Ieskats senā un nesenā pagātnē: kā latvieši sev meklēja un atrada prezidentus

Slikts tas latvietis, kurš negrib kļūt par valsts prezidentu, – tā gribas teikt, atceroties, kādi tik politiķi un nepolitiķi ir tikuši minēti vai arī izvirzīti augstākajam amatam valstī, lai arī vairāk reprezentatīvam nekā ar reālu varu apveltītam. Tomēr politiskās kaislības, izraugoties nākamos valsts prezidentus, gandrīz vienmēr ir bijušas pietiekami lielas, lai saprastu, ka tik nenozīmīgs šis amats vis nav. Šovasar, ja vien Latvijai būs tā laime turpināt lielo karu un katastrofu vērošanu no malas nosacītā drošībā, jānotiek kārtējām Valsts prezidenta vēlēšanām, un pašlaik intriga solās būt itin spraiga, jo ar Saeimas frakciju līdz šim pausto atbalstu Egilam Levitam nesanāk viņa drošai pārvēlēšanai valsts galvas amatā uz otro termiņu nepieciešamā 51 balss, bet arī skaidru alternatīvu neviens vēl nav sadūšojies publiski piedāvāt. Kā jau pirms katrām prezidenta vēlēšanām, kuluāros tiek minēti tā sauktie mūžīgie kandidāti, proti, cilvēki, kuri atbilst augstiem amatiem. Šoreiz tādu skaitā var minēt NATO ģenerālsekretāra vietnieci Baibu Braži, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu, aizsardzības ministri Ināru Mūrnieci, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu, arī Gunārs Kūtris nekur nav pazudis… Apvienotā saraksta redzamais izveidotājs Uldis Pīlēns, kura atgriešanās politikā jau pirms 14. Saeimas vēlēšanām tika skaidrota kā mērķēšana uz Rīgas pils saimnieka krēslu, savas prezidentālās ambīcijas līdz šā raksta tapšanas brīdim nebija apstiprinājis, turklāt Apvienotajam sarakstam jau ir Saeimas priekšsēdētāja amats. Levits pats vēl nav izteicis gatavību atkārtoti kandidēt un droši vien darīs to tikai tad, ja redzēs, ka balsu var pietikt.

Pagarš gan varētu būt arī to sabiedrībā pazīstamo cilvēku saraksts, kuri ir atteikušies no piedāvājuma kandidēt uz augsto amatu. Sākot ar tam kā izcili piemērotu bieži minēto bijušo “Rundāles pilskungu” Imantu Lancmani, kurš reiz intervijā uz jautājumu, vai viņš to gribētu, atbildēja skaidri: “Par prezidentu ir jāpiedzimst.”   

Pret “cietu gribu”

Valsts prezidenta institūcijas ieviešana gāja gludāk nekā pašas valsts izcīnīšana, toties diskusijas par to, kādai tai jābūt, nerimst jau veselu gadsimtu un uzkarst pirms katrām Saeimas vai prezidenta vēlēšanām. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja telpās pašlaik aplūkojamajā izstādē par Satversmes tapšanu 1920.–1922. gadā Satversme 100+ apmeklētājs var izsekot arī tām kaislībām, kas saistījās ar tautas priekšstāvju priekšstatiem par veidojamo valsts prezidenta institūciju. Tolaik ietekmīgo sociāldemokrātu un labējo partiju redzējums jautājumos, vai Latvijai vispār ir vajadzīgs valsts prezidents kā atsevišķa institūcija un, ja ir vajadzīgs, tad ar kādām pilnvarām, kā arī kas un kā prezidentu ievēlēs, bija krasi atšķirīgs.

