Latvijas neatkarība starp makaroniem, okupantiem un eiforiju: 1990. gada 4. maija Latvijas prese. FOTO

Maija pirmā puse (tāpat kā šodien) bija kā nosēta ar atzīmējamiem datumiem un svētkiem. 1. maiju tolaik vēl svinēja tikai kā Darba svētkus, par Satversmi vēl neviens nedomāja. 4. maijs, kas bija parasta darba diena, nu pirmo reizi kļuva par svētku dienu. “Uzvaras svētkus” 9. maijā jau šur tur sāka pārnest uz 8. maiju, un nu bija jādomā, kā to pārvērst par Miera dienu jeb kritušo piemiņas dienu. Otro gadu pēc kārtas maija otrajā svētdienā pēc garajiem ateistiskās okupācijas laikiem atkal svinēja Mātes dienu.

Politikas vērotāji cits ar prieku, cits ar skumjām raudzījās, kā pa vīlēm laukā jūk vēl pie pēdējās dvašas esošā kompartija un komjaunatne. Savukārt praktiski noskaņotie skraidīja pa bodēm iepirkdami zelta vērtē esošos miltu un makaronu maisus, vai medīja kādu pilnu benzīnkannu, lai, iespējams, ar savu “dzelzs rumaku” atkļūtu uz lielo 4. maija tautas manifestāciju  Daugavmalā.

Tieši 1990. gada maija sākumā sākās slavenā “talonu ēra”, kad visā Latvijā, vienā rajonā pēc otra, sāka masveidīgi ieviest talonus, par kuriem varēja nopirkt superdeficītās preces. Tā no 1. maija rīdziniekiem tika noteikts, ka reizi divos mēnešos viņiem pienākas kilograms putraimu, bet reizi četros mēnešos divi kilogramu miltu un puskilograms makaronu. Ja 4. maijā laucinieki domāja, kā nokļūt Rīgā uz tautas manifestāciju Daugavmalā, tad rīdzinieki kalkulēja, kur atrast kādu nomaļu lauku bodīti, kura varētu dabūt makaronu paciņu.

Un šis tas arī piemirsās. Ja nebūtu 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija, tad tolaik uz laikrakstu pirmajām lappusēm noteikti būtu Artūra Irbes foto. Tieši tobrīd viņš kļuva par pasaules čempionu, tiesa gan vēl PSRS izlases sastāvā, un tika atzīts par hokeja čempionāta labāko vārtsargu.

Pārpildītais tramvajs

1990. gada 4. maijs Latvijai bija saulaina diena ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Tas bija piektdienas vakars, kad pulksten 19:20 Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) atbrīvojās no piedēkļa PSR (padomju sociālistiskā republika) un pieņēma deklarāciju par valstiskās neatkarības atjaunošanu, gribu dzīvot tādā valstī, kāda tā tika dibināta 1918. gada 18. novembrī.

Izšķirīgo deputātu balsojumu simtu simti jau gaidīja pie AP (tagad – Saeimas) nama, lai pēc tam dotos uz vairāk nekā 100 000 cilvēku lielo mītiņu Daugavmalā un kopā ar visiem svinētu ceļu uz valstiskās neatkarības atjaunošanu.

“Atceros kā šodien šo piektdienas vakaru. Kā jau vairumam, tā bija darbadiena un daudzi mani kolēģi, arī es, pēc darba beigām pat īsti nepārģērbjoties no darba pie rūpnīcas “Alfa” konveijera gāju uz 6. tramvaju, lai brauktu uz Vecrīgu un svinētu atbrīvošanos no PSRS.

Tramvaji, arī trolejbusi un autobusi, kas no lielajiem rūpniecības rajoniem brauca uz centru, bija pārpildīti, jo visi steidzās uz Vecrīgu. Tieši tad notika AP balsojums. Laikam katram trešajam rokās bija pārnēsājamais radioaparāts (pārsvarā “Selga”), lai varētu klausīties tiešraidi no “augstā nama”. Tramvajā bijām kā siļķes mucā, un pa ceļam kāpa iekšā cilvēki vēl un vēl. Tik pārpildītā transportlīdzeklī neatceros, kad vēl būtu braucis. Bet neviens nespiedza, nelamājās… Štrunts par to, ka kāds uz kājas uzkāpa, jakai izrāva pogu vai ar elkoni iedunkāja pa ribām. Galvenais, ka Latvija ir brīvības ceļā, kaut arī pārpildītā un neērtā tramvajā,” savās tās dienas atmiņās ar Jauns.lv dalījās Imants Bērziņš.

