Ints Teterovskis vēlas diriģentus atlikt atpakaļ uz pjedestāla: "Tas ir fenomenāli latvietībai"

Intam Teterovskim mūzika ir iespēja ne tikai izrauties no ikdienas, bet arī pati ikdiena. Viņš ir iemācījies ar sirdi, miesu un garu būt tur, kur tajā brīdī atrodas, un nedomāt par to, ko pašlaik nedara. Galvā katrai lietai ir savs failiņš, telefonā palīdz atgādinājumi un kalendārs. Šogad, Dziesmu svētku gadā, maijā un jūnijā diriģentam nebūs nevienas brīvas dienas.

Diriģentu atlikt atpakaļ uz pjedestāla

Drīz pulcēsies vīri pelēkos vadmalas svārkos un sievas tautastērpos – tuvojas Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kuros noteikti arī tev būs daudz darba.

Es organizēju koncertu kordiriģentiem, kas notiks Mežaparkā, Kokaru zālē. Diriģentu kori izveidoja apmēram pirms desmit gadiem par godu Jāzepa Vītola 150. jubilejai, dziedājām arī brāļu Kokaru 100. jubilejas svinībās. Koncerts notiks pirmdienā, strādāju kopā ar režisori Daci Pūci, un mūsu nolūks ir pacelt diriģentu iekšējo apziņu, ka esi ko vērts. Šāda sajūta manā arodā vairs nav tik spilgta, pat Māra Zālīte izteikusies, ka vajadzētu diriģentus nolikt atpakaļ uz pjedestāla. Publikai aizmirstas, ka darbs, ko kordiriģents veic ikdienā, ir fenomenāls latvietībai, Latvijai, bet tas kaut kā paslīd garām. Tad nu apzinām visus esošos, arī bijušos diriģentus, un daudzi ir mācījušies kordiriģēšanu, lai pēc tam pievērstos citai profesijai. Kaut vai Dace Pūce – retais atceras, ka viņai ir kordiriģentes izglītība.

Dažreiz diriģentos stājās tie, kas nemācēja pietiekami labi spēlēt instrumentu. Vienīgā iespēja tikt, piemēram, mūzikas vidusskolā.

Toties Mūzikas akadēmijā, agrāk konservatorijā, bija konkurss. Protams, ne jau izglītība nosaka, esi profesionālis vai ne. Vienubrīd gan bija izdots nolikums, ka virsdiriģentam jābūt kāda starptautiska konkursa laureātam un vēl nez kam, bet – vai tiešām? Virsdiriģents noteikti ir kaut  daudz vairāk par papīru, vajadzīga spēja un varēšana vadīt un darīt. Daži tā arī nekļūst veiksmīgi šajā profesijā, kura saistīta ar netveramo, kas diplomā nav ierakstīts, – spēju vadīt, iedvesmot citus, īpaši lielā estrādē, kur tavā priekšā ir tūkstoši. Bet ir tādi papīru cilvēki, kas prasa rakstiskus pierādījumus – kāpēc viņš ir virsdiriģents? Tāpēc Dziesmu svētku biedrībā es kā valdes priekšsēdētājs rosinu rīkot diriģentu aptaujas, jo viņi redz, kā kolēģi strādā. Un manā kordiriģentu kora koncertā diriģēs tie, kurus viņi paši izvēlējās; līderi bija ļoti izteikti.

Piemēram, 2003. gadā tu biji Dziesmu svētku producents, brauci pa rajoniem, strādāji ar koriem. Vai arī šogad piedalies rīcības komitejā?

