Vīru pasaule
2023. gada 10. jūlijs, 06:15

Rodrigo Ābols: "Draugi smējās, ka es pēc vārtu gūšanas esot divreiz ielēcis aizsargstiklā"

Antra Krastiņa

"Patiesā Dzīve"

Šā gada 28. maijs, kad pasaules čempionātā hokejā Latvijas izlase spēlēja ar ASV izlasi par bronzas medaļām, lielai daļai Latvijas cilvēku paliks atmiņā neizdzēšami. Fanu nervi bija nokaitēti līdz baltkvēlei – jau kuru dienu, jau kuru spēli bija līdzi justs, bet šai spēlei līdzi sekoja pat tie, kuriem līdz šim hokejs bija vienaldzīgs. Dzīve Latvijā šajā laikā bija pamirusi, tā notika tikai pie lielākiem vai mazākiem ekrāniem. Un tad pagarinājuma 82. sekundē Kristiāna Rubīna mestā ripa ir amerikāņu vārtos! Kas notika pēc tam, to nevar aprakstīt. Emociju eksplozija.

Atšķirībā no daudziem komandas biedriem, kuri pēc atgriešanās no Tamperes devušies atpūtā kur nu kurais, Rodrigo Ābols to izbauda mājās. Dīki laiskoties gan nesanāk – pēc piesātinātās hokeja sezonas un tās spraigā noslēguma sakrājušās neskaitāmas padarāmas lietas. Tāpēc esmu pateicīga, ka brīdi sarunai Rodrigo tomēr atrod. Viņš to iekombinē laikā, kad dēls guļ pusdienas miedziņu, jo tad kādu stundu droši esot miers.

Neviens neteica, ka tas būs viegli, bet – izdevās!

Par spēlēšanu NHL nesapņo?

Sapņoju. 2019. gadā biju parakstījis divu sezonu divvirzienu līgumu ar NHL komandu Floridas Panthers, bet pandēmijas un vēl visādu lietu dēļ spēlēt tomēr nesanāca. Atgriezos Zviedrijas klubā. Lai tiktu NHL, tomēr jāsakrīt visām kārtīm.

Jau Latvijas izlases uzvara pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, ar rezultātu 3:1 pārspējot Zviedriju, tika saukta par vēsturisku. Spēli pret Kanādu zaudējāt (2:4) godam, bet, uzvarot ASV spēlē par trešo vietu, piepildījāt tik daudzu cilvēku pārdrošāko sapni – Latvija ir starp trim pasaulē spēcīgākajām komandām! Bronzas medaļas pārsniedza arī pašu cerības?

Būtībā ne. Mums visu turnīru bija liela ticība saviem spēkiem, varēšanai uzvarēt. Pirms otrās pusfināla spēles starp ASV un Vāciju spriedām, ka vācieši mums būtu izdevīgāki pretinieki spēlē par trešo vietu, bet… Vācieši vinnēja, un mūs gaidīja spēle ar amerikāņiem. Tad savā starpā saskatījāmies un apņēmīgi vienojāmies – ja esam uzvarējuši Šveici, Čehiju, Zviedriju, tad uzvarēsim arī ASV! Protams, neviens neteica, ka tas būs viegli. Bet, kad tas izdevās, bija ekstāze – mēs pieveicām šo lielvalsti! Medaļa bija godam nopelnīta.

foto: Rojs Maizītis

Pēc šādiem mirkļiem cilvēks dažkārt vēl ilgi nespēj noticēt notikušajam.

Tieši tā arī bija. Vēl visu vakaru šī sajūta mūs nepameta. Aizgājām vakariņās uz pilsētu un ar Uvi Balinski ik pa brīdim viens otru iedunkājām – tu aptver, ko mēs tikko izdarījām?! Bet vajadzēja tikai paskatīties uz leju – kaklā tiešām karājas bronzas medaļa.

Tagad beidzot to esi aptvēris?

