Primitīvi banāla neveiksme: latviešu kulta kinokomēdija "Dāvana vientuļai sievietei". FOTO. VIDEO

1973. gada pavasarī Latvijas avīzēs un žurnālos parādījās vairāki raksti, ka Rīgas kinostudijā sāk uzņemt vienu no visu laiku labākajām latviešu kinokomēdijām - “Dāvana vientuļai sievietei”, kuru joprojām kā īpašu “svētku dāvanu” savās programmās piedāvā televīzijas un par kuru sajūsminās jau vairākas skatītāju paaudzes. Šā paša gada nogalē to arī sāka izrādīt Latvijas kinoteātros.

Primitīvā neveiksme

Tomēr ne visi zina, ka šo kinolenti ievērojamais latviešu kinokritiķis Mihails Savisko, kurš 30 gadus Latvijas Televīzijā vadīja raidījumu “Kino un mēs”, lenti nosaucis par “primitivizētu neveiksmi”. Un viņam savā ziņā var arī piekrist, jo, ja Latvijas PSR galvaspilsētas Rīgas kinostudijas Mākslas padome nebūtu noraidījusi scenāristu iecerēto filmas sākotnējo sižetu, tad “Dāvana vientuļai sievietei” būtu daudz intrigējošāka un skatītājiem patīkamāka.

1974. gada žurnāla “Māksla” 2. numurā Mihails Savisko raksta, ka diemžēl “visai primitivizētu pieeju oriģinālfilmu dramaturģiskā pamata veidojumam nākas konstatēt Rīgas kinostudijas pēdējo gadu produkcijā”:
 
“…visparadoksālāk neveiksme sižetiskajā risinājumā izpaužas filmā “Dāvana vientuļai sievietei”. Laimonis Vāczemnieks bija uzrakstījis literāro scenāriju kriminālkomēdijai ar pārģērbšanos. Nepārliecinoši sadomātā un samocītā situāciju komēdija balstījās uz intrigu - milicijas leitnante “pārvēršas” par vecāku lauku tanti, lai ķertu automobiļu zagļus. Režisora scenārijā autors kopā ar inscenētāju Ēriku Lāci negaidīti piedāvāja vēl pietiekami neizstrādātu, bet ārkārtīgi daudzsološu sižetisko konstrukciju - darbībā iejaucas īstā tante. Šāda ideja ir tīrā zelta dzīsla dotajai iecerei. Bet.. studijas mākslas padomē uzslavu un atbalsta vietā autori saņēma stingru rekomendāciju - pārstrādāt scenāriju vecajā gultnē, nostiprinot neloģisko situāciju sistēmas loģiku.

Formāli spriežot, priekšlikumu par “dubulto spēli” iespējams kvalificēt kā aplamu centienu vilkt divus perpendikulus no viena punkta. Tāpēc acīmredzot arī radās prasība “lieko sarežģītību” vienkāršot. Taču mākslā tieksme visu iztaisnot nekad nav auglīga.

Tieši dažādu (kaut arī vienādās maskās slēptu) raksturu savstarpējās sadursmēs un pretdarbībā varēja šai filmā dzimt tā sižeta pašattīstība, kas savukārt jo spilgti izgaismo raksturus. Bet tas ir dramaturģijas pamatmērķis”.

Tā jau saknē tika noraidīta scenārija autora Laimoņa Vāczemnieka un režisora inscenētāja Ērika Lāča spožā ideja, kas šo kinokomēdiju padarītu daudz baudāmāku, jo sižeta darbībā pēkšņi sastaptos milicijas leitnante Gita ar “Volgas” īsto īpašnieci Kņopieni.

Krievi tantei nozog riteņus

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Rīgas kinostudijai bija “humora deficīts” un kinorežisoram Ērikam Lācim radās ideja uzņemt sadzīvisku komēdiju, kuras ideja viņam radās pēc tam, kad mamma režisoram nejauši izpļāpājās, ka Kraukļu pagastā Sīmaņu Emma loterijā laimējusi mašīnu. Notikušais viņam šķita pietiekami interesants, lai ķertos pie scenārija rakstīšanas, ko veica kopdarbībā ar Laimoni Vāczemnieku. Vēlāk režisoram mamma pārmeta, ka viņš ar “Dāvanu vientuļai sievietei” savu māti izblamējis pa visu valsti.

“Paklausies, Spuļģīt, ko tu ar mani tagad darīsi?” - epizode no kinofilmas “Dāvana vientuļai sievietei”:

Arī kinostudijas mākslinieciskā padome filmas ideju nokritizēja līdz ar zemi. Tai tajā nekas nebija pa prātam. Piemēram, tas, ka miličiem tiek nozagts auto, jo padomju milicija taču ir tik modra, ka tai neko nevar nozagt.

