Ar putniem no Ukrainas. Ornitologs Mikola patvērumu radis Dabas muzejā Rīgā

Mikola atainojis sarkanrīklīti, bišu dzeni, pupuķi, Latvijas nacionālo putnu balto cielavu un citus lidoņus. Turklāt rakstniecei Maijai Pohodņevai radusies iecere ar Mikolas līdzdalību izdot putnu grāmatu latviešu bērniem un, kad Ukraina uzvarēs, arī ukrainiski.  

Talants atkal uzplaukst Latvijā

“Šī izstāde pilnībā ir Latvijas nopelns. Daudzus gadus es rokās neņēmu ne otu, ne zīmuli, un, tikai atrodoties šeit, gan apstākļi, gan latviešu tautas lielais atbalsts un Dabas muzeja attieksme bija tas, kas mani uz to atkal rosināja. Zooloģijas nodaļā ir ļoti skaisti izveidoti, labas kvalitātes jauni putnu izbāžņi, un  nodaļas vadītājs, ornitologs Dmitrijs Boiko teica: ņem un zīmē!  Manus darbus ieraudzīja muzeja vadība un atzina, ka skaisti izskatās, un radās ideja sarīkot nelielu izstādi,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” priecājas Mikola.

Muzejā viņam galvenais ir gida darbs, vadot ekskursijas 3. stāvā, pēc profesijas Mikola ir biologs, specializējies putnos. “Tas ir tas, ko es zinu un mīlu. Daba man patika jau kopš bērnības, bet varēju arī kļūt par mākslinieku, jo man vienmēr paticis zīmēt. Ukrainā dzīvoju Zaporižjā. Trīsdesmit gadu nostrādāju Zaporižjas Nacionālajā universitātē, iepriekš biju ilustrējis sava zinātniskā vadītāja monogrāfiju un žurnālu “Putnu dzīve”. Pēc tam šis radošais moments aizgāja otrajā plānā, ļoti sen ne otu, ne zīmuli nebiju ņēmis rokās. Laikam tas zīmētāja talants ilgi manī snauda un šeit, Latvijā, to izdevās atmodināt,” pasmaida ukrainis.

Līdzās mājai uzsprāga raķete

Kad sākās Krievijas iebrukums, Mikola nevēlējies braukt prom, tomēr meitu un mazmeitas dēļ piekrita. Citādi arī nevarēja: “Līdzās mūsu mājai uzsprāga raķete.” Latvija bijusi apzināta izvēle, Mikola arī neslēpj, ka lielu lomu nospēlēja iespēja strādāt muzejā par krievvalodīgu gidu.

“Protams, ka Ukrainā esam bijuši daudzās pilsētās un arī līdzīgos muzejos, bet šeit ir vienkārši fantastiski,” Mikolu sajūsmina daudzās izstādes, no gladiolām un ķirbjiem līdz sēnēm un putnu foto. “Ļoti skaista ekspozīcija ir pasaules dzīvniekiem veltītajā zālē, šogad tā atklāta pēc remonta. Mana  mazmeita, kad šurp atnāk, allaž dodas uz otro stāvu, kur darbojas vulkāna modelis. Šeit ir brīnišķīgi līdzstrādnieki ar pasaulē zināmiem vārdiem, kurus pazīst Eiropa, sava darba fanātiķi.”

Ukraiņi iepazīst Latvijas dabu

Mikola vadījis ekskursijas jau tūkstošiem tautiešu: “Daudzi ukraiņi kaut uz mirkli aizmirsa par karu, dzīvoja kopā ar dabu. Nesen bija 30 ukraiņu grupa no Ventspils, pašvaldība palīdzēja ar transportu uz galvaspilsētu. Apskatot Rīgu, viņi atnāca arī uz Dabas muzeju. Apsolīja, ka vēl atbrauks, jo visu vēl neaplūkoja. Man ir īpašs prieks, ja varu arī savus tautiešus iepazīstināt ar brīnišķīgo Latvijas dabu un atklāt viņiem intriģējošas lietas. Divu stundu garumā klausīties stāstus par putniem – tas nozīmē arī pavisam citādi pret tiem izturēties. Par Latvijas putniem, zvēriem, arī pasaules dzīvniekiem cilvēki vēl daudz ko nezina, un viņiem šeit ir jauni atklājumi.”

