Ceļotājs Māris Resnis par virsotnēm, dabas varenību un ticību augstākiem spēkiem
Māris Resnis ir cilvēks, kurš meklē, mācās un dalās pieredzē ar citiem. Par dabas visspēcību, tās varenību un nabassaiti ar katru Dieva doto radību. Saruna nav tikai par planētas galvenajām artērijām – kalniem un upēm, bet arī mūsu pieradumiem, atkarībām un vājumpunktiem.
Kalnu aicinājums
Bērnībā mani ļoti uzrunāja divas grāmatas – Hercoga "Anapurna" un Tenzinga "Sniegāju tīģeri". Pirmā gan bija visai naturāli asiņaini iesaiņota – ar konkrēti aprakstītiem amputētajiem locekļiem, bet kopumā iespaids bija grandiozs! Kāds bija tavs kalnu sākumceļš?
Īstenībā esmu galdnieks. Esmu beidzis RTU dizaina un amatniecības fakultāti. Interjera, koka dizainu, ja precīzāk. Vecāki aizrāvās ar pārgājieniem un tīņa vecumā mani paņēma līdzi uz kalnu turiādi Digorijas kalnos Dienvidosetijā. Tad vēl Latvija nebija neatkarīga un bija tāds vauuu efekts! Un vēlāk jau dzīve salika kopā ar cilvēkiem, kuri devās ceļojumos uz Eiropu. Tur bija gan kalni, gan sērfs, gan tuksneši... Bet tieši kalni joprojām sauca! Un pēc Eiropas kalniem gribējās citus kalnus... Es arī lasīju grāmatas – Tibeta, Birma, Nepāla. Jo Eiropa jau lielākoties ir iezīmēta ar kalnu takām, bet tur – tāda eksotika! Nu, un tad mēs ar toreizējo draudzeni aizlidojām uz Nepālu un sākās mīlestība ar lielajiem kalniem! Vispār jau kalni ir vienādi, bet tās baltās virsotnes, tā saucamie astoņtūkstošnieki, stipri atšķiras. Un Nepālas jeb Piena kalniem ir pievienots garīgais bonuss – tu to sajūti fiziskā substancē. Tempļi, budistu karodziņi, dzirnaviņas...
Eiropas kalnos, varbūt ne tik augstu, taču arī ir dievnami!
Neesmu kristietis, bet austrumos tā dabas varenība ir ļoti klātesoša, un tas mani ļoti aizķēra. Nekad nav bijusi doma noiet pa Santjago de Kompostelas – Izaugsmes vai Pārdomu ceļu, jo, man šķiet, tajā gandrīz 900 kilometru garumā visi vairāk dzer vīnu...
Tu esi budists?
Esmu vairāk dievturībai pietuvināts, ticu mūsu senajām dievībām, kaut gan neesmu tur ļoti fanātiski piekļāvies.
Esmu redzējis Alpus, Kaukāzu, Urālu grēdu. Kādas ir sajūtas, pirmoreiz ieraugot ko tik diženu kā Himalaji?
Eiropā, skaties – tur ir kalni! Bet Nepālā ir pat dalījums – ir "mountains", tad – "hilltops", un tad ir baltās virsotnes, virs astoņiem tūkstošiem! Latviski sakot – pakalni, kalni un dižkalni.
Kā gadu gaitā ir mainījies tavs kalnumīļa ekipējums?
Mēs kā čaiņiki uzkāpām Marokā, Atlasa kalnu augstākajā virsotnē Tubkalā, kur ir nedaudz vairāk par četriem tūkstošiem metru, un izdarījām to pilnīgi bez aklimatizācijas. Piebrauc pie ciematiņa, uzkāp pirmajā nometnē, sadzeries tēju un kāp tālāk! Iznākumā puskomanda bija lazaretē – asinis pa degunu, elpošanas, vēderproblēmas un tā tālāk.
Tas tiešām notiek arī tik zemu?
Īstenībā problēmas sākas 2,5–3 tūkstošu metru robežās. Es Nepālā runāju ar amerikāņu ārsti, un viņa teica, ka augstuma slimību nenosaka ne vecums, ne svars, bet gan tavs DNS kods. Bet, atskatoties uz Marokas gadījumu, es tagad daudz vairāk pievēršu uzmanību aklimatizācijai, grupas vadībai, komunikācijai – visām tām lietām, kuras man ir vajadzīgas kā grupu vadītājam. Jo vadīt grupu lejā vai kalnos – tās ir divas stipri atšķirīgas lietas!
Kāds ir ideāls grupas dalībnieku skaits?
Esmu vadījis arī lielākas grupas, bet ideāli ir no sešiem līdz astoņiem cilvēkiem. Tad var savstarpēji labāk iepazīties, arī pašus cilvēkus saprast labāk, jo viens no grupas vadītāja uzdevumiem ir strādāt emocionālajā un personiskajā līmenī.
