Deviņdesmito renesanse. Agris Semēvics par "100. debiju", slavas nastu un fotografēšanu

Deviņdesmitajos gados grupu "100. debija" zināja visi. No radio aparātiem un kasešu magnetofoniem visās malās skanēja grāvēji "Vēlreiz" un "Man dimantu nav", bet "100. debijas" dalībnieki Agris Semēvics un Modris Skaistkalns Latvijā bija pirmā numura popzvaigznes. Beigas ballītei pienāca līdz ar jauno tūkstošgadi, kad "100. debija" savu darbību izbeidza. Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadu, un nu "100. debija" ar Semēvicu priekšgalā ir atgriezusies, sarūpējot visīstāko deviņdesmito gadu renesansi.

Visi formā olimpiskā...

Kā tad ir – vai "100. debija" piedzīvo renesansi?

Viennozīmīgi – jā! Man pašam laikam jālepojas ar sevi, ka beidzot esmu pārvarējis iekšējās bailes un atgriezies pie tā, kas man manā dzīvē ir ļoti svarīgs. Jo man ar "100. debiju" saistās gandrīz viss, sākot jau ar draugiem, ar kuriem esmu pazīstams vairāk nekā 25 gadus – un kurus pēkšņi esmu atguvis un tagad ar viņiem kopā pavadu ļoti daudz laika.

Viss atsākās pavisam nesen – pagājušā gada 17. septembrī Lielvārdē. Es savulaik piecus gadus kā dīdžejs esmu spēlējis Lielvārdes kultūras namā, arī "100. debijai" tā bija īpaša vieta, tādēļ sapratu, ka pirmais nopietnais 21. gadsimta koncerts man ir jāorganizē tieši tur! Savā teritorijā, kur pat sienas palīdz. Ar zināmu pašironijas devu varu teikt, ka sevi uzskatu par diezgan labu pasākumu producentu, ideju ģenerētāju un pat nedaudz par režisoru, tiesa, tā īsti līdz galam nesapratu, kādēļ biju iedomājies, ka būšu arī labs pārdošanas menedžeris... (Smejas.) Iznākumā koncerts bija ļoti īpašs, jo uz to bija sanākuši daudzi man un "100. debijai" tuvi cilvēki, taču uz kasi tas atsaucās diezgan dramatiski, jo nebiju sasniedzis to auditoriju, kas atrodas ārpus mana burbuļa sociālajos tīklos. Pēc tam pat kaut kur medijos lasīju, ka "100. debija" Lielvārdē esot sarīkojusi slepenu atgriešanās ballīti.

Ja jau cilvēku bija par maz, tad neradās šaubas, vai ir vērts turpināt šo "avantūru"?

Nē, nē, tādu domu gan nebija, jo atmosfēra visā šajā procesā kopumā bija izcila. Visvairāk mani pārsteidza savējo atsaucība un atbalsts, piemēram, lielo video ekrānu “uzsauca” kompānija "Pro1", ar ko superproduktīvi sadarbojāmies vēl deviņdesmitajos. Uldis Zīle, kurš tolaik darbojās mūsu deju grupā un pēcāk "Mixeros", tagad ir augsta līmeņa video speciālists un pa draugam uztaisīja koncertam visas video instalācijas. Pieslēdzās arī daudzi bijušo sastāvu dejotāji. Pat DJ Japānis bija klāt!

Dejotāji gan tagad laikam ir sasnieguši pirmspensijas vecumu...

Beidz, es biju pārsteigts par to, kādā formā ir mūsu meitenes, kuras "100. debijā" dejoja deviņdesmito gadu beigās! It kā nebūtu bijusi 20 gadu pauze! Tīrākā laika mašīna! Lielvārdē viņas nodejoja vienu deju, bet koncertā Mākslas akadēmijas karnevālā jau divas. To pašu varu teikt arī par Sandru un Jāni no mūsu pašiem pirmajiem deju sastāviem, arī viņi ir perfektā formā. Plus vēl ir jaunizveidota čaļu deju grupa, kurā, kā es tikai vēlāk uzzināju, ir divi pasaules līmeņa breikeri, tikai nu jau veterānu statusā. Ja atgriežamies pie Lielvārdes koncerta, tad tajā piedalījās visi tie, kuriem deviņdesmito gadu "100. debijas" laiki bija foršs posms dzīvē, kurā labprāt gribas atgriezties.

