Raimonds Pauls par dziedāšanu, latviešiem un svētkiem: "Jau no rīta kundzītes ieņēma labākās vietas"

Doma dārzā orķestris Sinfonietta Riga ar Paula instrumentālo trio atskaņos virkni viņa melodiju jaunos aranžējumos, un Baltā saule atspīdēs vēl nedzirdētā interpretācijā. Precīzs kā pulkstenis, komponists teju ik dienu mēro ceļu no mājām līdz Latvijas Radio, kur dzimst idejas, briest jauni radoši plāni un, protams, sprēgā joki: “Tauta iztrakojās par hokeju, tad par prezidenta vēlēšanām; ir, par ko runāt, par ko pasmaidīt.”

Izskatās, ka vairs nevaram cerēt uz varenu līgošanu Rīgā, Daugavmalā, ar Raimonda Paula koncertprogrammu.

Es pats tur neko nerīkoju, to darīja Rīgas pilsēta. Ne jau viens tur uzstājos, cilvēku bija daudz, likās labs pasākums. Tas jau Ušakova laikā notika, laikam tāpēc tagad par to dzirdēt negrib. Ja tagad aicinātu? Nē, kur nu manos gados… Ko varēju, to izdarīju, jauna materiāla arī nav. Toreiz pamatā dzīvojām uz manas teātra mūzikas rēķina, sākot ar Īsu pamācību mīlēšanā, turpinot ar Šerloku Holmsu un Džonu Neilandu, salikām vēl dziesmas klāt.

Tagad jau tādas izrādes neviens vairs neuzved, bet, piemēram, manā koncertprogrammā ar Andri Keišu Vīrieši labākos gados redzam, kā cilvēki ir izslāpuši pēc kaut kā viegla, kā grib pasmieties, vismaz pasmaidīt. Rīgas dome var iedot 20 tūkstošus rokfestivālam – ļoti labi. Tomēr Jāņi ir mūsu nacionālā lieta, kuru būtu vērts atbalstīt. Tad redzējām, kas notika Doma laukumā, Centrāltirgū, cilvēku ka biezs, bet – tādi nu mēs esam.

Ilgus gadus līgojām Latvju ziņģē, esat teicis, ka šo festivālu izdomājāt, lai Jāņos pašam nebūtu alus jādzer…

Pirmais pasākums notika Brīvdabas muzejā ar Edgaru Liepiņu kā vadītāju, man tas beidzās ar sasistu galvu pret zemo siju, no senās muzeja istabas laukā nākot. Tumsā neredzēju, trāpīju ar pieri. Ziņģe ieguva milzīgu atsaucību, krietnu laiku ar to nodarbojāmies, bet arī tad pārmeta – kāpēc tieši Jāņos festivāls jārīko? Katru gadu organizējām citā vietā, notika arī pie manis Līčos, kur cilvēki sabrauca no visas Latvijas, jau no rīta kundzītes ieņēma labākās vietas. Bet tā bija cita attieksme, cita sistēma – tolaik vēl pastāvēja Ivara Strautiņa vadītā kopdarbības centrālā savienība Turība, kādreizējā Patērētāju biedrību savienība, kas palīdzēja nodrošināt publikas labsajūtu.

Nevis atbrauca ar šašliku un alu, bet organizēja nacionālās sētas, novadu virtuves. Bet pasākums nodzīvoja savu laiku, un tagad to visu aizvieto pilsētu svētki, uz kuriem daži dziedātāji knapi pagūst izskriet. Maz palicis labu solistu, viņi grib piedalīties visur, kur iespējams, nesas, mēli izkāruši, no Latgales uz Liepāju un atpakaļ. Es, protams, pasmejos, lai nu cilvēki nopelna, bet koncerti kļuvuši vienveidīgi. Pats nesen piedalījos Jelgavas pilsētas svētku atklāšanā, kur mērs uzsauca manu koncertu saviem viesiem. Aizbraucām ar Anci Krauzi, mums ir veiksmīgs projekts ar suitu tautasdziesmām.

