Kad gribi pats būt sev sargs. Kā saņemt ieroča atļauju un izvēlēties šaujamo

Droši vien retais nezina teicienu par to, ka Dievs cilvēkus radīja dažādus, bet pulkvedis Kolts viņus padarīja līdzvērtīgus. Proti, ar to bija domāts Kolta izgudrotais revolveris, kas pat pēdējo nīkuli darīja spēkos līdzīgu pieredzējušam izsitējam – galvenais bija tikai prast savlaicīgi un trāpīgi izšaut. Skatoties uz pēdējā laika Latvijas likuma sargu izdarībām, kas brīžam robežojas ar klaju mazspēju, arvien vairāk sāk likties – varbūt arī latviešiem vairāk jāsāk pašiem domāt par savu drošību, pārmēru nepaļaujoties uz to, ka grūtā brīdī tev palīgā steigs policists un prokurors. Bet paša un ģimenes drošības sagādāšanai diemžēl nekā labāka par pulkveža Kolta izgudrojumu nav. Es pats pie šīs domas nonācu Ukrainas kara pirmajās dienās, kad sapratu: lai kā to negribētos atzīt, skriešanai pa mežu kopā ar zemessargiem man vairs nav ne īstais vecums, ne vairs tā veselība. Negribētos kļūt biedriem par nastu un grūtā brīdī, aizdusas mocītam, teatrāli dvest: "Čaļi, es vairs nevaru paskriet, atstājiet mani vienu ar automātu un trim granātām, es jūs piesegšu!" Taču kaut ko lietas labā darīt gribējās, tādēļ nolēmu vismaz sagādāt personisko ieroci – ne jau ar domu vienatnē varonīgi stāties pretī iebrucējiem, jo šāds pasākums cilvēkam, kurš bruņots tikai ar pistoli, ir diezgan bezcerīgs, bet gan domājot, kā pasargāt ģimeni gadījumā, ja tepat Latvijā sākas kaut kādi iekšējie nemieri un jukas. Tādā situācijā cilvēks ar pistoli azotē noteikti jutīsies labāk nekā bez tās.

Trīs soļu programma

Nez kādēļ pieņemts domāt, ka ieroča atļaujas kārtošana ir ļoti sarežģīts process, kas vienkāršam cilvēkam nav pa spēkam. Patiesībā nav tikt traki, jo jāizdara tikai trīs galvenie darbi: jāsaņem mediķu slēdziens, jāpabeidz pirmās palīdzības kursi un jānokārto zināšanu pārbaudījums par ieroču un munīcijas aprites kārtību.

Sāksim ar medkomisiju. Tur nav nekā sarežģīta, jo kārtība ir apmēram tāda pati kā autovadītājiem – ej uz vienalga kuru medicīnas centru, apstaigā acu, ausu dakteri un terapeitu, plus vēl narkologu un psihiatru. Nekā grūta te nav, neviens no dakteriem tevi īpaši netirda. Protams, ja esi narkologa vai psihiatra uzskaitē, tad par šaujamo vari aizmirst, tas pats attiecas uz tiem, kuriem bijušas problēmas ar likumu – tādus atsijās jau policijas veiktā pārbaude. Der tikai ielāgot, ka līdzi pie mediķiem jāpaņem 3x4 cm izmēra fotokartīte, ko liks pie atzinuma – izrādās, kādam mūsdienās vēl vajag izdrukātas fotogrāfijas.

Nākamais solis – pirmās medicīniskās palīdzības kursi. Šis punkts man likās mazliet dīvains, jo, ja reiz es pašaizsardzības nolūkos kādu būšu sašāvis, tad diez vai pirmā doma, kas nāks prātā – oi, jāpalīdz viņam aizbāzt caurumu vēderā! Taču pieņemsim, ka tas domāts nelaimes gadījumiem, un, ja pavisam godīgi, tad pirmās palīdzības iemaņu apgūšana nevienam par ļaunu nenāk. Dzīvē var gadīties brīdis, kad kādam jāpalīdz pavisam ikdienišķā situācijā, un tad zināšanas var lieti noderēt. Pirmās palīdzības kurss ir apmēram tāds pats kā autovadītājiem un ir sadalīts divās daļās. Pirmā daļa ir teorētiska, un to var noklausīties attālināti, veltot tam vienu vakaru. Otrā daļā ir praktiskās nodarbības, tātad vēl vienu vakaru nāksies atlicināt kursu apmeklēšanai un manekena elpināšanai, biedru apsaitēšanai un tamlīdzīgām izdarībām. Pēc tam īss eksāmens (ja esi uzmanīgi klausījies, tad izkrist ir gandrīz neiespējami), un apliecība ir rokā. Kur to visu izdarīt? Vienkāršākais variants ir Samariešu biedrība, kas specializējusies šādu kursu vadīšanā un apliecību izsniegšanā.

