Kas un kā filmām un reklāmām atrod īsto vietu? Kārlis Balodis par klauvēšanu pie svešām namdurvīm

Kino ir viena maģiska padarīšana. Tā radīšanā darbojas daudzi cilvēki, taču slava un atzinība parasti tiek tikai dažiem – režisoram, pāris aktieriem, varbūt arī operatoram. Taču aiz kadra paliek daudzi melnā darba darītāji, bez kuriem nekāds kino neiznāktu. Viena no šādām nenovērtētām kino profesijām ir lokāciju menedžeris – tātad cilvēks, kurš meklē vietas, kur notiks filmēšana. Kārlis Balodis šajā jomā darbojas jau septiņus gadus, un, paskatoties no malas, varētu padomāt – viņam gan ir viens sapņu darbs, kura laikā var apbraukāt visu Latviju, meklējot gleznainas ainavas un senas celtnes!

Klauvēt pie svešām durvīm

Kā tad ir – vai filmēšanas vietu meklēšana tiešām ir sapņu darbs?

Man šis darbs ļoti patīk, jo man patīk kino un jau kopš bērnības es sapņoju par kino vidi. Taču, godīgi sakot, gadās arī tādas dienas, kad labāk gribētos darīt kaut ko citu. Bet ir arī dienas, kad viss izdodas un pašam ir prieks – tad tas ir sapņu darbs.

Tu tiešām visu laiku braukā apkārt un meklē vietas, kas var noderēt filmēšanai?

Skaidrs, ka visu laiku kaut kas ir jāmeklē. Filmēšanā vide ir ļoti būtiska, tādēļ ir  nepieciešami cilvēki, kuri meklē piemērotas vietas. Daži to dara, sēžot pie datora, bet daži braukā apkārt.

No kura gala tas process sākas – vispirms kinoļaudis pasaka, ko viņiem vajag, un tad tu ķeries pie darba un sāc meklēt? Vai arī uzreiz vari piedāvāt variantus no sava portfolio?

Sākumā tiešām meklēju, taču nu jau pa nostrādātajiem gadiem esmu uzaudzējis diezgan labu portfolio. Bet pirms tam tiešām izbraukāju visu Latviju. Tagad vairāk specializējos reklāmu filmēšanā, kur ir sava specifika. Piemēram, šobrīd ir viens projekts, kuram nav liela budžeta, tādēļ viņi ir gatavi ņemt jau zināmas vietas no mana portfolio, lai nevajadzētu speciāli kaut ko meklēt, tērējot tam laiku un līdzekļus. Gadās, ka filmētāji atnāk un prasa auto darbnīcas. Tad sāku domāt, ka kaut ko tādu gan esmu filmējis pirms trim vai četriem gadiem, taču pa šo laiku situācija ir pamainījusies un tādēļ tagad no jauna nākas braukāt pa autoservisiem un meklēt kādu piemērotu.

Vienkārši braukā apkārt un skaties, vai negadīsies kaut kas noderīgs?

Jā, iepriekš nevienam nezvanu, vienkārši braucu un eju iekšā, jo aci pret aci ar cilvēkiem ir vienkāršāk runāt nekā pa telefonu. Ja filmētājiem ir kādas īpašas vajadzības, tad es tiešām vairākas dienas braukāju pa Latviju, kamēr atrodu vajadzīgo.

Tātad esi cilvēks, kurš perfekti pārzina Latviju?

Tā gluži es neteiktu, taču ir reģioni, kurus tiešām zinu. Taču zinu tādas diezgan specifiskas lietas – kur atrodas būdiņa ezera krastā, kuru var noīrēt filmēšanai. Izķemmējis esmu diezgan daudz – un tā ir šā darba skaistākā daļa. Tas gan vairāk attiecas uz lielajiem kino projektiem, jo reklāmu filmēšanai parasti tik specifisku prasību nav.

Ar ko tad atšķiras vietu meklēšana filmām un reklāmām?

