Mūziķis Dons: "Kad latvietī pamostas emocijas, tad gan ir pa īstam"

Šī skatuve dziedātājam ir labi pazīstama, tur viņš rīkojis koncertus un pirms piecpadsmit gadiem pārstāvējis savu valsti konkursā Jaunais vilnis, tolaik vēl sapņodams par starptautisku slavu. Nākamgad mūziķim apritēs jau apaļi četrdesmit, un līdz šim viena no labākajām jubilejas dāvanām bija Zelta disks par albumu Varanasi, kuru viņš saņēma pirms desmit gadiem. Padzīvojis Britu salās, pabijis Indijā, Sibīrijā un citviet, māju sajūtu Dons atradis tepat Latvijā, kur atkal top materiāls jaunam albumam.

Brocēnos dzimušo un augušo Artūru Šingireju iepazinām pirms divdesmit gadiem realitātes šovā Talantu fabrika, un tad jauneklis nevairījās savas domas un jūtas paust visai atklāti. Gadi un dzīves pieredze padarījuši dziedātāju noslēpumainu, kas, protams, piesaista publikas uzmanību – pašiem jāmēģina caur dziesmām atšifrēt, kas patiesībā slēpjas aiz Dona ārējās atturības, kuras ledus salūst uz skatuves mūsu acu priekšā. Droši vien tas notiek arī tuvu un mīļu cilvēku klātbūtnē, par kuriem mūziķis izvēlas klusēt.

“Mūzika ir mana dzīve, tas ir viss, kas man pieder,” saka Dons, kuram, dziesmas rakstot, nereti talkā nāk dzejnieki, palīdzot vārdos iemiesot idejas. Dažkārt tās rodas, spēlējot ģitāru, kas tulznainiem pirkstiem apgūta pēc klavierspēles stundām Saldus mūzikas skolā. Mūzikā Dons jau sen ir profesionālis, bet aktierspēli viņš nav studējis, tāpēc Kvazimodo sirdssāpes būs jāielaiž sirdī un jāizraud īstām asarām. Labi, ka paredzētas tikai divas izrādes…

Var pameklēt atmiņu lādītē

Stipras domas izraisa nepieciešamību pacelt balsi, būt skaļam – vai tas attiecināms arī uz tavu mūziku?

Tas ir atkarīgs no mirkļa. Reizēm var arī čukstēt un panākt lielāku dramaturģisku efektu nekā ar bļāvienu. Skaļums, dinamika ir kā instruments, un, protams, šis apgalvojums zināmā mērā ir patiess. Bet kas tad vispār ir stipra doma?

Doma, kas pausta ar lielu pārliecību, kas tev noteikti piemīt, ja jau vari dziedāt pūlim. Tev pieder arī rekords – seši izpārdoti koncerti pēc kārtas Palladium zālē ar desmit tūkstošiem klausītāju.

Bija septiņi. Bet nu –  kurš gan skaita! (Smejas.) Toreiz bija plānots viens Varanasi prezentācijas koncerts, kas pārauga veselā sērijā. Daudziem skatuves māksliniekiem raksturīgs perfekcionisms, ir jāmāk to kā plastilīnu kaut kā izmīcīt, bet man personiski tas traucē. Man nav bail reizēm pateikt kādu muļķību. Kļūdījos? Nu, kas tur liels?

Pērn Siguldā pirmajā koncertā nenodziedāju dziesmai otro pantiņu, vienkārši izkrita no prāta. Pat necentos dziedāt – klusēju. Ja publika būtu sākusi dziedāt, būtu paķēris līdzi, bet no tās puses arī bija klusums. Nevis neveikls, bet mīļš klusums, ar smaidu, un es sāku smaidīt līdzi. Un nākamajā dienā sasmaidījos ar pirmo rindu, jo atcerējāmies, kas notika vakar; tur bija cilvēki, kuri nāca mani klausīties jau otro reizi. Šādas mazas lietiņas ir sirsnīgas, ļauj sajust, ka viss notiek pa īstam, ka šis nav tikai līdz spīdumam nopulēts materiāls. 