Esmu tikai strādājis ar konkrētiem koncertiem, svētku padomē nekad neesmu darbojies, repertuāru neizvēlos. Mans uzskats ir, ka dažas lietas, tostarp dziesmu atlase, tomēr būtu jāatstāj diriģentu ziņā. Šoreiz esmu priecīgs par noslēguma koncertu, kurā skanēs 15 populārākās dziesmas no Dziesmu svētku biedrības rīkotās aptaujas, par kurām balsoja paši dziedātāji. Skaidrs, ka vairākums būs klasiski skaņdarbi, kurus cilvēki grib dzirdēt vienmēr, taču jaunradi arī nevajadzētu apiet, pretējā gadījumā pēc laika nebūs, pie kā atgriezties. Protams, jaundarbiem būtu jāparādās laikus, lai tos varētu aprobēt un saprast, vai šīs dziesmas strādā vai nestrādā. Ir bijuši gadījumi, ka dziesmu noņem no repertuāra tikai pēc kopmēģinājuma Mežaparkā. Ne vienmēr dziesma ir neveiksmīga, varbūt tai nav atrasta īstā vieta programmā. Ir traki kļūdīties šādā mērogā, jo par Dziesmu svētkiem viedoklis ir tik daudziem tūkstošiem. Cita lieta, ja rīko savu solokoncertu.

Mūzika un viss, kas ap to

Dziesmu svētku biedrība, jauniešu koris Balsis, NVA brīvprātīgo projekts brivpratigie.lv… Cik tev kopā to amatu un pienākumu?

Esmu Dziesmu svētku virsdiriģents, strādāju ar Rīgas studentu koru grupu, kur reizi mēnesī notiek mēģinājumi. Balsīs nāku gandrīz uz katru mēģinājumu, vismaz divas trīs reizes nedēļā, tā ir mana sirdslieta. Mūzika vispār man ir galvenais dzīvē.

Tu esot dziedājis agrāk nekā runājis…

Dziedāšana mani arī aizveda uz mūzikas skolu. Pareizāk sakot, aizveda mamma. Kāpēc nekļuvu par dziedātāju? Dārziņskolā bija sistēma, ka zēnu kora dziedātāji pēc balss lūzuma automātiski mācījās kordiriģēšanu. Nevienam nebija nekādu jautājumu, protams, arī man, turklāt klavieres spēlēju ar ne visai lielu patiku. Esmu pēdējais vai priekšpēdējais šīs kolas absolvents, atceros, kā ar klasesbiedru Ivo Briedi vasarā pārnesām klavieres uz Rīgas Doma kora skolas telpām, ar kuru man tieša sakara vairs nebija. Toreiz biju priecīgs, ka aiztaupījās galvassāpes jautājumā, ko tālāk darīt vai nedarīt. Sāku mācīties kordiriģēšanu, par ko līdz šim esmu laimīgs. Tikpat automātiski iestājos Mūzikas akadēmijā – pietika uzrakstīt sacerējumu, jo pat nebija jākārto eksāmens specialitātē. Togad eksperimenta veidā pie mums noslēguma eksāmenu vērtēja akadēmijas pedagogi.

Esi teicis, ka mūzika tev ir bauda. Kā iespējams saglabāt šo sajūtu, jo smaržot rozes nav tas pats, kas tās kopt, laistīt un mēslot?

Man mūzika ir iespēja izrauties no ikdienas, jo jāiemiesojas daudzos un dažādos gadsimtos, tik daudzos cilvēkos. Kad gatavojos koncertam, nepārtraukti dzīvoju iekšā šajā mūzikā, bet arī pēc tam man galvā nemitīgi kaut kas skan. Mūzika man dod impulsu, sniedz enerģiju, palīdz domāt. Tā kā pats visu laiku dungoju, mūziku klausos salīdzinoši maz, vienīgi mašīnā. Lietoju visas mūsdienīgās skaņu platformas, uzlieku kāda sev tīkama mūziķa dziesmu, no tās mani algoritms aizved pie kaut kā līdzīga. Arī šādā veidā bagātinos, jo mūzikā jau nekad nevar zināt visu.

Korī Balsis mums ir arī stabilas, nemainīgas tradīcijas, piemēram, Ziemassvētku programmas, kur gribot negribot lēnām nākas atkārtoties. Gandrīz divdesmito gadu rīkojam Valentīndienas koncertus Mīlestība Ir Divi (Mīlestība = II). Tajos apvienojam divus elementus, rīkojām koncertus par cilvēku un valodu, mīlestību uz deju, uz Rīgu, atgādinot filmu Baltie zvani, kuras scenārija autors bija Hercs Franks. Veidojam interesantus pārīšus, un šoreiz tie divi bija komponisti Valts Pūce un Andris Sējāns ar saviem cikliem, kā arī divi torņi. Es pats vienmēr zinu, kas un kāpēc, taču šīs zemtekstu spēles ne vienmēr var un vajag nolasīt. Vēl mums ir koncerts, kurā katrs korists dzied solo…

Vai notiek arī Inta Teterovska jubilejas koncerts maijā?