Izklausās pēc normālas pusmūža krīzes, tikai šajā gadījumā rezultāts ir foršs, nevis smieklīgs...

Es par pusmūža krīzes lietām nekad neesmu domājis, jo man ikdienā galva ir aizņemta ar radošu darbu. Bet "100. debijas" gadījumā es drīzāk teiktu, ka tā ir ģimeniskuma sajūta. Mēs arī nedzīvojam tikai pagātnē, bet gan šodienā, jo tieši tagad mēs atkal visi esam uz skatuves. Un nav arī tā, kā dažreiz mēdz teikt – ā, šitiem laikam nauda beigusies, ja jāsāk koncertēt! Turklāt mums, visiem šajā pasākumā iesaistītajiem, tā nav rutīna – un tieši tādēļ uzstāties gribas vēl un vēl. Man šķiet, ka drīzāk pusmūža krīze sākas tad, kad dzīvē ir iestājies pilnīgs apnikums, no kura tev ir bail izrauties. Var redzēt, ka mūsējie uz skatuves neviens “neatstrādā” numuru mehāniski, bet patiešām visu dara no sirds.

No vecās "100. debijas" gan patlaban uz skatuves nav redzams tavs to laiku cīņubiedrs Modris Skaistkalns. Kādēļ tā?

Modris jau 2000. gadā strikti nolēma, ka viņu tas vairs neinteresē. Man savukārt gribējās kaut ko darīt, turklāt izrādās, ka "100. debija" ir svarīga ne tikai man vienam, bet vēl ļoti daudziem cilvēkiem. Ja pienāks brīdis, kad arī Modris izdomās, ka viņam tas atkal ir svarīgi, tad viņš katrā laikā var mums pievienoties. "100. debijā" šobrīd ir tāds kā atvērto durvju princips.

Kur vēl bez Lielvārdes un Mākslas akadēmijas karnevāla esat uzstājušies?

Valmieras kultūras centrā bija vērienīgs un labi apmeklēts deviņdesmito gadu pasākums. Tad uzstājāmies Ventspils pilsētas jaunā gada sagaidīšanā pirms un pēc salūta. Bija patīkami pēc ilgāka laika atkal atrasties apmēram 5000 skatītāju priekšā. Tagad gatavojamies 2. septembra Latvijas mūzikas lielajam koncertam Mežaparkā, kur piedalīsies daudzi jo daudzi zināmākie latviešu mākslinieki, savukārt, 24. jūnijā dosimies pie Lielbritānijas tautiešiem uz tradicionālo Jāņu festivālu "Straumēnos". Tiešām var teikt, ka viss notiek.

Par to sākumā nebija bažu – vai tiešām cilvēki atceras deviņdesmito gadu zvaigznes?

Es jau no 2011. gada esmu uzturējis sevī skatuves garšu, nedaudz koncertējot un tīri hobija līmenī gada laikā studijā ierakstot pa vienai vai divām dziesmām, tādējādi pa  septiņiem gadiem sakrājot tās veselam albumam, ko tad arī 2018. gadā izdevu kompaktdiska formātā, labi apzinoties, ka tas kā veikalā nopērkama lieta nevienam nebūs vajadzīgs. Taču to vajadzēja man pašam, lai būtu apziņa, ka somā ir albums, ko varu kādam uzdāvināt. Galu galā, ir cilvēki, kuri tērē naudu ledus halles īrei, lai vēlā vakarā uzspēlētu hokeju, vai arī kāpj kalnos! Es tā vietā ierakstīju albumu. Tas bija vesels piedzīvojums un bija iemesls atkal parādīties cilvēkos. Atzīstos godīgi, man jau deviņdesmitajos patika būt uzmanības centrā un šis grēciņš nav pazudis vēl tagad – bez tā jau laikam neviens uz skatuves nekāpj.