Lēnām, lēnām tas sāk iesēsties. Vienu brīdi, vēl Tamperē, pirmā uzvaras eiforija jau it kā pierima, bet, kad Rīgā lidojām 300 metru augstumā virs Brīvības pieminekļa un redzējām tās cilvēku masas, kas mūs sagaidīja, tos tūkstošus, kas bija mums līdzi jutuši visa turnīra gaitā, atkal ieviesās neticība – vai tas viss tiešām notiek ar mums? Pēc tam, no lidostas braucot pa Jūrmalas gatvi uz Rīgas centru un redzot, ka visas ielas ir pilnas sagaidītāju, bija sajūta, ka mūsu dēļ valstī dzīve apstājusies. Tad sapratu – tie, kas teica, ka spēļu laikā visa Latvija mums aiz muguras stāvējusi, nebija pārspīlējuši.

Bronzas medaļa nav tikai spēlētāju, bet visu kopīgs nopelns! Komandas, treneru, ārstu, apkalpojošā personāla un, protams, līdzjutēju. Paldies arī ziņu sniedzējiem, video licējiem sociālajos medijos. Slavenākais laikam ir video, kurā pēc spēles ar Zviedriju Arēnas Rīga fanu zonā ir 15 tūkstoši cilvēku, kuri nodzied Latvijas himnu un sāk skandēt: Latvija! Latvija!.. Un skandē tā, ka rīb visa Skanstes iela un skaņa aizveļas līdz pat Pārdaugavai. Mēs tos redzējām un novērtējām.

Pie Brīvības pieminekļa sagaida hokejistus

Fani sagaida hokejistus pie Brīvības pieminekļa.

gallery icon
132

Un atvainojiet visi, kuri pie Brīvības pieminekļa gribēja ar mums nofotografēties, iegūt autogrāfus, bet nesanāca, – tas tīri fiziski nebija iespējams. (Šajā brīdī mūsu sarunā iejaucas kaķis, veikli uzlēkdams uz krēsla un ziņkārīgi nopētot uz diktofonu. Rodrigo viņam nepievērš uzmanību.) Tas ir viens daudzajiem mūsu kaķiem. Laikam astoņi viņi ir – mājā dzīvojas pieci, pārējie vai nu baidās, vai netiek iekšā laisti. Tikai pabaroti, lai izdzīvotu. Nevienu paši neesam ņēmuši, visi sievasmātes glābti – kas pieklīdis, kas pāri sētai pagalmā iemests. Mēs pagaidām dzīvojam pie sievas vecākiem – sava māja mūs vēl gaida.

Pirmās dienas, pat vēl nedēļu pēc čempionāta, ir sajūta, ka kaut kas ir atņemts. Vakaros nezini, ko darīt, jo... hokejs beidzies. Un tā katru gadu.

Tā ir līdzjutēju problēma, ne hokejistu! Mums sezona ir gara un Eiropā spēlējošajiem pēc īsas atpūtas atsākas ļoti ātri. Un te pavīd čempionātu ēnas puse – vai visi un vienmēr ir gatavi spēlēt valstsvienībā? Labi, šogad izcīnījām bronzas medaļu, tātad bija vērts tam ziedot laiku un spēku, bet, ja čempionāts nav tik veiksmīgs? Agrāk nesapratu – kā var atteikties spēlēt valstsvienībā! Tagad, kad pašam ir ģimene, bērns, uz to sāku skatīties saprotoši. Prioritātes, vērtības mainās.

Tie, kam sezona beidzas martā vai aprīlī, ir labākā situācijā, viņiem laiks atpūtai garāks. Bet, ja sezona gadu no gada beidzas maijā, jo klubs spēlē SHL play-off, un vēl Latvijas izlasē jāspēlē, tad cik laika man paliek sev, savējiem? Būtībā dzīve divpadsmit mēnešus gadā pakārtota hokejam, bet kādā brīdī taču gribas no sirds atpūsties, izbaudīt laiku kopā ar sievu, dēlu. Man jau jūlija beigās atkal jābūt Zviedrijā, klubā Rögle BK. Tāpēc tagad baudām katru brīvo mirkli.

