kolēģiem – pārliecināju, ka arī viņiem taču noteikti vajag pa laivai! Tās gan taisīju jau no saplākšņa un rasējumu taisīju pats. Veidoju modelīšus, lai saprastu, vai viss ir pareizi. Tā, kā vajag, sanāca ar septīto piegājienu. Tādēļ tā laiva tā arī saucas – C7. Tādas pavisam uztaisīju četras – trīs kolēģiem un vienu arī sev pašam. Tagad plānā ir jau nākamā laiva. Tā īsti gan man to nevajag, taču tas process ir tik interesants, ka gribu uztaisīt. Vienubrīd bija pat doma taisīt laivas tirgošanai, un bija pat uzradies viens soms, kurš bija gatavs pirkt. Taču tad laikam to uzzināja viņa sieva un uzlika veto – vecais, tev jau divas laivas ir, priekš kam tev vēl viena?! Tā arī darījums nojuka.
Tad jau var teikt, ka tu esi laivu atkarīgais?
Jā, tā var teikt! Nākamo gribu taisīt pēc saplākšņa laivu plāna, taču no līstītēm. Jo tas projekts ir veiksmīgs un tās laivas iznākušas ļoti stabilas. Mana līstīšu laiva ir tipiska solo laiva, kurā mierīgi var braukt viens cilvēks, taču, ja priekšā iekāps vēl kāds pamatīgs latvietis, tad laiva apgāzīsies. Dīvaini, bet tā nu tas ir. Savukārt saplākšņa laivā droši var divi cilvēki mētāt spiningu, stāvot kājās, un nekas nenotiks.
Kuģo tepat pa Burtnieku?
Patiesībā diezgan maz. Ja ir mierīgs laiks, varu iebraukt arī Burtniekā, taču pārsvarā braukāju pa mazākiem ezeriem un upēm, arī tepat pa Gauju. Burtnieks ir pārāk liels, kaprīzs un neparedzams, tādēļ tur ar kanoe sajūta nav sevišķi patīkama. Tagad esmu aizrāvies arī ar mušiņmakšķerēšanu, un tātad arī mušiņas jāsien pašam.
Uz veikalu tu kādreiz vispār ej? Vai arī visu pats taisi?
Cenšos jau pats. Makšķerkātu gan nācās pirkt, jo pašam taisīt būtu baigi sarežģīti. It kā jau var no bambusa līmēt, taču liela ņemšanās. Spoli arī neuztaisītu. Kaut gan man ir 3D printeris, varbūt varētu uz tā.
Ziemeļblāzmu skatīties
Labi, ar laivām esam tikuši skaidrībā. Kad nāk rudens, tās jāliek nost un jāmeklē kāda cita nodarbe, vai ne?
Novembrī jau vēl var mēģināt laivot. Pirms dažiem gadiem pamēģināju braukt pat mīnus 25 grādos – aizbraucu uz Sedas upi un atradu pāris vēl neaizsalušos metrus. Bet, kad laivas ieziemotas, var sākt skatīties debesīs, jo sākas ziemeļblāzmu sezona un jāskatās uz tām.
Tagad tu teiksi, ka arī teleskopu pats uztaisīji?
Kaut kad senos laikos mēģināju. Slīpēju spoguļus un tiku līdz rupjajai apstrādei. Sapratu, ka izdarāms tas ir, taču vajag lielu pacietību un arī materiālus. Interesanti jau tas ir, taču vajag daudz brīva laika.
Un ko tu debesīs redzi?
Visu, kas tur ir. Piemēram, sudrabainos mākoņus – tā ir īpaša mākoņu kategorija, kas veidojas 80 kilometru augstumā, un tos var redzēt tikai vasaras naktīs, parasti ziemeļu pusē. Protams, arī ziemeļblāzmu. To var redzēt tepat no mājas durvju priekšas, nekur tālu nav jāiet.
Te ziemeļblāzma atšķiras no tās, ko redz polārajos platuma grādos?