Tātad neesi uguņošana, kas labi izskatās tikai no attāluma.

Tagad man ilgi nav bijis solokoncerta, bet satikšanās ar publiku ir kaut kas maģisks. Pēc tam kādu laiku dzīvojos tajā eiforijā, bet tā noplok, izgaist, paliek tikai atmiņās. Tieši kopdziedāšana ar klausītājiem ir manas stiprās domas, stiprās sajūtas, kad esam vienoti kopīgā organismā. Ir dziesmas, kuru horeogrāfijas sastāvdaļa ir pūļa līdzdalība, kad cilvēks raud kopā ar mani, smejas kopā ar mani.

Kā leļļu meistars rausti emociju aukliņas…

Nē, es neko nediriģēju, bet piedalos procesā, par kuru jūtu atbildību. Man koncerta publika ir kā ilgi nesatikts labākais draugs, kad pēc ilga ceļojuma atkal redzam viens otru. Padziedam, iedzeram kādu ruma glāzīti... Un, ja cilvēks ir ne tikai klausītājs, bet arī sagādā man emocijas, tad uguns palaišana pret uguni kādubrīd kļūst par vēl lielāku liesmu. To es pirmoreiz pa īstam izbaudīju tieši Palladium koncertos, kaut gan, protams, arī pirms tiem biju daudz uzstājies.

Kā ar spēju atbrīvoties uz skatuves?

Galvenais ir sajūta, ka neesam te kopā sanākuši tāpat vien, bet ar kādu lielāku, augstāku mērķi. Lampu drudzis, protams, ir, bet tikai tik daudz, lai radītu adrenalīnu. Galvenais, nevajag pārdzīvot, ja arī kaut kas nesanāk, jo neesam roboti. Kad šo domu pieņem, tad sāc spēlēties, pat pajokot vai smieklīgi pakustēties, vienkārši atbrīvoties. Bet skatuve joprojām rada stresu. Kaut kur lasīju par pētījumu, no kā cilvēki visvairāk baidās. Otrajā vietā ir nāve, bet pirmajā – bailes no publiskas uzstāšanās. Zinu, kas ir uztraukums par to, vai viss sanāks pareizi, un tas maļas pa galvu, jo fantāzijas netrūkst.

Dziedātājam jābūt vienlaikus ļoti disciplinētam un ļoti atraisītam, lai mēs noticētu viņa emocijām.

Un tad es aizmirstu otro pantiņu… Bet pēc noteikta koncertu skaita ieslēdzas racionālā domāšana, ka nekas tik sevišķi slikts nevar atgadīties. Ir jau gan bijušas visādas situācijas, bet tagad bailes un uztraukumu jūtu tikai līdz mirklim, kad speru pirmo soli uz skatuves. Tad viss pēkšņi pagaist. Ir man arī savi rituāli, piemēram, koncerta dienā es neēdu, ja nu vienīgi kādu mazu vistas gabaliņu četras piecas stundas pirms koncerta. Vienkārši nav apetītes, pat esmu spiedis sevi kaut ko ieēst, savukārt pēc koncerta sākas putekļu sūcēja efekts – apēdu visu, kas uz galda palicis pāri.

Kas par ēdienu rakstīts tavā un grupas raiderī?

Basģitāristam Tomiņam noteikti jābūt Rafaello, arī pārējiem ir kaut kas, kas viņiem garšo. Man ir svarīgāk, lai mūziķiem un tehniskajiem darbiniekiem viss ir forši.

Daudzi izsaka sajūsmu ne tikai par tavu daiļradi, bet arī stratēģa dotībām…

Protams, ir komanda, kas man palīdz, producente Undīne Buka, apspriežamies, kas un kā darāms, ko mainīsim. Gadiem spēlētās dziesmās, protams, nekas daudz nav maināms, bet, piemēram, dziesmai Tukšums pielikām vēl četras taktis, lai izmainītu veco skanējumu.

