Katrs galds ar savu stāstu: kā četri smagās mūzikas cienītāji no Ogres sāka radīt šedevrus

Ilgais meklējumu ceļš

Pirms trīsdesmit gadiem četri puiši Jelgavā gāja vienā skolā, pagalmā spārdīja bumbu, bet rezultātā sanāca "Prāta vētra". Kāds ir ogrēniešu stāsts?

Jānis: Līdzīgi jau bija arī mums – mēs nespēlējām futbolu, bet kopā apmeklējām smagās mūzikas festivālus, tas bija mūsu galvenais kopsaucējs. Mēs tiešām visi esam no Ogres, izņemot mūsu jaunāko kompanjonu – bet par to vēlāk. Laiks ritēja, katrs no mums, ja tā var teikt, paslīdēja savā specifiskā  nozarē, un ieguvām tās iemaņas, lai pēc vēl pāris gadiem apjaustu – eu, veči, mums taču ir pamats, lai mēs varētu sākt arī kaut kādas lietas kopā! Un trešais, kurš šobrīd strādā kopā ar mums – Atis Stārastnieks – uzrunāja mani: "Ir baigā ideja!" Sākumā tādā hobija līmenī – paspēlēties ar epoksīda sveķiem un paskatīties, ko tie dara ar kokmateriālu, kā tie sader kopā... Pirms nācām uz šo sarunu, paskatījos, kad tad mēs esam veikuši pirmo lējumu ar sveķiem. Tas bija 2018. gada 18. oktobris. Viss tas notika tepat Mārupē vienā šķūnītī. Nu, traki bija – pirmie divi gadi pagāja, lai mēs saprastu, kādas zināšanas šī tehnoloģija no mums prasa. Un kādas vēl ir nepieciešamas? Kā saaugt ar šo industriju, un vai mēs savu preci vispār varam tirgot?

Te man maza bērnības atkāpe. Tēvs, būdams kaislīgs makšķernieks, pa ziemu vienistabas dzīvoklī gatavoja voblerus, kuros āķus nostiprināja ar epoksīda sveķu līmi. Smirdēja briesmīgi, un viņš piekodināja, ka tie esot sasodīti indīgi...

Andrejs: Epoksīda sveķiem ir tāda lieta, ka ražotāji tos nepārtraukti attīsta, pielāgojot konkrētai lietošanai. Veidojot ēdiena servēšanas dēlīti vai biezu galdu, ir jāizmanto dažādi sveķi. Tie sveķi, kurus mēs pirmos izmantojām saviem eksperimentiem, no ķīmijas viedokļa nebija tie paši modernākie. Bet, tā kā viss notika diezgan caurvējotā šķūnī, tad tas mums īpaši netraucēja. Tie, ar ko darbojās tavs tēvs, noteikti bija industriālie sveķi. Padomju Savienībā, ieskaitot Latviju, sveķi parādījās pirms teju piecdesmit gadiem. Ir skolas, bijušie kultūras nami, kur betona grīdas bija tādas spīdīgas – tas bija tieši no apstrādes ar industriālajiem sveķiem.

Jānis: Šobrīd tas viss ir ļoti attīstījies – ir pat tādas sveķu šķirnes, kuras  par 80 procentiem sastāv no augu taukiem. Ar tiem var mierīgi pasniegt ēdienu! Mēs savu biznesu tieši tā arī sākām – ar servējamiem dēlīšiem. Bet, lai nonāktu pie tā, mēs vakara stundās un pat brīvdienās kopā ar ģimenēm braucām un eksperimentējām. Bērni skraidīja pa dārzu, bet mēs šķūnī mainījām pigmentus, mainījām kokmateriālus un vērojām, kā koksne ietekmē pašus sveķus, kā mainās krāsas. It sevišķi tajā brīdī, kad sveķiem pievieno cietinātāju. Tur darbojas formulas – tev jāzina, cik cietai ir jābūt masai, lai tā nepārvārītos un neizveidotos nekvalitatīvs produkts. Divus gadus mēs tam visam lauzāmies cauri, līdz 2020. gada sākumā sapratām – jā, mēs to varam un mums ir jāizveido kaut kādi biznesa pamati! Un tad piesaistījās mūsu bērnības čoms Andrejs!

Ja mēs nedaudz atgriežam laiku atpakaļ – kādās profesijās jūs darbojāties vēl pirms apvienošanās?