Sociāldemokrāti, saskatot valsts prezidenta institūcijā monarhijas turpinājumu, apgalvoja, ka valsts reprezentācijas funkcijas varētu pildīt parlamenta priekšsēdētājs. Turpretim labējie spēki, kuru priekšgalā bija Arveds Bergs (1875–1941) un ietekmīgākās pilsoniskās partijas – Latviešu zemnieku savienības – politiķi, uzstāja, ka Latvijā ir vajadzīgs nevis pat vienkārši prezidents, bet tautas vēlēts prezidents ar plašām pilnvarām, kas būtu spējīgs atlaist Saeimu, tātad būtu spēcīgs arguments pretī Saeimas iespējamai patvaļai, ja tajā nonāktu antikonstitucionāli spēki (proti, ar pasaules darbaļaužu sociālistiskās revolūcijas ideju apsēstie lielinieki). Vārdu sakot, prezidentāla republika. Arveda Berga variants Satversmes likumprojektā turējās līdz pat trešajam lasījumam, bet tad virsroku ņēma bažas, ka vienā brīdī šādi var nokļūt pie varas Kārlis Ulmanis. Rezultātā tika pieņemts kompromiss: Latvijā ir prezidents ar diezgan ierobežotām pilnvarām, viņu ievēlē Saeima uz trim gadiem (kopš 1997. gada Valsts prezidenta pilnvaru termiņš ir četri gadi).

Fragmenti no izstādē izvēlētajām diskusijām apliecina to sulīgumu.

Arveds Bergs: “Kā redzam praksē, parlamentam piemīt ļoti lielas kļūdas un ļoti lielas vājības. Deputāti bieži pārstāv nevis tautas, bet gan savas partijas, kādu organizāciju vai uzņēmēju intereses. Tāpēc ir vajadzīgs zināms korektīvs, zināma vara, kas Saeimas nepareizības un nomaldīšanos apturētu. Saeimas kļūdu labošanai – lūk, kāpēc ir vajadzīgs spēcīgs Valsts prezidents ar iespējami plašām pilnvarām!”

Fēlikss Cielēns (1888–1964, viens no sociāldemokrātu līderiem): “Ideja par prezidentu ir absolūti nelietderīga un pat bīstama! Kur mums ir garantija, ka prezidenta krēslā neiesēžas kāds cilvēks ar cietu gribu, kurš, atbalstoties uz savu iespaidu valsts aparātā un armijā, varētu uzstāties pret Saeimu un apiet vai pat gāzt Latvijas valsts iekārtu? Un vēl – nedrīkst aizmirst, ka ap prezidenta personu rastos zināms oreols. Politiski neizglītoto slāņu acīs var rasties ilūzija, ka prezidents ir spīdošāks un varenāks par kopējo tautas vietniecību, tas ir, Saeimu. Tāpēc sociāldemokrātu frakcija liek priekšā šo pantu izteikt šādi: “Valsts prezidenta uzdevumus izpilda Saeimas priekšsēdētājs.””

Oto Nonācs (1880–1942): “Lūdzu, man jākliedē Cielēna šaubas! Protams, ka mēs neņemsim par Valsts prezidentu kuru katru, kas nāk pretī pa ceļu, bet mēs ņemsim cilvēku, kas ar savu ilga mūža darbu ir pierādījis, ka tas caur un cauri stāvēs par Latvijas tautas interesēm.”

Fēlikss Cielēns: “Labi, bet kādēļ prezidents vispār nepieciešams? Mūsu līdzšinējā valsts pastāvēšanā ir bijuši pat ļoti kritiski brīži, piemēram, pirms diviem gadiem – Bermonta uzbrukuma laikā. Mēs redzam, ka kritiskos brīžus ir pratusi pārvarēt pati tauta ar savu drosmi, uzupurēšanos, ar savu brīvo pašdarbības garu. Brīvības cīņas mēs uzvarējām bez prezidenta autoritātes. Mēs arī uz priekšu varam iztikt bez prezidenta!”