Sava vieta, protams, ir klasiskajai mūzikai, varam lepoties ar pašu mūziķiem, vijolniekiem, čellistiem, no kuriem liela daļa strādā ārzemju orķestros, pelna tur maizi un uz Latviju atbrauc ciemos. Taču arī ap šo žanru ir aplipis bars jauno, tā saucamo modernistu, kuri cenšas darboties ar saukli “Mēs taisīsim citādi, lai nebūtu tā, kā bijis, tas viss ir vecmodīgi.” Ar šādām frāzēm vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, jo lai nu man nosauc divus trīs simfoniskos skaņdarbus, kas ir iegājuši koncertrepertuārā. Citādi vienīgais, ko spēlē pie visām varām, ir Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis.

Popmūzikā jaunieši cenšas būt ļoti moderni, tie gudrinieki ar smaidu raugās uz to, ko darījām 50. un 60. gados, kad parādījās tā latviešu dziesmiņa. Es arī pats pasmaidu, to klausoties, bet Alfreds Krūklis rakstīja patriotiskus tekstus, vēl šodien atceras Zdzislavu Romanovski, kurš dziedāja par Baltijas jūru. Bija daudz simpātisku lietu tolaik…

1973. gada martā Raimonda Paula autorkoncertos pirmoreiz skanēja dziesma Manai dzimtenei ar Jāņa Petera vārdiem. Šoreiz laikam izpalikusi polemika, vai to vajadzētu dziedāt Dziesmu svētkos.

Jā, pirmie izpildītāji bija Nora un Viktors mūsu estrādes programmā koncerta noslēgumā. Mēs ar Peteru gribējām uzsvērt, ka arī estrādes žanrā ar cieņu izturamies pret Dziesmu svētku simtgadi. Iniciatīva toreiz nāca no apakšas, un drīz vien vairs nebija koncerta, kurā to nedziedātu, tas bija obligātais fināls ne tikai koristiem. Vienulaik pat par daudz to dziedāja.

Dziesmai daudz laba izdarīja diriģents Imants Kokars, kurš ar kori Ave Sol piedalījās Manai dzimtenei ierakstā. Viņš bija autoritāte, no viņa baidījās, es pie lemšanas nebiju, kad 1977. gadā dziesmu iekļāva svētku repertuārā, Mežaparkā to diriģēja Jānis Dūmiņš. Esam labos draugos ar diriģentu Māri Sirmo, ar kuru esam runājuši par mūslaiku koru repertuāru. Bija kārtējais lielais jaundarbu konkurss, un es pavaicāju – cik no šīm dziesmām varētu dziedāt Dziesmu svētkos? Sekoja liela pauze, un vienu vai divas viņš nosauca. Atceros, kā sieviešu koris Arvo Perta dziesmu Universitātes aulā nodziedāja ar milzīgām ovācijām, bet Mežaparkā skanēja ļoti bēdīgi, jo dziesma ar ļoti smalkām sieviešu balsīm neder situācijai.

Dziesmu svētkos vienmēr ir bijis arī politisks zemteksts – sākot ar tiem gadiem, kad tā bija demonstrācija pret vāciešiem, tad sekoja cits režīms. Kad biju kultūras ministrs, izdevās atgriezt Dziesmu svētkus ierastajā piecu gadu intervālā, sākot ar 1993. gadu. Padomju laikā svētkus rīkoja par godu partijas kongresiem, visādām jubilejām, sajauca grafiku. Līdz šai dienai ir dažāda attieksme pret toreizējo kultūras ministru Vladimiru Kaupužu, bet viņš jau izdarīja daudz laba, kas ir aizmirsts. Kaut vai Dziesmu svētku eksistence, jo varēja taču aizliegt.