Kā ar albumu tapšanas stratēģiju? Brauci uz Sibīriju un Indiju, lai rastu iedvesmu. Esi teicis, ka patīk sapņot, bet varbūt tie ir plāni, nevis sapņi?

Ja saplāno, tad kādā brīdī tas arī jāizdara, citādi tie tā arī paliek skaisti sapņi. Dzirdēts teiciens – ja gribat sasmīdināt Dievu, tad pastāstiet viņam par saviem plāniem –, bet kustībai kādā noteiktā virzienā tomēr jābūt. Iepriekšējo ziemu sākām darbu, kuru turpinām, un nākamajā pavasarī tiks izdots albums. Red Hot Chilli Peppers kovida laikā sacerēja piecdesmit dziesmu, tad no tām atlasīja materiālu albumam.

Es tik ražīgs nebiju, uzrakstīju apmēram trīsdesmit, bet ne visas no tām tika pabeigtas – producētas. Nospriedu, ka neesmu sliktāks par RHCP, – aiziet! Pa rudeni vēl desmit pielikšu klāt, novembrī ar kolēģiem taisīsim atlasi, ierakstīsim dziesmas no jauna. Tā es visu laiku sevi izaicinu, izdomāju, ka darīšu tā, un tad arī sekoju plānam, kas ir galvā. Šoreiz nošpikoju ideju no RHCP līdera Entonija Keida, jo nekad neko tādu neesmu darījis. Tagad vairs nevaru atkāpties no šī lēmuma, sēžu, saceru, braucu uz studiju. Ir brīži, kad jau līdz brošai, tad izguļos, otrā rītā pamostos, viss ir aizmirsies – sāku atkal jaunu darba dienu.

Pats sev saimnieks un kalps.

Jā, kalpoju savām iegribām, dzenu uz priekšu prātu un ķermeni. No malas to varbūt var saukt par mērķtiecību, bet, manuprāt, tā ir atbildība pret paša izdomātajiem noteikumiem. Ja kaut ko ieņemu galvā, man tas noteikti jāizdara. Koncentrējos uz vienu – koncertu, albumu – un eju uz priekšu kā zirgs ar klapēm. Kamēr mērķis nav sasniegts, neesmu harmonijā ar sevi. Kad ir izdarīts, ievelku elpu, un pēc laika jau klāt nākamā ideja. Dziesmas tapšanas procesā, protams, rakājos sajūtu un atmiņu lādītē. Ja kaut ko atrodu – prieku, skumjas, bēdas, ilgas –, tad paņemu, ja ne, tad izdomāju kaut vai nosacītu tēlu, kas ieskrien betona sienā ar 200 kilometru ātrumu. 

Un kurā mirklī mūzika no kaislības pārvēršas par biznesu?

Es vēl jūtu kaifu no dziesmu rakstīšanas, jo nekad jau nezini, caur kuru poru tā iznāks ārā. Dažreiz tā ir ģitāra, dažreiz klavieres vai kāds elektronisks instruments, kāda skaņa datorā. Dažreiz nosēžu pie klavierēm visu dienu, bet tā arī nerodas nekas, kas patiktu. Nu, kaut kas jau patīk, vienmēr šo un to pierakstu, jo varbūt rīt no jauna iepatiksies. Vispār esmu bargs soģis, jo pašam jau vien būs jādzied tā dziesma. Pēc tam nāk palīgā producenti – Kims Berlīnē, Jups Holandē, Liams Dublinā. Viņiem savukārt ir pilnīgi cits redzējums. Piemēram, Jupam ir 21 gads, viņš zina labi ja četras grupas Queen dziesmas, kamēr mēs ar Liamu zinām visas. Nevis šausmināmies, ka viņš nezina, bet priecājamies, cik forši būs to mūziku atklāt. Tas pats ar Maiklu Džeksonu vai Džordžu Maiklu – izciliem dziedātājiem.