Bija arī arguments, ka tāda “provinciāla” kinostudija kā Rīgā nav spējīga uzņemt labu kinokomēdiju. Tāda veida filmas pa spēkam pievarēt esot tikai un vienīgi tā laika padomju kinokomēdiju grandam Leonīdam Gaidajam (“Briljantu roka”, “Kaukāza gūstekne jeb Šurika jaunie piedzīvojumi” un citas). Kinoļaužu atmiņās ir atsauces, ka labu vārdu par “Dāvanu vientuļai sievietei” esot aizlicis pats Leonīds Gaidajs, kas tai pavēra ceļu uz padomijas kinoekrāniem. Un sava loma bija arī galvenās lomas atveidotājai – PSRS Tautas skatuves māksliniecei Vijai Artmanei, kura sirdīgi iestājusies par šo kinolenti, un kuras viedokli viņas goda nosaukuma dēļ neesot varējuši ignorēt.
 
Padomijas krievināšanas politikas dēļ gan nācās atteikties no filmas sākotnējā nosaukuma – “Ja tantei būtu riteņi”, jo to, lūk, nevarot skanīgi pārtulkot krievu valodā.
 
Jāteic, ka šī nav vienīgā padomju cenzūras un Latvijas PSR kinoindustrijas nomenklatūras izķēmotā Rīgas kinokomēdija. Uzskatāms piemērs ir arī pāris gadus vēlāk uzņemtā vēsturiskā kinokomēdija par hercoga Jēkaba laikiem “Melnā vēža spīlēs”, kas pēkšņi savā sižetiskajā risinājumā “apraujas”. Bija iecerēts, ka šai filmai būs vairākas sērijas un tā vienkārši nebeigsies ar “darba zemniecības protesta dziesmu”. Bet padomija “nogrieza” naudu un tā trīs sēriju filmas vietā tapa tikai viena.

Leģendārās filmēšanas vietas: Vija Artmane lasa kolorādo vaboles, somu pirtī mežonīgi auksts

Ir vēl vairākas nianses, ko skatītājs “Dāvanā vientuļajai sievietei” neredz jeb precīzāk - neatpazīst. Šobrīd, pusgadsimtu pēc filmas uzņemšanas, tūrisma ceļvežos visvairāk pieminētā vieta, kur notikusi filmēšana ir Raunā – Rīgas ielā 2. Tā ir ēka, kura filmā redzama ar uzrakstu “Restorāns”. Vietējie to sauc vai nu par Plūmes māju (20. gadsimta divdesmitajos gados tā piederēja uzņēmējam Jānim Plūmem, kas nodarbojās ar dažādu manufaktūras preču tirdzniecību) vai kā Grāmatnīcu (no 1947. līdz 2011. tur atradās grāmatnīca; arī tagad tā nav zaudējusi savu saistību ar grāmatām, jo nu tur iekārtota Raunas bibliotēka).

Vēl viena ievērojama filmēšanas vieta ir Kņopienes lauku māja Cēsu rajonā. Tā tik tiešām ir īsta lauku viensēta, kuras saimniece filmēšanas grupai pasūdzējusies, ka viņas kartupeļu lauciņu apsēdušas kolorādo vaboles. Tad nu vienu dienu visa filmēšanas komanda  ar PSRS tautas skatuves mākslinieci Viju Artmani priekšgalā rāpojuši pa kartupeļu vagām un tā vietā, lai tēlotu filmzvaigznes, lasījuši kolorādo vaboles no kartupeļu lakstiem.

Vija Artmane kādā intervijā atminējusies: „Kņopienes māju filmējām Cēsu rajonā. Mājās dzīvoja saimniece, un viņa sūdzējās par kolorado vabolēm, kas grauza viņas kartupeļus. Kādā pusdienas pārtraukumā noorganizējām mazo talku – kopā ar kolēģiem lasījām vaboles un metām spaiņos.”

Nu un, protams, visiem spilgti atmiņā ir episkais skats somu pirtī, kur līdz baltkvēlei tiek izkarsēti autozagļi un uz lāvas vārītas olas. Te jāteic, ka aktieriem nācās pamatīgi nosvīst, lai nosvīstu. Jo somu pirts ainas tika filmētas drēgnā kinostudijas paviljonā, kuru nebija iespējams apkurināt, un aktieri pusdzīvi bija nevis aiz karstuma, bet gan aukstums.

Komiskās autonedienas: Skurstene grib nosist Placēnu, vistas apķēza muzejnieka bikses

Citas filmā redzamās vietas gan ir mainījušās līdz nepazīšanai. Piemēram, epizode ar apdrošinātāju (Gunārs Placēns) ceļa remontdarbos filmēta Garkalnē, šosejas būves laikā. Šo desmitgažu laikā šoseja remontēta un asfaltēta neskaitāmas reizes.

