Andrejostas motoriņš Dāvis Čīma, kurš tagad rīko arī Baltijā vērienīgāko deju mūzikas festivālu

Ja kādā jaukā vasaras vakarā iegriezīsimies Andrejostā, tad noteikti nokļūsim izklaides industrijas epicentrā. Kokteiļi, ēstuves, mūzikas skaņas – tas viss sajaucas vienā veselumā. Dāvja saimniecība sākas aiz restorāna "Koya", un viņš pats Andrejostas kvartālu uzskata par Baltijas līmeņa lepnumu, jo sezonas laikā te darbojas 12 bāri, trīs ēdināšanas vietas un divas skatuves. Vienlaikus te izklaidēties un atpūsties var apmēram 8000 cilvēku, kas Baltijas mērogiem ir daudz. Taču pat šajā itin lielajā teritorijā Čīmam ir kļuvis par šauru, un nu viņš atvēzējies lielāka mēroga pasākumam – 17. jūnijā, tātad īsti pirms dziesmu svētkiem, Mežaparka estrādē notiks viņa organizētais deju mūzikas festivāls ar vismaz 30 000 apmeklētāju.

Koncerts kā barters

Kā sākās Andrejostas kvartāla attīstība?

Andrejostas kvartāla stāsts sākās ar restorānu "Muusu terase", kur mana kolēģe organizēja kāzas mūziķim Jānim Šipkēvicam. Bijām ar viņu noslēguši sadarbību bartera formā, un sanāca tā, ka varējām sarīkot Andrejostas kvartālā koncertu. Tas bija pirmais koncerts, ko organizējām – tas notika pašā kvartāla priekšpusē uz peldošas skatuves, ko bijām atvilkuši no Ķīšezera, un uzstājās tur Jānis Šipkēvics un Evija Vēbere. Togad vēl paspējām sarīkot arī "Carnival Youth" koncertu. Tas bija gadu pirms kovida. Tā sākās mūsu mīlestība pret mākslu un mūziku. Iepatikās, ka varam cilvēkiem dot emocijas un prieku. Sapratām, ka te ir brīva niša, turklāt tas bija brīdis, kad visur plauka un zēla kvartāli – Tallinas ielas kvartāls, Kalnciema ielas kvartāls... Nolēmām, ka arī mums būs kvartāls – Andrejostas kvartāls!

Andrejostai, salīdzinot ar pārējiem, lielākā priekšrocība ir ūdens tuvums...

Tā ir. Sākām mēs no nulles, mums bija tikai trīs krāsas mucas un pieci draugi, kuri gribēja kaut kur piestrādāt. Mums nepietika pat naudas, lai izprintētu logo – to uz saplākšņa uzzīmēja kolēģe. Starp citu, šis uz saplākšņa ar roku zīmētais logo vēl tagad stāv Andrejostas kvartālā.

Tikko bijām sākuši attīstīties, tā sākās kovids. Taču mums paveicās, jo iekštelpu pasākumiem bija dažādi ierobežojumi, taču mēs darbojāmies ārā. Protams, arī āra pasākumiem bija ierobežojumi, taču tiem mēs kaut kā pielāgojāmies.

Āra pasākumi ir forši siltā laikā, taču ziemā ar tiem ir pagrūti. Vai tas dzīvi nesarežģī?

Protams, sarežģī. No otras puses, ja mēs visus 12 mēnešus strādātu tik intensīvi kā siltajos mēnešos, tad, visticamāk, mums dzīves ilgums uz pusi saīsinātos. Tādēļ labi, ka ir sezona un ir nesezona. Tad nesezonā arī citiem tiek darbiņš, jo vasaras sezonā taču visi nāk uz Andrejostu!

Pa vasaru var sapelnīt tik daudz, lai pietiktu visai ziemai?

Izdzīvot var. Protams, nodokļu slogs ir šausmīgs, par to ne velti raud visi restorāni, jo, godīgi strādājot, ir grūti izdzīvot. Igauņi ēdināšanai PVN samazināja līdz deviņiem procentiem, leiši līdz 11 procentiem, bet mums viss palicis pa vecam. Taču vasaras sezona Andrejostā mums ir pietiekami noslogota, lai ziemā varētu atļauties dīkstāvi, un vēl mums ir arī citi restorāni, kas ļauj izdzīvot.

Andrejosta ilgu laiku ir bijis izteikti industriāls rajons. Kā izdevās cilvēkiem iestāstīt, ka tā ir laba vieta izklaidei?

Mums gribējās panākt, lai Andrejosta būtu ne tikai tusiņu vieta, bet arī kultūras vieta. Un šķiet, ka ir izdevies atrast kaut kādu vienojošu motīvu – piemēram, uz mūsu rīkoto pavasara talku atnāca 200 cilvēku. Kad prasījām, kādēļ viņi ir atsaukušies aicinājumam, daudzi teica – tā taču ir arī mana Andrejosta! Kad dzirdi kaut ko tādu, pār muguru noskrien skudriņas...