Nē, tādus es nerīkoju. Man nekad nav bijusi vēlme sevi reprezentēt šādā sakarā. Dzimšanas dienas cenšos svinēt ar savu kori, kam šī sadzīviskā sadaļa ir ļoti būtiska.

Laikam tev koris ir kā ģimene…

Nu, protams, tagad visi divdesmit seši, kas mēnesi bijām prom Austrālijā, lieliski saliedējāmies. Brauca ne jau visi, jo jauniešiem šāds brauciens ir arī finansiāls izaicinājums. Tāpat kā ģimeni, arī kori veido ne jau mēģinājumi un koncerti, bet viss, kas ap to ir apkārt. Ļoti interesants ir projekts ar kordziesmu atveidošanu Balsis zīmju valodā, ko sākām pērn sadarbībā ar Latvijas Nedzirdīgo savienību. Ar koristiem vienmēr pārrunāju, kādu mūziku viņi vēlētos dziedāt, jo negribu vienpersoniski izraudzīties repertuāru. Gadās, ka arī man pret jaunām dziesmām ir pretestība, kamēr iepazīstos, kamēr iemīlu. Lai varētu interpretēt cita cilvēka dvēseli – dzeju vai mūziku –, viņš ir jāiepazīst, citādi tu viņu nesaproti un varbūt tev tas nav aktuāli. Kad iedziļinies, vari tā otra cilvēka stāstu izstāstīt caur savu prizmu.

Process ar ieprogrammētu mērķi

Diriģentam jābūt arī psihologam, kā nekā darbs ar cilvēkiem. No malas liecies tāds absolūti pozitīvs, enerģisks un sabiedrisks – perfekts vadītājs! Vai bija sevī jāapspiež kādas rakstura iezīmes, jālauž sevi?

Nu, tas jau citiem jāprasa, cik esmu pozitīvs. Protams, tā ir manas profesijas būtiska sastāvdaļa, jo vienmēr stāvu cilvēkiem priekšā, tātad zināmā mērā kā paraugs. Jebkuram vadītājam ir kādas personiskās īpatnības, temperaments, un arī es, kad mēģinājumā nav tik viegli sasniegt rezultātu, kļūstu agresīvāks. Katrā ziņā es piederu tiem cilvēkiem, kuriem ļoti patīk process, taču gribu sasniegt noteiktu mērķi, tāpēc ikvienam procesam jābūt ar virzību. Nav tik traki, ja kādā koncertā dziedam ne tik spoži, jo zinu, ka nākamajā koris skanēs citādi – cerams, labāk. Mākslas pasaulē vari justies emocionāli vai fizioloģiski ļoti slikti, bet, kad priekšā ir ieprogrammēts koncerts, tad nav iespējams izvēlēties – “ziniet, šovakar es nebūšu”… Liekas, ka ar Balsīm neesam atcēluši nevienu uzstāšanos, esam atraduši veidu, kā izkopt savu formu, lai būtu formā, kad vien nepieciešams...

Turklāt spējat ar kori daudz ko paveikt arī, tā sacīt, sabiedriskā kārtā, piemēram, atjaunot Īles baznīcu. Ja nebūtu tevis un kora Balsis, daudzi par tādu nemaz nebūtu dzirdējuši, un varbūt arī Spārnu pilskalna pakājē netaptu piemineklis izcilajam tenoram Jānim Vītiņam.