Tagad paliek trešais, pats grūtākais solis – pārbaudījums ieroču aprites noteikumu pārzināšanā. Lai to nokārtotu, nāksies izstudēt Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likumu un, kā minimums, reizes divdesmit iziet cauri eksāmena jautājumiem, ko var atrast Iekšlietu ministrijas mājaslapā. Eksāmenā būs 40 jautājumu, atbildot uz kuriem kļūdīties drīkst ne vairāk kā divas reizes. Daļa jautājumu ir tiešām "par lietu" (piemēram, kas jāievēro, saliekot ieroci; kā stiprināms ieroča glabāšanai paredzētais seifs; kādos apstākļos drīkst lietot šaujamieroci), bet daži – ne pārāk un vairāk attiecas uz ieroču tirgotājiem (kā pārvadāt 10 000 patronu; kādu ieroču aprite ir aizliegta), taču kopumā nekā ārkārtīgi sarežģīta te nav. Autovadītājiem domātais teorijas eksāmens noteikti ir grūtāks.

Praktiskas dabas ieteikums – pirms vēl esi samācījies pareizās atbildes uz eksāmena jautājumiem, nosūti Valsts policijai e-dokumenta formā iesniegumu ieroča atļaujas saņemšanai. Tajā būs jānorāda savi personas dati un iemesls vēlmei tikt pie ieroča. Nezinu, ko raksta citi, bet es norādīju saspringto situāciju tuvējās ārzemēs, kas rada drošības riskus arī Latvijā, un tādēļ vēlos katram gadījumam iegādāties ieroci pašaizsardzībai. Savlaicīgi iesniegumu vēlams nosūtīt tāpēc, ka eksāmens notiek reizi nedēļā un dalībnieku skaits ir ierobežots, tādēļ, visticamāk, nāksies pāris mēnešus pagaidīt. Es pats gaidīju trīs mēnešus, ar kuriem atliku likām pietika, lai sagatavotos eksāmenam.

Izmaksas un eksāmens

Tātad nosūtām iesniegumu un samaksājam valsts noteiktās nodevas par eksāmenu un ieroča nēsāšanas vai glabāšanas atļauju – kopā tas izmaksās mazliet virs 50 eiro, bet izdevumu sadaļai klāt vēl nāksies pieskaitīt maksu par medicīnas komisiju un pirmās palīdzības kursiem, tādēļ kopā ar kādu pusotru simtu eiro ir jārēķinās.

Pēc tam atliek gaidīt ziņu no policijas par to, kurā datumā būs eksāmens – tas notiek policijas ēkā Klijānu ielā. Kā jau teikts, reizi nedēļā. Sistēma diezgan līdzīga kā autovadītāja eksāmena kārtošanā – tevi nosēdina pie datora, un jāatbild uz 40 testa jautājumiem, izvēloties pareizo atbilžu variantu. Ja kļūdu skaits ir mazāks par divām, tad viss ir kārtībā. Ja vairāk – stājies rindas galā, vēlreiz samaksā nodevu par eksāmena kārtošanu un atkal mēģini pēc dažām nedēļām.

Starp citu, dienā, kad kārtoju eksāmenu, to darīja arī piecas sievietes – apmēram ceturtā daļa no visiem tās dienas eksāmenu dalībniekiem. Tātad tas nav nekas neparasts, un, ja šīs rindas lasa kāda sieviete, kura domā, kā sevi pasargāt no varmākām – lūk, te tad arī ir viena iespējamā atbilde. Vēl kāda interesanta detaļa – eksāmenu kārtotāju kontingents bija izteikti latvisks. Iespējams, tas saistīts ar tobrīd apkārt valdošo Ukrainas kara gaisotni, bet varbūt arī ar to, ka ap to laiku tika "nogriezta" iespēja ieroci saņemt nepilsoņiem. Patiesībā jāpabrīnās, ka tāda vispār līdz šim ir bijusi.