Filmas ir māksla, tādēļ tām parasti ir garāks sagatavošanās laiks – parasti kādi divi vai trīs mēneši. Režisors izstāsta savu vīziju, un tad tu kā lokāciju menedžeris vari piedāvāt savu skatījumu, kur attiecīgos kadrus varētu uzņemt. Pa vidu vēl pieslēdzas operators ar savu redzējumu un varbūt arī producents, kurš atbild par finansējumu. Jo operators var pateikt: viss ir labi, taču februārī šajā vietā saule ir pārāk zemu, tāpēc mēs neko nevaram nofilmēt. Vai arī vasaras vidū saule ir pārāk spilgta. Tā ir diezgan liela ņemšanās, un personīgi man tieši šī procesa daļa patīk vismazāk. Kaut gan zinu kolēģus, kuriem tas savukārt ļoti patīk, jo paveras iespēja radīt mākslu un dot savu pievienoto vērtību.

Šajā ziņā reklāmā viss notiek dinamiskāk un lēmumi tiek pieņemti ātrāk – šo iemeslu dēļ es tad arī pārgāju uz reklāmām. Un tur ir arī daļa mākslas. Piemēram, nesen bija reklāmas filmēšana vienai lielai Latvijas kompānijai, taču režisors tā īsti nezināja, ko viņš grib. Kaut kāda vīzija viņam gan bija, taču mani piedāvājumi īsti nepatika un vajadzēja meklēt kaut ko jaunu. Tā bija viena no reizēm, kad es projektam pieslēdzos tā pa nopietnam ar savu māksliniecisko redzējumu, jo jutu, ka citādi mums tūlīt beigsies laiks. Kaut gan vienu no vietām režisors jau sākumā bija atmetis, es tomēr pierunāju viņu un operatoru aizbraukt un apskatīties. Arī tad likās, ka tomēr tā vieta nederēs – taču beigu beigās pamēģināja, un tā arī visu tur nofilmēja.

Ja ieraugi kādu interesantu vietu, tad ej pie saimnieka un saki – es to ielikšu savā katalogā, un, kas zina, varbūt kādudien pie jūsu durvīm klauvēs filmēšanas grupa?

Ļoti bieži tieši tā arī notiek. Gadās arī tā, ka kopā ar draugiem gados kādā jaunā mājā, pārlaižu tai acis un uzreiz meklēju īpašnieku – klausies, man tev ir viens stāsts! Un, ja nav iebildumu, tad safotografēju to vietu un ielieku savā kartotēkā. Patiesībā tas ir labs veids, kā nopelnīt naudu, ja tev nav iebildumu, ka pie tevis uz dienu vai divām atnāk ciemos bars ļaužu ar kameru. Par privātmājas izmantošanu filmēšanai var saņemt 500–700 eiro par dienu.  Ir arī tādi cilvēki, kuri vienkārši ir ļoti viesmīlīgi un filmēšanas grupu vienkārši uzskata par saviem viesiem.

Vispār pēc dabas esmu diezgan introverts, taču darba dēļ esmu piespiedis sevi kļūt par ekstravertu. Jo citādi nav variantu! Bet tik un tā reizēm nākas saņemties, lai ietu un runātu ar cilvēkiem. Man nākas meklēt mājas, ko varētu izmantot filmēšanai, un tur bez runāšanas ar to saimniekiem nekādi neiztikt. Ir bijuši gadījumi, kad zvanu uz ss.lv sludinājumiem, reizēm vienkārši eju un zvanu pie namdurvīm. Nu jau esmu iemanījies pēc mājas eksterjera noteikt, kādi cilvēki tur būs iekšā. To visu lokāciju menedžerim ir jāprot noteikt un savā ziņā jābūt hameleonam, kurš prot sarunāties gan ar 65 gadus vecu kungu, gan ar trīsdesmitgadīgu dāmu. Kā panākt, lai tev uzticas, un pēc tam arī šo uzticību nepievilt. Mēs cenšamies pēc filmēšanas visu atstāt tieši tāpat kā bija pirms, jo varbūt taču vēl kādu reizi vajadzēs šo vietu izmantot.