Jokojot to varētu saukt par pozitīvu negadījumu, kad tur sarīkojām koncertu 2016. gada Baznīcu naktī. Viss pamazām iet uz priekšu, re, telefons man karsts. Beidzot mums saliktas strāvas kastes, ir logi, grīda, interjers – jauni soli, altāris un kroņlukturi. Pagaidām vēl vecais šīfera jumts, toties salabota jumta konstrukcija. Šīfera vietā liksim dakstiņus – tagad es diezgan daudz ko saprotu no celtniecības un loģistikas. Paldies visiem, kas palīdz, un mani pat ir aicinājuši strādāt par darbu vadītāju. Visas specifikas, protams, nezinu, taču kultūras pieminekli sabojājuši neesam. Gribu saglabāt visu vēsturisko, kas tur palicis, bet tā diemžēl nav daudz – sienas un jumta konstrukcija. Tā atjaunota 1908. gadā, pēc Piektā gada revolūcijas, un Īles baznīca bija vienīgā no Zemgales baznīcām, ko toreiz nodedzināja. Otrā pasaules kara laikā baznīcai sagrāva torni, kolhozs uzlika šīfera jumtu, no griestu velvēm uztaisīja grīdu un plānoja ierīkot kartupeļu noliktavu vai ko citu. Visu veco esam saglabājuši, jaunais būs moderns un ilgtspējīgs – ar kaļķiem izlīdzinātas sienas, ierīkotas siltās grīdas, kas ļaus izžūt mūriem. Piecdesmit gadu baznīca stāvējusi bez jebkāda siltuma, apmetums nokritis, ķieģeļi mitri.

Un kora Balsis kalendārā tagad vismaz viens koncerts gadā paredzēts Īlē.

Ir izveidots Īles luterāņu baznīcas fonds. Ceram, ka izdosies atsākt baznīcas darbību un šogad sākt akustiskās koncertzāles Īle darbību. Esam sakārtojuši autobusu pieturu, varbūt izdosies netālajos Krievkalnos atjaunot skatu torni, no kura palikuši padomju laika betona pamati. Laikam pateicoties mūsu aktivitātēm, parādījusies arī interese par Īles muižu.

Varbūt šādi materializējusies tava sasaiste ar senatni, jo ilgus gadus esi bijis Senās mūzikas festivāla seja, pozēji augstmaņa tērpā ar parūku.

Parūkās tad staigāja, lai neredz utis galvā. Es Mūzikas akadēmijā rakstīju bakalaura darbu par renesanses mūziku, tās autentiskas atskaņošanas iespējamību un nepieciešamību mūsdienās. Pētīju, vai mēs varam saprast un atdarināt, kā dziedāja un spēlēja 17. gadsimtā, un vai vispār vajag to darīt. Protams, teorētiski varam atdarināt atsevišķu instrumentu skaņu, ja tie ir saglabājušies, bet balsi gan ne. Var skatīties uz tā laika gleznojumiem, zīmējumiem, pētot, kā izskatās cilvēku sejas dziedot, bet tas neko daudz nenozīmē – tāds bija viens no maniem secinājumiem. Izmantoju divus Siksta kapelas kora aprakstus, kuri atšķīrās kā nakts pret dienu – viena autors bija baznīcai pietuvināts, otrs ne. Tas man arī patīk senajā mūzikā, ka tajā nav striktu noteikumu un vienmēr vari kaut ko darīt pēc sava prāta. Šo principu esmu no renesanses mūzikas pārņēmis savā darbā – jebkuru mūziku drīkst interpretēt. Kad iestudēju kādu skaņdarbu, neklausos visus tā ierakstus pēc kārtas. Skatos notīs un veidoju pats savu redzējumu.

Studiju gados ar kursabiedriem ņēmām notis un gājām uz Reformātu baznīcu dziedāt seno mūziku; kordiriģentam ir svētīgi iejusties korista ādā. Seno mūziku dziedāju arī ansamblī William Byrd Consort, kam bija izcils sastāvs. Jebkuram mūsdienu komponistam pastarpināti patīk senā mūzika, jo nošu mums ir tikpat, cik toreiz, kopskaitā tikai divpadsmit, kuru pielietojumam pēc būtības nav robežu, bet saknes visai mūzikai ir vienas un tās pašas.