Un vēl kas – visas šeit aprakstītās formalitātes attiecas uz īsstobra šaujamieroču, citiem vārdiem sakot, pistoļu un revolveru, atļaujām. Ja ir doma par garstobra ieroci, piemēram, karabīni, tad ceļš būs garāks. Proti, nāksies nokārtot mednieka eksāmenu (ja vien neesi sporta meistars šaušanā, jo sportistiem ir citi noteikumi), kas būs ievērojami sarežģītāks – te jau būs jāzina, kādus zvērus un putnus kad drīkst medīt un tā tālāk. Medībās pēc tam var arī neiet, taču bez mednieka eksāmena pie karabīnes netikt.

Starp citu, kovida epidēmija ir izdarījusi diezgan būtiskas izmaiņas ieroču zināšanu pārbaudījumos, jo agrāk bija arī praktiskā daļa, kurā bija jāatrāda savas spējas izjaukt un salikt "Makarov" vai "Glock" pistoles, taču ierobežojumu dēļ to atcēla, aprobežojoties tikai ar teorētisko zināšanu pārbaudi. Godīgi sakot, man tikai prātīgi liktos praktisko daļu tomēr atgriezt vietā, jo būtiskāk taču ir saprast, vai cilvēks tiešām prot apieties ar ieroci, nevis tas, vai viņš zina, kādam jābūt ieroču seifa sienu biezumam.

Ieroča izvēle

Kad kārotā ieroča nēsāšanas vai glabāšanas, kā arī iegādes atļauja rokā, var steigties uz ieroču veikalu iepirkties. Vispirms tikai derētu saprast, apmēram ko tu gribi, jo pirmais jautājums, ko uzdos ieroču veikala pārdevējs, būs: "Vajadzīgs ierocis ikdienas nēsāšanai vai arī lielākoties tas glabāsies seifā un izņemts tiks vien paretam, lai aizbrauktu uz šautuvi?" No atbildes ir atkarīgs vēlamais ieroča izmērs. Lielu pistoli, lai arī tā izskatās iespaidīgi un aptverē ir 15–18 patronas, diendienā staipīt apkārt būs neērti, jo pielādēta tā svērs ap kilogramu, turklāt arī zem apģērba to paslēpt nebūs viegli, jo nestaigāsi taču vasarā garā mētelī. Tādēļ ikdienas nēsāšanai prātīgi būtu izvēlēties kaut ko kompaktāku, piemēram, "Glock 19" vai pat "Glock 43". Pēdējai aptverē ir tikai sešas patronas, toties ierocis ir izcili viegls un kompakts. Lai saprastu, kas patīk un kas nepatīk, ideāli būtu pirms ieroča iegādes aizstaigāt līdz kādai šautuvei un izmēģināt tur esošos ieročus. Tad varbūt nāks atklāsme: "Glock" man nepatīk, jo pārāk stingra mēlīte (to gan var pieregulēt), bet "Walther" gan perfekti guļ plaukstā.

Personīgi man ikdienā staigāt ar šaujamo apkārt nav nekādas vajadzības, tādēļ varēju izvēlēties kaut ko šautuvei piemērotāku un lielāku. Bet, ja nu kādudien tiešām pienāks tik melna stunda, ka bez ieroča no mājas ārā iet nevarēs, tad, visticamāk, diez vai likuma sargus vairs uztrauks tas, ka stobra gals brīžam rēgojas laukā no jakas apakšas.

Ieroča izvēlē būtisks jautājums ir arī cena. Jauni un labi ieroči ir dārgi: pērkot "Glock" vai "Walther", jārēķinās ar 750–950 eiro, atkarībā no modeļa. Vēl dārgāki būs "SIG Sauer" un "Beretta" – jau virs tūkstoša eiro. Lēto galu pārstāv krievu "Makarov" un "Baikal", kas jaunas maksā 200–400 eiro. Es gan šos variantus pat neizskatīju, jo negribu finansiāli atbalstīt krievu ieroču rūpniecību.

Vēl viens variants ir lietota ieroča iegāde – piedāvājumus var atrast gan ieroču veikalos, gan Ss.com. Atšķirībā no automašīnas, pistoli neviens nelieto diendienā, varbūt izņemot kādas specvienības kaujiniekus, kuri dienu sāk un beidz šautuvē, tādēļ lielākoties tirgū pieejamie ieroči ir diezgan svaigi. Ja no pistoles izdarīti pāris simti šāvienu (un parasti jau tā arī ir – daudziem apņēmība regulāri iet uz šautuvi diezgan ātri izplēn, jo tas prasa laiku un naudu), tad tā būtībā ir gandrīz nelietota, tā kā vidējais ieroča resurss ir ap 10 000 šāvieniem.