Arveds Bergs: “Te sociāldemokrāti aizrādīja, ka prezidents idejiski esot mantinieks monarham. Jā, vēsturiski tā ir, jo, gāžot un atceļot monarhus, gribēja radīt kaut ko viņu vietā. Bet ziniet, vēsturiski saistītas ir daudzas idejas, pat gluži pretējas. Luterānisms ir cēlies no katolicisma, tomēr viņš ir katolicismam pilnīgs pretstats. Tāpat nevaram teikt, ka modernās republikās prezidentiem būtu kāda līdzība ar monarhiem. Visās jaunajās demokrātijas valstīs – Somijā, Polijā, Čehoslovākijā, Vācijā – konstitūcijās iedibināts prezidenta amats. (..) Galvenais iemesls, kamdēļ Latvijā nepieciešams prezidents, protams, ir mūsu valsts stabilitāte un varas balanss. Balansu nevar panākt, ja prezidenta funkcijas uztic Saeimas priekšsēdētājam. Šajā gadījumā prezidents taču būtu pilnīgi atkarīgs no Saeimas!  Ja pēc katrām vēlēšanām pēkšņi mainīsies visas varas, tad nekas nepaliks pāri no agrākā. Šādi lūzumi ir ļoti bīstami katras valsts dzīvē. Tāpēc mums vajag neatkarīgu prezidentu, kas stāvētu pāri parlamentam un vajadzības gadījumā iegrožotu Saeimas deputātu patvaļu!”

Fricis Menders (1885–1971, sociāldemokrāts): “Jūs vienkārši baidāties no Saeimas vairākuma, jo skaidri zināt, ka jūsu partija nekad netiks pie stūres Saeimā un nevarēs ielikt prezidenta krēslā savu mazo ķeizariņu – Arvedu Pirmo! Tāpat kā Zemnieku savienība demokrātiskā ceļā nekad nevarēs Ulmani pataisīt par Kārli Pirmo!”

Vēl jautrākas bija diskusijas par Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Francis Trasuns (1864–1926): “Mani kungi! Prezidents mums vajadzīgs tāds, kuram būtu zināma autoritāte tautā. Jau tagad tauta skatās uz visu to, kas notiek politikā, tā savādi. Daudziem nav nekādas cienības pret parlamentu. Mūsu domas ir tādas, ka vislabākais, kas mums vajadzīgs, būtu tautas ievēlēts mūža prezidents! Tam patiešām būtu autoritāte.”

Jakovs Helmanis (1881–1950, partija Ceire-Cion): “Pāvests, pāvests!”

Francis Trasuns: “Mums gan nav cerības, ka mūsu ideja par tādu mūža prezidentu izies cauri. Tad nu mazākais būtu prezidents, kuru ievēl tauta un ievēl viņu uz 5, 7 vai vairāk gadiem.”

Jakovs Helmanis: “Par maz! Kāpēc ne 10 vai 20?”

Francis Trasuns: “Smejaties vien. Bet, mani kungi, valstij taču vajag būt zināmai politikai. Nevar taču būt tā, kā mums tagad ir, kur katram likumam ir gadījuma raksturs. Pie mums nav majoritātes ne valdībā, ne Satversmes Sapulcē un mēs nekad nevaram paredzēt, kādā garā likums iznāk. Ja tauta ievēlēs spēcīgu prezidentu – vienalga, vai viņš būs no labējiem vai no kreisajiem – tad valsts virzībā būs kaut nedaudz lielāka skaidrība.”

Uzmeta Raini

Tā nu Latvija tika pie prezidenta. Tautas sapnis par stingro roku, ko īstenotu tautas vēlēts prezidents iepretim sliktajai Saeimai (daudzi stingrās rokas alcēji nav pamanījuši, ka arī parlamentu Latvijā ievēlē tauta), palika nepiepildīts. Nez kāpēc oficiālā līmenī nekad pārāk dedzīgi nav apspriesta prezidenta institūcijas atkarība no valsts labklājības līmeņa, kā to deviņdesmitajos gados definēja trimdas uzņēmējs Norberts Klaucēns: ja valsts ir bagāta, lai ir kaut vai trīs prezidenti, bet, ja nabaga, tad arī viens ir par daudz. 

Diemžēl laika pārbaudi, vismaz atjaunotajā Latvijā, nav izturējis apsolījums, ka par prezidentu netiks ņemts “katrs, kas nāk pretī pa ceļu”. Uzreiz jāpiebilst, ka pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas prezidenta kandidāta autoritāte bija svarīga, bet pēc tam – kā nu kuru reizi gadījās, jo prezidents ar pārāk lielu autoritāti sabiedrībā Saeimai laikam patiešām ir neērts. Bet, pirms pārejam pie jaunajiem laikiem, atcerēsimies, ko vēlēja un ko ievēlēja par prezidentiem starpkaru Latvijā.   