Piemēram, stārķis Latvijā ir kulta putns, arī Ukrainā uzskatot, ka svētelis nes laimi, tikai pie mums šo putnu ir daudz vairāk nekā Mikolas dzimtenē. Savs stāsts ir par čaksti, tulkojumā no latīņu valodas – bende, miesnieks. “Kad sāc klāstīt, gan bērni, gan pieaugušie vaicā, kāpēc? Čakste ķer peles, putniņus. Putnu pasaule ir ļoti interesanta,” teic ornitologs.

Zelta vārpas, zila debess

Mikola ir no Austrumukrainas: “Pie mums kā dziesmā, stepes ir visapkārt, izej laukā – milzīgs horizonts, tas, kas mums dārgs, ko mēs mīlam un atceramies. Tās ir zelta vārpas labības laukā un augšā zila debess, kurā skan bezgalīga cīruļa dziesma – tā piepilda mūsu dvēseles ar prieku. Apmēram tādās pašās krāsās ir mūsu valsts karogs – zelta rudzu vārpas pret zilajām debesīm,” Mikola kļūst emocionāls.

Ukrainis atzīst, ka tagad Latvija viņam kļuvusi par otro dzimteni, cilvēki esot mentāli ļoti tuvi un patīkot viss. “Protams, visvairāk man patīk Dabas muzejs, tā ir vieta, kur patiešām jūtos laimīgs. Ja Latvija man ir otrā dzimtene, tad muzejs – otrā ģimene. Te rodu sevī spēku aizmirst, kas notiek mājās.”

Mikola pats regulāri kopā ar ģimeni apskata Latviju, bijuši Cēsīs, Rundāles pilī, Babītes rododendru dārzā, Vecrīga esot īsta rozīnīte. “Kad atbraucām šurp, sākumā dzīvojām Kalngalē, tāpēc katru dienu gājām uz mežu un bija arī iespēja doties pie jūras. Maija Pohodņeva mūs veda uz dažādiem skatu torņiem, arī uz Jūrmalu braucām, mums patika jūra, pati pilsēta, senās ēkas, klusums, nesteidzīgās ielas, cilvēki, kuri atpūšas – tā ir īpaša atmosfēra. Devāmies pa purvu takām, tas tiešām bija lietderīgi un ļoti interesanti. Latvijas un Ukrainas daba stipri atšķiras, arī putnu pasaule.”

Aicina uz muzeju

“Latvieši ir ļoti jauki cilvēki, viņi no visas sirds atbalsta manu tautu šajā smagajā brīdī. Maija Pohodņeva ar saviem domubiedriem lej ierakumu sveces, viņa vairākkārt nākusi uz muzeju, un visi darbinieki arī gatavoja sveces, vāc naudu droniem, palīdz ukraiņiem. Mēs Latvijā dzīvojam nepilnu gadu, un Pestīšanas armija gandrīz visu laiku mūs atbalsta, tiek vākti līdzekļi, piešķir pārtikas produktus. Cilvēki pašaizliedzīgi palīdz,” pateicīgs ir Mikola.

“Ir tāda sajūta, it kā mēs būtu mājās. Mentāla tuvība, atbalsts, nesteidzīgums, arī arhitektūra – viss tas kopā rada izjūtas, ka mums šeit ir ērti un labi. Milzīgs paldies Latvijai, latviešiem gribu novēlēt, lai jūs dzīvotu laimīgi un nekad nebūtu nekādu problēmu – mieru, kas ir vissvarīgākais,” saka Mikola.

Viņš arī aicina uz ekskursijām Dabas muzejā. “Es vienmēr ikvienu cenšos saintriģēt. Pastāstīšu, kurš putniņš gadiem spēj nepiezemēties, kāpēc lauva ir zvēru karalis, kaut gan tīģeris ir lielāks, kurš dzīvnieks palīdz iegūt pašu dārgāko kafijas šķirni pasaulē. Runājot par Latvijas zvēriem, es pateikšu, kas kopīgs ir mobilajam telefonam “Nokia” un caunai,” sola Mikola.