Jānis: Atis pēc būtības ir bijis uzņēmējs visu savu mūžu, nodarbojies ar datortehniku. Galdniecība – tas ir viņa paša ieguldījums sevī. Hobijs, kā jau iepriekš minēju. Es stājos viņam blakus tajā brīdī, kad draugam vajadzēja pateikt – jā, vecīt, tev viss sanāk, bet paskaties varbūt no šī leņķa? Un tā tas aizgāja – sākumā dēlīši, tad pirmais galds, ko uztaisījām klasesbiedrenei par pašizmaksu.

Andrejs: Esmu ļoti ilgi pārdošanas biznesā. Esmu vairākus gadus arī vadījis mūzikas klubu, un arī tagad man ir vairāki citi komercprojekti. Es vēl gribētu pieminēt, ka šī produkta simbiozei ir ļoti daudz nianšu – jo dziļāk tu roc, jo lielāki izrakteņi. Kādā istabas temperatūrā tu ielej sveķus, kas ir ar kokmateriālu, kas ar tā mitrumu? Tur ir tik daudzi dažādi saskaitāmie – kaut ko nedaudz pamainīsi, un viss aizies pa pieskari! Izrādās, koks elpo un, es atvainojos, izdala gāzes, veidojas burbuļi. Respektīvi, ja tu kaut kādu priekšmetu ieliec iekšā epoksīdā – tas izdala gaisu!

Katram galdam – savs stāsts

Izstāstiet mums galvenos soļus, lai taptu ideāls produkts! Droši vien jāsāk ar koku?

Andrejs: Nē, jāsāk būs ar klientu! Viņš atnāk un saka – gribu galdu! Bet viņš neko nezina par tā izmēriem, sveķiem, kājām... Visbiežāk absolūti neko! Tātad – sākam ar konsultāciju! Jo galds jau ir viesistabas vai ēdamzonas centrālais objekts, kas interjeram piešķir īpašu "odziņu"! Mums ir svarīgi zināt – kāds ir apkārtējais interjers, estētiskā vide. Te ļoti svarīgs ir arī klienta uzticības moments. Un tikai tad, kad kopā ar klientu esam sapratuši, ko īsti vēlamies, mēs varam to uzskicēt uz papīra. Pēc tam sākas kokmateriāla piemeklēšana, kas var prasīt 3–4 nedēļas.

Cik saprotu, ar tā sauktajiem sārņu kokiem – vītoliem un apsēm – jūs nestrādājat?

Andrejs: Nē, mēs strādājam tikai ar masīvkoku – tas ir osis un ozols. Letiņi ļoti mīl savu ozolu. Tāpēc mums ir divi kritēriji prasībās piegādātājiem. Pirmais – tie ir tehniskie parametri, otrais – dizainiskais elements, dabiskais šķiedru raksts.

Jūs  izmantojat tikai Latvijas kokus?

Jānis: Jā. Mūsu komandai ir svarīgi, lai topošais produkts būtu piedzīvojums arī pašam klientam. Mums bija interesants projekts ar Latvijā dzīvojošajiem kanādiešiem, kad sieva vīram dāvanā meklēja bāra ratiņus. Meklēja "Google", mēģinot noskaidrot, kas Latvijā ražo bāra ratiņus. Rezultāts – nulle. Beigās viņa mūs sameklēja instagramā. Mēs līdz tam neko tādu nebijām taisījuši, taču piekritām un nolēmām pamēģināt. Tā bija dāvana Ziemassvētkos, un mēs to piegādājām 22. decembrī – tātad īsi pirms svētkiem. Viņas vīrs bija tādā sajūsmā, ka piedāvāja mums palikt uz viskija glāzi, bet pēc svētkiem piezvanīja viņa sieva un teica, ka līdz šim ne par vienu dāvanu vīram nav bijusi tik ļoti priecīgi satraukta. Janvārī uztaisījām vēl vienus bāra ratiņus – šoreiz viņas draudzenes vīram.

Neesat mēģinājuši strādāt ar ekskluzīvākiem izejmateriāliem? Piemēram, melnkoku, eikaliptu, sekvoju, kaut vai baobabu?

Jānis: Tas varētu būt nākamais solis. Galvenais – ir jāapzina piegādātāji, jo ar iesmērētu kokmateriālu mēs esam apdedzinājušies ne vienu vien reizi. Lai noturētu kvalitātes zīmi, mums simtprocentīgi jāzina, kas tas ir par koku. Mums ir bijis gadījums, kad tēvs ar dēlu kopā brauc izmeklēt kokmateriālu ģimenes galdam. Nākamais solis – pats dizains. Te cilvēki iedalās trīs grupās: pirmie grib galda vidū ieliet upi – diezgan klasiski; otrie – iestrādāt stūrī kādu krāsu; un tad uzrodas, piemēram, cilvēks no Dānijas, kurš vēlas lavas galdu! Viņam ir svarīgi, lai starp koku uguņo lava! Uztaisiet, es gribu, lai tas ir dzīvs!