Kaupužam bija muzikologa izglītība, viņš, kā pats man teica, pirmdienu rītos skatījās uz vienu telefonu, iezvanīsies vai ne. Ja zvanīs, tad skaidrs, ka atkal kaut kas ne tā nodziedāts vai izmuldēts. Par spīti visam, kinofilmas taisīja, teātra izrādes veidoja. Tagad pārmet par pieminekļiem māksliniekiem, bet viegli runāt tiem, kam ir ko ēst, bet, ja nav, tad jādomā, kā nopelnīt. Sākām meklēt čekistus, un – vai daudz atradām? Manuprāt, par daudz aizraujamies ar vainīgo meklēšanu, arī mainot nosaukumus. Nu, bija mums Maskavas forštate, un lai taču paliek! Mani uzskati šajā ziņā ir mērenāki. Mūsu klasiķu muzikālā izglītība bija labā līmenī arī tāpēc, ka tepat netālu bija Pēterburgas un Maskavas konservatorijas…

Gribētu apsveikt ar māsai – tekstilmāksliniecei Edītei Pauls-Vīgnerei – piešķirto Purvīša balvu par mūža ieguldījumu…

Diemžēl viņai kājas tik slimas, ka nevar aiziet pakaļ. Par radiem jau grūti runāt, neesam pieraduši viens otru slavēt, uz mutes neesam krituši un varam atļauties tādus jokus savā starpā, ko citi nesapratīs. Māsa palaikam aizrāda, ka es ne to esmu pateicis, ne to nospēlējis, zina par katru manu koncertu. Jā, Edītei ir fantastiskas darbaspējas, cerams, beidzot izdos viņas darbu katalogu, citādi jāmeklē pa muzejiem, pa pagrabiem. Apbrīnoju viņas fantāziju gobelēnos, kroņos, visur citur.

Māksla un mūzika laikam ir vienīgais, kur neatpaliekam no igauņiem un lietuviešiem, kas visur citur mums iet pa priekšu. Viļņā jau būvē jaunu koncertzāli. Lai pie mums kaut kas tāds notiktu, pie stūres jābūt citiem cilvēkiem – tādiem, kuri grib un māk kaut ko darīt. Visur svarīgi ir kontakti, pazīšanās, piemēram, Māris Briežkalns organizē starptautisku džeza festivālu, brauc koncertēt uz Ņujorku, bez viņa kontaktiem nebūtu mana jaunā ieraksta Dziesmas bez vārdiem, kas parādīsies pēc Jāņiem, un koncerta Doma dārzā 7. jūlijā.

Britu komponists Kalums Au uzrakstīja jaunus aranžējumus stīgu orķestrim manām vecajām dziesmiņām. Ar baudu klausījos, kā tas skan, viens no maniem labākajiem pēdējā laika darbiem! Varēs mājās paņemt pudeli konjaka, uzlikt ierakstu, klausīties un kaifot. Redzēsim, kā tas ārā izklausīsies, bet mūziķi izteicās, ka beidzot kaut kas pie mums izklausās pēc Holivudas. Re, ko spēj profesionāls aranžētājs, nevis sacūko manu mūziku kā te viens ansamblītis, paņēmis dziesmu Nenes zvaigznes istabā. Tad labāk raksti pats un neaiztiec cita darbu. Var jau domāt, ka ienāc ar kaut ko jaunu, bet nekā jauna tur nav. Dzirdēta ģeniāla frāze, ka Johans Sebastians Bahs mūs visus apzadzis par nez cik gadiem uz priekšu. Ko jaunāku par viņa melodijām un intervāliem var izdomāt? 

Jums ar kori Kamēr… tapa veltījums Baham, vesela izrāde Emīlam Dārziņam, un šopavasar atgādinājāt par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu uzvedumā Sveiks, Marģeri!. Būtu labi, ja katram būtu tāda pietāte pret saviem priekštečiem kultūrā.