Pirmajās Latvijas prezidenta vēlēšanās 1922. gadā tika izvirzīts tikai viens kandidāts – Jānis Čakste (1859–1927) no Latviešu zemnieku savienības. Kāpēc ne dzejnieks Rainis, kura vārds tolaik, kā rakstījis Roalds Dobrovenskis, “kaut ko izteica gandrīz katram” un kurš arī pats ļoti gribēja būt par prezidentu? Rainis zaudēja jau Satversmes sapulces priekšsēdētāja vēlēšanās un, lai gan zaudēja tāpēc, ka Satversmes sapulcē sociāldemokrāti bija opozīcijā, šausmīgi apvainojās. Taču sevi par Latvijas valsts idejas pirmo nesēju uzskatījušais Rainis krita par upuri ne tikai partijas biedru politiskam aprēķinam (sociāldemokrāti valsts prezidenta amatu neturēja par svarīgu, tāpēc viegli ietirgoja to pret citiem amatiem), bet arī tam, ka lielais sociālisma pravietis izrādījās ne tuvu tik spilgts orators kā rakstnieks.

Bez Čakstes par iespējamajiem prezidenta amata kandidātiem tika uzskatīts arī latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs Jānis Goldmanis un tieslietu ministrs Jānis Pauļuks. Kārlis Ulmanis no savas kandidatūras izvirzīšanas bija atteicies. Čakste tika ievēlēts ar visu laiku pārliecinošāko rezultātu – 92 balsīm.

Nākamajās vēlēšanās, 1925. gadā, tautas vienotība bija gājusi mazumā, Čakste pirmajā balsojumā dabūja vairs tikai 29 balsis – mazāk nekā abi citi  izvirzītie kandidāti Rainis (33 balsis) un K. Ulmanis (32 balsis). Otrajā kārtā sociāldemokrāti galīgi satrieca savu morālo līderi Raini, piespiežot viņu noņemt savu kandidatūru, un uzvarēja Čakste. Vienīgā reize, kad Čakstes kā prezidenta darbība izsauca sabiedrības neapmierinātību, bija par valsts nodevību notiesātā rakstnieka, mācītāja un politiķa Andrieva Niedras apžēlošana, uzskatot viņu par savu politisko pretinieku, nevis nodevēju.

60 gadu pārtraukums

Kad 1927. gada 14. martā Čakste nomira, ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns izvirzīja Gustava Zemgala (1871–1939) kandidatūru. Piekrītoša atbilde tika saņemta pēc vairākām dienām, un tad Zemgalu kā izeju no strupceļa ievēlēja pēc preses sašutuma un ironijas pavadītiem deviņiem nesekmīgiem balsojumiem trijās Saeimas sēdēs (LZS astoņas reizes izvirzīja Albertu Kviesi (1881–1944); prese, apcerot neveiksmīgos kandidātus, smējās, ka piemērots kandidāts prezidenta amatam būtu preses magnāts Antons Benjamiņš, jo viņam pietiktu naudas gan prezentācijai, gan reprezentācijai).

Izglābis valsti no strupceļa un kauna, atkārtoti kandidēt uz valsts galvas amatu Latvijas otrais Valsts prezidents kategoriski atteicās. Nākamajās prezidenta vēlēšanās 1930. gadā uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešami jau 11 balsojumi. Uzvarējis sociāldemokrātu smagsvaru Paulu Kalniņu (1872–1945), trešais prezidents Alberts Kviesis atmiņā palicis ne tik daudz kā Brīvības pieminekļa atklājējs 1935. gadā, savā otrajā prezidentūras termiņā (šoreiz ievēlēts jau pirmajā kārtā, uzvarot Paulu Kalniņu un komunistu kandidātu Miķeli Biti), cik kā Ulmaņa apvērsuma rezultātu akceptētājs, paliekot amatā līdz 1936. gadam, un kā  nacistu izveidotās Latviešu pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors 1943. gadā.

