Laimīgs dzīvot Latvijā. Kanādā dzimušais rotkalis ierīko darbnīcu Daugavas krastā

“Mana mamma ir dzimusi Slokā, tēvs Kalupē Daugavpils pusē, un tāpēc man tagad ir arī Kalupes karogs. Es esmu dzimis Toronto 1956. gadā. Mans tēvs Antons Kivlenieks bija mākslinieciskais gars ģimenē, dziedāja solo un spēlēja kokli. Pēc kara viņš devās uz Eslingeni Vācijā, kur dīpīšu nometnē iemācījās rotu kalšanu, tad ceļš bija uz Monreālu, kur satika manu mammu, apprecējās, un piedzima brālis Dainis. Tālāk – uz Toronto, tas bija saistīts ar rotu kalšanu, visi latviešu diasporas meistari dzīvoja tieši šajā pilsētā. Kad es piedzimu, tur mita jau apmēram 20 000 latviešu,” Tālivaldis “Kas Jauns Avīzei” ieskicē ģimenes vēsturi.

Mantojumā tēva veikals

Tētis darināja rotas tautastērpiem, Nameja gredzenus, zvaniņu gredzenus. Kanādā izdeva arī vienu plati, kurā pats spēlēja kokli. “Viņš spēlēja arī teātri, bija ļoti māksliniecisks cilvēks. Diemžēl nomira, kad man bija tikai deviņi gadi, un es neko no viņa nepaguvu iemācīties. Toronto veikalu pārņēma mamma Aldona, neko īpaši par šo lietu nezinādama, viņa pēc profesijas bija medmāsa,” stāsta Tālivaldis.

Mamma kaut ko iemācījās darīt ar rotām, ko neprata, nodeva citiem. Pats Tālivaldis sāka tirgoties 12 gadu vecumā, ne tikai Toronto veikaliņā,  devušies arī uz latviešu sarīkojumiem, dziesmu svētkiem abos Amerikas krastos, gan Kanādā, gan ASV, uz Vankūveru, Monreālu, Bostonu, Klīvlendu, Sietlu, Čikāgu, Ņujorku un daudzām citām lielpilsētām.

Piedāvājumā lielākoties bijuši tēta oriģinālie darbi, lielākoties darināti no sudraba, bet vēlāk veidoti arī pasūtījumi no zelta – kad latvieši kļuva turīgāki.

Ģeogrāfs pēc diploma

Pamatskolas un vidusskolas laikā Tālivaldis mācījies arī mūzikas skolā, bijis kora skolnieks, spēlējis klavieres un vijoli, bet tas pilnīgi nebijis pie sirds.

“Es pats nebiju domājis darināt rotas, sāku, kad aizgāju mācīties uz Toronto universitāti, kur ieguvu zinātnisko grādu fiziskajā ģeogrāfijā. Man bija ļoti labs skolotājs jau pamatskolā, un viņš mani iesaistīja, jo citādāk es turp nebūtu gājis – dabūju savu papīru,” teic Tālivaldis.

Studiju laikā vasarās viņš sāka strādāt ģimenes veikalā, sākumā vīlēja un darīja citas parastās lietas, bet lēnām tapa modelīši un dizains, pašmācības ceļā. Gājis arī uz dažādiem kursiem – vaska grebšana, mārketings, akmeņu zināšanas un daudz kas cits. Septiņdesmitajos gados veikals pārcēlās uz glaunāku vietu, Tālivaldim jau bija pilnīgi cits skatījums uz dzīvi, un viņš pie rotām ķērās nopietni.

“Kad mamma devās pensijā, pārņēmu visu darbību, radīju trešo veikalu. Sākot ar 1991. gadu, īpaši pieprasītas bija tieši latviskās rotas. Latvija kļuva brīva valsts, bet man pazuda 90% no visa tirgus, jo visi ārzemju tautieši gāzās uz tēvzemi. Bija jāizdomā, ko tālāk darīt. Sāku reklamēt latviešu rotas kanādiešu sabiedrībā, un man Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs vienmēr plīvoja pie mājas,” lepni saka rotkalis.

Viena tauta, piecas ciltis

Kanādā Tālivaldis iesaistījies arī vikingu laikmeta pasākumos, jo šī laika rotaslietas kļuva populāras, viņš pat palīdzējis dibināt organizāciju “Toronto vikingi”, bet vienlaikus centies popularizēt senlatviešu rotas.

“Par vikingiem man interese radās sakarā ar rotām. Uzrakstīju rakstu, kas bija publicēts Gotlandes universitātes žurnālā – “Latvija 9.–11. gadsimtā vikingu laikmetā”. Sāku šo pētījumu par seno apģērbu, kā latvieši atšķīrās no zviedriem, norvēģiem, somiem. Viss bija ļoti līdzīgs, bet tā foršā lieta, kuru es atradu – katram novadam, katrai ciltij šeit bija ļoti atšķirīgas, īpašas rotas. Tas liek saprast, ka kultūras bija ļoti dažādas. Latvijā nav tikai viena tauta, mēs esam piecas ciltis, kuras dzīvoja kopā, un vienmēr notikusi arī savstarpēja rīvēšanās. Salīdzinājumam – igauņiem un lietuviešiem bija tikai viena cilts,” teic rotu meistars un pētnieks.