Mūziķiem smadzenes saliktas pareizi

Kā ir ar Latvijas koru kustības saknēm? Vai pietiks dziedātāju vīru koriem arī pēc desmit gadiem?

Tās noteikti ir kovida sekas, kuras jutīsim vēl ilgi. Cilvēks savu regulāro vaļasprieku ir aizvietojis ar kaut ko citu. Kas attiecas uz jauniešiem, tad skolā ir absolūti nepieciešama mūzikas praktizēšana, jo tā ir unikāla valoda, saprotama visiem, un būtu jāapgūst visiem līdzvērtīgi rēķināšanai vai vēsturei. Diemžēl ar mūziku ir tā – ja tā bērnībā nav praktizēta, tad pieaugot no zila gaisa tu to nevari apgūt. Pie mums uz kori nāk un atzīstas, ka dziedājuši varbūt trešajā klasē, un tad ir sarežģīti iemācīties lietot savu balss aparātu. Runājot mūsu balss diapazons ir ļoti limitēts, dziedāšanai amplitūda ir piecreiz lielāka.

Citi saka, ka bērns piedzimstot bļauj, bet es uzskatu, ka piedzimstam dziedot. Mācāmies veidot savu balsi nevis ar vārdiem, bet ar tesitūrām. Zīdainis padūc un, ja neviens nereaģē, turpina to darīt jau citā augstumā – iemācās lietot savu balsi, savu valodu. Ikviens bērns skolā, bērnudārzā grib dziedāt, ja vien mājās viņam nav teikts, ka dziedāt ir muļķīgi. Vienkārši jādod iespēja to darīt. Mūzikas sastāvdaļa ir arī emocionālā pasaule, to var un vajag veidot kopš bērnības. Bieži vien ikdienā emocionālās pasaules kairinājumu mums ir par maz, kļūstam absolūti racionāli, līdz ar to nevis kaut ko radām paši, bet tikai lietojam. Spēja radīt – tā ir iemaņa, kuru iegūsti un pilnveido muzicējot. Tas ir ne tikai zinātniski pierādīts.

Mūzika vienlaikus ir arī smags, kaut pozitīvi lādēts darbs. Kā tu uzturi diriģentam un līderim nepieciešamo fizisko formu?

Nu, ēšanas ziņā varbūt esmu palaidies, bet, koncerta laikā diriģējot, kādus pāris kilogramus katrreiz zaudēju. Statistika rāda, ka diriģenti ir ilgdzīvotāji, roku motorika laikam ir līdzīga nūjotājiem. Jaunības basketbola traumas rezultātā man ir operēts menisks ceļgala locītavā, pēc tam devu priekšroku pludmales volejbolam. Tēvs un mamma man bija sportiski, arī es labprāt braucu ar riteni, spēlēju futbolu, patika distanču slēpes. Septītajā klasē sāku spēlēt basketbolu – laikam jau pateicoties mūzikai, man bija laba koordinācija. Nav lielākas baudas, kā iemest bumbu vietā, kur neviena nav, un kāds tur ieskrien, nevis iedot bumbu tieši rokās tam, kurš to gaida, jo tas ir visvienkāršākais. Ir aizraujoši saprast, ko darīsi tu,  – pretinieks, ko – komandas biedrs. Šīs iemaņas iespējams iegūt vienīgi tad, ja esi atvērts dažādiem variantiem. Tāpat mūzikas pasaulē ir tikai divpadsmit nošu, bet tik milzum daudz iespēju!

Kā gūsti atelpu no neskaitāmajiem pienākumiem?

Dažkārt noskatos labu filmu, kaut ko no Eiropas intelektuālā kino, protams, lielākoties mājās, bet nesen aizgāju uz kino pēc kovida laika pārtraukuma. Pandēmijai saku paldies arī par to, ka sāku lasīt grāmatas. Kādas trīsdesmit izlasīju, tagad esmu ķēries pie Prusta, lasu Svana pusē, pašlaik gan esmu nedaudz iesprūdis… Protams, tāpat kā visiem man diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas, taču cenšos koncentrēties uz to, ko konkrētā brīdī daru.