Pēc Kvieša atkārtotas ievēlēšanas 1933. gadā uz nākamajām Valsts prezidenta vēlēšanām nācās gaidīt 60 gadu, taču vieta pavisam tukša nepalika. Pēc Kvieša prezidentūras beigām Valsts prezidenta amata izpildīšanu 1936. gada 11. aprīlī pārņēma Latvijas diktators, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Viņam liktenis lēma būt vienīgajam, kam būtu bijusi iespēja veikt prezidenta pilnvarās paredzēto kara pieteikšanu, taču valstī nebija parlamenta, uz kura lēmuma pamata to darīt.

1943. gada 13. augustā nodibinātā Latvijas Centrālā padome, kas prasīja Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības un Satversmes pamata, uzskatīja, ka līdz jaunas Saeimas sanākšanai (tātad nezināmā nākotnē) spēkā palikušas 1931. gadā ievēlētās 4. Saeimas pilnvaras. Tā kā Valsts prezidenta amats bija vakants, vietas izpildīšana bija Saeimas priekšsēdētāja vai viņa prombūtnē Saeimas priekšsēdētāja biedra pienākums. Šo pienākumu trimdā veica Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš 1944.–1945. gadā un viņa biedrs Jāzeps Rancāns no 1947. līdz savai nāvei 1969. gadā. Tikmēr okupētajā Latvijā nomināli augstākais amats bija Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs. Drūmajos Pelšes/Vosa rusifikācijas laikos latvieša sirds mazliet iesila jau no tā vien, ka viņš dzirdēja, piemēram, Pēteri Strautmani (amatā no 1974. līdz 1985. gadam) auditorijas priekšā runājam latviski. Tiesa, Strautmanis uzstājās daudz retāk nekā Latvijas kompartijas līderis Augusts Voss, kurš publiski runāja tikai krieviski.

Tautas izvēle

Anatolijs Gorbunovs paguva būt Augstākās Padomes prezidija priekšsēdis gan pirms, gan pēc neatkarības atjaunošanas un vēlāk kandidēja arī uz Valsts prezidenta amatu. Ja prezidentu vēlētu tauta, Gorbunovs droši vien būtu ievēlēts. Tāpat kā Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, vienubrīd varbūt pat Nils Ušakovs... Diskusijas par to, vai Latvijas Republikai nepieciešams tautas vēlēts prezidents, laikam turpināsies, kamēr vien pastāvēs Latvijas valsts. Šis jautājums tika izvirzīts arī pirmajā Saeimā pēc neatkarības atjaunošanas. 1993. gada 7. jūlija Dienā Mārtiņš Ķibilds, konstatējis, ka pirmajā Saeimas plenārsēdē tautas priekšstāvji, apgāžot iepriekšējās prognozes par neiespējamību nonākt līdz darba kārtības pēdējam punktam, pusdesmitos vakarā vēl ir paspējuši noturēt Valsts prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu, kurā neviens no izvirzītajiem kandidātiem neieguva nepieciešamo balsu skaitu, turpināja ar ziņu, ka šajā sēdē tūlīt pēc satversmes darbības pilnīgas atjaunošanas frakcija Saskaņa Latvijai iesniegusi Satversmes grozījumu projektu, kas paredzētu tautas, nevis Saeimas vēlēta valsts prezidenta institūta ieviešanu. Šajā sakarā gan Saskaņa Latvijai (13 deputāti), gan priekšlikumu atbalstošā Līdztiesība (6 deputāti) bija apgalvojuši, ka prezidenta vēlēšanās nepiedalīsies. Redzot, kurām Saeimas frakcijām tautas vēlēts (tātad ar lielākām pilnvarām apveltīts) valsts prezidents ir tik svarīgs, latviešiem vajadzētu attapties un kļūt rezervētākiem pret šo, austrumu kaimiņa nepārprotami atbalstīto ideju, taču nekā – tā tiek cilāta atkal un atkal. Pirms kādiem gadiem, rakstot rīmes kārtējai Nacionālā teātra Žurkai, man uzrakstījās arī rīme par šo mūžam aktuālo tēmu, tikai dažs no minētajiem personāžiem vairs nav aktuāls.

***.

Zoodārzā prezidents mums reiz atrasts tika,

Bet ar atradumu šo mums vēl nepietika.

Tagad prezidentu mēs gribam atrast tautā,

Savstarpējos ķīviņos mūžam pušu rautā.