Viņiem bija traģisks un nesaprotams liktenis – būt miljonu elkiem un tomēr justies tik nelaimīgiem, ka negribas dzīvot. Laikam superzvaigznēm ar laiku beidzas enerģijas resursi.

Redz, viņi jau bija tajā lielajā vispasaules biznesā. Mums Latvijā nav tik traki, esam maza un kulturāla valsts, uz ielas tāpat vien nemaucam cits citam pa galvu. Džordžs Maikls vai Fredijs Merkūrijs nevarēja vienkārši iet pa ielu vai sauļoties pludmalē… Pieļauju, ka tas iedarbojas uz apziņu un sapratni, vai tu vispār gribi turpināt. Tā ir pilnīgi cita realitāte, kuru mēs nemaz nevaram saprast un nekad nesapratīsim. Jā, mani arī pazīst, bet visi ir ļoti draudzīgi.

Kāpņu telpā nestāv meitenes ar ziediem?

Tā nekad nav bijis. Esam labi audzināta ziemeļnieciska tauta, bet, kad latvietī pamostas emocijas, piemēram, koncertā, tad gan ir pa īstam. Esmu bijis citu zemju mākslinieku koncertos, kur viss ātri sakarst un ātri noplok. Latvietis lēnītēm jāuzkurina, un tad viņš iedegas tā, ka grūti apdzēst.

Iznākt no čaulas un mirt

Kas tavā mūzikā ir galvenais – melodija vai vārdi?

Abi man ir ļoti svarīgi. Joprojām sadarbojos ar dzejniekiem, un tas bagātina arī mani pašu. Tajā laikā, kuru pavadu konkrētā projektā, vienmēr kaut ko atdodu, bet reizē arī iemācos; tas ir vērtīgs un nepieciešams apmaiņas process. Daudzi arī ballītēs grib ar mani parunāties par mūziku, un ir interesanti, cik dažādi viņi uztver dziesmas. Ir tādi, kuri klausās tikai melodijas, izjūt noskaņu, pat neatceras, par ko bija stāsts. Ir tādi, kuriem interesē tikai vārdi. Tāpat atšķiras arī komponisti – vieniem pirmā dzimst melodija, citiem gribas sajust vārdus. Savu pirmo dziesmu Ja es būtu vējš arī rakstīju jau gataviem vārdiem. Ak nē, tā bija otrā, pirmā bija bez vārdiem. Dziesma Tūrists arī sākās no vārdiem.

Vai komponēji, iespaidots no filmas, kur tēloja Andželīna Džolija un Džonijs Deps? Tev taču tik ļoti patīk kino?

Nē. Tas bija paģirains sestdienas rīts rudenī Āgenskalnā pēc kārtīgas ballītes. Filmas mūzika skanēja fonā, bet Tūrists tas nebija, kaut kas no Tomasa Ņūmena. Sāku aprakstīt vārdos, cik skumīgi jūtos. Pie otrā pantiņa paģiras beidzās, es apstājos. Tad bija jātaisa vēl viena ballīte, lai atgrieztos tajā pašā stāvoklī kā no rīta. Bija atkal paģiras, varēju pabeigt dziesmai tekstu.

Saka, māksliniekam jābūt mazliet nepaēdušam un mazliet nelaimīgam, lai varētu radīt.

Jā, kaut kādai ēstgribai jābūt. Vai skumjām. Bet esmu rakstījis mūziku arī labā noskaņojumā.

Dziesma Dieviņš liekas tāda ļoti dzīvespriecīga.

Tā atnāca vilcienā. Jā, man bija labs garastāvoklis un lieliska ainava aiz loga – simtiem, varbūt tūkstotis savvaļas zirgu. Braucu uz Sibīriju apskatīt savas mammas bērnības vietas, aizsūtīju viņai bildi no Omskas stacijas. Es gan tur neizkāpu, jo bija jau vēls vakars, varbūt pat nakts. Nobrīnījos, cik daudz ārzemnieku bija sabraukuši izbaudīt Sibīrijas dabasskatus, apskatīt Baikālu, kas ir unikāls. Es arī nekad neaizmirsīšu to sajūtu; nezinu gan, kas tas bija, ko meklēju šajā braucienā. Biju plānojis Transsibīrijas ekspresī paņemt sev visu kupeju, veselu istabiņu, lai varu spēlēt ģitāru, nevienu netraucējot, bet vienu brīvu vietu tomēr atstāju.