“Ceļa dziesmiņa” (Ak, šie ceļi!): Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks:

Bode, pie kuras uz mopēda piebrauc Sietiņiete (Velta Skurstene), lai pagastam paziņotu, ka Kņopiene vinnējusi auto, atrodas Ropažu centrā. Jāteic, ka Velta Skurstene tikai filmēšanas laikā iemācījās braukt ar mopēdu un viņai šis vellapēds absolūti nebija apgūts. Pie veikala, kad, gribēdams efektīgāku skatu, apdrošinātājs (Gunārs Placēns) uzleca mopēda aizmugurē aiz Veltas Skurstenes. Tad nu aktrise savu kolēģi gribējusi nosist – viņa bija pārskaitusies, ka dzīvības apdrošinātāju tēlojošais Gunārs Placēns viņai gribējis teju vai atņemt dzīvību, jo tas viss varēja beigties ar šausmīgu avāriju.

Ar avāriju varēja beigties arī Leona Krivāna (Spuļģiša) izbrauciens ar zagto “Volgu” starp autorallistiem Biķernieku sporta trasē. Leons Krivāns tikai nedēļu pirms šī skata uzņemšanas sāka apgūt autovadīšanas pamatus. Līdz tam viņš ar auto bija vairāk nekā uz “jūs”.

Protams, ka pirmais dublis neiznāca, jo tikko Leons Krivāns savu “Volgu” izstūrēja uz mototrases, tā visi autorallisti ar savām mašīnām pamuka, kur nu kurais – cits malā, cits apstājās, cits aizmuka pēc iespējas tālāk. Autosportisti teica – mēs baidāmies braukt pa vienu trasi, kurā ir auto, pie kura stūres ir cilvēks, kurš tikai pirms nedēļas sapratis, kur ir spēkrata stūre!

Kuriozs bija saistīts ar garo krogus māju Ieriķos, kuram cauri izbrauc Kņopienes vadītā “Volga”. Vecpiebalgas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja „Vēveri” darbinieks Raitis Gosiņs 2012. gada septembra “Vecpiebalgas Novada Ziņās”  tā laika notikumus atceras:

“Tur bija aina, kur Kņopiene ar volgu brauc cauri ēkai – cilvēki skrien ārā un vistas „iet pa gaisu”. Filmēšana notika Ieriķos Kad izbrauc cauri centram, kreisajā pusē ir gara mūra māja, kur visa tā darbība risinājās. Bija jau sarunāti vietējie puišeļi, kuri kladzinātājas metīs ārā, bet tie, rakari tādi, nobijās, nācās vien pašam ņemt vistas rokās un pa vienai mest laukā pa durvīm. Neliela skāde sanāca, jo tās, nabadzītes, aiz bailēm man sabojāja jaunās bikses”.

Vientuļās sievietes folklora

Filmā izskanējušās sešas Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem (“Ceļa dziesmiņa”, “Skauģa dziesmiņa”, “Rudacīte”, “Autobraucēja dziesmiņa”, “Vokalīze” un “Ai-dundur-dundur-dun-dun-dun”) kļuvušas par Latvijas estrādes klasiku. 1974. gadā firma “Melodija” pat izdeva mini skaņuplati ar šīm dziesmām.

“Ņe poņimaješ? Ņe ferštēn?” - epizode no kinofilmas “Dāvana vientuļai sievietei”:

Savukārt vairākas filmas varoņu replikas jau iegājušas latviešu sarunvalodas folklorā. Sevišķi jau Sietiņu pāra (Velta Skurstene un Eduards Pāvuls) teiktais: “Runčuk, nemūžam!”, “Ņe poņimaješ? Ņe ferštēn?”, “Stāvi, žuļiks! šaušu!”.

Toties padomju laikā kinokomēdijas sižetu izmantoja, lai nokauninātu sociālistiskā īpašuma izlaupītājus. Tā, piemēram, 1987. gada maija Preiļu avīzē “Ļeņina Karogs” rubrikā “Pretsparu bezstrādes ienākumiem” rakstā “Dāvana vientuļai sievietei” nokritizēts Līvānu stikla fabrikas krāvējs Vladislavs Moļš, kurš savai iecerētajai uzdāvināja sešas nozagtās Līvānu stikla krūzītes no komplekta “Pīlādzis”. Rezultāts skarbs – Vladislava Moļa “dāvanu vientuļai sievietei” klasificēja kā sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, par ko pienācās 50 rubļu liels sods.

“Dāvanu vientuļai sievietei” propagandas nolūkos izmantoja arī čekisti, lai sev par labu noskaņotu trimdas latviešus. Tā 1974. gadā 13. aprīlī Ņujorkā iznākošais lielākais klaida latviešu laikraksts “Laiks” raksta:

“Pēc apmēram četru mēnešu valdīšanas Stokholmā padomju vēstniecības jaunais atašejs Ivars Jāņa dēls Ķezbers (beidzis LVU 1966. g. kā jurists) ielūdza ar tipogrāfiski iespiestiem ielūgumiem 31. martā apmeklēt Rīgas kinostudijas krāsaino mākslas platekrāna filmu kinokomēdiju “Dāvana vientuļai sievietei”.