Karaliskais visurgājējs. "Deviņvīri" testē jaunās paaudzes "Land Rover Defender"

Toreiz, 1948. gadā, Land Rover radās dažādu apstākļu sakritības dēļ. Autobūves kompānija Rover, kurā strādāja Vilkss, gudroja, ko gan varētu ražot smagajos pēckara gados, kad bija spēkā valdības noteiktie ierobežojumi metālu izmantošanā. Visvieglāk pieejamais no metāliem bija alumīnijs, ko kara laikā izmantoja lidmašīnu būvē, bet tagad pieprasījums pēc bumbvedējiem bija samazinājies un alumīnija krājumus nebija kur likt. Tādēļ Vilksa ideja, ka no alumīnija varētu taisīt vienkāršu auto, ko varētu izmantot bezceļa apstākļos un kurš būtu viegls un nerūsētu, Rover likās itin laba. Tobrīd gan visi domāja, ka auto, ko Vilkss nodēvēja par Land Rover, būs tikai pagaidu risinājums līdz labākiem laikiem, taču izrādījās, ka pieprasījums pēc šāda tipa mašīnām ir necerēti liels. Nu jau sen vairs nepastāv kompānija Rover, bet Land Rover zīmols vairākkārt ir mainījis īpašniekus, taču vecais labais lendrovers vēl ir dzīvs un pie labas veselības, neraugoties uz cienījamo gadu nastu.

Bezceļu stihijā

Ja salīdzinām ar četrdesmito gadu lendroveru, tad tagadējais Defender ir kā no citas planētas nācis – īsts 21. gadsimta automobilis. Taču robustumu un spēju izdzīvot bezceļu apstākļos tas ir saglabājis. Par to varējām pārliecināties, pabraukājot pa Pierīgas meža ceļiem, kur pavasarī netrūkst ne dubļu, ne bedru, ne smilšu. Atšķirībā no tā sauktajiem parketa džipiem Defender spēj piedāvāt gan pazeminātos pārnesumus, gan visdažādākos bezceļa braukšanas režīmus, kas automātiski pielāgo automašīnas iestatījumus konkrētajai situācijai. Dubļiem ir viens režīms, smiltīm otrs, klinšainai videi cits, ūdens šķēršļu pārvarēšanai vēl cits – šis auto tiešām ir spējīgs forsēt nelielu upīti. Mums gan tāda pa ceļam negadījās, taču dubļu un smilšu vannas dzīvē izmēģinājām, un auto ar tām tika galā bez problēmām. Ieraugot izdangātu un dubļainu ceļu, te nav jādomā – nez, tikšu te cauri vai nē? Ja vien nepamanīsies auto kaut kur uzsēdināt "uz vēdera", tad tiksi. Par to, lai nekur neuzsēstos, gādā pneimopiekare, kas ļauj automašīnu pacelt par dažiem centimetriem uz augšu, tā palielinot klīrensu. Ir reizes, kad šie daži centimetri ir ļoti būtiski.

Ja salīdzinām ar vecajiem lendroveriem, tad Defender ir aprīkots ar palīglīdzekļiem, par kādiem pirmo bezceļa reidu dalībnieki varēja vien sapņot. Piemēram, videokameras – te tās ir vairākas. Tas, ka priekšgalā izvietotā kamera ļauj redzēt, kas notiek auto degungalā brīžos, kad brauc stāvā kalnā un caur vējstiklu vari saskatīt vien zilas debesis, nav nekas īpaši jauns – tādas nu jau parādās pat "parketniekos". Taču Defender ir arī kameras, kas fiksē abās malās notiekošo, tā novēršot risku nejauši uzbraukt kādam celmam vai akmenim, ko no vadītāja pozīcijas neredz. Ir pat režīms, kas ļauj redzēt zem mašīnas notiekošo un, piemēram, saprast, kādā leņķī attiecībā pret riteņiem atrodas priekšā nokritušais koks, kuram vajadzētu uzmanīgi pārripināties pāri. Kopumā sajūta, braucot ar Defender, ir ļoti pārliecinoša, un nevienu mirkli nerodas šaubas – klau, bet vai šai stigai mēs tiksim cauri? Skaidrs, ka tiksim, kāda runa!

