Slepenās cīņas Kremļa kabinetos: Lavrentijs Berija un viņa mīklainā pazušana

Krievijas valstsvīru patoloģiskajai melošanai ir dziļas tradīcijas. Krievi aizgūtnēm meloja jau padomju laikā, kad daudzas lietas tik ļoti safalsificēja, ka vairs nevarēja saprast, kur rīts, kur vakars. Lai aizvietotu neērtu patiesību ar izdevīgiem meliem, ļoti daudz tika samelots arī par ietekmīgo partijas darbinieku Lavrentiju Beriju un viņa nāvi.

Oficiālā versija vēsta, ka Beriju arestēja 1953. gada 26. jūnijā PSRS Ministru padomes prezidija sēdē un ka to izdarīja militāristu grupa ar maršalu Georgiju Žukovu priekšgalā. Konkrētā notikuma līdzdalībnieki vēlāk savās atmiņās dažādi un pretrunīgi stāstīja par Berijas arestu, un tas neļāva īsti saprast, kas tad tur notika. Tika apgalvots, ka sēdes laikā Ņikita Hruščovs apsūdzējis Beriju pretpadomju darbībā un spiegošanā par labu Lielbritānijai.

Berija centies attaisnoties, tad zālē ienākuši vairāki ģenerāļi ar maršalu Žukovu priekšgalā un arestējuši Beriju. Vēlāk Hruščovs savos memuāros rakstīja, ka aresta brīdī viņš varonīgi satvēris Beriju aiz rokas, lai tas nevarētu izmantot savu ieroci, savukārt maršals Žukovs pavēlējis Berijam pacelt rokas. Ģenerālis Kirils Moskaļenko rakstīja, ka viņš pavērsis ieroci pret Beriju, bet par šo arestu visiem paziņojis PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju Georgijs Maļenkovs. Bija liecības, ka Berijas arestā it kā piedalījies arī ģenerālmajors, kara flotes politpārvaldes priekšnieks Leonīds Brežņevs, taču viņš savās atmiņās šo epizodi nav pieminējis.

Pēc aresta Lavrentijs Berija aizvests uz Maskavas kara apgabala gauptvahtu, bet pēc diennakts nogādāts Maskavas kara apgabala štābā un ieslodzīts bumbu patvertnē. Turpat štābā viņš arī tiesāts un sodīts ar nāvi – nošauts 1953. gada 23. decembrī. Naktī Berijas ķermenis kremēts 1. Maskavas krematorijā, bet pelni izkaisīti virs Maskavas upes. Viss iepriekšminētais ir Berijas nāves oficiālā versija, kuru pamatoti apšauba daudzi vēsturnieki un viņa krimināllietas pētnieki. Tāpēc vietā ir jautājums – kā tad bija patiesībā?  

Reformators ar stipru sakodienu

Tiek uzskatīts, ka pēdējos PSRS diktatora Josifa Staļina valdīšanas gados Lavrentijs Berija ietekmes ziņā bija otrais cilvēks valstī. Viņa autoritāte palielinājās un nostiprinājās it sevišķi pēc atombumbas veiksmīgas izmēģināšanas 1949. gada 29. augustā. Tieši Berija vadīja PSRS atombumbas radīšanas projektu. Viņš bija savācis izcilu zinātnieku komandu un nodrošināja visu nepieciešamo, lai Padomju Savienība iespējami ātrāk tiktu pie savas atombumbas.

Vēlāk daudzi partijas funkcionāri atzina, ka Berija bija izcils menedžeris, partijas spicē – pats labākais. Pēc izskata viņš līdzinājās ebreju izcelsmes inteliģentam, un šādu ārējo tēlu viņš saglabāja līdz pat dzīves galam. Lēnprātīgs un atturīgs, visnotaļ laipns – šāda akadēmiska savrupība radīja iespaidu par inteliģentu un tolerantu cilvēku, taču patiesībā Berijas profesora izskats bijis maldinošs – viņš bija cilvēks ar buldoga kampienu.

