Lāči, zirgi, aitas un citi: mežinieks Aldis Stūriška stāsta par saviem piedzīvojumiem ar zvēriem
Nule pirmo trīsdesmitgadi nosvinējušajam mežistrādes uzņēmuma “Grantiņi-1” īpašniekam Aldim Stūriškam ir īpaši stāsti gan par mājdzīvniekiem, gan meža zvēriem – aitām, zirgiem, lāčiem un citiem. Tos Aldis Stūriška atklāja sarunā ar Jauns.lv.
Interesanti, ka, uzsākot mežizstrādes biznesu, viņam pat nebija domas par “iešanu mežā” – viss savā ziņā sākās ar aitām. Kad viņš uzsāka saimniekot Rankā, bija citas ieceres: “Pašā sākumā mums bija zemnieku saimniecība, biju uztaisījis biznesa plānu 50 aitām un fermai”. Veidojot zemnieku saimniecību, arī radās saikne ar mežu – Aldis Stūriška ņēma rokās motorzāģi un gāja zāģēt mežu, lai nopelnītu naudu, ar ko pabarot savu ģimeni, bērnus.
Savukārt pēc kāda laika, kad Aldis Stūriška jau bija nostiprinājies meža nozarē, dzīvnieki izkonkurēja mežu. Viņš stāsta:
“Gadījās nopirkt īpašumu, kurā bija zirgu stallis. Tā nu tagad nodarbojamies arī ar to. Tas gan ir sievas Dārtas pārziņā, jo viņai tāds bija bērnības sapnis. Kad to īpašumu nopirkām, bija doma tur ierīkot zāģētavu, taču kārtis kaut kā sakrita tā, ka izveidojām zirgu saimniecību.
Nekāds lielais bizness gan tas nav, drīzāk jau hobijs. Es pats 50 gadu vecumā iemācījos jāt ar zirgu – tas ir savdabīgs baudījums un turklāt ļauj vairāk laika pavadīt kopā ar sievu. Savā ziņā tā ir arī prestiža lieta. Re, tepat mums pretī ir Ķelmēnu maizes ceptuve, un esmu ievērojis tādu lietu – uz maizes ceptuvi un zirgu stalli prezidenti labprāt brauc ciemos, bet uz HES un mežizstrādes uzņēmumiem nez kādēļ ne”.
Cērtot kokus, Aldim Stūriškam nācies sastapties arī ar mazākām radībām: “Pats pie savas mājas esmu izkopis mežu tā, kā pēc manas izpratnes tas ir pareizi. Savulaik skarbu mācību guvu, kad pie mājas nocirtu lielu un vecu apsi. Ko tikai tur pēc tam neatradām – sikspārņus, vāveres, putnu ligzdas! Tādēļ šos vecos kokus vajag saglabāt, jo tajos dzīvo daudzas radības, taču pavisam mežu izstrādi aizliegt gan nevajadzētu”.
Pēc kailcirtes kopjot un stādot jaunu mežu, viņš novērojis, ka jaunās selekcionētās koku šķirnes, kuras aug ātrāk, labāk garšo pārnadžiem: “Kad mežs sasniedzis vajadzīgo caurmēru, tad to ņem visu nost – tas ir normāli. Tikai tagad, pareizi saimniekojot, īsto caurmēru var sasniegt ātrāk nekā agrāk. Tagad arī ir selekcionētas koku šķirnes, kas aug ātrāk. Tiesa, tās ir garšīgākas un pārnadžiem labāk patīk – stirnām un briežiem. Kā Vietalvas pusē, kur dzīvnieku ir ļoti, ļoti daudz, kaut ko var nosargāt, es vispār nesaprotu. Dzīvnieku jau visur ir kļuvis vairāk”.
Bet vai arī lāču Latvijas mežos nepaliek vairāk? Mežinieks saka, ka tie bieži nāk uz cirsmām: “Diezgan daudz esam viņus safilmējuši. Bet viņi ir draudzīgi. No cilvēkiem viņi nebaidās, pat tehnika viņus nebiedē. Riesta laikā medņi ir dulli – lido virsū un dauza harvesteram stiklus. Ir redzēts, ka lapsēni rotaļājas un ķer kausus. Dzīvnieki ir pieraduši, viņi ir savējie”.
Savādāk gan ir Krievijā, Sibīrijā, kur Aldis Stūriška bijis pirms vairākiem gadiem: “Pirms dažiem gadiem, kad vēl varēja turp aizbraukt, es pabiju Sibīrijā. Tur mūs veda ekskursijā uz rezervātu. Domāju: nez kādi dzīvnieki gan te būs? Kādu laiku nav vispār nekā, tad parādās stirna, pāris mežacūkas. Nu, kas vēl būs? Lācis? Nē, vairāk nekā nebūšot. Kā tad tā, stirnas taču mēs Latvijā pa logu varam redzēt! Izrādās, viņiem gluži vienkārši nav dzīvnieku, jo malumednieki visus izšāvuši. Mēs šajā ziņā esam inteliģentāki, arī malumednieku mums praktiski nav. Dzīvniekiem te ir paradīze, jo ir gan pamestie lauki, gan arī mežu platības ir augušas”.