Robustās ērtības

Tātad ar bezceļu izaicinājumiem, kā noskaidrojām, Defender godam tiek galā. Taču vai visurgājēja īpašību iegūšanai nav upurēts komforts un dizains? Ja runājam par pēdējo, tad Defender gandrīz vai perfekti ir izdevies sabalansēt mūsdienīgu izskatu ar robustām detaļām, kas uzsver auto visurgājēja būtību. Durvju apdarē izmantotas pamatīgas skrūves, kas citā automašīnā liktos pilnīgi neiederīgas, taču šeit to klātbūtne nerada nekādus jautājumus. Apdarē izmantota arī āda un koks, jo šis tomēr ir premium klases auto. Vārdu sakot, te lieliski sadzīvo smalka elegance un praktisks, lai arī dizaina ziņā vietām varbūt mazliet uzspēlēts, robustums.

Patiesībā jau robustie dizaina akcenti ir raksturīgi visai automašīnai, ne tikai salonam. Defender ar savām stūrainajām formām izceļas citu apvidus vāģu vidū, un to ir grūti sajaukt ar, piemēram, Toyota Land Cruiser no jebkura skatu punkta.

Instrumentu panelis ir vienkāršs, un te nav nekā lieka, taču tajā pašā laikā tas nerada lētuma iespaidu. Lauka apstākļos galvenais informācijas avots ir viduskonsolē esošais displejs, kur redzam gan videokameru sniegto informāciju, gan arī varam pārslēgt braukšanas režīmus. Turklāt ekrāns ir glīti iestrādāts viduskonsolē, nevis vienkārši uztupināts uz tās, kā pasākuši darīt daudzi auto ražotāji. Mazliet zemāk ir pavisam īsta un ērti satverama ātrumu pārslēga svira, nevis kaut kāds miniatūrs puļķis, kā arī lielas un parocīgas pogas klimatkontroles vadībai.

Automašīna ir krietni ērtāka, nekā varētu gaidīt no tāda bezceļu visurgājēja. Nosēžot pie stūres gandrīz pilnu dienu, turklāt daļu maršruta veicot pa mežiem un zemes ceļiem, tomēr nejūties noguris un dibenu stīvu nosēdējis. Arī uz šosejas auto jūtas labi un par dinamikas trūkumu nav pamata uztraukties. Jā, no aerodinamikas viedokļa stūrainās formas varbūt nav pašas praktiskākās, un pa daļai to dēļ Defender nav nekāds sporta vāģis, taču tādam tam arī nav jābūt – šīs mašīnas īstā stihija ir ārpus asfalta džungļiem, īstajā mežā.

Aizmugurē sēdošajiem vietas ir atliku likām, bet bagāžniekā droši var vest pat sanbernāru, jo pat milzīgam sunītim būs gana ērti. Vai arī desmit kartupeļu maisus. Vai nomedītu mežakuili. Variantu netrūkst. Īpaša uzslava par interesanto jumta bagāžnieka konstrukciju, kas ļauj plastmasas konteineru dažādām mantām piestiprināt nevis uz jumta, bet pie aizmugurējiem sānu logiem. Tas ir ievērojami parocīgāk nekā mēģināt tikt klāt jumta bagāžniekam. Lai tiktu klāt uz jumta bagāžnieka sakrautajām mantām, ir atlokāmas kāpnītes, un, ja vien ir gribēšana, uz auto jumta var pat gulēt. Tiesa, ir gan viens "bet", kas urbānā vidē var radīt problēmas – jumta bagāžnieka konstrukcija padara mašīnu vēl augstāku, un, piemēram, vienā no lielveikala Domina stāvvietām es nevarēju iebraukt augstuma ierobežojuma dēļ – tur tas ir 1,9 metri, bet auto augstums bija divi metri. Ar mašīnas diezgan lielajiem gabarītiem pilsētā nāksies rēķināties, jo kurā katrā spraugā to novietot neizdosies.

Kopumā jāteic, ka Defender ir izcils auto tiem, kuriem liela daļa dzīves paiet ārpus pilsētas – lauciniekiem, medniekiem, makšķerniekiem, ceļotājiem. Tiesa, lēti tas nebūs, jo labā komplektācijā auto maksā no 90 000 eiro uz augšu. Tieši cena arī ir galvenais iemesls, kādēļ uz Latvijas ceļiem vairāk var sastapt Toyota apvidus automašīnas – lai arī tās nav tik stilīgas, komfortablas un jaudīgas, toties ļauj ietaupīt pārdesmit tūkstošu. Taču individualitātes nenoliedzami ir vairāk Defender – leģenda tomēr paliek leģenda. Šis ir tas gadījums, kad man jāsaka – labi gan, ka dzīvoju pilsētā un man tādu auto nevajag. Jo patiesībā jau gribētos gan...