Kad 1953. gada 5. martā nomira Josifs Staļins, uz vadoņa vietu reāli pretendēja vairāki cilvēki: PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs, PSKP CK sekretārs Ņikita Hruščovs, kā arī Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks, Iekšlietu un valsts drošības apvienotās ministrijas vadītājs Lavrentijs Berija. Tā laika kinohronikās var redzēt, kādā secībā uz tribīni dodas PSRS vadošie cilvēki – vispirms iet Maļenkovs, tad Berija, pēc tam Molotovs un tikai tad Hruščovs. Šodien daudzi vēsturnieki norāda, ka pēc Staļina nāves visietekmīgākais cilvēks valstī bija tieši Berija. Viņš bija pats ambiciozākais un arī gudrākais. Tiesa gan, Berijas pārākums ar viņa pašu nospēlēja ļaunu joku – būdams pārāk pašpārliecināts, viņš zaudēja piesardzību, un pārējie Kremļa saimnieki ar viņu brutāli izrēķinājās.     

Pēc Staļina nāves Berija izdeva virkni negaidītu un pārsteidzošu rīkojumu, kas iezīmēja krasu pārmaiņas kursu. Tā bija pamatīga perestroika pēc tirāna ilgstošās valdīšanas. Berija izdeva pavēli par četrdesmito un piecdesmito gadu sākuma skaļāko politisko lietu pārskatīšanu, izdeva dekrētu Par amnestiju, kad brīvību ieguva apmēram miljons cilvēku, galvenokārt par saimnieciskajiem noziegumiem notiesātie, sievietes, nepilngadīgie un smagi slimie. Viņš atļāva atgriezties dzimtenē no Gruzijas PSR teritorijas nelikumīgi izvestajiem.

1953. gada 4. aprīlī Berija parakstīja pavēli, kas aizliedza ierastās nežēlīgās nopratināšanas metodes, konkrēti pieminot arestēto cietsirdīgu piekaušanu, izģērbtu arestantu ieslodzīšanu aukstā karcerī, ilgstošu turēšanu bez miega. Pavēle īpaši noteica likvidēt Lefortovas un Iekšējā cietuma moku kambarus, bet visus rīkus, kas izmantoti spīdzināšanai, iznīcināt.

Viņš aicināja ievērojami nostiprināt republiku patstāvību un ierosināja atgriezties pie Ļeņina laika prakses, proti, PSRS republikās un nacionālajos apgabalos vadošos amatos iecelt vietējos, nevis pārstāvjus no Krievijas. Berija reformēja Gulaga sistēmu, daudzās soda ražotnes un raktuves nodeva attiecīgo ministriju pārziņā, ieslodzījuma vietas nonāca Tieslietu ministrijas pakļautībā. Viņš arī pārtrauca darbu pie dārgajām komunisma triecienceltnēm: Salehardas–Igarkas dzelzceļa, Baikāla–Amūras maģistrāles, Krasnojarskas–Jeņiseiskas tuneļa, Lielā Turkmēnijas kanāla, Volgas–Baltijas ūdensceļa, kuru celtniecībā izmantoja ieslodzīto darbu. Berija arī ierosināja atcelt beztermiņa izsūtījumu trockistiem, kontrrevolucionāriem un viņu atbalstītājiem.

Berija iejaucās jautājumos ārpus savas ministrijas kompetences – publiski izteicās par dažu varas funkciju atņemšanu komunistiskajai partijai un to nodošanu valdībai un ministrijām, aizstāvēja attiecību normalizēšanu ar Dienvidslāviju un ierosināja pārtraukt ekonomiski neizdevīgo sociālisma celtniecību Austrumvācijā, izveidojot apvienotu un neitrālu Vāciju. Pēc viņa ierosinājuma tapa lēmums, kas aizliedza valsts svētkos izrotāt demonstrantu kolonnas un ēku fasādes ar PSRS vadoņu portretiem. Daudzi partijnieki šo lēmumu klusībā novērtēja kā ideoloģisku diversiju un vēlāk pie pirmās izdevības atcēla.