Sākumā, pirms četriem gadiem, kad darbojās restorāns Muusu terase, viesmīļiem sešreiz dienā nācās tīrīt galdus no ogļu putekļiem. Tagad, par laimi, tā vairs nav. Pirmais Andrejostas pionieris bija Ivo Firsts ar First club, ap viņu tad arī viss pamazām apauga. Vēl vairāk dzīvības tur ienesām mēs, jo esam rēķinājuši, ka mūsu kvartālam nedēļā cauri iziet apmēram 15 000 cilvēku. Sākām mēs ar Muusu terasi, tad tur kļuva par maz vietas un nācās paplašināties. Pirmajā kvartāliņā bija 500 cilvēku kapacitāte, tad 2000, bet tagad jau 8000. Nākamais solis attīstībā ir Mežaparka estrāde ar 40 000 cilvēku!

Nereālais Mežaparks

Tu runā par festivālu, ko šovasar rīko Mežaparka lielajā estrādē?

Jā, līdz tam mēs nonācām pamazām, taču likumsakarīgi. Ja mēs varam uz deju mūzikas pasākumiem ar ne gluži labākajiem dīdžejiem savākt kādus sešus tūkstošus cilvēku, tad kādēļ gan ar pasaules topa dīdžejiem mēs nevarētu savākt 30 000?

Tas būs pirmais konceptuālais 12 stundu deju mūzikas festivāls Latvijā. Tur piedalīsies pāris pasaules topa dīdžeji, kuri spēj izpārdot "Wembley" arēnu Londonā, kā arī spēcīgi dīdžeji no daudzām pasaules valstīm, protams, arī no Latvijas. Viss notiks no diviem dienā līdz diviem naktī. Tas būs skaļš notikums.

Cik grūti vai viegli ir uz šādu festivālu dabūt pasaules līmeņa dīdžejus?

Godīgi sakot, tas ir nereāli. Nu, apmēram tikpat nereāli kā uztaisīt šādu festivālu. (Smejas.) Ja mums nebūtu Andrejostas kvartāla, uz kura bāzes pēdējos divus gadus mēs būvējām savu CV, uzaicinot dažādus māksliniekus, tad mēs to nekādi nevarētu panākt. Taču, ja pamazām esi uzaudzējis savu portfolio vai CV, paņemot no attiecīgā mākslinieka leibla kādus dīdžejus, no kuriem pēc tam var dabūt pozitīvas atsauksmes, tad var sākt domāt par kaut ko lielāku.

Mums vienmēr ir gribējies ar kaut ko atšķirties, tādēļ domājām, kā varētu festivālā parādīt kaut ko absolūti inovatīvu. Beigu beigās nonācām līdz tam, ka būsim pirmais festivāls, ko varēs vērot multitūtās jeb paplašinātās realitātēs.

Kādās, kādās realitātēs?

Aha, ieinteresēju? Viena realitāte būs tā, ko var redzēt dzīvē – skatuve, ekrāni un viss pārējais. Bet otra realitāte būs tava telefona ekrānā. Piemēram, filmējot skatuvi, virs tās būs redzamas birstošas bumbiņas. Pagriežoties pret sievu vai draudzeni, telefonā viņa būs redzama kā avatars. Pagriezies pret mežu – bet tur rozā orkāns! Tā mēs dodam iespēju festivālu vērot divās realitātēs. Tāpēc arī festivāls saucas "Unreal".

Dažādu apziņu paplašinošu vielu popularizētājam Timotijam Līrijam patiktu...

Pilnīgi noteikti! Tikai te mēs apvāršņus paplašinām ar telefona kameru. Patiesībā līdz šai idejai mēs nonācām diezgan smieklīgā ceļā. Sēdējām un ar kolēģiem runājām par suņiem, līdz nonācām pie rotveileriem. Meklējot par tiem informāciju gūglē, uzdūros opcijai "You in 3D", kas mani ieinteresēja. Proti, tā ļauj pagriezt telefona kameru kaut vai tepat pret grīdu, bet ekrānā šajā te reālajā vidē būs redzams trīsdimensiju rotveilers, kaut gan īstenībā viņa te nav. Lūk, apmēram tā viss būs Mežaparka estrādē, tikai bez rotveileriem. To visu taisa mākslīgais intelekts, kam mēs sakām – hei, uztaisi mums nereālu Mežaparku! Un mākslīgais intelekts tad uzbur nereālu ainu reālā vidē. Starp citu, pirms mums kaut ko tādu šādā līmenī ir darījuši tikai trīs mākslinieki, tas ir pilnīgs jaunums.

Trīs reizes kaut ko tādu skatīties droši vien nebūtu interesanti, taču pirmā reize patiešām varētu būt aizraujoša...

Trīs reizes arī nevajag! Pietiek ar vienu. Tas nebūs galvenais iemesls, kādēļ tu pirksi biļeti uz festivālu, jo pirmām kārtām taču ej klausīties mūziku, taču tā ir forša pievienotā vērtība.

Cik apmeklētājus ceri sagaidīt festivālā?