LPSR Augstākās Padomes pēdējais izšķirošais lēmums

Neatkarības atjaunošanas deklarāciju pieņēma piektdienas vakarā. Tā kā nākamās dienas rītā tās tekstu paspēja nodrukāt tikai lielie Rīgas dienas laikraksti. To vēl nepaspēja noilustrēt ar lielās tautas manifestācijas bildēm un emocionāliem vēstījumiem. Svētdien un pirmdien laikraksti neiznāca, tā kā lielā “preses sajūsma” tika piedzīvota otrdien, 8. maijā, kad dienas gaismu ieraudzīja ne tikai Rīgas laikraksti, bet arī visi provinces laikraksti (tolaik rajonu laikraksti “pēc priekšrakstiem” iznāca trīs reizes nedēļā – otrdienās, ceturtdienās un sestdienās; protams, bija arī daži izņēmumi lielākajās pilsētās, kas iznāca biežāk, piemēram, Jelgavā un Liepājā, kā arī vakara avīze “Rīgas Balss”).

Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā krātuvē periodika.lv pieejami daudzi to dienu laikraksti, un Jauns.lv ielūkojas to lappusēs. Pirms 32 gadiem laikraksti iznāca melnbaltajā drukā un tikai īpašos gadījumos atļāvās tos noformēt arī ar kādu krāsas paspilgtinājumu. Šajā avīžu skaitā īpaši izceļas laikraksts “Sports”, kurš viens no retajiem bija atļāvies tādu “izšķērdību” un uz ķiršsarkana fona pirmajā lapā bija izvēlējies Ojāra Vācieša dzejas rindas: “Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries!”.

Te gan jāpiebilst, ka dienu vēlāk – 9. maijā vairums Latvijas laikrakstu iznāca svētku noformējumā un krāsās, jo bija taču “Uzvaras dienu”, kuru pēc “padomju partijas un valdības” norādījuma nācās atzīmēt ar vērienu. 1990. gada 9. maija spilgti sarkanā krāsa latviešu avīzēs liecina par to, ka mēs vēl nebijām atbrīvojušies no kompartijas striktā norādījuma – “krāsaini” atzīmēt PSRS “uzvaru” Lielajā Tēvijas karā. 4. maijam krāsas pietrūka, bet 9. maijam bija atliku likām! Uzvaras dienas” svētku noformējumā neiznāca tikai tie laikraksti, kas bija Latvijas Tautas frontes “stingrā kontrolē”. 

Savā ziņā mulsumu var izraisīt arī Neatkarības deklarācijas nosaukums: “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deklarācija”, bet tā nu tas bija – tas bija pēdējais institūcijas ar šādu nosaukumu pieņemtais dokuments.

“Radioteātris” Tallinā un deputātu garīgais stāvoklis

* Toreizējais Latvijas “centrālais orgāns” “Cīņa”, kas bija Komunistiskās partijas rupors, šajos pārmaiņu laikos vēl nebija tā īsti paudis, kurā pusē nostājies un publicēja gan neatkarības piekritēju, gan tās pretinieku viedokļus. 8. maija numurā interesanta ziņa, ka 4. maija vakarā, kad Rīgā notika vēsturiskais balsojums, Tallinā Igaunijas latvieši bija sapulcējušies vietējā Jaunatnes teātra Mazajā zālē, kur ar Elīnas Zālītes lugu “Intermecco” viesojās Jelgavas Tautas teātris. Teātra režisore Lūcija Ņefedova galveno vērību nepievērsa vis aktieru meistarībai, bet gan Rīgas radiofona sprakšķiem. Publikas lielākās ovācijas bija nevis pēc izrādes, bet gan tās starpbrīdī, kad no Rīgas pienāca ziņa, ka pieņemta ilgi gaidītā deklarācija.

* Pirmais laikraksts, kas vēstīja par 4. maija grandiozo manifestāciju bija 7. maija “Rīgas Balss”, kura pirmajā lapā vēstīja, ka laikraksta līdzstrādnieki visi kā viens piektdien pametuši savas darba vietas un steidzās “atstāt Preses namu (pagaidām PSKP īpašums), lai izkļūtu neatkarīgajā Tēvzemē. No visām pusēm ļaužu straumes dodas uz 11. novembra krastmalu. Rokās valsts karogi, acīs un sejās sajūsma, prieks. Cits citu apsveic”.

* Savukārt tukumnieks O. Junkarēns 8. maija “Sportā” jau uztraucas par to, ka mēs pienācīgi neprotam godāt savas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”: “Šogad Tukumā, atklājot automoto sacīkstes, tiek pacelts Latvijas nacionālais Valsts karogs un atskaņota himna. Karogs jau būtu jāpaceļ, bet himnu, manuprāt, nevajadzētu skandināt. Pavērojiet, kas notiek visapkārt! Tiek cepti un tirgoti šašliki, skatītāji staigā gar tirdzniecības paviljoniem un gar sacīkšu trasi, meklējot sev vislabāko vietu. Nav cieņas un uzmanības, tā devalvējot himnu”.