Ar apmelošanas kampaņu

Jāatzīst, Berijas aktivitātes palielināja viņa popularitāti tautā, taču apdraudēja pārējos PSRS vadītājus, kas visi lielākā vai mazākā mērā bija iesaistīti staļiniskajās represijās. Partijas vadītāji centās saglabāt iepriekšējo režīmu un savu privileģēto stāvokli, taču Berija ar savu iesākto pārmaiņu kursu to apdraudēja. Vadošie funkcionāri baidījās no Berijas, jo viņa rokās bija liela vara.

Ministra rīcībā bija viss valsts represīvais aparāts, viņš bija apvienotās Iekšlietu un valsts drošības ministrijas vadītājs. Turklāt viņa rīcībā bija arī daudzu partijas vadītāju kompromitējoši materiāli. Partijas spices vīri bija ieinteresēti tikt no viņa vaļā. Aktīvākais Berijas novākšanā bija Ņikita Hruščovs, kurš arī uzņēmās iniciatīvu un izstrādāja plānu, kā neitralizēt bīstamo konkurentu. Vienīgais spēks, uz ko Berijas pretinieki varēja paļauties, bija armija, tāpēc sazvērestībā pret Beriju tika iesaistīti arī militāristi. Kad 1953. gadā 17. jūnijā Vācijas Demokrātiskajā Republikā izraisījās nemieri un Lavrentijs Berija devās uz turieni ieviest kārtību, sākās koalīcijas veidošana. Galvenie sazvērnieki bija PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs, PSKP CK sekretārs Ņikita Hruščovs un aizsardzības ministrs Nikolajs Bulgaņins. Savu plānu viņi veiksmīgi arī realizēja – Berija tika novākts.

1953. gada 10. jūlijā padomju laikraksti sensacionāli vēstīja, ka arestēts imperiālisma spiegs un padomju tautas noziedznieks Lavrentijs Berija. Uzzinot ko tādu, tauta bija šokā, daudzi pat atsacījās tam ticēt. Laikrakstos bija lasāms, ka Georgijs Maļenkovs PSKP CK plēnumā nolasījis ziņojumu par Lavrentija Pavloviča Berijas noziedzīgo pretpartijisko darbību, kas bijusi vērsta uz padomju valsts graušanu ārvalstu kapitāla interesēs un izpaudusies nodevīgos mēģinājumos nostādīt PSRS Iekšlietu ministriju augstāk par valdību un partiju.

Berija tika vainots daudzos nāves grēkos – viņš izspiegojis partijas vadītājus, veidojis noziedzīgus sakarus ar Dienvidslāvijas līderi Josifu Tito, vēlējies izveidot vienotu buržuāzisku Vāciju un atbalstījis buržuāzisko nacionālismu republikās. Viņu apvainoja bīstamās kadru izmaiņās, IeM orgānu patvaļā un noziedzīgās ārpolitikas iniciatīvās. Viņš tika apsūdzēts mēģinājumā nodalīt partiju no padomju varas, ierobežot partijas ietekmi tikai ar kadru jautājumiem, atņemt partijai vadošo lomu valstī un uzurpēt varu. Beriju apvainoja kā galveno represiju vaininieku, ārvalstu izlūkdienestu aģentu. Laika gaitā padomju propaganda viņu padarīja par briesmoni. Prese rakstīja, ka Lavrentijs Berija, izmantojot savu augsto dienesta stāvokli, esot izvarojis simtiem sieviešu, taču modrā un nekļūdīgā komunistiskā partija viņu esot atmaskojusi un nodevusi taisnīgai tiesai.

Ķermenis, kas pārklāts ar brezentu

Ne tikai pēdējos gados, bet jau agrāk tika izteiktas versijas, ka Berijas arests ir inscenējums. Par notikušo savu versiju izklāstīja Krievijas medicīnisko zinātņu akadēmiķis, atvaļinātais ģenerālmajors Pjotrs Burgasovs, kurš pauda uzskatu, ka nekāda aresta nav bijis. Kopš 1950. gada Burgasovs darbojies slepenā grupā, kas izstrādājusi aizsarglīdzekļus pret bakterioloģiskiem un ķīmiskiem ieročiem, un šīs grupas priekšnieks bija Lavrentijs Berija.