Piemēram, ir vienas Mežaparka mājas īpašnieks, kurš ar prieku gaida manus zvanus – jo zina, ka būs iespēja nopelnīt! Taču, lai izveidotos šādas attiecības, ir jāiekaro uzticība. Saimnieku vēlmes ir jāņem vērā, jo, piemēram, gadās, ka cilvēki uztraucas par grīdām – vai tās filmēšanas laikā netiks bojātas. Tās ir specifiskas lietas, ko jāprot nolasīt vēl pirms filmēšanas, lai nerastos problēmas, jo zaudēta filmēšanas diena ir zaudēta nauda.

Ir gadījies, ka filmēšanas procesā kaut kādu iemeslu dēļ viss nojūk?

Man pašam tā nav gadījies, taču zinu pāris gadījumu, kad kolēģi ir izmesti ārā no vietas. Gadās, ka īpašniekam bez jebkāda pamata aizkrīt širmis, bet gadās arī tā, ka filmēšanas grupa pārkāpj norunātos noteikumus. Pāris reizes pats esmu bijis uz robežas – ātri, ātri beidzam filmēšanu un metamies ārā pa durvīm. Strādājot ar reklāmām, man reizēm tiešām nākas šajā ziņā iet pa naža asmeni, jo šajā jomā nereti filmēšana tiek organizēta pēdējā brīdī. Riska menedžments te ir diezgan būtisks. Šajā darbā psiholoģijai ir liela nozīme, lai saprastu, cik tālu var iet.

Viena lieta ir mājas, bet droši vien filmēšanai reizēm vajag, piemēram, lauku ar ozolu vidū. Tādas vietas arī apzini?

Vispār jau to vajadzētu darīt, un es cenšos pie tā strādāt. Ja kaut ko ar telefonu nobildēju, tad atmiņā paliek attiecīgās vietas ģeolokācija. Un tad es vēlāk varu atsaukt atmiņā, ka kaut kur pie Madonas taču bija viens skaists ezers, bet, lai atrastu precīzu vietu, pietiek ieiet telefona kartē. Taču vajadzētu šo sistēmu pilnveidot un padarīt efektīvāku.

Vai vienu un to pašu vietu var izmantot vairākās filmēšanās?

Jā, ir viena vieta, kuras īpašnieki pēdējo triju gadu laikā ir nopelnījuši kādus 7000 eiro – tikai ar to, ka es laiku pa laikam pie viņiem atvedu filmēšanas grupu. Skaidrs, ka "Bitei" un "LMT" es nevaru piedāvāt vienu un to pašu vietu, taču projektos, kas savstarpēji nekonkurē, tā var darīt – īpaši jau tad, ja ir bijis remonts vai arī tiek filmēts no cita leņķa. Tādos gadījumos gan es režisoru godīgi brīdinu, ka šī vieta jau ir filmēta, un tad viņa ziņā paliek izvēle – vai filmēt šeit un kādu leņķi izvēlēties, vai arī meklēt citu vietu. Var arī vietai uztaisīt noilgumu uz 4–5 gadiem un tikai tad tur atkal atgriezties.

Noslēpumainā automašīna

Latvijā ir vairākas kompānijas, kas nodarbojas ar kino lokāciju meklēšanu?

Oficiāli jau mēs neesam reģistrēti, visi esam pašnodarbinātie, kuriem zvana kinoļaudis un reklāmas kompānijas, ja vajag atrast konkrētu vietu. Šķiet, pa visu Latviju mēs esam septiņi, kas ar to nodarbojas.

Mēs savā starpā konkurējam, taču darba pietiek visiem, tāpēc mēs mēdzam arī dalīties ar informāciju. Turklāt daļa no mums specializējas kādā noteiktā jomā, piemēram, vēsturiskajās lokācijās. Mana specifika savukārt ir dzīvokļi un privātmājas. Ja filmēju reklāmu "Rimi", tad ko pasūtītājam vajag? Pareizi – laimīgu ģimeni virtuvē! Tādēļ, ja kādam kolēģim vajag dzīvokli vai privātmāju, viņš vēršas pie manis. Savukārt man nupat vajadzēja vienai reklāmai vecu kultūras namu, un tad nācās prasīt padomu kolēģiem.