Nekad jau nezini, kas iekāps un apsēdīsies. Bija ārsts, pensionārs, nākamajā dienā izkāpa. Divas dienas ar mani kopā brauca kāds uzņēmējs, pēc tam neviens nekāpa, bet es jau sapazinos ar francūzi advokātu no Apple. Ja esi nostrādājis deviņus gadus, tai kompānijai ir noteikums, ka desmitais jāņem brīvs vai jādara kaut kas pilnīgi cits, un viņš izvēlējās ceļot pa pasauli. Pasēdējām, padziedājām, pēc tam gan Žeromu vairs neesmu saticis.

Mūzika ir valoda, kurā saprotas visi cilvēki.

Mūzika ir vienojošs instruments. Deja arī. Īsta kopības izjūta, kad visi kustas vienā ritmā. Elpo vienā ritmā, saskatās. Arī mūsu Dziesmu un deju svētkos valda šī maģija. Vienmēr priecājos, ka mūsu dzīvē ir šāda krāsa, ka varam to visu piedzīvot.

Par krāsām runājot – kādu tu vēlētos izkrāsot pasauli?

Ja man būtu burvju nūjiņa, tad atstātu pasauli tādā krāsā, kāda tā ir, bet noņemtu cilvēku un dzīvnieku ciešanas. Lai nav kara, lai neviens necieš badu, kaut gan ēstgriba nav nekas slikts, kā pirmīt runājām, jo tad jāķeras pie darba.

Vai bez ciešanām rodas māksla? Tagad tev būs pamatots iemesls to pārdomāt, jo būsi zvaniķis Kvazimodo operā Parīzes Dievmātes katedrāle.

Var teikt, ka sākumā drusku cimperlējos. Ar Zigmaru satikos koncertā pērnruden valsts svētkos, pēc tam viņš man piezvanīja: “Ir tāda lieta…” Atbildēju, ka es to nevaru nodziedāt, tas ir ļoti nopietns darbs. Es apbrīnoju to, ko savulaik paveica Igo un Niks Matvejevs. “Man ir jādzird, ka tu to nevari,” atbildēja Zigmars. Aizbraucu pie viņa, sāku dziedāt. “Un tieši kur tu nevari? Te dziedi šo noti, tur – to, redzi, viss skan.” Tā nu mācos Kvazimodo lomu, ar kuru man jādzīvo kādu laiku. Protams, esmu bijis Parīzē, katedrālē. Tagad pamostos, putni čivina, dzeru rīta kafiju un klausos, kā Kvazimodo bēdīgs dzied saviem zvaniem. Tā arī mans rīts iesākas skumji.

Toties varēsi mammai, kura jaunībā dziedājusi Zigmara ansamblī Santa, palielīties, ka dziedāsi operā.

Viņa man stāstīja, ka bērnībā es esot postulējis, ka mana īstā vieta būs skatuve, ka nodarbošos ar mūziku, dziedāšu. Gadās, ka sapņi sakrīt ar iespējām, bet daudz kas tā arī nepiepildās, tu pat aizmirsti par to. Kvazimodo arī dzīvo kā čaulā, tad viņš atveras Esmeraldai, bet viņai jāmirst.

Tev uz skatuves pašam mirt laikam vēl nav gadījies?