Jā, koncerts labi aizgāja, jo Zariņš bija personība, mīlēja bohēmu – vai dieniņ, kad sāk atcerēties viņa izdarības... Jā, bet kurš viņu vēl atceras? Vai par Jāni Ivanovu kāds kaut ko ir taisījis? Vai viņa mūziku vispār spēlē? Starp citu, ja ne vācu komponista Fēliksa Mendelsona interese, mēs par tādu Bahu varbūt nebūtu dzirdējuši. Ja menedžeris nebūtu bītlus izvilcis no pagraba, tur viņi arī būtu palikuši. Jaunībā pie mums atnāca no Komponistu savienības izslēgtais Oskars Stroks, mēs ar estrādes sekstetu kaut ko no viņa mūzikas spēlējām, bet daži cilvēki teica: “Neuztraucies par Stroku, viņš par savu tango autortiesībām saņem pamatīgu naudu.”

Tolaik valdīja naidīga attieksme pret tā saucamo vieglo mūziku. Par tevi gānījās, ņirgājās, mēs ar Ivaru Vīgneru dabūjām no tā ciest, pat jābrīnās, ka piecdesmitajos gados radio lēnā garā kaut kas sāka darboties estrādē, droši vien, pateicoties mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ivanova autoritātei. Labi, ka izdevās izsist kādas kapeikas algām atjaunotajam Latvijas Radio bigbendam, bet nekad jau vairs nebūs tā, kad Radio bija savs simfoniskais orķestris, koris. Atliek tikai kavēties atmiņās un piekarināt pa aizgājēja bildītei pie sienas…

Re, kur džezmeņa Gunāra Rozenberga portrets! Viņa mūzika šopavasar bigbenda koncertā izklausījās ļoti svaigi un mūsdienīgi, būtu laba eksportprece.

Cepuri nost! Bet savulaik Raini, ko izvirzījām uz Nobela prēmiju, paši arī noēdām. Tāpat tas viss turpinās arī tagad, tirda nabaga prezidenta amata kandidātiņus – vai tu komjaunatnē biji? Kurš gan nebija, arī pionieros – atliek tikai rakt. Tā, kā rok to Rīgu, kas gandrīz zaudējusi pilsētas izskatu. Agrāk, kad izgāju pa Radio durvīm, dziedāja un spēlēja, tas pats Vjačeslavs Mitrohins, kas pie manis Modo, riņķī apkārt viss vārījās. Jābūt pilsētas naktsdzīvei, bet tagad jau nav palicis cilvēku. Visi ir prom, un tā ir mūsu traģēdija, jo kas tad te strādās melno darbu? Aicināsim no Āfrikas kā citur pasaulē? Nejūt, ka būtu kāds saimnieks.

Esam dziedātāju, nevis saimnieku tauta.

Dziedam, tas jā, bet nav jau neviena talanta, kas varētu spīdēt, kaut vai sasniegt Viktora Lapčenoka zelta laika līmeni. Sūtām uz Eirovīziju, un mums tikpat ātri viņus atsūta atpakaļ, pilnīgi nolaižas rokas. Nevaru pieņemt daudz lietu, piemēram, ka tik ļoti vajadzīgi ārzemnieki, lai izlemtu, kurš dziedātājs no Latvijas brauks uz konkursu. Vai tad tik daudz mēs paši nesaprotam? Kā virsdiriģenti cīnās par repertuāru, un nekas jauns tas nav – Emilis Melngailis strīdējās ar Dziesmusvētku biedrību par savu dziesmu iekļaušanu.

Jā, svētki ir svēta lieta, bet cik tur apkārt visādu komisiju, padomju ir aplipis? Par ko viņi lemj? Tikmēr kaut kur ir pazudis nosaukums dziedāšanas svētki, arī par to var padiskutēt. Daļa koristu vairāk domā par to, lai atstrādātu, nodziedātu to savu trešo balsi. Daži televīzijas operatori man ir teikuši, ka tagad ilgi jāmeklē, lai kadrā atrastu emocionālu seju, kas raud vai smejas.