Jel priecājies par sasniegto!

Protams! Es tikai saku, ka monētai ir divas puses. Un, kamēr veselība atļaus un būšu vajadzīgs, izlasē spēlēt neatteikšos. Jo ir man sirdī patriotisms. Ir!

foto: Rojs Maizītis

Zviedri nezināja, ka brauks spēlēt uz elli ar pašu velnu

To, kas pēc uzvaras spēles notika jūsu garderobē, varēja skatīties kā ceturto periodu. Tik patiesas emocijas reti kad nākas redzēt. Jūs tajā naktī vispār aizgājāt gulēt?

Nebija tik traki, tik lielus uguņus nenodevām. (Nosmej.) Tā kā mūsu spēle beidzās apmēram sešos, pēc pirmo emociju izlādēšanas garderobē aizbraucām uz komercvakariņām, kurās piedalījās arī spēlētāju ģimenes, kas bija ieradušās Tamperē. Pēc tam katrs devās, kur grib. Kāds palika viesnīcā, kāds aizbrauca uz pilsētas centru, kur daļu nakts pavadīja, turpinot svinēt.

Bijāt pelnījuši atlaist uz visu klapi.

Nu ja – beidzot sākās mūsu brīvlaiks! Tomēr nebija tā, ka kāds būtu baigi aizrāvies ar svinēšanu, jo zinājām, ka Rīgā būs diezgan varena sagaidīšana.

Jau bijāt atkorķējuši pirmās alus pudeles, kad garderobē jūs apsveikt ienāca Valsts prezidents Egils Levits. Bet jūs visi bijāt tik pārņemti ar uzvaras prieku, ka... viņam neviens īsti nepievērsa uzmanību. Vismaz no malas tā izskatījās.

Pagodinājums, protams – prezidents ienācis mūs apsveikt, un daļa viņam pieklājīgi paspieda roku, kas gribēja, kopā nobildējās, bet citādi prezidents  laikam sajutās neveikli. Kā jau tik augsta ranga amatpersona, viņš droši vien radis pie noteiktas kārtības, uzvedības normu ievērošanas, bet te pēkšņi nonāk telpā, kur visapkārt tiek laistīts aliņš, džeki beidzot ir atbrīvojušies, troksnis pamatīgs. Tad kā lai neapjūk! (Smaida.)

Bauskas alu jau iepriekš bijāt pasūtījuši?

Tas jājautā Hokeja federācijas pārstāvjiem. Bet Bauskas alus tāpēc, ka viņi bija mūsu sponsori.

Pēc tik nozīmīgām uzvarām, kādu Latvijai sagādājāt, sportistiem pēc ierašanās mājās parasti tiekot rīkots bankets, bet jums tas izpalika...

Pat labi, ka todien nebija, jo mums visiem pa čempionāta laiku bija sakrājies tāds nogurums, ka vairs nebija spēka. Arī emocionāli bijām pārguruši – uzvaras svinēšana, grandiozā sagaidīšana Rīgā... Biju laimīgs, beidzot ticis mājās. Iekritu dīvānā atpūsties, bet vai tad dēlu tas interesē? Viņš bija tik priecīgs par manu atgriešanos, ka vajadzēja vien celties un kustēties tālāk. Bet bankets neizpalika – federācijas rīkotas vakariņas par godu bronzai un sezonas noslēgumam bija 16. jūnijā.

Ar šogad izcīnīto trešo vietu latiņu esat pacēluši gana augstu, un tagad neviens negribēs to nolaist zemāk, droši vien arī paši.

Būtu naivi pirms nākamā čempionāta teikt, ka mūsu mērķis ir medaļas. Lai Latvijas izlase tās izcīnītu, jāsakrīt daudzām lietām. Šogad tā bija: Artūra Šilova fenomenālā spēle vārtos, veiksmīgi izmantotie momenti, arī spēlēs pret lielajām valstīm, pēc zaudētiem vārtiem ātra vārtu atgūšana. Tas deva milzīgu ticību tam, ka varam ne tikai noturēties līdz kaut kādam brīdim, kam seko lūzuma punkts, un spēle pāriet pretinieka labā, bet visu spēli cīnīties kā līdzīgs pret līdzīgu.