Bija periods, kad man bija uz pusi mazāk pienākumu nekā tagad, bet dzīvoju nepārtrauktā stresā un laika trūkumā. Tad sapratu, ka dvēselei jābūt turpat, kur tajā brīdī ir mans ķermenis, kamēr vēl nav izdomāts, kā gars varētu klejot apkārt, kamēr miesa guļ. Mūsu saruna taču daudz zaudētu, ja manas domas klejotu citur. Es vienkārši pieslēdzu savu apziņu konkrētām lietām, situācijām, bet vakarā aizmigt man nav grūti, jo esmu pa dienu bijis ļoti noslogots. Izdomāju, ka gulēšu, un guļu. Dažreiz aizmiegu tikai divos naktī, bet līdz tam esmu dinamisks – nepārtraukti darbojos. To esmu panācis ar treniņu: ar sirdi, miesu un garu būt tur, kur tu esi, – šeit un tagad. Muļķīgais piemērs – ak, aizmirsu izslēgt gludekli! Tad vai nu ej un izslēdz to gludekli, vai aizmirsti par to. Tā es iemācījos nedomāt par lietām, kuras pašlaik nedaru. Galvā man katrai lietai ir savs failiņš, kuram es pieslēdzos. Un telefonā palīdz atgādinājumi un kalendārs, šogad tomēr Dziesmu svētku gads. Skaties, maijā un jūnijā nebūs nevienas brīvas dienas.

Esi ļoti labi saorganizējies, tāpēc arī tik daudz pagūsti.

Atkal jau pateicoties mūzikai. Nevari taču interpretēt to, ko nezini. Vispirms jāiemācās perfekti tas, kas uzrakstīts, pēc tam tas viss jāapgriež kājām gaisā un jāpārsteidz – izrādās, var arī tā! Mūziķiem smadzenes saliktas pareizi – kļūstam emocionāli tikai tajā brīdi, kad materiāls pilnībā apgūts.

Nav nevērtīgu profesiju

Šķiet, ka tu varētu būt psihologs, advokāts, izrādās, arī būvdarbu vadītājs, bet kas tu noteikti nevarētu būt? Dažam mūziķim pandēmijas laikā nācās strādāt mežā vai pat lopkautuvē, lai savilktu galus kopā. 

Esmu par to domājis. Jautājums ir par termiņu, jo īsu laiku varu darīt jebko. Šad tad, korī strādājot, man šķiet, ka varētu būt mamma, bet bērnu, protams, nevaru dzemdēt. Par praktiskām lietām domājot – man šad tad patīk izslaucīt grīdu. Kā jau teicu, mana ikdiena ir nepārtraukts process bez galīga, nemainīga mērķa. Man nekad nav bijis plāna kļūt par Dziesmu svētku virsdiriģentu, jo rezultāta sasniegšanas brīdī es apstātos. Nepiederu pie tiem, kas dzīvei iet cauri kā cīņai. Man patīk izbaudīt mirkli, kurā esmu, nevis iestāstīt mirklim, kādam tam jābūt. Un tā ir būtiska atšķirība.

Protams, valda ilūzijas, ka varam visu ietekmēt, bet vismaz es esmu sapratis, ka spējam ietekmēt daudz ko, tikai ne laiku. Daudzreiz man materializējies tas, par ko esmu sapņojis, taču reizēm nācies konstatēt – šausmas, tas man vairs nav aktuāli. Bet, atgriežoties pie praktiskā – es varētu būt sētnieks. Tu pamosties, izej svaigā gaisā. Ir netīrs, es saslauku, un ir tīrs. Un es tīru, lai pēc tam tīrītu atkal. Man patīk sniegu šķūrēt, turklāt tā ir laba slodze. Šajā ziņā esmu mainījies kopš jaunības, kad biju drusku lecīgs un spriedu – lūk, ir tādas un ir šitādas profesijas. Nē, nav nevērtīgu profesiju.