Žigulis vienā mēnesī

Pašreizējā koncertu aktivitāte gan būtiski atpaliek no deviņdesmitajiem, kad reizēm "100. debijai" bija pat divi koncerti vienā dienā...

Protams. Tolaik mums temps bija kā raķetei. Visu sākām 1993. gada 3. jūlijā Ogres estrādē. Mēs kopā ar manu toreizējo kolēģi Modri Skaistkalnu bijām uz mēnesi noīrējuši Ogres estrādi, kur katru nedēļu rīkojām pasākumus, uz kuriem aicinājām viesmāksliniekus un paši darbojāmies kā dīdžeji un producenti. Īsi sakot, pelnījām naudu. Tajā mēnesī mēs katrs pa žigulim “sastrādājām”, šajā ziņā viss bija kārtībā. Tas vispār tas bija sirreāls laiks ar naudas kaudzēm un deviņdesmito gadu bandītiem. Mums gan bija legālais "jumts" – miliči, kas pildīja apsardzes funkcijas. Atceros, ka toreiz Ogres estrādē pussešos no rīta abi ar Modri dalījām kasi. Tad vēl bija repšiki. Pie durvīm, sargājot mūs no reketieriem, reāli stāvēja čalis ar automātu, bet mēs šķirojām naudu: sākumā 500 rubļu naudaszīmes, tad 200, tad 50. Bet pēc tam, kad palika grēda ar sīknaudu – piecīšiem un kas nu tur vēl bija –, teicu – Modri, man apnika! – un ar rokas vēzienu sadalīju to naudas kaudzi uz pusēm. Katrs savu daļu salikām plastmasas maisiņos un devāmies mājās. Cik tas bija skaisti! (Smejas.)

Ogres estrādē kā "100. debija" mēs arī pirmo reizi nodziedājām savu grupas "Jumprava" dziesmas "Vēlreiz" jauno un tolaik tik moderno deju versiju. Tā kopumā bija Modra ideja un iniciatīva, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs.

Vispār jau es jau no bērnības biju sapņojis par skatuvi, taču klavieres mācīties spēlēt negribēju, bet koris man likās par garlaicīgu. Un tad vienā brīdī sapratu, ka ir taču vēl kāds cits ceļš uz skatuvi – būšu dīdžejs!

Tolaik taču tā daudziem bija sapņu profesija!

Jā, uz Poligrāfiķu kultūras namu Lāčplēša ielā, kur spēlēja Ainars Mielavs, gāju kā uz templi. Atminos, ka kopā ar diviem saviem bērnības draugiem Ķengaragā bijām izdomājuši, ka brauksim vasarā spēlēt diskotēkas Jūrmalas pionieru nometnēs un tā pelnīsim naudu. No kurienes tādas idejas? Un to mēs, Padomju Savienībā auguši, bijām izdomājuši 15 gadu vecumā!

Vēlāk gan sapratu, ka naudu pelnīt nav nemaz tik vienkārši, vispirms ir jāsasniedz noteikts līmenis. Es mājās ļoti nopietni trenējos, katru dienu vairākas stundas spēlējot diskotēku sev, līmējot lentes, un domāju, kādā secībā labāk likt dziesmas un kā tās pieteikt, rakstīju tekstus komentāriem starp dziesmām, trenēju arī dikciju un intonācijas.

Pareizi, tolaik taču dīdžeji ne tikai mūziku spēlēja, bet arī uzrunāja publiku!

Nu ja, šajā ziņā tagad viss ir vienkāršāk. Vismaz tā šķiet, kaut gan, ja man tagad liktu spēlēt diskotēku ar mūsdienu aprīkojumu, es tur pirmajā brīdī droši vien neko nesaprastu. Bet tolaik dīdžejs visu laiku bija uz skatuves starp magnetofoniem un prožektoru gaismā.

Pirmā darba vieta kā dīdžejam man bija Kuldīga. Uz turieni regulāri braucu ar sabiedrisko autobusu, līdzi stiepjot divus magnetofonus, kā arī pamatīgu čemodānu un lielu somu lentēm. Tad no deviņiem vakarā līdz vieniem naktī spēlēju, līdz diviem džeki visu tehniku novāca, bet man vajadzēja gaidīt pirmo autobusu, kas gāja, šķiet, bez piecpadsmit piecos no rīta. Un tad atkal ņēmu savus koferus un reizēm ziemā mīnus 25 grādos vilkos uz autoostu. Lūk, tas bija entuziasms!