Un kur nu vēl tas, ka čempionāts notika Rīgā, mājās, un mūsu fanu milzīgais atbalsts. Dzirdot – Latvija! Latvija! –, tu ķer kaifu un vienkārši tiec dzīts priekšu. Kā teica mana Zviedrijas kluba ekipējuma menedžeris, tādu atmosfēru viņš nekur un nekad neesot piedzīvojis. Un zviedru spēlētāji tādā spēlēt nebija gatavi. Kā rakstīja, šķiet, somu mediji, zviedri nezināja, ka brauks spēlēt uz elli ar pašu velnu! Un vēl – zinot, kādas cenas ir biļetēm uz spēlēm, mums bija teju vai pienākums izdarīt visu, lai cilvēki nenožēlotu, ka uz tām atnākuši. Viņi taču gribēja doties mājās ar pozitīvām emocijām!

foto: Rojs Maizītis

Draugi smējās, ka es pēc vārtu gūšanas divas reizes esot ielecis vienā un tajā pašā aizsargstiklā, bet – vai tad man jūtu nav! (Smejas. Šis teiciens ir no video, kurā tiek parodēts Oļegs Znaroks.) Ja tribīnes pilnas, arēna eksplodē, tu savā negausīgajā priekā gribi dalīties, un līdzjutējiem šādi hokejistu prieka demonstrējumi varen labi patīk.

Domāju, ka uz turpmākajiem čempionātiem jādodas ar mērķi cīnīties par ceturtdaļfinālu, un tad jau seko turnīra maģija – vienā spēlē var notikt jebkas. Jo tā nav spēļu sērija kā klubos, līdz četrām uzvarām. Ja mums ar zviedriem tādu vajadzētu izspēlēt, domāju, ka septiņas nospēlēt nevajadzētu – viņi ar mums ātrāk tiktu galā.

Pēc čempionāta tu, Artūrs Šilovs un Kaspars Daugaviņš tikāt atzīti par trim labākajiem Latvijas valstsvienības spēlētājiem. Jūties gandarīts?

Kaut kā... vienalga. Tāds individuālais bonusiņš. Vietu labāko trijniekā bija pelnījis ikviens, un gandarīts es jūtos par to, ko paveicām visi kopā. Bronzas medaļa stāv pāri visam.

Pirms trīsdesmit trīs gadiem pasaules čempionātā Šveicē par turnīra labāko vārtsargu tika atzīts Artūrs Irbe, šogad – Artūrs Šilovs. Interesanta sakritība.

Turklāt Irbem kā valstsvienības vārtsargu trenerim šis bija pirmais čempionāts, un mūsējais uzreiz kļūst par labāko. Irbe ir ļoti pieredzējis, viņam ir daudz, ar ko padalīties, un, ja viņš vakariņās nosēžas līdzās un asākas saruna, tad stāsti līst aumaļām.

Tavs tēvs, bijušais Latvijas izlases spēlētājs, tagad treneris Artis Ābols, Latvijas hokeja izlases sastāvā piedalījies četros čempionātos. Cikos pagaidām tu?

Septiņos. Veterāns jau! (Smejas.)

foto: no privātā arhīva
Ar tēvu, treneri Arti Ābolu.

Ja kādā jomā gribi būt atzīts, jāseko tam, ko dara tās izcilnieki

Cik tev bija gadu, kad tiki aizvests uz pirmo treniņu?

 Īsti nezinu, trīs vai četri. Tētis tolaik spēlēja Zviedrijā, un tur tad arī pirmo reizi tiku uzlikts uz slidām. Neviens neprasīja, gribu vai ne.