Tiešām Latvijā filmē tik daudz, ka pietiek darba septiņiem lokāciju menedžeriem?

Jā, jo pie mums uzņem gan filmas, gan arī reklāmas. Es esmu vienīgais, kurš specializējas reklāmās, pārējie lielākoties strādā filmām un seriāliem, tikai paretam paņemot kādu reklāmu. Ja runājam par apjomiem, tad pagājušajā gadā es nofilmēju 66 reklāmas, bet vēl diezgan daudziem piedāvājumiem laika trūkuma dēļ nācās atteikt.

Katru dienu Latvijā notiek divas trīs filmēšanas. Daļa no tām ir mazas un norisinās kādā dzīvoklī vai kaut kur Latgales mežā, par ko neviens nezina, jo filmēšanas dēļ ceļi netiek slēgti un apkārtējos tas nekādi neietekmē. Šo procesu varētu salīdzināt ar kanalizāciju vai ūdensapgādi – mēs jau nezinām, kā un kad tur viss tiek būvēts un organizēts, zinām vien to, ka ūdensvadā ir ūdens. Tāpat ir ar filmēšanu: televizora ekrānā visu laiku kaut kas tiek rādīts, bet skatītājs jau neaizdomājas, kur tas viss rodas.

Ir gadījies strādāt arī ar ārzemju projektiem?

Jā, ļoti daudz. No kino projektiem man pašam lielākais bija "L'imortale" – itāļiem ir kulta seriāls "Gomora" par mafiju, bet starp sezonām bija filma, kurā galvenais varonis pārcēlās uz Rīgu. Es tur biju galvenais lokāciju menedžeris, un darba bija daudz – spridzinājām braucošas mašīnas un filmēšanas vajadzībām slēdzām Rīgas ielas.

Dažādos projektos esmu strādājis ar "ABC", "Netflix", ar tādiem brendiem kā "McDonald’s" un "BMW". Ja paskaita, tad tiešām ir bijis daudz projektu ar lielām producentu kompānijām un zīmoliem.

"BMW" kaut ko filmēja Latvijā?

Jā, Latvijā laiku pa laikam filmē mašīnu reklāmas. "BMW" gribēja reklāmas vajadzībām filmēt "X1" modeli, un viņiem bija ļoti specifiska prasība – vajadzēja milzīgu tukšu angāru. Beigās atradu tādu Sarkandaugavā. Safotografēju un priecīgs sūtīju bildes producentiem uz Lietuvu. No turienes pēc brīža atnāca ziņa – vai vari dabūt arī kadrus ar dronu? Man mašīnā bija drons, tāpēc visu varēju forši safilmēt. Viņus tas apmierināja, un beigās šis pasākums izvērtās par lielu filmēšanu triju dienu garumā, bet pirms tam mēnesi ritēja sagatavošanās darbi. Reklāma iznāca gandrīz minūti gara, īsts kosmoss.

Pati filmēšana bija piedzīvojums, jo mašīnu turēja noslēpumā un atveda treilerī, lai neviens no malas neredzētu. Mums visiem aizlīmēja telefoniem kameras, mēs nedrīkstējām neko fotografēt. Ja kāds to mēģinātu, filmēšanu vispār saliktu ciet! Varu tikai pats sev uzsist pa plecu, jo šo filmēšanu uz Rīgu izdevās dabūt tikai tādēļ, ka man izdevās atrast to angāru.