Tu strādā privāti vai kādā aģentūrā?
Tas vispār nav mans pamatbizness, tā ir personīga iniciatīva, jo man ļoti patīk kalni un ir tāda iekšēja pārliecība vai misija, ka jāpalīdz tiem citiem iegūt veiksmīgu pirmo kalnu pieredzi. Jo esmu daudz saskāries ar cilvēkiem, kuri devušies komercgājienos, kur tevi sagaida vietējais gids. Jā, viņš varbūt labāk zina vietējo maršrutu un apstākļus, bet viņam nav valodas un komunikatīvo iemaņu. Tas gan neattiecas uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Jā, un ja tevi tiešām velk uz īstiem kalniem, tad es sākumā ieteicu, ka vajag izstaigāt pa Eiropas kalniem – Dolomītiem, Alpiem, Tatriem, bet tagad sacītu – kāpēc gan uzreiz nepamēģināt Himalaju virzienu?
Te es tev gribētu oponēt, jo, piemēram, Everests ir tā komercializēts, ka nekādu sagatavotību nevajag, tikai daudz piķa. Samaksā, un šerpas tevi uznesīs virsotnē kaut aklu, kaut klibu!
Jā, diemžēl šodien ir tāds ekipējumu un tehnoloģiju izrāviens, ka kāpj tie, kuri tam vēl nav gatavi. Ja nesanāks – tevi uzstums, uzvilks, uznesīs! Un galvenā kāpšanas filozofija – gatavošanās, savu spēju un kalna izvēle – vienkārši pārstāj eksistēt. Bet, no otras puses, šāda nenopietna, pavirša attieksme kalnos nestrādā, jo kalniem ir vienalga, cik tev ir naudas... Tāpēc Everesta reputācija tiešām ir pabojāta un starp profesionāļiem daudz augstāk tiek vērtēti tie alpīnisti, kuri ir pieveikuši Anapurnu, Nanga Parbatu vai K2. Jo tas ir tehniski daudz sarežģītāk, prasa prasmes un pieredzi, un tevi tur neviens neuzvilks.
Kāds tev pašam ir augstuma rekords?
5400, ja pareizi atceros. Tā ir Everesta bāzes nometne, bet tur ir viena, virs trim kilometriem, pārejas taka – visgrūtākā, visskarbākā un visskaistākā visā Āzijā. Tas tāds bonuss pirms bāzes nometnes, kur tu 15–20 dienas nodzīvo ar mīnus 40 procentiem skābekļa.
Bet tas taču laikam ir fakts, ka pati skaistākā bilde ir tieši kalnu piekāje, jo pēc četriem kilometriem sākas īsts skarbums!?
Tā arī ir. Tu apakšā sāc ar vasaru, tad pārej uz rudeni vai pavasari, atkarībā no gadalaika, un tad iebrien ziemā, kur nekā nav, tikai sniegs. Anapurnas aplī ir tāda novirze no lielās takas – es noteikti to ieteiktu, un tur ir kalnu ezeri. No nometnes dienā sanāk 1000 metru pacēlums. Tas ir skarbi, bet atmaksājas, jo tas ir ļoti skaisti!
Ezers bez zivīm?
Protams, ar kalnu ledāju ūdeni. Varbūt putni kādreiz sanesīs, taču tur jau nav arī putnu!
Kalnu čakras
Kailašam esi apgājis?
Es iešu!
Tu zini, ka īsti apgaismotiem jeb viediem tam ir jāapiet apkārt 111 reizes?
Ohoho! Nē, man pietiks ar vienu! Forumos gan saka, ka tas gājiens ir visai sarežģīts un to varētu saukt arī par garīguma taku. Bet kalnos jau notiek metamorfozes – ja dzīvē esmu ātrs un straujš, tad kalni piespiež būt lēnam. Kalni iemāca būt pazemīgam! Ja mēs te, Eiropā, skrienam un gribam visu paspēt, tad tur ir tieši otrādi – mazais skābekļa daudzums piespiež iet lēnāk, bet beigās sanāk – ātrāk! Tāda maģija... Pēdējā Anapurnas tripā daži no mūsu grupas noķēra to lēno meditāciju, kad ieklausies sevī, savā sirds un elpas ritmā un vari iet bez apstājas, un beigās neesi noguris. It kā tu ļoti lēni ej, bet īstenībā – ātri! Tie lielie skrējēji, tā saucamie maucēji, pēc 3000 metru augstuma atsitas, jo viņi iet ar spēku, ar apņēmību – es saņemšos, es to varu... Lielākā daļa Everestā sasalušo pirms tam bija augsti motivēti un mērķtiecīgi cilvēki. Tā notiek, kad gribi kaut ko sasniegt, bet ziedo par daudz – ārpus savu spēju robežām!
Laikam visprecīzāk to definējis Reinholds Mesners – galvenais ir nevis uzkāpt, bet gan nokāpt! Un, ja vajag, atkāpties – kaut vai desmit metrus no kalna virsotnes!