Tāda vulkāniska peizāža?

Andrejs: Ko tad mēs darām? Mēs paņemam aliņu, sēžam stundu "Youtube", skatāmies, kā notiek vulkāna izvirdums un plūst verdoša lava, taisām skrīnšotus, sūtām klientam un saskaņojam – te būs tas un tas, te uzpludināsim augstāk... Lavas galdam mums bija pieci ielējumi! Jā, un pēdējais ir izstrādes process – tiek veidota forma, saucama par kasti – kā tas galds iegulsies, tiek izkārtots kokmateriāls un veikti lējumi vairākās kārtās.

Par vārpām, korķiem un ragiem

Jānis: Gadās klienti, kuri sveķos grib iestrādāt kādu citu struktūru, piemēram, mums bija sadarbība ar zemkopi no Dobeles...

Dzirnavnieku?

Jānis: Nē, viņš ir graudu audzētājs. Un saka – es gribu redzēt savu produktu iestrādātu galdā! Atsūtīja paša audzētus un izžāvētus graudus, ar kuriem tad sākām eksperimentēt. Protams, pirms tam tie ir jāapstrādā, jādabū gaisa burbuļi ārā. Salikām vārpas, kuras iepriekš termiski apstrādājām. Vispār jau vēlmes ir daudzas un dažādas, un tikpat daudzas struktūras ir pievienotas. Katrs nākamais projekts ir interesantāks un izaicinošāks projekts. Ir mums bijusi sadarbība ar vīna mājražotājiem. Viņiem bija savi korķi, un viņi tos vēlējās redzēt galda virsmā. Un tas galds bija milzīgs – trīsarpus metrus garš un metru plats, septiņu centimetru biezumā, plus vēl iekšā konstrukciju saturošs tērauda rāmis  – to nesa astoņi vīri!

Tad jau klavieres vai, atvainojos, zārku nest ir vieglāk!

Andrejs: Jā, tur nav rokturu, nekā – ir tikai virsma.

Jums vajadzēja Raimondam Bergmanim piezvanīt!

Andrejs: Neticēsi, bet mums tiešām bija doma piesaistīt spēkavīrus! Mums ir darbnīca blakus Ogres stadionam, un tur darbojas viena spēkoņu grupa.

Pirms pāris gadiem vienā no "History" kanāliem redzēju sižetu par Volgā apmēram 17. gadsimtā nogrimušu baržu. No paša kuģa bija palikuši vien pīšļi, toties tajā vestie ozola guļbaļķi palikuši veseli. Sabijuši teju piecsimt gadu saldūdenī, tie bija kļuvuši supercieti un smagi kā akmens. Kādā Londonas izsoļu namā tos vienai smalkai angļu mēbeļu kompānijai pārdeva teju vai zelta cenā. Gribētos ar tādu materiālu pastrādāt?

Andrejs: Nu, izdzirdot tādus ciparus, laikam skaidra ir mūsu atbilde... Tā jau gribētos, protams, būtu interesanti. Ja runājam par citzemju kokiem – te viss ir atkarīgs no pieprasījuma. Sāksim ar to, ka mēs šajā biznesā esam ļoti jauns uzņēmums.

Es jūsu darbos redzu četras stihijas – uguni un ūdeni, zemi un gaisu. Tas ir apzināti?

Andrejs: Redzi, stihiju jau vairāk nosaka epoksīdu krāsa, tās tonis un pirmām kārtām jau klienta vēlmes. Vai viņš vēlas, lai gaisma krīt galdam cauri, atspoguļojas uz grīdas. Vai varbūt viņš grib, lai uz galda plūst upe... Topa pārdošanas toņi ir tumšie – zils, zaļš, melns... Epoksīdu var iekrāsot divos veidos: ar tinti – ir kādi piectūkstoš toņi – un pulverpigmentu. Lava, piemēram, ir radīta ar materiālu miksu, apakšējā slānī izmantojot pulveri – iznākumā rodas tāds kā 3D efekts.

Jūs jau varētu, līdzīgi kā dzintarā, iekausēt visādus kukaiņus – skudras, bites un odus...

Jānis: Mums bija viens tāds pasūtījums. Sieva vīram, kurš ir mednieks, gribēja sarūpēt pārsteigumu – uztaisīt bāra leti, kur lējumā iekšā ir buka ragi.