* “Latvijas Jaunatnē” 8. maijā žurnālists Juris Laksovs dalās skaudrā atziņā rakstā “Politika un makaroni”: “Pirmās dienas pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas mani maķenīt skumdināja. Pirmkārt, jau tāpēc, ka daudziem Deklarācijas pieņemšana bija sava veida signāls veicīgai un vērienīgai sāls, makaronu, miltu un citu produktu izpirkšanai. No otras puses, militāro aprindu rosība pēdējās dienās sākusi gluži vienkārši krist uz nerviem, neviļus vedinot uz domām, ka biežās karaspēka parādes, pareizāk sakot, tā sauktie to ģenerālmēģinājumi, tiek rīkoti ne jau tikai Uzvaras gadadienas svinību rotāšanai...”

* Nākamajā dienā pēc deklarācijas pieņemšanas – 5. maijā televīzijā kā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova viedokļa paudējs uzstājās Latvijas kompartijas līderis Alfrēds Rubiks, kurš, protams, Latvijas neatkarības tieksmes gānīja kā tik mācēdams. Viņa teiktais daudziem radīja dusmas un niknumu, bet ar to bija jāsadzīvo… Tad nu latviešu prese skaidroja AP deputātu “patieso seju”. Par to 8. maijā Tautas frontes laikrakstā “Atmoda” izsakās toreizējais luterāņu arhibīskaps Kārlis Gailītis: “Deputātos kopumā ņemot, atspoguļojas tas garīgais stāvoklis, kas ir mūsu iedzīvotājos un Latvijas Republikā. Es te domāju attieksmi pret pamatideju - Latvijas neatkarību. Deputātu sastāvā spilgti izpaužas visas sabiedrības pretrunas, un, tāpat kā sabiedrībā, neatkarības ideja tomēr ņem virsroku”.

Pazudusī partijas vienotība un sēnes Pierīgas mežos

* Daudziem boļševikiem nu pienākuši grūti laiki – viņi apmulsuši un vairs nezina, kas un kā? Par to liecina komunista V. Grebeņuka vēstule 8. maija Rēzeknes “Darba Karogā”: “Kur gan pazuda vispārējā partijas vienotība? Vai tiešām līdz šim mūsu dzīves īstenība bija tikai ārišķība? Bet kā tad ar ideāliem?”

* Ka nu “vecajiem kadriem” pienākuši grūti laiki pārliecinājies arī “Jelgavas Ziņotājs”. Tas 8. maijā atreferē kādas lasītājas telefoniski teikto: “Par ko gan jūs visus veterānus apvainojat?! Es nezinu, kā dzīvošu, ja atņems šo specveikalu (partijniekiem un sarkanarmijas “varoņiem” padomju laikā bija speciāli veikali, kuros varēja nopirkt deficīta, parastai tauta nepieejamas preces - red.). Radinieki dzīvo tālu. Pašai veselība pavisam slikta, bet vīram nesen kāju amputēja. Jā, mums palīdz, nāk no pilsētas izpildkomitejas, atnes šādus tādus produktus. Bet vai tad gaļu vienmēr var dabūt?”

 * Rīgas rajona “Darba Balsī” 8. maijā pirmajā lapā dzejnieks (arī avīzes līdzstrādnieks) Juris Veitners kareivīgi noskaņots pret okupantu armijas poligoniem un vēlmi svinēt “Uzvaras dienu”: “PSRS Bruņotie Spēki šo dienu pārvērš atklāta, naidīga spēka demonstrācijā? Vai atkal Daugavā melnēs kuģu silueti, snaikstīsies lielgabali, pa 11. novembra krastmalu braukalēs bruņutransportieri ar raķetēm, dižosies desantnieki un skanēs runas, kam maz kopīga ar notikumiem pirms 45 gadiem? Pietiek militāristu patvaļu! Daugavā jāpeld zivīm un Rīgas apkaimes mežos jāaug sēnēm”.

* Limbažu “Progress” ir viens no retajiem 8. maija laikrakstiem, kas atļāvies “izšķērdību” un iznāca krāsās ar ievadrakstu “Tā diena ir klāt!”: “Daļēji arī ar manifestācijām, mītiņiem, lozungiem, runām un dziesmām tuvināta. Neatkarība. Pagaidām tikai formāli pasludināta. Vai esam gatavi tai dzīvību dot? Šoreiz ar sākumā minēto vien nepietiks…”