1953. gada 26. jūnijā Burgasovs atradies savā darba vietā. Vēlāk viņš atcerējās: “Pulksten 12.30 pēc pusdienām bufetē devos uz savu kabinetu, kad man ātrā tempā paskrēja garām PSRS bruņojuma ministrs Boriss Vaņņikovs un Lavrentija Berijas dēls Sergo; viņi gandrīz mani nogāza no kājām. Jau stipri vēlāk Vaņņikovs atgriezās viens. Es biju ar viņu labās attiecībās, un man gribējās uzzināt, kas noticis. Es iegāju Vaņņikova kabinetā, bet viņš drūmi sēdēja pie galda. Tad pacēla galvu un teica: “Mūsu šefa Lavrentija Pavloviča Berijas vairs nav. Viņu šodien nošāva paša mājās.” Vaņņikovs stāstīja, ka Berijas dēlam piezvanījis kāds militārists un pavēstījis, ka viņa tēva namu aplenkuši zaldāti.  Kad Vaņņikovs un Sergo tur ieradušies, pie mājas stāvējušas armijas automašīnas, apkārt staigājuši zaldāti ar automātiem. Pie Vaņņikova pienācis kāds kapteinis un teicis, ka pirms piecpadsmit minūtēm tikušas iznestas nestuves ar mirušo, kas bijis pārklāts ar brezentu. To man pastāstīja Vaņņikovs.

Un vēl – 1953. gada 26. jūnijā nebija nekādu plēnumu un sēžu, kurā it kā ticis arestēts Berija. Pie Spaskas vārtiem, pie ieejas Kremlī, kā arī korpusos, kur bija mūsu kabineti, apsardze nemainījās. Stāvēja tie paši apsargi, kurus mēs labi pazinām. Tajā pašā dienā, 26. jūnijā, mani negaidīti pārcēla uz Ģenerālštābu. Tas mani arī izglāba. Vēlāk drošības dienestā sākās tīrīšanas. Arī mani izsauca uz pratināšanu, bet lika mierā, taču visus manus agrākos kolēģus represēja.”

Liktenīgos notikumus savā atmiņu grāmatā aprakstīja arī Lavrentija Berijas dēls Sergo, kurš tolaik bija inženieris konstruktors. Viņš strādāja spārnoto raķešu un atombumbas projektos. Lūk, ko viņš raksta: “1953. gada 26. jūnija rītā tēvs atradās savā vasarnīcā. Es izbraucu agrāk, ap astoņiem, un drīz vien biju Kremlī. Pulksten četros mums vajadzēja ziņot tēvam par sagatavošanos atombumbas izmēģināšanai. Ap pulksten 12 pie manis pienāca Vaņņikova sekretariāta darbinieks un aicināja pie telefona. Zvanīja divkārtējais Padomju Savienības varonis, lidotājs izmēģinātājs Sultans Ahmethans. “Sergo!” viņš kliedza klausulē. “Es tev šausmīgu lietu pateikšu, tu turies! Jūsu māja ir aplenkta ar zaldātiem, bet tavs tēvs, visticamāk, ir jau nošauts. Es jau izsūtīju mašīnu pie Kremļa vārtiem. Kāp iekšā un brauc uz lidlauku. Esmu gatavs tevi nosūtīt, kur vien vajag. Kamēr nav par vēlu!”   

Es zvanīju uz tēva sekretariātu, bet telefons klusēja. Droši vien, ka jau bija paspējuši atslēgt. Neviens necēla klausuli ne vasarnīcā, ne mājās. Nekur nebija sakaru. Tad es vērsos pie Vaņņikova. Uzklausījis mani, arī viņš sāka zvanīt. Todien pēc tēva ierosinājuma vajadzēja notikt CK prezidija sēdei. Vaņņikovs noskaidroja, ka sēde ir atcelta un notiek kaut kas nesaprotams.