Tik mazs bērns dara, ko liek. Vēlāk ne reizi nebija domas somu ar smago ekipējumu aizmest pa gaisu?

 Nē. Vienu gadu dzīvojām Ķekavā, laikam bija grūti mani izvadāt uz treniņiem, un tētis teica: labāk ej un mācies, nevajag to hokeju! Atbildēju: labi, bet pēc gada atsākšu trenēties. Tikai, ja ir šāda pārliecība, nav jēgas izniekot laiku, apdalot kā mācības, tā hokeju. Tāpēc turpināju trenēties – un tagad esmu tur, kur esmu.

No treniņu biedru puses nejuti skaudību – Rodrigo tēvs ir hokejists!

Tādas nebija. Varbūt tāpēc, ka tēvs ar padomu, ieteikumiem palīdzēja arī citiem komandas biedriem.

Vēl kāds no tā laika puikām ticis līdz Latvijas izlasei?

Rubīns.

Tēvs rūpīgi sekoja taviem treniņiem, izaugsmei?

Kā citādi? Un nebūšu oriģināls, sakot lielu paldies vecākiem par viņu ieguldījumu, atbalstu, brīvo stundu un dienu upurēšanu. Arī tagad tēvs seko manām spēlēm, izsaka piezīmes, dod padomu – ir kā mans individuālais treneris. Un viņa skats no malas bieži vien ļoti palīdz.

Kādreiz sanāk arī pastrīdēties?

Protams. Jo vecāks palieku, jo drosmīgāks kļūstu!

Katrai hokejistu paaudzei savi elki. Tev arī tāds bijis?

Sidnijs Krosbijs. Man bija desmit gadi, kad 2006. gadā gāju uz Pasaules čempionāta spēlēm Rīgā. Krosbijam, hokeja brīnumbērnam, tas bija pirmais čempionāts. Un man savā pirmajā čempionātā pret viņu bija jāspēlē! Uzskatu, ka elkiem ir jābūt. Ja kādā jomā gribi būt atzīts, jāseko tam, ko dara tās izcilnieki. Krosbijam esmu sekojis visvairāk, pārdzīvojis, kā viņam iet Stenlija kausa izcīņā. Abi esam centra uzbrucēji,  un es uzmanīgi skatos, ko un kā labākajos spēles momentos viņš dara.

Hokejisti mācās no kļūdām?

Noteikti. Mūsdienu lielais ieguvums ir videoieraksti, kuros tās var redzēt, izanalizēt momentu. Kad uz ledus eju nākamreiz, tādā pašā situācijā to atceros un nospēlēju tā, kā vajadzētu.

Pirms katras spēles videomateriālos izpētām arī pretinieku stiprās un vājās puses, spēli mazākumā, vairākumā, kā viņi sagaida vidējo zonu, kā presingo un tamlīdzīgi. Arī izvērtējam savu spēli – ko varētu uzlabot.

FOTO: izcilākā diena Latvijas hokeja vēsturē — izcīnītas bronzas medaļas pasaules čempionātā, 2023. gada 28. maijs

Spēlē par bronzas medaļām Latvija papildlaikā pieveic vareno ASV, 2023. gada 28. maijs

gallery icon
24

Kurš, spēlējot mazākumā, uztraucas vairāk – hokejisti laukumā vai uz soliņa?

Uz soliņa. Jo, esot laukumā, situāciju kaut kādā veidā var kontrolēt. Bet vistrakāk ir, ja spēli mazākumā jāvēro no skatītāju tribīnēm. Tad saproti, kāpēc fani sūdzas, ka viņiem uz čempionāta laiku tiek izrakstītas nervu zāles.

Kas notiek starp spēlēm – tiešām dzelžaina disciplīna it visā?

Nav tik traki, būtībā brīvais režīms – pēc treniņiem dari, ko gribi. Protams, saprāta robežās. Tamperē es, Balinskis, Andersons un Batņa kafejnīcās spēlējām Uno partijas. Cik ilgi sēdēsi viesnīcā – vajag taču  nomainīt atmosfēru, ieelpot svaigu gaisu. Vai aliņu drīkst iedzert? Kāds varbūt iedzer, bet parasti jau pēc spēlēm – tad izdzert vienu vai divus aliņus ir pat veselīgi.