Mūziklā Adata es nemiru, bet Krista nomira. Es kā Artūrs gāju pie kapa raudāt, dziedot Ja tu man esi. Te būs kaut kas līdzīgs. Protams, man ir gadījies skumt pēc kāda cilvēka, mums visiem tā ir gadījies, arī tiem, kuri to neatzīst. Bet skumjas un ilgas mūs arī norūda, tikai – kam? Toreiz Adatā no sešdesmit izrādēm pusi spēlēja Egils Melbārdis, otru pusi es – un katru reizi raudāju pa īstam. Nemācēju notēlot. Kad aizvērās priekškars, man nāca klāt aktieri un teica, lai šitā nedaru, bet viņi jau ir trenēti, es ne. Var būt, ka darīju sev pāri, bet citādi nemācēju. Domāju – ja tēlošu, tad melošu skatītājam, un to nedrīkstu darīt. Tas būtu kā plātīt muti fonogrammas pavadībā koncertā, feiks! Un tas mani neinteresē. Ja būtu izgājis kādus aktieru kursus, būtu citādi, bet tagad esmu apradis ar šo, un šoreiz būs tikai divas izrādes – gan jau izturēšu. Bet šī ir vēl lielāka atbildība, nekā dziedāt savas dziesmas.

Adatas laikā tu centies veidot starptautisku karjeru, bija iesaistīts ārzemju producents, tevi reklamēja mūzikas gadatirgū MIDEM Kannās kā Art Green.

Nu, kurš tad tādā vecumā negrib būt liels, bet grib būt maziņš? Protams, ka tas bija jaunības maksimālisms, liekas, vari visu paveikt, līdz laiks tevi ieliek savā vietā. Tas gan bija vairāk nevis mans, bet gan ierakstu kompānijas Platforma Rec plāns, tāda kā sacensība, kurš strādās ar slavenāku producentu. MicRec toreiz gribēja izvirzīt savu zvaigzni, Detlefu, tās bija viņu spēles, kurām trāpījos pa vidu. Bet tā bija laba pieredze pastrādāt ar producentiem Zviedrijā, daudz ko esmu iegaumējis no šīm sesijām. Kopīga dziesmu rakstīšana liek nostumt malā ego, jo ne vienmēr tava ideja ir vislabākā, lai kā arī to gribētos. Sākumā bija grūtāk to izdarīt, bet vienmēr izdevies izveidot ar komandu draudzīgas attiecības, jo ir kopīgs mērķis.

Vai iespējams prognozēt dziesmas panākumus jau tapšanas stadijā? Kad rakstīji Pēdējo vēstuli (neraudi, susuriņ...), vai zināji, ka tas būs hits?

Šī dziesma ar mani baigi rezonēja. Pirmo versiju iedziedāju džiberišā – nevalodā (mūziķu žargonā), un tā daudz neatšķīrās no gala varianta. Bet, ja dziesma nerezonē, tā sēž un gaida savu kārtu, varbūt noderēs arī kādam citam. Uz Vārānasī aizbraucu tikai pēc dziesmas Pēdējā vēstule – ja jau es par to dziedu, izvirzīju sev mērķi tur būt. Izbraucu cauri Sibīrijai, tad iekāpu lidmašīnā Vladivostoka–Seula. Indijā jau biju pirms tam, zinu tās aromātu, kur smaržo mazliet pēc deguma, mazliet pēc sviedriem, karija un smaga gaisa. Kad braucu pirmoreiz, tad neēdu gaļu, vienkārši izdomāju pamēģināt būt veģetārietis. Kādu laiku negribējās, pēc tam atkal sāku ēst gaļu – vasarā mazāk, ziemā vairāk. Ja aizbraucu tur, kur siltāks, dodu priekšroku zivīm.

Lai saprastu, ko ķermenis saka, vajadzīgs klusums, lai ieklausītos.

Un sadzirdētu, kā vēders kurkst… (Smejas.)

Dzīve kā piedzīvojumu filma

Vai ir bijis tā, ka naktī pamosties, jo jauna dziesma atnākusi?

Ja ātri atnāk, ātri aizmirstas, pat nepaspēju pierakstīt. Visproduktīvākais laiks ir, kad laidies miegā, un tad atnāk kāda frāze. Tad gan obligāti jāceļas un jāpieraksta. Daudzreiz neesmu to izdarījis, tāpēc zinu, ka no rīta būs aizmirsies.