Lai mani nearestētu, viņš devās man līdzi uz tēva mājām. Rajons tik tiešām bija aplenkts, mūs ilgi neielaida pagalmā, kamēr Vaņņikovs nepiezvanīja Hruščovam. Tikai pēc viņa atļaujas mūs ielaida. Mana tēva kabineta siena bija sacaurumota ar automātu lodēm, logi bija izsisti, durvis izgāztas. Kamēr es to visu izmisumā apskatīju, pie manis pieskrēja kāds no apsargiem un teica: “Sergo, tikko no telpām kādu iznesa, ķermenis bija apsegts ar brezentu.” 

Savā grāmatā Sergo Berija piemin arī maršala Georgija Žukova lomu liktenīgajos notikumos: “Georgijs Žukovs draudzējās ar manu tēvu, viņi sadarbojās gan pirms kara, gan kara laikā. Kad Žukovs laida klajā savus memuārus, man bija iespēja ar viņu tikties. Un viņš man sacīja: “Tās runas par manu piedalīšanos Berijas arestā ir pilnīgākās muļķības.””  

Drīz vien pēc mīklainajiem notikumiem 1953. gada 26. jūnijā tika arestēti vēl seši ietekmīgi cilvēki, kuri skaitījās Berijas atbalstītāji: PSRS kontroles ministrs Vsevolods Merkulovs, PSRS iekšlietu ministra vietnieks Bogdans Kobulovs, iekšlietu ministrijas 3. pārvaldes priekšnieks Sergo Goglidze, Ukrainas PSR iekšlietu ministrs Pāvels Mešiks, Gruzijas PSR iekšlietu ministrs Vladimirs Dekanozovs, PSRS Iekšlietu ministrijas svarīgu lietu nodaļas vadītājs Ļevs Vlodzimirskis. Vēlāk šos arestētos cilvēkus padomju prese nodēvēja par Berijas bandu, kas gatavojusies veikt valsts apvērsumu.

Ieslodzītais dubultnieks

Divtūkstošo gadu sākumā Krievijas presē parādījās daudzas publikācijas, kurās tika apšaubīts Lavrentija Berijas arests. Padziļināti pētot šo lietu, žurnāliste Jeļena Prudņikova savāca daudzas liecības un tika klāt slepeniem arhīviem. Savās publikācijās viņa pauda pārliecību, ka Lavrentija Berijas krimināllieta tikusi falsificēta un Maskavas kara apgabala štāba bunkurā, kur it kā atradies arestētais Berija, patiesībā bijis ievietots viņa dubultnieks.

Prudņikova raksta: “Maskavas kara apgabala štāba veterāne un mašīnrakstītāja Jekaterina Kozlova stāsta, ka tajā laikā, kad pie viņiem turēts Berija, pārvietošanās pa štāba pagalmu vispirms tikusi pilnībā aizliegta, bet pēc tam ierobežota. Štāba priekšnieks ģenerālpulkvedis S. Ivanovs pavēlējis aizkrāsot ar baltu krāsu visus pirmā un otrā stāva logus, lai neviens neredzētu, kā ved Beriju. Viņu vienmēr pavadījis pulkvedis Juferovs ar apsardzi. Jekaterina Kozlova atcerējās, ka daudzi virsnieki savos kabinetos pa kluso skrāpējuši nost krāsu, lai redzētu Beriju. Viņa pati to nav darījusi, jo strādājusi štāba galvenajā korpusā, uz kurieni vests Berija. Vairākas reizes viņa redzējusi ministru koridorā – viņš vienmēr bijis cepurē, bet kakls bijis aptīts ar šalli.”    

Kā izrādās, Lavrentija Berijas krimināllietā trūkst daudz būtisku un obligātu lietu, piemēram, nav pirkstu nospiedumu un nav arī fotogrāfiju profilā un pretskatā. Ir tikai jaunības dienu fotogrāfija, kas, visticamāk, izņemta no Berijas ģimenes albuma. Berijas lietā pieminams vēl kāds interesants notikums. 1953. gada 30. jūnijā, četras dienas pēc liktenīgajiem notikumiem, tika nomainīts PSRS ģenerālprokurors. Šajā amatā apstiprināja Ukrainas PSR prokuroru Romānu Rudenko, kurš arī kļuva par Berijas krimināllietas galveno izmeklētāju. Pati galvenā dīvainība – Rudenko ne tikai pats pratināja Beriju, bet arī pats protokolēja šo pratināšanu. Tas vien norāda, ka nevienam citam to nevarēja uzticēt.   

