Dodamies vēžot. Kas jāzina un kas jāņem vērā
foto: Rojs Maizītis
Vīru pasaule

Dodamies vēžot. Kas jāzina un kas jāņem vērā

Aldis Miesnieks

9vīri

Šo žurnāla numuru plānojot, mēs padomājām – nez kas tagad Latvijā notiek vēžošanas arēnās? Ņemot vērā faktu, ka otrs redaktors – Metuzāla kungs – ar šiem zemūdens dīdžejiem vaigā savā mūžā nav sastapies, izdomājām, ka mums šis plāns jārealizē empīriskā kontekstā. Tātad – braucam vēžot!

Kur tos drīkst ķert?

Ar vēžiem ir tāpat kā ar zivīm – vislabāk tos ir meklēt tur, kur tie mājo, un pēc iespējas lielākā populācijā! Te mēs sastopamies ar otru problēmu – pēc Makšķerēšanas noteikumiem (turpmāk – MN) tos drīkst ķert tikai licencētās ūdenstilpēs. Mums oficiāli tiek piedāvātas sešas vietas: Limbažu Dziļezerā, Lādezerā un Lielezerā, Jēkabpils Radžu ūdenskrātuvē, kā arī Salacas un Svētupes noteiktos posmos. Papildus šaurspīļu vēžus var ķert arī Āraišu ezerā un Mazajā Baltezerā, kā arī Lielupes posmos. Pēc mūsu ūdeņu agresoriem dzeloņvaigvēžiem un signālvēžiem var doties ekspedīcijās uz Daugavu, Ventu un Limbažu novada Primmas ezeru. Būdami likumpaklausīgi pilsoņi, mēs Manacope.lv iegādājamies divdienu vēžošanas licenci (vienai dienai – 1,5 eiro) un caur labiem draugiem aizrunājam naktsmītni un medību placdarmu Salacas krastmalas "Zvīguļos" pie Pētera Zvaigznes.

foto: Rojs Maizītis

Pēteris un viņa laivas

Starp citu, Pēterim kaimiņos dzīvo vēl viens Latvijā pazīstams makšķernieks un restorators – Gunārs Ķirsons. Savukārt pašam Pēterim cits bizness – viņa "Zvīguļlaivas" visiem ūdeņu adeptiem un citiem aktīviem novadpētniekiem piedāvā vismaz sešus dažādus laivošanas maršrutus visas Salacas garumā: no iztekas Burtniekā līdz pašai ietekai jūrā. Maršruti ir saplānoti gan vienas dienas, gan divu un trīs dienu nogriežņos. Tāpat Pēterim ir 40 trīskalibru nomas laivas – gan trīsvietīgās Slovēnijā ražotās "Rotto Attivo" kanoe, gan divvietīgie un vienvietīgie "Prijon Custom Line CL" kajaki. Mums diviem tiek ierādīta pushektāru liela ideāla golfa laukuma kvalitātē nocirpta pļava pašā Salacas krastā ar vairākām nojumēm, tualeti, ugunskurvietām un jau sagatavotu malku. Kā Pēteris stāsta, te nereti svabadi nakšņo pat ļoti lielas kompānijas – līdz pat astoņdesmit cilvēkiem!

foto: Rojs Maizītis

Vēžošanas pamattēzes un lamatu izvēles

Kā jau sākumā minēju, vēži ir jāmeklē tur, kur tie ir! Tā ir rūgta pieredze, jo manas kompānijas iemīlētajā vēžu ūdenskrātuvē jau astoto gadu pēc vēžu mēra nav pamanāmas nekādas atdzīvošanās pazīmes. Pēteris mums saka, ka vietējos iezemiešus – platspīļu un šaurspīļu vēžus – viņš šo daudzo gadu laikā ir sastapis tikai reizi. Tātad mūsu reālākais loms ir invazīvais okupants – Amerikas signālvēzis. Otrs iebrucējs – dzeloņvaigu (vai Amerikas svītrainais) vēzis – vairāk šiverē pa Latvijas dienvidaustrumu ūdensšķirtnēm.