Lietuvā šis bizness ir noorganizēts augstākā līmenī, un, piemēram, mans kolēģis Jons par seriālu "Černobiļa" saņēma Eiropas labākā lokāciju menedžera balvu. Mēs ar viņu laiku pa laikam sadarbojamies, ja vajadzīgas filmēšanas vietas Latvijā. Jo mēdz būt tā, ka daļu projekta viņi safilmē Lietuvā, bet kaut ko arī kaimiņvalstīs. Kad sākās pandēmija, tad atskanēja zvans no Lietuvas – klau, mēs pie jums netiekam, taču zinām, ka Rīgā ir aviācijas muzejs, kurā atrodas padomju laiku helikopteri. Vai tu nevari tos sabildēt un atsūtīt, lai varam izvēlēties kādu filmēšanai? Pēc tam to izvēlēto helikopteru veda uz Lietuvu un tur vēl atjaunoja, lai izmantotu filmā. Vēlāk to filmu redzēju – helikopters tur parādījās vienā ainā kaut kur fonā, turklāt ne īpaši labi saskatāms. Taču izmaksāja tas viņiem daudzus tūkstošus – vienkārši tāpēc, ka režisoram bija licies, ka tajā ainā vajag helikopteru. Jo lielāki projekti, jo lielākas summas un ātrāk tiek iztērētas, savukārt mazos parasti cenšas sasniegt lielāku efektivitāti. Tas man reklāmu filmēšanā ļoti patīk.

Blokmājas dzīvoklis un smalka villa

Kādreiz Latvijā ārzemnieki bieži mēdza filmēt Padomju Savienību. Tagad arī tā vēl dara?

Jā, taču derīgu vietu kļūst arvien mazāk. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, pie mums tā padomju laiku sajūta šur tur vēl ir saglabājusies. Vācijā tādu vairs neatradīsi, Rīgā un tās apkaimē arī maz, taču Latgalē šo to vēl var atrast – tādus kultūras namus, kuros ieejot liekas, ka esi atgriezies astoņdesmitajos.

Vai arī dzīvniekiem, kuri filmējas, ir savi kastinga menedžeri?

Šajā jomā parasti sadarbojas ar audzētavām vai biedrībām, jo tā ir specifiska lieta. Tur ir vairāki līmeņi. Piemēram, viena lieta, ja vajag vienkārši zelta retrīveru, kurš stāvēs pie saites. Tad atnāk saimnieks ar savu retrīveru un visu izdara.

Saņem par to 100 eiro un var būt brīvs...

Tieši tā. Bet nākamais līmenis jau ir sarežģītāks. Es pats piedalījos Jāņa Norda filmas "Ar putām uz lūpām" veidošanā, un tur bija trīs suņi, kurus trenēja īpaši filmas vajadzībām. No Ungārijas brauca speciāli treneri un vairāk nekā mēnesi dzīvoja kopā ar suņiem te Latvijā, apgūstot īpašus trikus. Tie bija speciālisti, kuri sadarbojas ar lielajām studijām. Viņi paši teica – iedodiet mums jebkuru dzīvnieku, un mēs tam iemācīsim triku, ko vajag filmai.

Neesi domājis par darbības izvēršanu plašākā mērogā?

Gribētos to visu kaut kā vairāk sakārtot un sistematizēt, izveidot platformu, kurā ikviens varētu pieteikt savu īpašumu filmēšanai. Kaut ko tādu kā "Airbnb", tikai ar īpašumiem, kas domāti fotosesijām un filmēšanām. Šī industrija tomēr arvien vairāk attīstās, un tagad ir ne tikai lielie kino projekti, bet arī filmēšanas reklāmas vajadzībām, kur vajag objektu uz īsu laiku un viegli pieejamu. Eiropā šādas platformas nav, Amerikā gan sāk parādīties. Būtu labi, ja kaut ko tādu te pie mums varētu izveidot, lai cilvēkiem darītu zināmu, kā viņi var pieteikties un kaut ko arī nopelnīt.

Droši vien jums vajag ne tikai smalkas villas, bet arī padomju blokmājas dzīvokļus ar mazu un noplukušu virtuvīti?

Cilvēki pat nevar iedomāties, ko mums reizēm vajag. Piemēram, ir grūti atrast vecus dzīvokļus, kādi varētu būt saglabājušies tikai omītēm. Tādus mums vajag, tikai kā tos atrast? Ja nu vienīgi mēģināt uzrunāt mazbērnus, kuri tad var palīdzēt omītei nopelnīt vienu papildu pensiju. Reizēm cilvēkam liekas, ka nekā īpaša jau viņa dzīvoklī nav, taču no filmēšanas viedokļa tā patiesībā varbūt ir pērle, ko var izmantot ne vienreiz vien.