Mostos vasarā ap astoņiem, ziemā paguļu ilgāk. Izdzeru kafiju – baltu, ar cukuru, man ir nospiedkrūze. Ja brīva diena, nodarbojos ar sportu, dažkārt braucu ar velotrenažieri, kuru reizēm nomainu pret sporta zāli. Tagad dodu priekšroku jogas paklājiņam, uz kura izpildu vingrojumus ar savu svaru – atspiedieni, planki. Protams, visdažādākās mūzikas pavadībā – no Bēthovena Mēnesnīcas sonātes līdz Eminemam. Tagad skan Parīzes Dievmātes katedrāle. Kad esmu pavingrojis, aizbraucu pie draugiem. Ir arī daži tādi, kuriem varētu nakts vidū piezvanīt, paldies Dievam, nav nācies to darīt.

Vispār manā dzīvē nav nekā sensacionāla – rakstu dziesmas un krāmēju čupā. Arī manā dzīvesvietā nav nekā sevišķa – ledusskapis, gulta ar palagu un sedziņu. Nav uz plaukta albumiņa ar bērnības bildēm, tas palika pie mammas. Kad aizbraucu ciemos, varu apskatīties. Bērnībā laikam biju palaidnis, kaut pašam likās, ka visu daru pareizi, lai gan, piemēram, skolotāji bija neapmierināti ar manu podu gāšanu. Saviem vecākiem biju ceturtais no pieciem bērniem.

Varbūt vecākiem pietrūka laika pievērst tev pietiekami uzmanības, tāpēc centies to iekarot visiem līdzekļiem?

Es tā neteiktu. Nezinu arī, vai uzmanības bērnam var būt par daudz, jo pašam bērnu vēl nav. Man, protams, ir pārdomas šajā jautājumā, bet tā ir privātā dzīve, un jebkura doma, kuru pasaki skaļi, var piepildīties. Vai tieši otrādi – nepiepildīties… Tāpēc reizēm jāpaklusē. Vecāki vienmēr teica, cikos jābūt mājās, bet man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Brocēnu vecajās, fabrikas strādniekiem būvētajās mājās durvis vērās uz iekšu. Sasējām kopā rokturus un piezvanījām pie durvīm. Bija interesanti skatīties, cik ilgi kaimiņi tās rausta, līdz saprot, ka durvis sasietas; tolaik man tas likās smieklīgi.

Vēlāk interesējos par mopēdiem, motocikliem, tad bija ar puikām jāiet spēlēt tautasbumbu un kazakus-laupītājus. Vienubrīd krāju košļeņu Turbo papīrīšus ar automašīnām, bet vairāk mani aizrāva mehāniskas lietas – varēju kaut ko skrūvēt visu dienu vai meklēt, kāpēc nav dzirksteles. 76. markas benzīns kādreiz maksāja septiņus santīmus litrā, tētis iedeva desmit, varēju pusi bākas mopēdam pieliet un visu dienu vizināties. Ļoti patika šī brīvības izjūta, sēžot uz mopēda un braucot. Jutos kā putns uz asfalta.

Tagad ir sapņa turpinājums – motocikls.

Nu jau kādu laiku. Mans motocikls nav tāds, ar kuru skriet, braucu pēc noteikumiem. Esmu pabraucis ar baiku, sauktu par žileti, bet tas nav mans. Man ir čopers, liels mocis ar augstiem stūres ragiem. Kad rakstīju albumu Zviedrijā, izbraucām ar motocikliem, sēdējām ar Harley Davidson korķī. “Kāpēc tu nespraucies garām?” Tā arī palikām savā joslā, un viss, katrā valstī ir savi likumi.

Vai savas dziesmas saceri pēc Saldus mūzikas skolā apgūtajiem likumiem?