Vēlāk parādījās iespēja spēlēt Lielvārdē, kas tolaik bija vienīgā vieta, kur Rīgas tuvumā notika nakts diskotēkas. Uz turieni gāzās ļaužu bari ne tikai no Rīgas, bet arī Jelgavas, Jēkabpils un Tukuma. Tolaik Lielvārdes kultūras namā es burtiski dzīvoju, man tur bija pašam sava telpa, kur atradās pat gulta, turpat arī līmēju lentes un pa dienām apzinīgi gatavojos sestdienas diskotēkām. Tādēļ jau man tā vieta ir tik tuva.

Slavas smagā nasta

Bet ar to likās par maz un radās vēlme pašam uzdziedāt?

Jā, un kad mēs kā populāri DJ pirmoreiz to Ogres estrādē izdarījām, publika pārsteigumā vienkārši sastinga. Tad iesniedzām šo savu pirmo dziesmu 1993. gada "Mikrofona aptaujā" un dabūjām 10. vietu, kas bija ļoti prestiži. "Mikrofona aptaujas" noslēguma koncertā uzstājāmies ne tikai ar Vēlreiz, bet arī ar otru mūsu kaverversiju dziesmai "Piezvani man". Sākotnējais plāns jau vispār bija no populārām latviešu dziesmām taisīt deju hitus, taču sapratām, ka ar to vien ir par maz. Tad Modris pazaudēja bailes un sāka pats rakstīt mūziku – un izrādījās, ka viņam šajā ziņā ir liels talants! Noslēdzām līgumu ar "MicRec" par pirmo albumu, ko izdevējs pārdeva kādus 40–50 tūkstošus eksemplāru.

Tagad tie liekas fantastiski skaitļi!

Pierēķini vēl arī pirātiskās kopijas, kas tolaik bija ļoti izplatītas. Te gan jāņem vērā, kas tas albums bija uz kasetēm, kas ar laiku nolietojās, tādēļ cilvēki reizēm pirka pat divas vai trīs kasetes.

Tad "100. debijai" sākās pirmā, astoņus mēnešus ilgā koncerttūre, kur mums ar tehniku ļoti palīdzēja "Pro1" – tiem laikiem tas gaismu šovs bija fantastisks. Varu arī palielīties, ka esmu pirmais vokālists Latvijā, kurš strādāja ar radio ausu monitoru, jo tā tehnoloģija bija tikko parādījusies – tas bija 1995. gadā, speciāli gājām uz Dzirdes centru taisīt ausu atlējumus. Nekādas nozīmes jau šim faktam nav, taču sirdi tas tomēr silda!

No pielūdzējām droši vien nevarēja ne atkauties?

Zini, kaut kas mums tur laikam pietrūka vai arī izskatījāmies pārāk nepieejami, jo pie skatuves meiteņu bija cik uziet, taču beksteidžu viņas nost nenesa... Arī krūšturus uz skatuves mums nemeta. Taču to es beidzot piedzīvoju nupat, Mākslas akadēmijas karnevālā, kad viens tāds uz skatuves atlidoja – par to biju patiesi lepns!

Otrajā "100. debijas" turnejā mēs izveidojām Latvijā pirmo čaļu deju grupu. Attiecībā uz meitenēm tā bija stratēģiska kļūda, jo jau pirmajā koncertā mēs abi ar Modri automātiski kļuvām par otrā plāna aktieriem. (Smejas.) Bez variantiem! Taču, par laimi, tas mūsos neradīja neveselīgu greizsirdību, bet drīzāk stimulēja producentu instinktu. Iznākumā pēc divus gadus ilgas koncertēšanas kopā ar šiem dejotājiem izveidojām no viņiem grupu "Mixeri", kas arī kļuva par vienu no spilgtākajām šāda veida muzikālajām parādībām deviņdesmitajos.