FAKTI

Land Rover Defender

Dzinējs: 3 litru dīzelis

Jauda / griezes moments: 300 ZS / 650 Nm

Degvielas patēriņš uz 100 km: apmēram 8,5 l

Cena: no 90 000 EUR

Dimanti dubļos

Izmēģinājuši Defender, pārsēdāmies tā bagātajā brālī – Range Rover Sport PHEV hibrīdā. Un sapratām, kādēļ britu karaliskajai ģimenei šis auto ir tik mīļš.

Ja gribi saprast, kādam jābūt komfortablam un tajā pašā laikā praktiskam auto, pamēģini izbraukt ar Range Rover! Bez pārspīlējuma var teikt, ka tas tiešām savā ziņā ir etalons. Ērtākus sēdekļus atrast varbūt var vienīgi Rolls-Royce vai Bentley, taču abu šo zīmolu automobiļus par praktiskiem grūti nosaukt – ārpus šosejas tie radīs vien galvassāpes. Ar Range Rover ir citādi: tas vienlīdz labi jūtas gan uz lielceļa, gan arī uz dubļaina meža ceļa. Braukšana bezceļa apstākļos ir ļoti līdzīga kā ar Land Rover Defender, tikai komfortablākā salonā un izjūtot nelielu vainas apziņu par to, ka dzen dubļos tik foršu mašīnu. Taču caurgājības ziņā Range Rover no Defender īpaši neatpaliek, lai arī izskatās glamūrīgāk. Bet gaita ir mīkstāka un uz šosejas sportiskāka.

Auto apdare ir ļoti kvalitatīva, un, lai arī tajā ir līdzīgas iezīmes kā Defender, taču nav tam raksturīgā robustuma, toties detaļas ir vēl vairāk noslīpētas. Piemēram, klimatkontroles pogas – to patentu vajadzētu iegādāties visiem tiem automašīnu ražotājiem, kuri klimatkontroles vadību par varītēm cenšas iedabūt skārienjutīgajā ekrānā. Te viss ir apbrīnojami vienkārši un praktiski: ir liela un pat neskatoties labi sataustāma poga, kuru iespiežot uz iekšu varam iedarbināt un noregulēt sēdekļu apsildi, bet pavelkot uz augšu regulēt ventilācijas jaudu. Nekur nevelkot un nespiežot, var vienkārši noregulēt temperatūru. Perfekti!

Lādējamā hibrīda ieviešana šādā automašīnā gan rada jautājumus. No vienas puses, it kā jau forši: ekoloģiskāk, jo ļauj apmēram 70 kilometrus nobraukt tikai ar akumulatoru (PHEV tas ir patiešām daudz) un kombinācijā ar iekšdedzes dzinēju sasniegt 500 zirgspēku jaudu. No otras puses: šī tomēr nav tā automašīna, kas domāta braukšanai no Mārupes uz Rīgu, kur tiešām noder elektromotors; šim nolūkam var piemeklēt kompaktāku un ievērojami lētāku auto. Bet tālākos ceļojumos no 70 "elektriskajiem" kilometriem lielas jēgas nav – ja gribi uzlādēt akumulatoru, tad nāksies vismaz pusstundu pavadīt uzlādes stacijā. Es auto uzlādei pieslēdzu uz 40 minūtēm, par to samaksāju deviņus eiro un uzlādēju vien 70 procentus akumulatora, tā tiekot pie kādiem 50 "elektriskiem" kilometriem. Diez kas nav. Tādēļ nav brīnums, ka Latvijā hibrīda Range Rover nav iekarojuši popularitāti.

Taču visādi citādi šis ir brīnišķīgs auto. Pat ja abstrahējamies no kaut kur apkopotajiem Lielbritānijas datiem par to, kuru zīmolu automašīnas visbiežāk spiestas apmeklēt servisu – tur Range Rover ir saraksta augšpusē, taču te jāņem vērā, ka tur šo mašīnu koncentrācija ir augstāka nekā citās valstīs. Un arī no cenas: vidusmēra Range Rover Sport maksā ap 150 000 eiro, bet mūsu izmēģinātais hibrīds vēl par 20 000 dārgāk. Naivi cerēt, ka autobūves šedevrs būs lēts.