foto: Rojs Maizītis

Savā mūžā esmu saskāries ar pieciem vēžu ķeršanas paņēmieniem. MN mums publiski atļauj tikai vienu – ar noteikta izmēra un parametru krītiņiem (maksimālais daudzums vienam cilvēkam – pieci). Man nav saprotams, kāpēc ir aizliegti mazie murdiņi, jo zemmēra vēžus (10 centimetri minimālais garums vietējiem, 8 centimetri – kolonizatoriem), tu  taču mierīgi un bez jebkāda posta vari atsvabināt! Īsti nav skaidra arī MN regula par vēžu ķeršanu ar rokām, kas būtu trešais veids. Tu tos nedrīksti tramdīt to dabiskās slēptuvēs – alās, pacerēs, kritalās, zem akmeņiem utt. Tad kur man, sasodīts, tos meklēt?

foto: Rojs Maizītis

Labi, tagad virzāmies uz ceturto kombināciju, kura man liekas vissportiskākā un aizraujošākā. Tiesa, tai ir viens trekns mīnuss – to var izmantot tikai dzidrās ūdenskrātuvēs plusā ar smilšainu grunti. Tātad ūdensmalā ņemam kārklu vai citu lapkoku slaidus, apmēram metru garus zarus, atlapojam tos teju līdz virsotnei, galotnē atstājot vien pārlapu irokēza frizūru – tas tāds primitīvs GPS. Apakšējo galu nosmailinām un uz tā kā uz iesma uzduram ēsmu (par tām – nedaudz vēlāk) un stabili piesprādzējam to pie grunts. Ideāli būtu 25–35 centimetrus zem ūdens virsmas. Ar kādiem 10–15 mietiņiem būtu pietiekami. Skatoties, cik būs vēžu ķērāju, varam sadalīt mūsu mietiņus atbildīgo kontrolieru sektoros. Pirmo pārbaudi var veikt jau ar krēslas iestāšanos. Te ir vajadzīgas savas iemaņas un inventārs. Apavi – vislabāk noderētu neoprēna zābaki vai zeķes, sliktākajā gadījumā – cieši aizšņorētas kedas vai faķīriem – baskājas. Uz viena pleca vajadzētu nostiprināt kuļķeni ar garu rokturi, lai tā neslīdētu uz elkoņa, bet otrajā rokā – jaudīgu, ideālā gadījumā ūdensizturīgu lukturi. Pēc manas pieredzes, te neder pat visjaudīgākie pieres gaismekļi, jo gaismas stars ir jātuvina ūdensvirsmai maksimāli tuvu, citādi ūdens to kropļo. Te sākas visinteresantākais, jo reizēm pie jūsu mietiņa jeb galdiņa ir sapulcējušies kādi trīs vai pat vairāk klienti. Te ātri ir jāsaprot, kurš ir vistreknākais medījums! Vēzis ir ātri jāpiespiež un jānofiksē ar visu plaukstu pie grunts un tikai tad jāpārvieto uz cibiņu. Ir bijušas reizes, kad jūsu bāru vienlaicīgi apsēž trīs dūšīgi regbisti – tad nu ir jāņem spīdeklis zobos un jāmēģina darboties ar abām rokām. Ja ir laba vēžošana, mietiņi ir jāapstaigā līdz kādiem trijiem no rīta, vajadzības gadījumā papildinot ēsmu lamatas, jo vēlāk aktivitāte strauji samazinās.

foto: Rojs Maizītis

Nobeigumā pavisam īsi pieminēšu piekto, pašu barbariskāko metodi. Pasākumā darbojas četri cilvēki un bridenis vai kabis – divdaļīgs V burta tīkls ar centrālo mietu un diviem tīkla spārniem, galos nostiprinātiem ar tāda paša izmēra koka turekļiem. Tātad divi razbainieki pienes instrumentu pašas ūdenskrātuves malā, kur krasta apakšā var atrasties vēžu alas, bet divi pārējie lēkā un dauza krastmalu no zemes. Pēc savas bērnības pieredzes varu teikt, ka tas nav pats produktīvākais un maztraumatiskākais vēžu ķeršanas veids.