Tāpat nav saprotams, kāpēc apcietinātais Berija neatradās cietumā, bet tika nobēdzināts Maskavas kara apgabala štāba pazemes bunkurā, kaut gan pārējos Berijas lietas arestantus turēja cietumos un nekādus izņēmumus netaisīja.

Turklāt Berija netika vests uz tiesu, process notika tupat – Maskava kara apgabala štābā, uz kurieni aizveda pārējos sešus tiesājamos. Tolaik vairs nebija nekāda iemesla šo tiesu padarīt tik slepenu. Padomju propaganda savu jau bija panākusi – liela daļa padomju pilsoņu bija pārliecināta, ka Berija patiesi ir imperiālisma spiegs, kuru nepieciešams nošaut. Vienīgais izskaidrojums tādai slepenībai ir secinājums, ka tiesas zālē nemaz nebija Berija, bet gan viņa dubultnieks. Tiesas process, kas notika 1953. gada 23. decembrī, bija slēgts. Augstākās tiesas sēdē Beriju un sešus viņa līdzgaitniekus notiesāja uz nāvi pēc KPFSR KL 58. panta par Dzimtenes nodevību un teroristisku aktu veikšanu nodevīgā pretpadomju grupā.

Vēlāk atklājās, ka Berijas lietas aktā par nošaušanu nav ārsta paraksta, kas apliecinātu viņa nāvi. Tajā pašā laikā ārsts ir parakstījies visos dokumentos, kuros fiksēta Berijas līdzzinātāju nāve. Tāpat saglabājušies akti par Berijas līdzdalībnieku ķermeņu kremēšanu, taču par Beriju nekā nav.

Pētot Lavrentija Berijas dzīves pēdējās dienas, vēsturnieki vērš uzmanību, ka padomju laikā nav bijis neviena gadījuma, kad apsūdzēto tik ļoti slēptu no ļaužu acīm, vedot uz pratināšanu un tiesājot slēgtā zālē, un ka krimināllietās nebūtu ne pirkstu nospiedumu, ne standarta fotogrāfiju, bet miršanas aktā nebūtu ārsta paraksta. Turklāt arī pats tiesājamais uzvedies pavisam dīvaini – vienmēr nēsājis cepuri, kas bijusi dziļi uzmaukta pāri ausīm, it kā slēptos no nejaušu liecinieku acīm.

Vēsturnieki norāda, ka nav neviena droša pierādījuma, ka Lavrentijs Berija pēc 1953. gada. 26. jūnija, kad viņš it kā ticis arestēts, būtu bijis dzīvs. Protams, tas viss vedina domāt, ka Berijas arests un viņa krimināllieta ir viena liela falsifikācija.

Vietā pieminēt arī to, ko savulaik teica Lavrentija Berijas sieva Nino Berija, kura nodzīvoja garu mūžu – viņa nomira 1991. gadā. Neilgi pirms nāves Nino sniedza interviju, kurā pauda pārliecību, ka viņas vīrs ticis nošauts bez tiesas 1953. gada 26. jūnijā. Vīram piedēvētos seksuālos noziegumus viņa nodēvēja par muļķībām. Sieva stāstīja, ka Berija esot bijis darbaholiķis. “Pa kuru laiku viņš varēja izmīlēt šo sieviešu baru, ja viņš visu laiku strādāja?” jautāja Berijas dzīvesbiedre. Arī vairāki bijušie NKVD darbinieki izteica šaubas, ka Berija būtu izvarojis simtiem sieviešu. Drošības struktūrās viņš bijis pazīstams kā vīrs, kuram piemitusi ārkārtēja pašsavaldīšanās un kurš ļoti daudz strādājis.