Lietotajiem ieročiem cenas ir zemākas. Krievu ražojumus var dabūt par 150–200 eiro, lietots "Glock" būs dārgāks – ap 500 eiro –, taču tas ir par trešo daļu lētāk nekā līdzīga jauna pistole. Neko lēti nebūs lietoti "Beretta" un "SIG Sauer" ieroči, jo to cena tāpat būs tikai mazliet zem tūkstoša. Taču tie ir patiešām labi ieroči, tikai pasmagi. Reizēm lietoto ieroču tirgū uzpeld arī eksotika, piemēram, 80–90 gadu seni "Browning", "Mauser" vai pat "Husqvarna" šaujamie, taču ar tiem uzmanīgi – ej nu sazini, kādā tie stāvoklī un vai maz tiem vairs var dabūt munīciju. Runājot par munīciju, tad, ja vien negribas izteikti kompaktu ieroci, tad labākais būs 9x19 kalibrs, jo tam patronas var atrast visur.

Ne tik labā ziņa ir tā, ka, sākoties Ukrainas karam, patronu cena ir augusi, pa daļai arī tādēļ, ka no tirgus pazuda lētā krievu "Barnaul" markas munīcija. Patlaban lētākās 9x19 mm patronas maksā 34 centus gabalā, bet dārgākās ap 45 centiem. Tātad bieži šautuves apmeklējumi izmaksās diezgan dārgi, jo jāpieskaita klāt arī šautuves celiņa īre, kas vidēji maksā ap 40 eiro stundā. No savas puses varu rekomendēt Valkas šautuvi, kas aprīkota ar elektroniskajiem mērķiem un ir viena no modernākajām Latvijā, turklāt arī nav dārga. Protams, no Liepājas vai Rīgas uz turieni speciāli braukt diez vai ir vērts, taču, ja gadās būt tajā pusē, tad var sazināties un pieteikties vizītē, turklāt tur arī ir diezgan plašs ieroču klāsts, ko var izmēģināt.

Glabāt vai nēsāt?

Rakstot iesniegumu policijai, ir jānorāda, kādu atļauju vēlies saņemt – ieroča glabāšanas vai nēsāšanas. Kāda atšķirība? Glabāšana nozīmē ieroci turēt tikai savā dzīvesvietā, apkārt ar to staigāt nedrīkst, bet, ja sadomāsi ar to braukt uz šautuvi, ieroci vajadzēs pārvadāt izlādētu. Savukārt nēsāšana nozīmē, ka ieroci slēptā veidā vari staipīt līdzi ikdienā. Tātad pirmajā vietā izmantot to pašaizsardzībai varēsi tikai savā īpašumā, bet otrajā – jebkur. Cik dzirdēts, agrāk policija diezgan nelabprāt izsniedza nēsāšanas atļaujas un, lai to saņemtu, vajadzēja norādīt konkrētus faktorus, kas apdraud tavu drošību. Pēdējā laikā, kā izskatās, pieeja vairs nav tik stingra un nēsāšanas atļauju var saņemt salīdzinoši viegli.

Pērkam seifu

Kad eksāmenu esi sekmīgi nokārtojis un visus dokumentus iesniedzis policijas atļauju sistēmas inspektoram (Rīgā viņi sēž Gaujas ielā), paliek vēl viens sīkums – seifa iegāde. Jo ierocis ir jāglabā seifā. Tas maksās, sākot no kādiem 180 eiro uz augšu – atkarīgs no izmēriem un ražotāja. Ja seifs ir domāts pistoles glabāšanai un izmēros neliels, to vajadzēs pieskrūvēt pie sienas vai grīdas. To, vai seifs tev tiešām ir, ieradīsies pārbaudīt policijas darbinieks, tādēļ šim plāna punktam pieej nopietni – nav seifa, nav arī ieroča. Izvēloties seifu, der padomāt, vai tajā glabāsi tikai pistoli vai vēl kādus dārgumus – pistolei pietiks ar mazu seifu, bet, ja divām (tik daudz drīkst būt vienai privātpersonai) un vēl kaut kādām vērtībām, tad vajadzēs lielāku.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.