Profesionālais sports ir nežēlīgs, no traumām neizbēgt. Ar gadiem to sekas kļūst jūtamas, daļu nopelnītās naudas liekot ieguldīt veselības saglabāšanā.

Traumas ir dažādas, visnopietnākās sekas atstāj potītes lūzumi, saišu pārrāvumi. Un nekad jau tos neizdodas sadziedēt līdz galam, jo ir jāspēlē. Bet tāds nu hokejs, ātrākais sporta veids pasaulē, ir. Slidojam ātri, ripa slīd ar ātrumu 150 kilometru stundā, un ātrums ar katru gadu tikai pieaug, jo ekipējums kļūst arvien vieglāks. Arī labāks, vairāk pasargā no traumām, tomēr no visām paglābt nespēj.

Stingri jāpiedomā, kādu savu atspulgu pēc gadiem gribu redzēt

Tavam dēlam Aleksī 7. augustā būs divi gadi. Kāpēc Aleksī, nevis Aleksis vai Aleks?

Man divās komandās bija soms Aleksī, un mums ar sievu šis vārds patika. Vajadzēja gan rakstīt Valsts valodas centram, vai tādu likt atļauts. Kad deva zaļo gaismu, pie tā arī palikām.

foto: no privātā arhīva
Rodrigo Ābols ar ģimeni.

Bērni aug ātri, drīz arī viņu varēsi vest uz hokeja treniņu...

Varētu, bet ar sievu esam vienojušies, ka dēlam neko neuzspiedīsim. Ja gribēs spēlēt hokeju, lai spēlē, ja negribēs... tad negribēs. Pagaidām, redzot mani laukumā dzenoties ar ripu, viņam ir grūti darīt kaut ko citu. Zviedrijā, sezonas laikā, Aleksī bez hokeja nūjas negāja laukā no mājas. Tagad, vasarā, viņš arī bumbu spārda un vēl visu ko dara, un man ir prieks, ka dēls ir tik aktīvs.

Jums ar sievu tāda interesanta vēsture – gadu pēc pirmās laulību ceremonijas, kurā bez jums bija tikai vecāki, laulības zvērestu atjaunojāt baznīcā un pēc tam sarīkojāt lielu balli. Kāpēc tā?

Oficiāli sarakstīties mūs pasteidzināja ar Floridas Panthers parakstītais līgums, jo doties uz Ameriku bija izdevīgāk nevis ar draudzeni, bet sievu; tas atviegloja vajadzīgo papīru kārtošanu. Kāzas ar Paulu bijām plānojuši gadu vēlāk un tad arī apprecējāmies kā pienākas – laulības baznīcā, viesi, ballīte.

Tikt salaulātiem baznīcā tev bija svarīgi?

Man kāzas bez tā šķiet neiedomājamas.

Tici tam, kam dzīvē ne viss notiek tikai pēc mūsu pašu gribas un plāniem?

Neteikšu, ka esmu ļoti ticīgs, un neteikšu arī, ka esmu ateists. Gan jau katram reizēm ir pārdomas, kāpēc viss notiek, it kā kāda rokas vadīts. Arī aizvadītais čempionāts licis par to padomāt, bijām kā likteņa izredzēta komanda.

Veiksme un sargeņģeļi jums stāvēja klāt.

Jā, sargeņģelis Šilovs! (Smejas.)

Jūs ar Paulu mājas darbus dalāt?

Es esmu ģimenes galva virtuvē, man patīk gatavot. Paula tikmēr ņemas ar Aleksī. Māju tīrām kopīgiem spēkiem, viņa vairāk par veļu atbild, es par traukiem.

Ko gatavo?