Jā, skaidri saprotot to, ka rezultāts nav sasniegts, bet man taču ir pie kā atgriezties, kāds mani gaida atpakaļ!
Tuvāk mājām
Mēs tik par tiem Himalajiem, bet Eiropā taču arī ir ko izstaigāt un izbaudīt?
Protams! Ir vēl patiesi neatklātas un mazstaigātas takas, un es visiem iesaku Balkānus! Piemēram, Albānijā vispār nav iezīmētas takas un tur var klejot dienām. Piedevām tur ir lēti un ir ļoti draudzīgi cilvēki – dienvidu kalnieši. Man ļoti patīk kalnieši, jo viņi ir draudzīgi, bet – skarbi draudzīgi! Jo viņu acīs ir jānopelna respekts! Tur ir patiesas un tīras emocijas. Tas nav kā aizbrauc uz Portugāli un visur it kā esi draugs, bet, kad rodas problēma, tad nav kas izpalīdz! Tie paši Dolomīti ir skaisti, tikai jātrāpa tukšajā sezonā, jo tie ir gandrīz tikpat populāri kā Everests.
Arī ziemeļu Portugāle, kur meklējām upītes, lai brauktu ar mazajiem kajakiem. Lai sameklētu iztekas vietu, pa kalnu celiņiem ir jāuzbrauc augstākajā punktā, kur satiec cilvēkus no pērnā gadsimta – melnās drēbēs, kuri dzīvo no akmeņiem sastiķētās ēkās. Ļoti neskarta un krāšņa daba! Tāpat Skandināvijas ziemeļos – gan Zviedrijā, gan Somijā un Norvēģijā ir ļoti daudz nacionālo parku! Līdzīga bilde kā Islandē, kur arī esmu divreiz bijis! Ja salīdzinām ar neskartību un savvaļas dižumu, tad prātā nāk arī Kanāda, Klinšu kalni, Albertas province, tiesa, tur ir daudz jābraukā ar mašīnu.
Cik saprotu, tu neesi pabijis vien Dienvidamerikā?
Jā, tur es taisos braukt nākamgad, janvārī.
Citas pieredzes
Tu vadot arī kursus?
Jā, tā ir piedzīvojumu terapija, no angļu "Adventure Therapy", ko var tulkot arī kā rūpes par sevi. Tā pati sēņošana, ogošana, ragošana, kas tagad modē – jo mēs visu laiku esam savienojumā ar dabu! Jo daba Latvijā mums ir visapkārt un mums to ļoti vajadzētu novērtēt!
Kāda attiecība ir taviem kalnu un laivu ceļojumiem? 5:1?
Nē, upēs pavadu tikpat daudz laika, cik kalnos! Esmu Eiropā sertificēts britu kanoinga instruktors. Mums Braslas upe ir brīnišķīga! Vienalga, ar ko – supiem vai laivām! Vēl ir Tebra, un īstenībā var atklāt pat jaunas upes! Un vēl mēs ejam tā saucamajā upingā – nu, vienkārši ej pa upi.
Tikai, atšķirībā no mušiņmakšķernieka, bez makšķeres?
Nu, jā, mēs hidrozeķēs un augstajās botās bradājam – tas funktieris ir tajā, ka upi, Rauni vai Šķerveli, tu redzi no pavisam cita skatu punkta, nevis no laivas vai krasta! Tā ir pavisam cita pieredze, jo šis piedzīvojums ir ļoti īss, bet intensīvs!
Kad Latvijas dabā vadi grupas, tu dalībniekiem telefonus atņem?
Bieži vien – jā! Mēs lūdzam, lai noliek un nelieto. Jo mūsdienās tas ir ļoti izaicinoši, it sevišķi biznesa cilvēkiem – viņiem šķiet, ka jābūt nepārtrauktā savienojumā ar telefonu, nevis dabu! Es jokoju, ka telefonu mēs uzlādējam katru dienu, bet par sevi – aizmirstam. Tā arī saku – ja jūs uzlādējat telefonu biežāk par sevi, tad jums ir problēmas!
Tu pie savas pamatprofesijas, koka dizaina, esi atgriezies?
Pāris draugiem esmu palīdzējis tieši ar dizainu. Man patīk siet mēbeles dabā, tā ir tāda skautu prasme – pionierings – ar parastām pakulu virvēm – to man patīk darīt! Krēslus, galdus, nometnēs pat vārtus taisu!
Bet ja tā manta dabū lietu?
Jābūt pareizam, specifiskam sējumam, ko attīstīja angļi Būru kara laikā. Jo džungļos bija problēmas ar dzelzs lietām – naglām, zāģiem, citiem instrumentiem, jo tie rūsēja. Un tad ar šiem pareizajiem liānu sējumiem viņi konstruēja pat tiltus, kuri varēja izturēt lielgabalus un citu smago tehniku.