Koncertceļojumā ar kori Balsis tu arī esi reizē diriģents, gids, sociālais darbinieks, varbūt pat aukle dziedātājiem…

Austrālijā man bija seši koristi, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem un, protams, ka es par viņiem atbildēju. Piedalījāmies Sidnejas festivālā operas performances Saule un jūra (Sun & Sea) uzvedumā. Dziedājām kopā ar filharmonijas kori, ar kura jauniešu grupu iepazināmies pirms gadiem trim. Jau sen sapņoju piedalīties šajā festivālā, un viņi, uzzinājuši, ka mums Austrālijā ir koncertturneja, piezvanīja – re, kur iespēja! Nopietns darbs, koristiem bija jāsamācās savas partijas trīs nedēļās.

Nekad neatsakos no šādām negaidītām iespējām, piemēram, pirms daudziem gadiem spāņu producents mums piedāvāja dziedāt Baha si minora mesu, kas ir tehniski ļoti sarežģīts skaņdarbs korim. Tolaik kori vēl vadīju kopā ar Agitu Ikaunieci, tagadējo Rimšēviču, pusotrā mēnesī iestudējām mesu, kaut gan toreiz bija, gan vēl joprojām mums ir dziedātāji, kas nepazīst notis. Šādi pārsteidzoši piedāvājumi nāk, jo gadu desmitiem esam apliecinājuši kora augsto līmeni; nu jau Balsīm rit trīsdesmit sestais gads. Jā, korī dzied jaunieši, tāpēc arī pasūtām jaundarbus latviešu skaņražiem ar latviešu dzeju, lai koristi iepazīst mūsu komponistus un dzejniekus.

Martā klajā nāk kora Balsis jaunākais ierakstu albums Dziesmas par Latvijas upēm, Raimonda Paula cikls ar Ineses Zanderes dzeju. Cik no Latvijas upēm ar kori esat apceļojuši, ieskandinājuši?

Viss sākās 2012. gadā ar projektu Daugavas balsis, atceroties Atmodu un Latvijas Kultūras fondu, kas 80. gadu nogalē izveidoja Daugavas programmu. Jau ap to laiku man iešāvās prātā, ka varētu braukt pa Daugavu ar plostiem un koncertēt. Nekas nenotika vairāk nekā divdesmit gadu, līdz mēs ar kori nolēmām izbraukt pa Paula ciklā apdziedātajām upēm, sākot ar Daugavu. Trīs gados izbraucām Lielupi no Mūsas līdz Mēmelei, tagad augusta nogalē brauksim pa Ventu. Kurzemē neesam tik daudz koncertējuši kā citos Latvijas novados.

Kora interneta vietnē ir karte, kur redzamas mūsu koncertvietas. Latgalē būs kādas septiņdesmit, arī Vidzemē daudz. Dziedam baznīcās, kultūras namos, skolās, citviet. Tagad sākam izvērtēt vietas, kur neesam bijuši. Protams, Gaujai būs jāvelta vairāki gadi, sākot ar Taurenes un citiem ezeriem, un kas zina, vai augustā tur upe būs izbraucama. Arī Lielupē augustā zems ūdens līmenis, krasti sazaļojuši, upe aizaugusi. Uzzināju, ka Bauskā ir amfībija upes tīrīšanai, piezvanīju Vides dienestam un painteresējos, kur drīkstam pļaut un kur ne. Saņēmu pētījumu 18 lappušu garumā par mūsu izraudzīto maršrutu ar norādēm, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Sarunājām ar zemju īpašniekiem, kur likt zāles, palaidām amfībiju, ceļojām pa upi un dziedājām.

Cits būtu metis visu pie malas, tikai ne Ints Teterovskis!

Man ir izdevies panākt, ka Latvenergo par nedēļu pārcēla ūdens līmeņa pazemināšanu Pļaviņu HES, lai Daugavas augštecē pietiek ūdens kora Balsis plostiem. Esmu pārliecināts, ka tik plašu skatījumu esmu ieguvis, pateicoties mūzikai, kurai nav robežu, jo korī esmu gan dziedātājs, gan diriģents – man jādzird viss. Turklāt esmu pieradis sasniegt mērķi nevis viens, bet kopā ar citiem.