Visu, ko gribas. Neesmu labākais pavārs, arī savas firmas receptes man nav, bet sieva pagatavoto ēd un slavē. Vasarā daudz ar grilu ņemos. Šašliks, vista, steiks...

Tas jau normāli, ir zemes, kur sievietes pie gaļas gatavošanas vispār netiek laistas.

Sieva gaļu neēd, tad kāda vēl gatavošana! Mēs tikai par piedevām vienojamies – ko viņa labāk grib, to uztaisu. Sev varu arī ko citu sarūpēt. Dēlam kaut kas tiek no abiem.

Sezonas laikā visi dzīvojat Zviedrijā. Kā būs tad, kad Aleksī sāks iet dārziņā?

Viņš jau pagājušajā gadā gāja. Sākumā bija žēl no rīta viņu tur atstāt, bet jau pēc dažām dienām pierada. Zviedriski vēl nerunā, bet ir bijis, ka es Aleksī iedodu glāzi ūdens, un viņš saka: tak! Tas nozīmē paldies. Es neko neatbildēju, bet viņš stāv un skatās uz mani lielām acīm, kaut ko gaida, un es nesaprotu, ko viņš grib. Tad otrreiz pasaka tak. Tad attapu, ka dēls gaida, lai pasaku vaše gūd – lūdzu. Uzslava bērnudārzam par labu audzināšanu!

Nav domas palikt dzīvot Zviedrijā?

Šobrīd nē. Pagaidām dzīve griežas ap hokeju, manu darbu, savukārt sievas profesija pagaidām ir pielāgoties man. Piecus gadus nodzīvojām Erebrū, tagad jāpārvācas, bet nav jau nemaz tik viegli atkal visu iepazīt no jauna. Savukārt pēc manas karjera mūsu dzīve, visticamāk, tiks pakārtota bērna vajadzībām, vēlmēm un sapņiem. Ja nu gadījumā Aleksī spēlēs hokeju, tad kas zina, varbūt paliksim Zviedrijā, jo tur tam labākas iespējas, un tās ir jāizmanto. Bet, ja ne, un ja arī man pašam neuzradīsies labs darba piedāvājums, tad neredzu iemeslu palikt Zviedrijā.

Vasaru pavadīsi mājās?

Noteikti. Varbūt kaut kur tepat pa Latviju pabraukāsim. Citu plānu nav.

 Ko vēl tevī mainījusi dēla piedzimšana?

Nekad neesmu bijis liels tusētājs, tā ka šajā ziņā tas neko nemainīja. Ikdienā gan noteiktos rāmjos ielika – līdz pusnaktij un ilgāk nodoties kaut kādām muļķībām, piemēram, videospēļu spēlēšanai, vairs nevaru, jo zinu, ka septiņos no rīta viens jau cels augšā. Uz dzīvi jāsāk raudzīties nopietnāk, darāmo plānot – bezrūpīgie gadi beigušies.

Un bērnus taču vislabāk audzina vecāku piemērs. Jau tagad redzu, kā viņš kopē, attēlo gan mani, gan sievu. Vienā ziņā tas ir pat mazliet biedējoši. Tāpēc stingri jāpiedomā, kādu savu atspulgu pēc gadiem gribu redzēt. Jo mazs bērns tiešām ir kā sūklītis, kurš visu uzsūc, un varu tikai pabrīnīties, kā tik maziņš var jau tik daudz saprast, filtrēt šajā pasaulē notiekošo.

 Agrāk mēdza teikt – dēls jāaudzina par īstu vīru, Ko, tavuprāt, tas nozīmē?

Ko nu kurš un kurā laikā sapratis ar īstu vīru... (Rodrigo nosmīn.) Manuprāt, īsts vīrietis ir tas, kurš nekautrējas izrādīt, ka mīl sievu, viņu samīļo, sabučo, rūpējas par bērnu, ģimeni. Es tā daru, un arī Aleksī mammu sabučo. Un, kad izaugs, gan jau arī rūpēsies par ģimeni, savējiem. Īsts vīrs aug!