Bet kopumā par uzmanības trūkumu patiešām nevarēja sūdzēties. Ja paņemtu jebkuru lielāku Rīgas ielu, tad viena kvartāla ietvaros tev kāds no muguras draudzīgi iedziedājās "Man dimantu nav", bet no ielas otras puses kāds cits rādīja vidējo pirkstu. Nākamajā kvartālā atkārtojās tas pats. Mūsu popularitāte bija ļoti duāla: 50 procentiem mēs ļoti patikām, bet otriem 50 procentiem riebāmies. Caur Līvu laukumu vispār nedrīkstēja iet, jo tur pulcējās neformāļi, un tam cauri varēja arī neiziet… Kad aizbraucām miksēt albumu uz EMI studiju Stokholmā, tad sajūta bija neierasta – neviens tevi uz ielas nepazīst, nedzied tavas dziesmas un nerāda pirkstus. Vari mierīgi uz ielas ēst saldējumu. Tad padomāju, kāds gan spiediens jāiztur augstākā līmeņa zvaigznēm.

Pašam zvaigžņu slimība bija?

Drīzāk jau nē... Kaut gan pārliecība par sevi gan bija. Ar ceļu policistiem, piemēram, vienmēr visu varēja sarunāt. Visas iespējas, ko deva deviņdesmitie gadi, mēs, protams, izmantojām. Tad pa vidu paņēmām pauzi un vairāk pievērsāmies "Mixeriem", līdz 1998. gadā atgriezāmies ar albumu "Kā viņa mani mīl" un paņēmām gada balvas par labāko deju dziesmu un deju albumu. Taču tad jau varēja just, ka viss pamazām iet uz leju.

Publikas interese mazinājās?

Tieši tā, jo mainījās mode. Tā ir ne tikai mainīga, bet arī nežēlīga. Populārākas kļuva grupas ar ģitārām, un mēs vairs īsti nebijām stilā. Un tad vienā pilnmēness naktī Jelgavas estrādē Modris paziņoja, ka ir pienācis laiks "100. debiju" slēgt. 2000. gada 30. jūlijā bija 20. gadsimta mūsu pēdējais koncerts, kas notika Ventspilī – un ar to gadu tūkstotis noslēdzās. Atceros, ka tonakt, braucot mājās, kaut kur pie Kandavas man galvā notika kaut kāds fizisks klikšķis un es vienā rāvienā atmetu smēķēšanu. Tā bija viena pamatīga pievienotā vērtība visam šim aizvēršanas pasākumam.

No portretiem līdz bazilikam

Un pēc tam jūs pievērsāties producēšanai, vairāk specializējoties meitenēs – Ladybird, Jenny May...

Ne tikai, Lauris Reiniks, kuru mēs arī producējām, jau nu gan nebija meitene! Vēl ilgi pēc tam, kad mēs pārtraucām sadarbību, man laiku pa laikam zvanīja dažāda vecuma meitenes, meklējot Lauri, jo mans kā menedžera numurs bija norādīts uz CD kā kontakttālrunis. Godīgi sakot, to producēšanas laiku es neatceros kā kaut kādu īpašo veiksmes stāstu, jo nekas daudz vairāk par dažiem albumiem tur pāri nepalika. Jā, vēl strādājām ar Ladybird, un tas bija forši, jo ar albuma promo pasākumiem pabijām pat Japānā. 2008. gadā bijām viņai izveidojuši koncertprogrammu sešdesmito gadu stilā īpaši korporatīvajiem pasākumiem, uzšuvuši tematiskus tērpus un sapirkušies parūkas – un nospēlējām tikai vienu koncertu "Olympic Voodoo Casino", jo klāt bija lielā krīze un viss beidzās. Ladybird aizbrauca meklēt laimi uz Angliju, bet es pārslēdzos uz ko sev pavisam jaunu – uz fotolietām.

Tātad pārkvalificējies par fotogrāfu?