Man ir savs iekšējais filtrs, kuru nevar apmānīt, – vai nu ir, vai nav. Ja pašam patīk harmonijas un viss pārējais, tad ir labi.

Tavā jaunākajā dziesmā Divatā ir vārdi par straumēm, kas saplūst vienā, tātad savās pašreizējās attiecībās esi atradis harmoniju?

Man bija tikai vārds divatā, un Martam Pujātam izdevās uzbūvēt stāstu par šiem diviem tēliem. Kā jau visās dziesmās, arī šajā ir kaut kas no manas dzīves, nav jau tām vienmēr jābūt autobiogrāfiskām. Es to neatklāju, bet dažās dziesmās pat ielieku frāzes no savas dzīves, arī emocijas, bet citām man jāizdomā stāsts, tad jāizdzīvo, it kā tas būtu noticis pa īstam.

Esi teicis, ka kopš bērnības tev patīk pavadīt laiku vienam.

Ir vārds solitude. Tā nav vientulība, arī vienatne ne. Kaut kas pa vidam, vismaz pēc sajūtām. Jā, esmu attiecībās, bet netaisos tās iztirzāt, un tas nav mans pienākums. Pirmās attiecības bija publiskas, ar to man dzīvē ir pieticis. Bet manās dziesmās nav tikai par attiecībām starp vīrieti un sievieti, es dziedu arī par attiecībām ar tēvu, tur ir visādas bildes, kuras uzburu sev acu priekšā.

Modernajā mākslā nereti tieši autora skaidrojums palīdz uztvert saturu, iedziļināties idejā.

Reiz izstāstīju kādas dziesmas patieso stāstu, kas bija pamatā tās vārdiem; šī dziesma skan katrā manā koncertā. Tā es varbūt atņēmu klausītājam viņa izfantazēto stāstu, un sekoja asaru jūra, jo notikums bija traģisks, kaut gan Ingus Bērziņš to ietērpa skaistos vārdos. Likās, ka tā ir skaista mīlas balāde, bet, kad izstāstīju patiesību, klausītāji kļuva bāli… Tad lai labāk iztēlojas paši. Kādas tik versijas neesmu dzirdējis par konkrētām dziesmām, ko cilvēks sapratis ar šiem vārdiem! Man tā ir viena bilde, kādam – pilnīgi cita, un tā jau ir mūzikas maģija, kas man nenormāli patīk. Patīk arī tā kopādziedāšana, par ko runāju sākumā. 

Vai ir sajūta, ka tava labākā dziesma vēl tikai priekšā?

Pagaidām es nevienu neredzu kā labāko. Katrai ir sava krāsa. Ja vienu nosaukšu par labāko, kā jutīsies pārējās? Bet ir sajūta, ka vēl daudz ko interesantu varu radīt, tāpēc turpinu to darīt.

Zigmars Liepiņš no dziesmām ar laiku pārgāja pie operām.

Man jau ir sarakstīti daži darbi, kas pagaidām glabājas pie manis, un tie būs jāatskaņo ar simfonisko orķestri. Ļoti gribētos dzirdēt, kā tas skanēs, varbūt līdzīgi filmu mūzikai, bet tam vēl ir laiks.

Kvazimodo tēlā būs ne tikai jādzied “pasaulē vien sāpes valda”, bet arī jānotēlo mīlestība.

Tas būs koncertuzvedums, diez vai man Esmeralda finālā būs jānes uz rokām. Un tagad sāpes jau nav grūti iztēloties, ja paskatāmies, kas notiek Ukrainā.

Parīzes Dievmātes katedrāli autors nosaucis par operu-melodrāmu. Ja gribētu piemeklēt žanru Dona dzīvei, tad…

Kaut kur var smieties, kaut kur raudāt, bet vārds traģikomēdija man nepatiktu. Līdz šim tā ir bijusi kā piedzīvojumu filma.

Vai no vecuma tev nav bail?

Nav jau jēgas baidīties no tā, kas tuvojas ar katru sekundi. Ejam tālāk…