Protams, acis aizverot, bilde skaista rādās:

Gandrīz ķēniņš Nameisis, tērpies sumbru ādās,

Elegants kā Raimonds Pauls, bezbailīgs kā Dukurs,

Dižciltīgs kā Lāčplēsis, nevainīgs kā Cukurs…

Bet, kad acis atveras, cita bilde priekšā:

“Kurš to tipu iecēla Rīgas pilī iekšā?!”

Vieni prezidentu grib tādu, lai ir garīgs,

Citi tādu, kuram nav seksā dzimums svarīgs,

Vieni tādu, kurš zina, kā naudas koku stādīt,

Citi tādu, kuru nav pasaulei kauns rādīt…

Kad pie urnām jāiet būs, ej nu gudrs tieci:

Vieni gribēs Kaimiņu, otri Sipenieci.

Trešiem mīļš būs Ušakovs, viņam sieva smuka.

Ceturtajiem Sudraba, kas reiz zemē šļuka.

Piektie gribēs Lembergu – dzīvelīgs kā blusa!

Sestie Griguli – nu, to, kas uz autobusa!

Septītie ap Dzintaru vislatviski staigā,

Astotajiem laime spīd Āboltiņas vaigā,

Devītajiem Ždanokā, desmitajiem Girsā...

Šitā vienu ievēlot, visi būsim …irsā!

Padomā, vai gribi to – vēlāk slikti klāsies:

Tautas vēlēts prezidents tautai līdzināsies…

Meierovicam netika

Kā jau minēts, pirmajās atjaunotās Latvijas prezidenta vēlēšanās 1993. gada 6.–7. jūnijā princips nevēlēt pirmo, kas nāk pretī pa ceļu, tika ievērots, lai gan rezultātā izrādījās, ka ievēlēts uzvārds. Pirms balsošanas LNNK frakcijas vadītājs Aleksandrs Kiršteins aicināja deputātus svītrot visus trīs kandidātus – Gunti Ulmani (ZZS), Latvijas pirmā ārlietu ministra dēlu Gunāru Meierovicu (Latvijas ceļš) un Latvijas goda konsulu Losandželosā Aivaru Jerumani (Kristīgo demokrātu savienība) –, jo neviens no tiem neatbilst LNNK deklarētajiem kritērijiem: “Valsts prezidentam būtu jānāk no Latvijas, jo prezidentam vajadzētu būt cilvēkam, kas visās grūtībās ir bijis kopā ar tautu un jutis līdzi tās ciešanām šeit, nevis no attāluma. Otrkārt, būtu apkaunojoši, ja pēc 53 okupācijas gadiem par Valsts prezidentu būtu izvirzīts un ievēlēts kāds bijušais kompartijas biedrs. Treškārt, tautas konsolidācijas vārdā būtu vēlams, lai prezidents nepārstāvētu nevienu politisko grupējumu vai partiju, bet nāktu no inteliģences aprindām.”

Ja LNNK priekšlikums tiktu ņemts vērā, par kandidātiem, iespējams, tiktu virzīts akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933–2019) vai ārsts Ilmārs Lazovskis (1931–2003). Tomēr balsošana notika, un par pirmo Valsts prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas tika ievēlēts tas kandidāts, kurš pirmajā balsošanas reizē saņēma vismazāk balsu – Guntis Ulmanis. Latvijas ceļam daudz svarīgāks bija finanšu ministra amats, tāpēc Gunārs Meierovics tika upurēts. Savu kandidatūru viņš gan atsauca pats, ieteikdams balsot par Ulmani, bet vēlāk intervijās ir sūkstījies, ka Latvijas ceļš viņu piešmaucis. Savukārt Jerumanis, neievēlēts par prezidentu, apvainojās vēl vairāk nekā Rainis un uzreiz aizbrauca atpakaļ uz Ameriku. Jaunais prezidents pirmajā preses konferencē nenoliedza, ka par viņa ievēlēšanu galvenokārt jāpateicas Kārlim Ulmanim.