Izklausās ar divdomīgu vēstījumu...

Jānis: Bija jau viss saskaņots, bet kaut kas tai dāmai aizgāja greizi. Taču mums visi šie nestandarta pasūtījumi ir ļoti interesanti un izaicinājumu pilni!

Biznesa un citas vilkmes

Cik jums vispār jau ir pabeigtu produktu?

Andrejs: Galdi – gan žurnālu, gan lielie – varētu būt ap sešdesmit. Ja skaitām kopā ar servējamajiem dēlīšiem, tad vairāk par divsimt.

Kāpēc jūs nesaucaties "Kristālkoks" vai "Dimantkoks", bet gan "Crystal Arbor"?

Andrejs: Mums jau sākotnēji galvenais bija eksports. Galvenais ir  turpināt attīstīt zīmolu.

Kur vēl bez Dānijas turpina dzīvot jūsu galdi?

Andrejs: Šomēnes viens galds ceļos uz Vāciju, divi ir Kiprā, nākamajā mēnesī būs sūtījums uz Turciju, bet pārējie visi labi jūtas Latvijā. Vēl viena mūsu fīča, ja var tā teikt, ir šāda: jo koksne ir vairāk saplaisājusi, jo mēs esam priecīgāki – visas mazās plaisas un zaru lūzuma vietas, ko mēs varam aizliet, dod produktam papildu vērtību. Mūs neinteresē taisnie dēļi, mūs interesē tas, ko lielie kokapstrādātāji brāķē – līkāks, nestandarta; viss tas, ko viņi met ārā!

Vai galdu kājas jūs arī paši dizainējat? Skatījos jūsu mājaslapā – tur vairāk tāds atturīgs, vēsi skandināvisks minimālisms...

Jānis: Šobrīd ir tāda, teiksim, nosacītās IKEA tendence – ar taisniem leņķiem un stūriem. Bet arī tur mēs darbojamies personalizēti un piedāvājam ar plazmas lāzeru grieztās kājas. Mēs piedāvājam arī pilno metināšanu. Piemēram, diezgan populāras ir tā sauktās bišu šūnu kājas. Vai arī kājas augļu koku lapu formā. Tā, manuprāt, ir vēl viena pievienotā vērtība mūsu galdu virsmām.

Vai galdniecības instrumentus jūs varat nopirkt nosacītajos "Depo" tipa veikalos?

Andrejs: Daudz ko esam izmēģinājuši un esam sapratuši, ka forša un kvalitatīva produkta radīšanai vajadzīgi tikpat kvalitatīvi un profesionāli instrumenti. Savulaik mēs šķūnī darbojāmies ar elektrisko ēveli, kura bija vecāka par mums... Nē, uz instrumentiem mēs vispār netaupām un galvenokārt izvēlamies vācu ražotāju "Festool" darbarīkus.

Kāds ir jūsu dārgākais projekts?

Andrejs: Jau pieminētais milzis ar vīna korķiem – aptuveni sešarpus tūkstoši eiro.

Vēl neko neesat atklājuši par savu ceturto musketieri...

Andrejs: Juris Gavrilovs pēc profesijas ir burvju mākslinieks. Sākās kovids, bija attālinātie darbi – un Juris sāka aizrauties ar fotografēšanu. Un tas viss, veidojot katalogus, sociālos tīklus un mūsu mājaslapu, pārauga ļoti profesionālā līmenī, tādēļ nu viņš ir pilnvērtīgs uzņēmuma dalībnieks. Mums ir tradīcija – kad pabeidzam galdu, mēs paši to arī piegādājam – ierodamies, mūs sagaida ģimene ar bērniem, tāds vesels pasākums... Saskrūvējam galdu, uzstādām to, Juris sastiķē gaismas un fotografē. Tās visiem – gan mums, gan klientiem – ir lieliskas atmiņas!

Un kā tad pašlaik ar kopējiem hobijiem?

Jānis: Nekas jau nav mainījies. Tāpat ar ģimenēm dodamies savvaļas piknikos uz Ogres Zilajiem kalniem. Gaļu uzcepam. Mans hobijs ir divi dēli, un, ja es vakarā mierīgi varu aliņu iedzert, tas jau ir ideāli. Un visi četratā joprojām regulāri apmeklējam smagās mūzikas koncertus gan Latvijā, gan citviet!

Kura ir vislabākā metālblice pasaulē?

Andrejs: Es labāk nekomentēšu. Citādi mūsu starpā te var sākties konflikts!