Jā, bet īsti to nevar salīdzināt. Mums ir kāds bonuss: ja pieņemam, ka Zeme ir apaļa, tad ziemeļblāzma virs pola veido tādu kā kroni, tādēļ ziemeļos to redz no apakšas. Forma un krāsas tur ir pavisam citas, nekā var redzēt šeit, jo mēs uz ziemeļblāzmu skatāmies no sāniem. Skandināvijā bieži vien ziemeļblāzmā neredz sarkano krāsu, kas atrodas augstāk, jo to aizsedz zaļā. Bet mums viss ir glīti pa slānīšiem sakārtots.
Un cik bieži pie mums var redzēt ziemeļblāzmu?
Tas atkarīgs no Saules aktivitātes cikla 11 gadu garumā. Ir kāds laiks, kad ziemeļblāzmu redz ļoti bieži, bet ir arī tāds, kad praktiski vispār neredz. Patlaban Saules aktivitāte kāpj, un tādēļ ziemeļblāzmas kļūst arvien biežākas.
Kuri mēneši ziemeļblāzmu vērošanai labākie?
Pavasara un rudens: marts, aprīlis, oktobris. Tad ziemeļblāzmas ir visspēcīgākās.
Esi ziemeļblāzmu medībās devies arī ārpus Latvijas?
Vienu reizi biju. Aizbraucām uz Somiju, uz Tamperi. Nopirkām lidmašīnas biļeti ar domu, ka naktsmājas jau nevajadzēs, jo skatīsimies ziemeļblāzmu. Tā bija svētdiena, un, protams, izrādījās, ka Tamperē neviena auto noma nestrādā. Pilnam komplektam uznāca tāda migla, ka tālāk par 20 metriem neko nevarēja redzēt. Tātad nekādas ziemeļblāzmas, taču arī naktsmāju nav. Aiz neko darīt mazliet nodarbojāmies ar geokešingu, bet naktī mēģinājām gulēt dzelzceļa stacijā, taču no turienes izdzina. Tā arī nācās ārā nīkt līdz lidmašīnas rīta reisam. Tiesa, reiz gan Somijā ziemeļblāzmu redzēju – kad biju tur aizbraucis makšķerēt.
NLO esi redzējis?
Pāris reizes kaut ko dīvainu redzēju, tomēr beigās noskaidrojās, kas tas ir. Nobildēju gaisā kaut ko, kas izskatās pēc milzu gliemežvāka – tāda kā "Shell" zīme – un tas ātri pazuda. Pāris gadus nezināju, kas tas ir, taču nosūtīju bildes populārzinātniskajam žurnālam "Terra" – savulaik tāds iznāca. Un tur cilvēki, ņemot vērā foto laiku un vietu, bija izskaitļojuši, ka tā ir krievu ballistiskā raķete, kurai atdalās otrā pakāpe un tad rodas gāzu mākonis, ko man bija izdevies nofotografēt. Otrajā gadījumā pats izsecināju, ka esmu redzējis Īlona Maska kosmosa kuģi "Space X". To gan nepaspēju nobildēt. Jo vairāk tu zini, jo vairāk vari izskaidrot, ko esi redzējis.
Savas ziemeļblāzmu bildes tu kādam arī tirgo? Piemēram, "National Geographic" vai kam tādam?
Kaut kas no manis tās ir pircis. Atceros, ka "Discovery" kanāls ņēma dzīvnieku video, bet kaut kas no lielajiem kanāliem ņēma arī ziemeļblāzmas. Varbūt "BBC World"? Īsti neatminos. Ziemeļblāzmas bildes jau mierīgi var nopirkt lielajās fotoaģentūrās, tur nekā īpaša nav. Ja nu vienīgi no tā viedokļa, ka Latvija ir viens no tālākajiem punktiem, kur ziemeļblāzmu vispār var redzēt.
Spārnotie fotomodeļi
Tad nu esam nonākuši līdz dabas filmēšanai un fotografēšanai, ar ko nopietni nodarbojies. Tas jau laikam vairāk ir pavasara darbs?
Jā, taisu nelielus videoklipus par Burtnieku apkaimi un palieņu pļavām. Gribētos dokumentālo filmu uztaisīt. Katru pavasari taisu slēpni, no kura tad filmēju.