Noslīpēts rupjums

“Ja tu veido rotas, tev vajag arī zināt, ko tu tajās iestrādā. Sākumā liku briljantus saderināšanās gredzenos, tad sapratu, ka krāsainie akmeņi ir daudz skaistāki. Tas viss man ļoti palīdzēja. Es izmantoju gandrīz visus akmeņus, kuri ir pieejami parastā tirgū. Tagad gan ne tik daudz, jo šeit, Latvijā, ir cita klientūra nekā Toronto, mazāk naudīgi cilvēki. Esmu novērojis, ka tautiešiem vairāk patīk tieši sudrabs. Ja latvieši lieto zeltu, tad sarkano, kas ir tā dēvētais krievu zelts, bet vairumā gan varš. Šeit ir cits tirgus, jāiet līdzi pieprasījumam,” vērtē meistars.

Viņam vēl aizvien ir klienti arī Toronto. No turienes pasūta vairāk saderināšanās un laulību gredzenus, kaut ko sevišķu un dārgāku. Materiāls – zelts, reizēm arī sudrabs. Tomēr lielais Kanādas tirgus nu jau zudis. Latvijā ir daudz konkurentu, tomēr visi kaut kā izdzīvo, katram ir savs piesitiens, savs stils.

“Ja ir cilvēki, kuriem patīk tas, ko dari, tad arī būs klientūra. Mans brālis, apskatot citu Latvijas rotkaļu darbus, teica: zini, tu tiešām atšķiries! Un man patīk dažādība, es darinu visu ko,” par sevi spriež meistars. “Mans stiliņš ir tāds noslīpēts rupjums. Allaž arī būs klienti, kuri novērtēs roku darbu.”

Tālivaldis darina saktas tautastērpiem, parastās latviešu rotas, kādam vajag Nameja gredzenu, citam dāvanu uz 50 gadu jubileju. “Tapušas arī aproces pārim kā laulības gredzeni – latviešu jauniešiem, kuri dzīvo Vācijā. Pērn vienai sievietei tapa viduslaiku rotu komplekts ar visām garajām ķēdēm, kas bija ļoti grezns. Tik daudz kas skaists bijis, es taču jau 50 gadus strādāju!”

Vēl dzīvojot Toronto, Tālivaldis darinājis modernās kanādiešu rotas savienojumos ar akmeņiem – ametistu, topāzu, dzintaru un daudziem citiem. “Cilvēki gan īsti nezina akmeņu vērtību. Es, piemēram, parādu akmeni, kas maksā 3000 eiro – priekš kam? Tur jābūt bišķiņ naudiņai.”

Tālivaldis sācis arī darboties nedaudz ar stiklu, ļoti patīkot stikla emalja. “Foršā lieta par manu arodu ir, ka visu mūžu mācies. Ja kāds grib, lai es kaut ko atkārtoju, es nemaz nezinu, kā to esmu iepriekš darinājis. Tas  aizmirstas, jo tu nemitīgi pilnveidojies.”

Senču zemes enerģijas

Pirmoreiz uz Latviju Tālivaldis atbrauca 1997. gadā,  kad iepazina līdz tam nepazīstamos radus no tēva puses: “Mani pilnīgi izlutināja, izbraukājām visu Latviju, un es pat kļuvu mēms aiz pārsteiguma. Šeit vienmēr pēc apmēram 50 metriem ir atkal kaut kas cits, un allaž jautājums – kas šī ir par vietu? Visa valsts ir brīnišķīga, piepildīta ar skaistumu. Es savā dzīvē daudz esmu izbraukājis, gan uz Kanādas rietumiem, gan austrumiem, nedaudz paceļojis pa ASV. Latvija ir kas īpašs. Es pirmoreiz pastaigāju pa ziedošajām pļavām, sasmaržoju visas skaistās lauku puķītes. Biju šokā – enerģija, kas te virmo, ir īpaša.”

Tālivaldis atklāj, ka Toronto kādu laiku bijis iesaistījies okultismā un sajūtot enerģijas: “Šeit, Latvijā, tās ir īpaši stipras. Tās ir pagānu senču vietas, kas ilgstoši bijušas apdzīvotas, tūkstošiem gadu. Kanādā nav tādas vēstures, tur nav asinis lietas, tur nav tādas enerģijas. Es, protams, Latvijā iemīlējos un nodomāju: kā es gribētu dzīvot Eiropā! Un pēc desmit gadiem šurp atbraucu, mans sapnis piepildījās. Mani bērni, protams, ir noskumuši par šo faktu. Man divas atvases dzīvo Toronto, daru, ko varu, bet mana dzīve ir pašam vien jādzīvo. Meita darbojās ar ārstnieciskām lietām, bet tad aizgāja būvēt mājas, dēls liek jumtus. Latvijā tā pa īstam esmu kopš 2008. gada. Pirms tam mana dzīve Kanādā izjuka sakarā ar finanšu krīzi.”