foto: Rojs Maizītis

Nedaudz par gastronomiskām izvirtībām

Ko tad mums šiem pacientiem servēt? Aizmirstiet visas senču pamācības par nodīrātām vardēm! Minēšu tikai vienu iemeslu – pamēģiniet palēkšot pa pļavām un tās naģes vispār sagūstīt! Pēc manas daudzu gadu vēžotāja pieredzes viens no optimālajiem un ekonomiskākajiem variantiem ir vistas zupas izlase no subproduktiem. Jo cietāks un kaulaināks (kakls, māga, kaulu atgrieztnes) gabals, jo labāk! Proti, vēzis ilgāk knibināsies ar to un šķērēšanas un filēšanas process būs daudz ilgāks nekā ar kādām maigākām miesām, piemēram, aknām vai nierēm. Tāpat  diezgan liels feiks ir stāsts, ka vēzis esot kā nojucis uz puvušu vai vecu gaļu. Pie bada viņš, protams, var atnākt paķīķerēt, taču nedomājiet, ka posmkāji ir kaut kādi badmiras bomži – nekas labāks par svaigu ēsmu vēl nav atrasts! Un, jā, ja jūsu kompānijā ir vairāki aizrautīgi makšķernieki, tad svaigas mazzivtiņas – auslejas, vīķes, raudas un citas, kuras nepeldēs zivju zupā, arī ir vēzim visai ņammīgas uzkodas, tāpat kā svaigas virā neiekļuvušas citu zivju iekšas.

foto: Rojs Maizītis

Rezultātu apkopojums

Lai jau iepriekš izskaustu daudzos jautājumus, publiski paziņoju, ka mēs  pa divi lāgi pārkāpām MN – pirmais bija tas, ka vēžošanu veicām īsi pirms Jāņiem (oficiāli – no 30. jūnija), un otrais – krītiņu vietā izmantojām murdus, jo publiskā vidē pirmie vienkārši nebija pieejami. Labā ziņa – murdi bija pieci. Un vēl viena labā ziņa – jau iepriekš viss potenciālais medījums tika nolemts brīvlaišanai. Zvīguļu pļavā ir visai augstas krasta nogāzes, un es vispār nesaprotu, kā tur varētu darboties ar klasiskajiem krītiņiem. Klupus krišus ievietojām savas lamatas, atbaidījām pārdesmit knišļus, uzēdām uz alkšņa ceptu cūciņu un devāmies pie miera, lai septiņos dotos pēc satriecošiem lomiem.

foto: Rojs Maizītis

Un tātad! Bungu tremolo!!! Matemātiski mūsu loms bija 1:1. Ja precīzāk, tad pieci murdi – pieci vēži. Visi signālnieki, no kuriem divi bija izsprukuši no silītes... No otras puses, tādu popularitāti no Rīgas piebraukušā žurnāla fotogrāfa puses viņi nekad nebija izjutuši un turpmākajā mūžā neizbaudīs! Lai jums forša vasara, līksma un likumpaklausīga vēžošana.

foto: Sandris Metuzāls

Nobeiguma vietā

"Deviņvīri" pateicas Pēterim Zvaigznem par viesmīlīgo uzņemšanu un mājvietu un bonusā piedāvā visklasiskāko vēžu pagatavošanas recepti tiem, kuriem medībās veiksies labāk nekā mums. Tātad vārāmā katlā uzpildām ūdeni no vēžošanas ūdenstilpes, bez žēlastības pievienojam dilles ar visiem kātiem un sāli jau pēc vajadzības. Kad ūdens vārās, liekam iekšā dzīvus vēžus. Par dzīvajiem tas ir nopietni teikts, jo viens mironīts var sačakarēt visu košeru. To pamanīt ir ļoti vienkārši – ja aste nepievelkas pie ķermeņa, bet ļengani ļurinās, tad spēle beigusies. Dzīvos vēžus pa vienam gremdējam iekšā topošajā virumā un skatāmies, kā tie kaunīgi nokrāsojas. Tālāk jau tikai apetītes vaina!

foto: Rojs Maizītis