Plānojam kādus 30 000. Janvārī gan vēl likās, ka tas diez vai ir reāli. Sākumā tirgojām biļetes par 45 eiro, bet lielā pieprasījuma dēļ vēlāk pacēlām uz 50 eiro. Par 70 eiro var iegādāties fanu biļeti, bet VIP biļete maksā 200 eiro. Interesanti, ka biļetes pērk arī no ārzemēm – Dānijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Zviedrijas. Turklāt nīderlandieši un zviedri pērk vairāk nekā igauņi. Tas simtprocentīgi ir spēcīgā mākslinieku sastāva dēļ, jo tāds līmenis Latvijā vēl nekad nav bijis. Atbildība, kas gulstas uz mūsu pleciem, ir patiešām liela, jo esam apņēmušies Latvijā mainīt izpratni par to, kas ir mūzikas festivāls.

Dubļi, gumijas zābaki un paģiras...

Jā, telšu pilsētiņa un kodiens trīs dienu garumā! Taču īstenībā festivālam nebūtu jāasociējas ar šādām lietām. Esam daudz braukājuši pa lieliem festivāliem Eiropā, kur  apmeklētāju vidējais vecums ir 35 gadi un cilvēki staigā dārgos apģērbos. Ir pieejams kvalitatīvs ēdiens un kvalitatīvi dzērieni, tur vari staigāt baltos apavos un tos nenosmērēt. Tādēļ mēs gribam parādīt, ka festivāls nenozīmē vārtīšanos pa dubļiem gumijas zābakos un lēta aliņa dzeršanu.

Tātad lētā aliņa nebūs?

Lētā aliņa nebūs, būs labais aliņš! Sadarbības partnerus izvēlamies ne tikai pēc monetāriem principiem, bet arī ar domu, ka šo festivāla vārdu mēs vairāku gadu laikā varētu pacelt līdz starptautiski pazīstamam zīmolam. Mēs neprotam strādāt īstermiņā, mums kaut kā labāk sanāk ilgtermiņa projekti.

Parasti cilvēkiem Latvijā liekas, ka festivāls ir pasākums, kas domāts gados jaunai auditorijai, kaut gan tam tā nevajadzētu būt. Ne velti mēs esam noteikuši vecuma ierobežojumu – ieeja festivālā būs no 18 gadiem. Gribam uzrunāt cilvēkus virs 25 gadiem, ka arī viņiem ir pasākums, uz kuru var droši nākt. Normāla pasaules prakse ir arī rīkot festivālus 12 stundu garumā un pa dienu. Tikai mums Latvijā nez kādēļ liekas, ka viss labais var notikt tikai tumsā, kaut gan patiesībā tieši tumsā sākas visas ziepes, jo cilvēkiem pazūd prāts. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ mēs noteicām 18 gadu robežu – šajā ziņā Andrejostas pieredze mums ir bijusi laba skola.

Un ko labu Andrejosta piedāvās šajā vasarā?

Maijs, jūnijs un jūlijs Andrejostā būs dīdžeju mēneši, kad uzstāsies pasaules līmeņa dīdžeji. Augusts būs koncertu mēnesis ar vietējiem un arī nevietējiem māksliniekiem. Šogad īpaši domājam par sporta aktivitāšu integrēšanu, un Andrejostā būs divi pludmales volejbola laukumi, tātad pa dienu cilvēki varēs nākt tur uzspēlēt volejbolu.

No basketbola līdz biznesam

Kāda ir tava biznesa biogrāfija – kā nonāci līdz Andrejostai?

Vienmēr esmu bijis stūrgalvīgi mērķtiecīgs un jau agrā jaunībā uzstādīju mērķi, ka gribu kļūt par profesionālu basketbolistu.

Pēc Porziņģa kaut kā neizskaties... Cik tev augums?

Diemžēl maziņš. Taču spēlēju visās Latvijas jauniešu izlasēs, biju kapteinis. Aizbraucu spēlēt basketbolu uz Ameriku, kur arī ieguvu bakalaura grādu, taču pienāca brīdis, kad vajadzēja pieņemt lēmumu, ko tālāk darīt, jo bija skaidrs, ka Biedriņš vai Porziņģis no manis neiznāks – esmu pusmetru par īsu. Tas bija smags lēmums, taču tajā pašā laikā viens no labākajiem lēmumiem, jo sports man ir devis ļoti daudz kaut vai ambīciju un komandas veidošanas prasmju ziņā.

Nolēmu braukt studēt uz Londonu, kur ieguvu maģistru starptautiskā biznesa vadībā. Sākumā kādu laiku pastrādāju kompānijā "Ernst & Young", taču sapratu, ka esmu pārāk traks un spridzeklīgs, lai caurām dienām sēdētu pie datora. Tādēļ pievērsos dažādiem jaunprojektiem, piemēram, uztaisījām Latvijā pirmo darba meklēšanas platformu ar videozvanu funkciju. Tad kādu laiku darbojos vienā alkohola pārstrādes projektā Londonā. Tomēr vienmēr kaut kā ir bijusi interese par mākslu un kultūru, tādēļ nolēmu atgriezties Latvijā un nonācu "Muusu terasē" un Andrejostā. Te beidzot jūtos īsti savā vietā un no rītiem varu mosties ar laimes sajūtu.

Šis raksts un dauz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.