Nākamajās vēlēšanās 1996. gadā Guntis Ulmanis uzvarēja jau pats – uzvarēja gan Ilgu Kreitusi, gan zīgeristiešu kandidātu Imantu Liepu, gan cietumā ieslodzīto Latvijas Sociālistiskās partijas kandidātu Alfrēdu Rubiku, kurš saskaņā ar Ļeņina mācību nekautrējās izmantot legālos līdzekļus cīņā pret buržuāziju (2009. gadā pat eiroparlamentārieša statusu). Prezidenta politiskās iespējas Ulmanis demonstrēja, 6. Saeimā valdības sastādīšanu pirmajam uzticot nevis vēlēšanu uzvarētājam Ziedonim Čeveram no Demokrātiskās partijas Saimnieks, bet tēvzemietim Mārim Grīnblatam, lai gan bija skaidrs, ka viņam nav vairākuma. Taču tika iegūts laiks, pārpirkti svārstīgie, un balsošanā jau par Čevera valdību viņš, manāmi satriekts, palika ar garu degunu. 

Nākamās, 1999. gada Valsts prezidenta vēlēšanas notika veselās sešās kārtās, un rezultātā Latvija dabūja spilgtāko prezidenti un arī pirmo prezidenti sievieti – Latvijā dzimušo trimdinieci, psiholoģijas profesori un folkloras pētnieci Vairu Vīķi-Freibergu. Šajās vēlēšanās astoņu kandidātu skaitā bija arī abi popularitātes smagsvari Anatolijs Gorbunovs un Raimonds Pauls, taču līdz 51 balsij neviens no viņiem netika. Tad “vienīgais Latvijas čekists” Juris Bojārs ieveda zālē Vairu. Runas, ka Vairu Vīķi-Freibergu līdz šai balsošanai neviens nezināja, neatbilst patiesībai, viņu ka iespējamu prezidentes kandidatūru jau sen bija minējusi gan Tēvzemei un Brīvībai, gan Imants Ziedonis un citi inteliģences pārstāvji.

2003. gada prezidenta vēlēšanas bija vienīgās atjaunotajā Latvijā, kurās bija tikai viens kandidāts – Vaira Vīķe-Freiberga tika ievēlēta jau pirmajā balsojumā, neviens neriskēja apšaubīt viņas autoritāti tautā un atpazīstamību ārvalstīs.    

Taču būtu pārspīlējums teikt, ka prezidente Latviju ieveda NATO, ja atceramies, ka Igaunija NATO iestājās, kad tās prezidents bija kādreizējais kompartijas funkcionārs Arnolds Rītels. Tā kā iekšpolitikā prezidente īpaši neiejaucās, parlamentārieši mīļuprāt atvēlētu viņai arī trešo termiņu, bet Satversme to neparedz. Tad nu sekoja tādu prezidentu sērija, kurus, dzirdot, ka Egilam Levitam esot ļoti zems reitings, gribas piesaukt ar vaicājumu: vai tiešām labāks bija Valdis Zatlers, kurš nezināja, kas viņš šajā amatā ir, un vēlējās iestīvēt Saeimā Saskaņu, Andris Bērziņš, no kura atceramies vispirms uzrūcienu žurnālistam, kas bija ieradies atspoguļot prezidenta jaunākā dēla pirmo  skolas dienu: “Ilgi tikai neesat sisti, ja?”, vai Raimonds Vējonis, kuram dziesmu svētkos estrādē vējš aizpūta lapiņu, un viņš vairs nezināja, ko tautai teikt? Kāds būtu šo prezidentu reitings, ja viņiem būtu jādarbojas kovidlaikā un tagad, kad Ukraina karo arī par mums?

Ai, ko nu par to. Labāk nolasīsim, kas tai vēja aizpūstajā Vējoņa lapiņā varēja būt rakstīts:  

Šalko bērzi, govis mauj...

Skaistums tāds, ka jāierauj.

Tēvs man skolai kājas auj,

Būs ar tēvu jāierauj.

Pirmo buču dot man ļauj,

Drosmei tikai jāierauj.

Pirms vēl sieva mani skauj,

Vakarā ir jāierauj.

Kaimiņiene veļu žauj,

Pieliecas – oi, jāierauj!

Nelabais pirms mani rauj,

Būs ar viņu jāierauj…