Brālis Dainis darbojas ar elektroniku, dzīvo Pērtā Austrālijā, bet atrod iespējas atbraukt arī uz Latviju. Tālivaldim bija uzdevums sagādāt viņam daudz biļešu uz dziesmu un deju svētkiem.

Būs gan jādejo, gan jātirgojas

Šeit, tēvu zemē, Tālivaldis kādu laiku darbojies arī amatierteātrī Siguldas novada Morē, nospēlējis trīs četras lomas, pat ieguvis atzinības rakstu par raganas tēlu “Ansītī un Grietiņā”. Ansīti spēlējis sešdesmitgadīgs nopietns kungs, Grietiņa bija sieviete septītajā gaidību mēnesī. Tāļa tēls runāja vīrieša balsī, bet apģērbusies bija kā daiļais dzimums.

Kanādā Tālivaldis dejoja “Daugavas Vanagu” paspārnē izveidotajā Toronto deju kopā “Daugaviņa”, piedalījās Ziemeļamerikas latviešu dziesmu un deju svētkos.

Tagad priekšā dalība dziesmu un deju svētkos Latvijā, jo rotkalis dejo senioru deju kolektīvā “Ziemeļblāzma”. “Man tas ļoti patīk. Brīžiem gan ir nedaudz grūti lēkāt deju ritmā, bet dejošana ir vērtīga lieta. Mūsu vadītāja Gundega Prancāne ir horeogrāfe, un viņas radītās dejas mēs jau gatavojam uz kolektīva desmit gadu jubileju, kura būs rudenī. Tagad pastiprināti slīpējam dziesmu un deju svētku repertuāru. Dejošu kopā ar 16 000 citu dejotāju, tas būs bezgala skaisti! Nezinu, kā visu paspēšu, jo arī rotas jātirgo Vērmaņdārzā,” pasmaida Tālivaldis.

Skaista mana tēvu zeme

Latvijā Tālivaldis daudz redzējis, bijis no Alūksnes līdz Liepājai, ilgus gadus tikai nav apmeklējis Daugavpili. “Latvijā man vēl ir tik daudz ko redzēt, bet vienkārši tam visam pietrūkst laika un līdzekļu, jo nevar tikai atpūsties. Cēsis es ļoti mīlu un labprāt tur dzīvotu, Aizpute ir ļoti skaista, arī Alūksne, Burtnieki, Saulkrasti, Liepāja, Kuldīga, Tērvete, Bauska... Katrai vietai ir sava garša. Man prieks bija iepazīt arī lauku dzīvi.”

Ļoti interesanti esot vērot, cik ļoti uzlabota infrastruktūra, kopš šurp atbraucis. Tagad vajagot ceļus uzlabot, tiem ir liela kvadratūra, un tāpēc grūtāk tikt galā.

“Pērn biju aizbraucis pie māsīcas, kura dzīvo pie Sakstagala Rēzeknes pusē, kur arī daudz krievu. Rīgā tā pati problēma, bet es publikā daudz nemaisos, un mani tas tik ļoti neuzrunā. Es šo valodu esmu centies mācīties, bet zemapziņa man to nelaiž. Es gribu krievu valodu saprast, bet nevēlos tajā runāt. Man nepatīk tā uzbāzīgā kultūra. Un mēs, latvieši, vienmēr tā kā aizstāvamies – kāpēc mums tas jādara pašu zemē?” atklāts ir Tālivaldis.

Tajā pašā laikā viņš novērojis: “Protams, ir ļoti daudz krievu, kuri kļuvuši par latviešiem, kas ir krieviskas izcelsmes latvieši. Es dažus gadus mācīju angļu valodu, un man bija daudz krievu studentu. Forši, visskaistākie un fantastiskākie cilvēki, salīdzinot pat ar latviešiem tajā laikā.”

Tālivaldis ievērojis, ka latvieši nav ļoti izcili uz iniciatīvu, lai kaut ko jaunu radītu, bet ļoti labi prot kopēt un uzlabot, paņem cita ideju, un galarezultāts ir vēl greznāks. Ja latvieši iesaistās nopietni, tad sper ārā uz visiem simt procentiem, ar visu sirdi un dvēseli, un tas Tālivaldim ļoti sasildot sirdi. “Latvieši tomēr ir maza nācija, bet mums ir tik daudz izcilu mākslinieku – tas ir apbrīnojami. Esam ļoti radoša nācija, un tas ir mūsu lielākais spēks. Esmu laimīgs, ka tagad esmu Latvijā,” piebilst rotkalis.