Sākumā fotografēju visas sev zināmās smukās meitenes. Viņām bildes, man portfolio. Ja tā padomā, tad fotogrāfa statusu iegūt man palīdzēja arī "100. debija". 2008. gada beigās, kad tikko šo lietu biju uzsācis, Viktors Runtulis mani uzaicināja "Cabaret" izrādēm organizēt fotostūrīti. Domāju, ka sākotnēji viņam tas savā ziņā bija tāds kā “prikols” – paskat, mums bildē "100. debija"! Taču savu darbu es darīju labā līmenī, cilvēkiem patika, viņi bieži vien gribēja bildēties ne tikai paši, bet arī kopā ar mani. Viss notika tā forši un organiski. Nostrādāju tur desmit gadus, taču uz beigām gan sāku just, ka mainās publika un sāk nākt 30 gadus veci švītiņi, kuri manu seju vairs nepazīst. Un tas vairs man nepatika, ka tā vienkārši kā naktsklubā uzbļauj – eu, fotogrāf, panāc šurp, nobildē! Sapratu, ka tas man vairs nav vajadzīgs.

Un ko tagad fotografē? Kāzas?

Nē, tās gan ne! Vairāku iemeslu dēļ. Pats galvenais: man ļoti patīk tā ilgāk pasēdēt pie katras bildes un paknibināties. Un, ja es ar savu attieksmi pret kvalitāti sākšu bildēt kāzas, tad vienu dienu es bildēšu, bet pēc tam vismaz sešas dienas būšu spiests sēdēt tumšā istabā aiz nolaistām žalūzijām un apstrādāt bildes. Un tādā garā nostrādājot kāzu sezonu, būs, protams, mazliet naudiņas, bet arī depresija, veģetatīvā distonija, liekais svars un viss pārējais negāciju komplekts. Vēl viens iemesls: kā cilvēkam, kurš saistīts ar šovbiznesu, man patīk izrādīties – tātad šajā gadījumā darīt to, ar ko pēc tam var kaut nedaudz palielīties. Kāzu bildes, manuprāt, ir kas ļoti privāts, kas tāds, ko soctīklos plaši izrādīt svešiem cilvēkiem īsti nevajadzētu. Un ja vēl pēc kāzām sanāk temperamentīgāka šķiršanās, tad seko bilžu plēšana un dedzināšana – šī doma man nemaz nepatīk. Tādēļ kāzas nav mans lauciņš.

Es specializējos produktu fotografēšanā: gan uz baltā fona taisot vienkāršus attēlus, kas domāti interneta veikaliem, gan arī sarežģītas imidža bildes. Pašam ļoti patika bildēt dzērienus "OlyBet" sporta bāra jaunajai dzērienu kartei, katru atsevišķā un īpaši sagatavotā sižetā. Sanāca ļoti labi. Esmu bildējis visu, sākot no svecēm un beidzot ar baļķu satvērējiem. Fotografēju arī pārtikas preces, kārtojot kompozīciju un laiku pa laikam konstatējot – vai, baziliks jau savītis, vajag jaunu!

Pēc aicinājuma esmu portretists, tādēļ uzņēmumu vajadzībām bieži vien fotografēju darbinieku portretus. Tur esmu izstrādājis veselu metodiku, un nav bijis tā, ka kaut reizi cilvēks būtu aizgājis, būdams neapmierināts ar savu bildi. Fotografēju arī ēkas, references objektus, reizēm arī korporatīvos pasākumus ar noteikumu, ka nevajadzēs milzīgu kaudzi bilžu.

Bet no fotografēšanas brīvajos brīžos kāp uz skatuves un dziedi, lai justos kā jaunībā?

Tā es gluži neteiktu, jo citādi jau nekad neesmu juties. Vairāk tā ir vēlme darīt to, kas patiešām patīk, un gūt patīkamas emocijas. Es teiktu tā: "100. debija" 20. gadsimtā vairs nav grupa – tas nav puisis A un puisis B, kuriem apkārt kā deviņdesmitajos rotē dejotāji, tehniķi, apsargi, menedžeris, DJ, šoferis un pat pavārs –, bet gan sajūtu un emociju kopums šodienā. Pārfrāzējot "Mazo princi" – rokās paņemama maza planēta, uz kuras sapulcējušies tie, kuriem šis viss ir sirdij tuvs un vajadzīgs.