Un ko tieši filmē? Putnus?
Pārsvarā sanāk putnus, taču būtībā jau visus, kas atnāk – arī lapsas, stirnas. Tepat tuvumā ganās arī vilki un lāči, taču tos nav sanācis uzfilmēt. Lāci nesen gaišā dienas laikā redzēju, kā viņš aizčāpo pāri laukam. Vilkus esmu dzirdējis, bet redzējis neesmu. Toties ir visādi putni. Te ir interesanta vieta: it kā pļavas, it kā ieplaka, kur pavasaros ilgi turas ūdens. Un tur tad arī putni dzīvojas. Parasti jau martā nolieku tur slēpni, lai viņi pie tā pierod, un tad eju vaktēt. Jāieņem vieta jau saulrietā, lai būtu uz strīpas, kad ar pirmo gaismiņu sākas kustība. Gadās, ka putns pienāk tik tuvu, ka kameru pat nevar nofokusēt – kādi divi metri tikai. Piemēram, melnā puskuitala – ļoti skaists putns! Patiesībā jau jocīgs nosaukums – ir kuitala, un ir puskuitala! Vispār jau putniem ir daudz dīvainu nosaukumu – visi tie tārtiņi, erickiņi un šņibīši. Šņibītis man vairāk atgādina vīru, kas sēž pie veikala...
Filmē tikai putnus un zvērus, cilvēkus nē?
Cilvēkus vairs nē. Savulaik daudz esmu viņus filmējis un fotografējis, dažādus pasākumus, arī kāzas, bet nu jau pietiek. Ar cilvēkiem vairāk jāstrādā, viņi mēdz runāt pretī un kaut ko no tevis vienmēr grib. Tad jau labāk dzīvnieciņus bildēt.
Bet dzīvnieciņi par bildēm naudu nemaksā...
Visu pasaules naudu tāpat nenopelnīsi. Un, starp citu, dzīvnieku video itin labi var notirgot īpašajos video stokos. Jo vairāk esi safilmējis, jo vairāk var notirgot. Iznāk neslikta piemaksa pie algas. Godīgi sakot, es pat īsti nezinu, kur mani putnu vai zvēru video pēc tam tiek rādīti, redzu tikai, ka kontā ienākusi nauda. Ar video var pelnīt labāk nekā ar foto: ja par bildi tu vidēji vari saņemt kādus 25 centus, tad par video maksā no septiņiem dolāriem uz augšu, var būt pat virs 100 dolāriem par klipu. Cena atkarīga no izmantošanas mērķa.
Dabas video gan ir tāda specifiska lieta, ar ko daudz nenopelnīsi. Cilvēku video ir vairāk pieprasīti. Vēl labi iet arī video, kas filmēti caur mikroskopu. Aizbrauc, piemēram, uz ezeru siltā laikā, kad tur ir zilaļģes, iesmel ūdeni un paliec zem mikroskopa – tu tur brīnumu lietas redzēsi! Vai paskatīties, kas manām aitām vilnā dzīvo! Tur taču arī ir vesela ekosistēma!
Pa vidu izlaidām ziemu. Ko tad dari?
Vispār ziema man riebjas – aukstums, tas baltais pelējums, kas zemi klāj... Taču kaut ko darāmu jau tāpat var atrast. Piemēram, esmu sācis taisīt tumbas. Latviski laikam pareizi būtu skandas, ne? Nevienu mūzikas instrumentu es neprotu spēlēt, toties esmu profesionāls mūzikas klausītājs. Īpaši patīk klausīties mūziku vinilā, un, ja vēl to var darīt ar paša meistarotām tumbām, tas ir kaut kas pavisam īpašs.
Labi, korpusu tu no koka taisi pats, bet kādu tehniku liec iekšā?
Basa skaļruni esmu paņēmis no savulaik "Radiotehnikas" taisītās S90 tumbas, tikai tas ir kapitāli renovēts. Vidējie pīkstuļi ir jauni, elektronika un filtri visi ir jauni. Nupat atnāca 1989. gada kompaktdisku atskaņotājs, tad nu mēģinu visu salikt kopā. Pa vakariem ir ko darīt.
